Jaunā Gaita Nr. 257. jūnijs 2009

 

 

PIEMIŅAI UN ATMIŅAI

Journal of Baltic Studies (JBS), XXXIX/4 (2008). Association for the Advancement of Baltic Studies (AABS) <www.balticstudies-aabs.org>

Šī „piemiņas un atmiņas" speciālizdevuma viesredaktori – somu Tamperes U. Miera pētniecības institūta prof. Marko Lehti (<Marko.Lehti@uta.fi>) un poļu Ščecinas (Szczecin) U. prof. Hakmans (Jörg Hackmann) – atlasījuši referātus no divām interdisciplināri un sociāli ievirzītu zinātnieku konferencēm (2007).

Kā zināms, interdisciplinārā pieeja, ko raksturo jaunas atziņas, izveidojas Francijā, bet mūsdienās visplašāk sastopama amerikāņu, britu, vācu un skandināvu/somu darbos, kur parasti nostāja pret tradicionālo ir visai kritiska un vēsturiskie fakti ne vienmēr tiek ievēroti. Manā darba vietā – Pacifika Luterāņu U. – šie modernie un parasti politiski iesaistītie zinātnieki palaikam visai zobgalīgi tiek saukti par „nākotnes vēsturniekiem". Tas nenozīmē, ka viņu devums nebūtu nopietns, kā par to liecina prof. Hakmana pētījums par kolektīvo atmiņu, piemiņu un vēsturisku mitoloģiju. Žurnāla centrā ir trīs somu – prof. Lehti, Helsinku U. doktoranda Matti Jutilas un Austrumeiropas laikmetīgās vēstures pētnieka Markku Jokisipilas (Jokisipilä) – raksts par "Bronzas kareivja" incidentu Tallinā, kas autoru ieskatā kavējot krievu integrāciju Igaunijā.

JBS pastāvīgais redaktors, Glasgovas U. prof. Davids Smits (Smith), kurš, tāpat kā minētie, uzsver pieminekļu nozīmi nacionālajā politikā, konkrēti, igauņu-krievu attiecībās, tomēr secina, ka satraukumam Igaunijā bijis tikai vietējs raksturs, un pie reizes izsaka atzinību Igaunijas valdībai par centieniem depolitizēt II Pasaules kara pieminekļus. Un attiecībā uz Rīgu – labi, ka padomju laika piemineklis atrodas Rīgas nomalē, kamēr Brīvības piemineklis paceļas pašā centrā. Tallinas U. asoc. prof. Siobhana Kattago savukārt apraksta igauņu, krievu, vācu un zviedru karavīriem veltītos pieminekļus mūsdienās krieviskās Narvas apkaimē – sākot ar tiem, kas celti Narvas kaujas piemiņai (1700). Par 20.gs. pieminekļiem disputi turpināšoties tik ilgi, kamēr Krievija turpinās neatzīt savu dubulto lomu – atbrīvotājas un okupanta.

Kamēr Notingamas (Nottingham) Trentas U. pētnieks Stuarts Bērčs (Burch) pievēršas vēsturiski nozīmīgās angļu Baltijas biržas atjaunošanas projektam Tallinā – 1992. gadā ēku uzspridzina īru teroristi (igauņiem tā ir svarīga kā liecība starptautiskajam nozīmīgumam), Dienvidilinojas (Southern Illinois) U. vēstures profesors Teodors Vīks (Weeks) apraksta ļoti raibo Viļņas pilsētas pagātni un tās mainīgo iedzīvotāju etnisko sastāvu. Līdzīgi Vīkam, Tallinas U. kultūras vēsturnieks Mareks Tamms pasvītro stāstījumu nozīmi vēstures pētniecībā – tie esot kaut kas vairāk nekā tikai personiskas atmiņas, un pieskaras arī „oficiālās" vēstures izpausmēm Igaunijā pēc 1934. gada apvērsuma, kam, protams, ir paralēles ar Latvijas vēstures gaitu 30. gados. Svarīgāka par vēsturisku faktu sameklēšanu un sakārtošanu ir šo faktu pilnīgāka izvērtēšana plašā skatījumā – tā Tamms. Antons Veiss Vendts (Weiss-Wendt), Holokausta centra pētnieks Oslo, norāda uz holokausta atmiņas trūkuma iemesliem Igaunijā – 1) padomju izmeklētāju izvairīšanās pieminēt žīdu iznīcināšanu, 2) žīdu nelielais skaits Igaunijā un 3) igauņu etniskā izolācija.

No recenzijām mūsu interesi visvairāk izraisa Dr. Nilsa Muižnieka apskats par Taming Ethnic Hatred: Ethnic Cooperation and Transnational Networks in Eastern Europe (Syracuse U. Press, 2007) un igaunietes Anneli Saro recenzija par Džonsona (Jeff Johnson) The New Theatre of the Baltics: From Soviet to Western Influence in Estonia, Latvia and Lithuania (McFarland & Co., 2007). Seko patiešām interesants redakcijai piesūtīto jaunizdevumu saraksts. Der ievērot redaktores apsveicamo paziņojumu, ka JBS sāk aplūkot iesūtītās doktoru disertācijas, kam tiešs vai arī ne tik tiešs sakars ar Baltijas valstīm.

Jāmin, ka JBS tagad vairs nav tik „baltisks", bet kļuvis pārnacionālāks – ietver zinātniskus darbus par visu ziemeļaustrumu Eiropas telpu. Iemesli: 1) baltiešu zinātnieku intereses vai spēju trūkums piedalīties žurnālā ar saviem darbiem un 2) pieaugoša citu tautu zinātnieku interese par Baltijas jūras reģionu. Šai jaunajai virzībai vistuvāk ir igauņi, vistālāk diemžēl latvieši.

Gundars Ķeniņš-Kings