Jaunā Gaita Nr. 257. jūnijs 2009

 

 

KĀDA STANDARTLATVIEŠA DIENASGRĀMATA VAI VARBŪT KAS CITS

Jānis Rokpelnis. Virtuālais Fausts.
Rīgā: Dienas Grāmata, 2008. 159 lpp.

Uz aizmugures vāka lasām: Romāns par mīlestību, dziedināšanu, spēļu elli, seksu, svētlaimību un bez laimīgām beigām – kā erotiskās masāžas salonā. Saukt aplūkojamo darbu par romānu ir drusku pārgalvīgi, bet, kā zinām, romāna definīcijas mūsdienās ir tikpat izplūdušas kā pats žanrs. Visdrošāk atkārtot Andre Žida noformējumu – romāns ir zināma garuma prozas darbs. Tas par žanru neko daudz neizsaka, tomēr pietiekoši daudz. Jānis Rokpelnis, kura tēva vārds būs labi zināms tiem, kas ieskatījušies padomju laiku literatūras ieviļņojumos, nav pirmziemnieks. Viņš ir ierakstījies mūsdienu literatūras slejās ar dzejām, apcerēm un prozas tekstiem. Virtuālais Fausts piesakās kā neparasti daudzveidīgs prozas darbs, kas ieskandina tēmas gan no sendienām, gan arī aicina pamanīt šodienas Zeitgeist nestabilitāti un pārveidības. Grūtības sākas vispirms jau ar stāstītāju pašu, kurš laiku pa laikam aizmirstas un iesaistās dažādās citās lomās, turklāt sev piedēvēdams autora tiesības un visai pazemīgi uzklausīdams izdevēju jaukos apliecinājumus, ka darbs ir saistošs: ...šis nav nekāds romāns. Bet gan neirotisku roku uzšņāpti šādi tādi memuāriņi plus dienas (drīzāk jau – nakts) grāmata (63. lpp). Stāstītājs sevi nosauc par Jorenu, kam tāda kā patāla radniecība ar Zelmas Lagerlefas Gesta Berlingu, zviedru mācītāju, skaistu kā Apolonu, kurš vienlaikus ir arī netiklis un naivu meitu pavedējs. Stāstītājs sevi apzīmē par standarlatvieti ar tādām kā faktotuma īpašībām, kas viņam ļauj spēlēt dažādas lomas – seminārista, atstādināta mācītāja, kam joprojām ir sava veida draudze, paglābta alkoholiķa, sātanticīgā, Kristus pielūdzēja un reizēm noliedzēja. Bībeles labs zinātājs un vienlaicīgi zaimotājs, kurš bieži piesauc svētos un cīnās ar sātanu, gluži kā Gētes Fausts. Izvilkumi no Gētes Fausta Raiņa nepārspējamā tulkojumā, atsvaidzina šodienas vulgaritāti un atdzīvina Grietiņas naivo, patieso mīlestību, vārdu, kas neiederas šodienas leksikonā, jo ir aizstāts ar apzīmējumu sekss.

Datorapsēstais Jorens meklē savu ideālo partneri interneta kuluāros. Virtuālajā pasaulē viņš sastopas ar Kristīni – viņa, pēc vajadzības, femme fatale vai arī enfant terrible. Kristīne patiesi bija mans draugs, tajā novecojušā, puspiemirstajā izpratnē (74). Kad Jorens un viņa Grietiņa sastopas nevirtuālajā pasaulē, viņu attiecības saplok. Stāstījums jānovērtē tā, kā Jorens to iesaka lasītājam: Žanru tam izvēlieties paši – komēdiju, traģēdiju, vodevilu. Jo labā mākslā tā nenotiek. Arī stāstītājs pats nepieder kaut kādai iepazītai stāstnieku dzimtai. Viņš sevi pielīdzina velnam, kurš faktiski ir eņģelis, kam paslīdējusi kāja (9). Viņa biogrāfija ir visai fragmentēta. Dažbrīd viņš uzņemas dziedinātāja un eksorcista lomu, kas sauc atmiņā visus tos, kuri tiek raustīti uz divām pusēm.

Stāstījums ir daudzveidīgs, atsvaidzinošs, izteikti dzīvs, kā jau piederas sižetam, kam vēl nav daudz sekotāju. Teksts iedalīts nodaļās, kas it kā seko sava veida datora lietošanas pamācībām ar tulkojumiem latviski: 1. INSTALLATION (instalēšana) II. ENTER KEY (ievadīšanas taustiņš) ... IV RESTART (restarts). Pēdējā lappuse nobeidzās ar paskaidrojumu: PAGE FAULT INTERRUPT (lappuses iztrūkumpārtraukums). Pa vidu stāstījuma tekstam ir „Datnes" nr. 1-5, reizēm tādi kā dialogi ar datorzīmēm, piemēram: )))) etc. Citviet raksts ir tāds, kādu lietojām, kad dators vēl nebija iestādīts latviešu diakritisko zīmju lietošanai un katrs lietotājs izpalīdzējās pēc savas iedvesmas. Tuvojoties stāstījuma beigām, autors paziņo, ka viņš satiekas ar Jāni Rokpelni, gluži kā dramaturgs Pirandello savā laikā mulsināja skatītājus, liekot saviem skatuves tēliem meklēt autoru un nojaukt iedomāto starpsienu starp skatītājiem un aktieriem. Stāstījuma stila ziedi ir krāšņi. Tie ignorē baltfilologu ieteikumus par leksikas tīrību. Daudz žargona no veciem laikiem līdzās pašiem modernākajiem atvasinājumiem un patapinājumiem no citām valodām, ieskaitot krievu „maķ" mīļvārdus un, protams, jaunvārdus no angļu datorzinātnēm. Lasītājam, ko nez vai varēs apzīmēt par standartlasītāju, būs pabieži jāpiestāj, lai tiktu galā ar „jaunvārdu" birumu. Bet vai romiešiem nav teiciens per aspera ad astra? Kaut lasītājs var arī nenonākt caur ērkšķiem zvaigžņāja gaišumā, ceļojums ir ietilpīgs un izteikti saistošs.

Juris Silenieks