Jaunā Gaita Nr. 257. jūnijs 2009

 

 

UZLABOTS, ITIN KLASISKS MĪLESTĪBAS STĀSTĪJUMS AR PIELIKUMIEM

Dzintars Sodums. Kopoti raksti. VII sēj. Viņpuse. Stāstījums ar romāna pazīmēm. Rīgā: Atēna, 2008. 328 lpp.

Dzintars Sodums daudzu mūsu literatūras soģu uzskatā ir pašmāju enfant terrible (negantais bērns) – apzīmējums, kas parasti uzsver literāro un sabiedrisko normu neievērotāju, acīs lecošu sacelšanos pret normām un nonšalantu novēršanos no nospraustās taisnās līnijas. Protams, enfants terribles arī noveco un nepaliek vienmēr uzticīgi savām jaunības iecerēm. Daži priecājas, ka mūžīgi nemainīgais ir uzvarējis, citi apraud piesliešanos pierastajam. Dzintars Sodums diezgan bieži ērcinājis savus nosvērtos lasītājus, kas jūtās aizvainoti, kad autors pauž – un to viņš dara ar nevainīgas pārliecības mudinātu nodošanos, kad vien rodas izdevība – savus neortodoksālos viedokļus bez pozēšanas, bez mīkstinājumiem, bez niansēm, bez tādiem iestarpinājumiem kā „dažreiz", „pa lielākai daļai", etc. Viņa spriedumiem izņēmumu nav gluži kā filozofiem, kas necieš izņēmumus.

Aplūkojamā sējumā autors, kurš ne vienmēr novērtē kārtību kā sine qua non, paliek uzticīgs saviem sendienu uzskatiem un kā tāds varētu tikt ievietots kādā postmodernisma daudzveidības pulkā, ja šāda ievietošana ir nepieciešama kārtības labad. Kā labi zināms, kārtības ievērošana liek zupas katlam vārīties, dod maizi un dzīves jēgu tiem, kas citādi blandītos pa ielām, logus dauzīdami. Likuma burts nokauj. Šāds viedoklis vieno un piedienas daudziem. Starp nekārtību un likumību vienmēr būs daudz ceļinieku, svētceļnieku un dauzoņu. Patiesība var būt nežēlīga, bet tā neattur Sodumu izteikties pēc sava ieskata bez jebkādiem ierobežojumiem vai niansēm. Nav jau tūliņ autors jāuzskata par revolucionāru, par atbrīvotāju no likumu sloga, kaut vai tādēļ vien, ka nav vairs daudz nogānījamu palicis rakstniecības kodeksos. Aptuveni ap Dadaistu laiku debatēs par notikumu secību romānos bija pieņemts teikt, ka katram darbam ir savs sākums, sava vidusdaļa un nobeigums. Arī sazvērnieki tam piekrita, taču ne vienmēr ievēroja šādu secību. Soduma Viņpus arī nepieturas pie klasiskā plāna, chronoloģija tur ir saputrota, stāstījumam pievienoti visādi teksti, piemēram, ģimenes iepirkumu vai Ņujorkā mirušo latviešu saraksti, etc., etc., kādus parasti ievieto avīzēs un kas vairs lāga neietilpst literatūrā.

Viņpuses satura rādītājs gan neuzrāda nekādas ēverģēlības, jo tāda vispār nav. Galvenais stāstījums ir par latviešu bēgļu ģimeni, Kartoniem, kur vīrs Tebe, sieva Skaidrīte (pa reizēm saukta Skaidra vai S.) ar diviem dēliem, kas pārvācās no Zviedrijas uz ASV. Tebe ir galvenais stāstītājs, kaut arī laiku pa laikam viņš pazūd. Arī citi stāstītāji sevi piesaka, lai atkal pazustu. Fabulējums nav izturēts no viena skatupunkta, tādējādi uzmundrinot lasītāju piesaistīties tuvāk stāstījumam. Kartonu ģimene vispirms apmetās Bostonas piepilsētā Bruklainā, vēlāk pārceļas uz Linnu un, beidzot, uz Itaku, Ņujorkas pavalstī. Vecāko dēlu, Andri, iesauc ASV armijā Korejas kara laikā. No apmācībām viņš pēc pāris nedēļām dezertē, aizbēg uz Kanādu, tad atpakaļ uz Zviedriju, bet drīz vien atkal atgriežas Kanādā. Otrs dēls izstudē par ārstu, apprecas, izšķiras un laiku pa laikam palīdz vecākiem. Skaidra, talantīga grafiskajās mākslās, strādā dažādus darbus, līdz nonāk kādā spiestuvē, kur uzstrādājās un kļūst par vadītāju. Arī Tebe dabū tīri labu burtliča vietu, kas gan ātri paput streiku, darba samazināšanās un administratīvu izmaiņu dēļ. Labu laiku abi strādā, kā jau tas itin ierasts, katrs savā darba maiņā un pavisam reti redz viens otru. Tā nu abiem precētajiem cilvēkiem nākas sazināties ar vēstulēm, pareizāk sakot, zīmītēm, ko viņi pamīšus viens otram atstāj virtuvē uz galda. Īstenas billets doux tās varbūt nav, bet lasītājs tajās var sajust mīlestību, tuvību un savstarpēju cieņu. Grāmatā iespiestās zīmītes aizkustina ar savu biklumu, īsvārdību un ir varbūt paši izteiksmīgākie mīlestības apliecinājumi mūsu rakstniecībā. Nav tur apliecinājumu a la Rousseau, kad papīrs, šķiet, varētu aizdegties no sakarsētajām jūtām. Vienrīt, piemēram, Tebe lasa: Pusdienās gaļa. (Plītī vēl jācep apmēram 1 st.) FBI jaunskungi [sic.] bija prasīt Andra adresi, uzrakstīju. Šie uzvedās kā pienākas, es arī. S. Citviet: Putriņa gatava. Burkā nauda. Grafikā mums melns skolotājs ar melnu bārdiņu un rijtīgs aqua-tints. Atā. S. Mīlestība šais vēstulītēs ir tik elokventi izteikta ar neizkliegto, īsto izjūtu apslāpēto cieņu, ko vīrs un sieva šķietami kautrīgi iečukst viens otram ausī. Šī mīlestība, tīra kā platoniskās debesīs radīta un saglabāta, gan sadrūp laika tecējumā. Skaidra meklē tuvību ārpus mājas ar ne tik platoniskiem vīriešiem. Precētā pāra vidū rodas attālināšanās – fiziska un emocionāla. Skaidra šad tad ceļo vai nu viena pati, vai dažādu līdzceļotāju pavadībā. Tebe raksta, tulko, lasa. Skaidra pensionējas un nedaudz vēlāk nomirst.

Sējuma lielāko daļu veido kaut kas līdzīgs datētai dienasgrāmatai, kas iesākās ar 1959. gadu Bruklainā un noslēdzās ar 1999.12.XII. Pa vidu atrodam Tebes piezīmes par ceļojumiem uz Koloradosprings (Colorado Springs), kur viņš apmeklē vasaras kursus. Spilgti un iejūtīgi aprakstīti dabas skati kalnos. Autors piegriež samērā maz uzmanības sabiedrībai, kā tas tiek darīts iepriekš sacerētos tekstos. Viņa skats visbiežāk ir vērsts uz iekšpusi un uz pagātni. Skaidras nav. Un nekas tur nevar uzlaboties. Viņas vairs nebūs. Pēdējais ieraksts: Man jāraud, kad pieminu Skaidru. Tāpēc, ka nevaru ar viņu dalīties, gādāt viņai prieku. Skaidra ir „viņpusē," Tebe palicis šaipusē.

Juris Silenieks