Jaunā Gaita Nr. 257. jūnijs 2009

 

PAR KOKARIEM STĀSTU VISU

Laima Muktupāvela. BRĀLIBRĀLI.
Rīgā: Dienas Grāmata, 2008. 400 lpp.

 

Foto: Indra Ekmane

Pati autore šo darbu nosaukusi par biogrāfisku romānu. Grāmatu atverot, redzam sarakstu ar Gido un Imanta Kokaru izglītības un darbības/karjeras datumiem. Grāmatu noslēdz brāļu vadīto koru dalības konkursos, festivālos un ārzemju vieskoncertos uzskaitījums. Šie ir konkrēti fakti, par kuru pamatojošiem materiāliem autore ir pateicīga Gulbenes pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas un Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas archīviem, kā arī Latvijas Valsts vēstures archīvam. Taču no sausiem faktiem vien nekāds romāns nesanāk, un lasītājs ar interesi lūko izdibināt, kā autorei izdevies sameklēt pietiekoši vielas biezum biezam romānam. Tas rakstīts pirmajā personā, pie kam šī persona ir jau nonākusi „dziedāto dziesmu dārzā," tātad ir mirusi. Izrādās, ka tā ir Imanta Kokara nelaiķe sieva Edīte. Vai tad autore būtu nodarbojusies ar tasītes dancināšanu vai kādu citu okultisku izdarību, lai šo stāstījumu uztvertu un varētu pierakstīt? Tā tomēr nav. Pielikumā „Pateicoties" rakstniece atklāj savus izziņas avotus, un viņa pati vien zina, kādēļ izvēlējusies šādu visai neparastu un melodramatisku vēstījuma veidu.

Ievada nodaļā notiek Edītes bēres, un nelaiķe, vēl pat lāga neaptverdama notikušo, atzīstas: Nu jau varu par brāļiem pastāstīt visu, jo esmu sapratusi. Jo mīlu. Un piebilst, ka viņas stāstījumā sajauksies laiki. Tādēļ jau nākošajā nodaļā, izdarot lielu lēcienu laikā un telpā, atrodamies 1978. gadā, kad brāļi ar Ave Sol kā Eiropā godalgotāko kori viesojas Japānā. Pēc tam tikai seko dvīņu piedzimšanas 1921. gadā, kad abiem ap rociņām apsien krāsainus dzīparus, lai varētu atšķirt vienu no otra. Vēlāk dzīvē Imants allaž uzsver, ka viņš ir tas vecākais, bet Gido savukārt uzliela sevi kā labāko. Taču ārējā līdzība ir tik liela, ka abiem ir niķis dažkārt aizstāt vienam otru tā, ka citi to nemaz nepamana. Imants kādreiz pat Gido vietā nokārto eksāmenu matemātikā.

Bērnības, izglītības un karjeras gaitu pārstāstījums rit sakarīgākā secībā. Abi brāļi ir apveltīti ar apbrīnojamu enerģiju un izturību, un šīs īpašības vēlāk sagaida arī no saviem koristiem. Ja kāds domā, ka dziedāšana ir viena vienīga izprieca, tas lai palasās par grūto un disciplinēto darbu, turneju ceļojumu neērtībām un ķibelēm, miega badu, neskaitāmām praktiskām nebūšanām, primitīviem higiēniskiem apstākļiem un neparastu diētu svešās zemēs. Taču šo apstākļu pēdas nedrīkst manīt dziedātāju sejās, kad tie parādās klausītāju priekšā. Smaidiet, maitas! bubina Gido koristiem izejot uz skatuves.

Jau no mazām dienām brāļi ir visnotaļ apsviedīgi un izmanīgi tiek galā vissarežģītākajās situācijās, ieskaitot izvairīšanos no aklas padotības padomju režīma ačgārnajām prasībām. Iedami ganu gaitās abi sāk nodarboties ar muzicēšanu izmēģinot balsis un atbalsis. Vēlāk viņi iemanās spēlēt dažādus instrumentus – klavieres, saksofonu, trompeti, mežragu, oboju, vijoli, akordeonu. Diriģēšanu abi iemācās Cēsu skolotāju institūtā. Abi pieprot arī visādus praktiskus amatus un lauku darbus, ieskaitot cūku kaušanu, par ēverģēlībām nemaz nerunājot. Lieki teikt, ka abiem izskatīgajiem un iznesīgajiem jaunekļiem ir liela piekrišana pie daiļā dzimuma, pret kuru viņi savukārt arī nebūt nav vienaldzīgi. Gido ir precējies trīs reizes. Imantam ir Edīte, bet ar uzticību dažkārt kā nu ir tā ir. Dzīve brāļus nebūt nav lutinājusi, dažkārt bijušas tukšas ķešas, abi palaikam bijuši pliki un nabagi kā studentiņi, mitinājušies pie radiem, īrējuši būceņus. Padomju laikam raksturīgais dzīvokļu trūkums Rīgā jūtami ietekmējis arī dvīņu personīgās dzīves.

Grāmatā vairākkārt apcerēta dziedāšanas loma un nozīme cilvēka un visas tautas dzīvē. Dziedāšana ir terapija daudz un dažādās nozīmēs. Ar vokālo balss nostādīšanu brāļi Kokari pacēluši kordziedāšanu jaunā pakāpē, ieveduši arī citus jauninājumus gan kordziedāšanas gan diriģēšanas technikās un šai sakarā pat izpelnījušies salīdzinājumu ar Jurjānu Andreju. Padomju laikos kordziedāšana bija arī veids kā turēties kopā un it kā dzīvot citā, ārpus-padomju pasaulē. Repertuārā iekļāva dziesmas ar simbolisku pretpadomju tekstu, režīma pārstāvjiem iestāstot tiem pieņemamu versiju. Vienmēr gan tas neizdevās, kā to piedzīvoja Gido pēc sava kora „Daina" desmit gadu jubilejas koncertiem.

Daudz prātojumu veltīti dzeršanas „kultūrai," kas diemžēl bijusi būtiska daļa brāļu vadīto koru un koristu sadzīvē, kaut gan tīri muzikālā ziņā koristi bijuši padoti dzelžainai disciplīnai, kuru visi sapratuši un respektējuši. Pastāstīts arī par intīmākām norisēm pašu koristu un koristu un diriģentu starpā tuvīnos un tālākos kora izbraukumos. Neizbēgami, ka korī notiek arī tenkošana, intrigas, sačukstēšanās un aprunāšana. Dažkārt pat nodevība, kad Edītei uz kādas „iečukstēšanas" pamata neļauj doties līdz ārzemju turnejā.

Svarīga vieta brāļu dzīvē bijusi viņu mātei, sīkstajai latviešu sievietei, sauktai arī par „Marijomi." Īpatnēju lomu brāļu dzīvē spēlējusi viņu kādreizējā dzīvokļa saimniece Alma Janovna Bērziņa Rīgā. Vārdos pieminēti daudzi citi diriģenti, komponisti, dziedātāji, labi un ļauni komunisti, ceļojumos neiztrūkstoši piekomandētie „čekistiņi," draugi, paziņas u.tjpr. Citējot brāļu izteicienus, atdarināta abiem raksturīgā Gulbenes izloksnes ar nošaurinātu „e" un nemīkstinātu „g." Pašās beigās vēl atklāti seni raduraksti, no kuriem iziet, ka brāļu dzīslās rit arī kāds piliens vācu baronu asiņu.

Kā redzams, Kokaru „romānā" iekļauta dažādas vielas pārpilnība, kuru autore centusies sakārtot daudzās nodaļās un apakšnodaļās, kurām diemžēl doti pārspīlēti pretenciozi virsraksti, kas šai lasītājai gan neko nepalīdzēja apjomīgā vēstījuma dažkārt juceklīgajos un manierīgajos vārdu plūdos orientēties. Grāmata tapusi ar Rietumu Bankas Labdarības un Valsts Kultūrkapitāla fondu atbalstu. Laima Muktupāvela nenoliedzami paveikusi milzīgu un ļoti svētīgu darbu, iepazīstinot lasītājus ar latviešu tautai un Latvijas „tēlam" tik nozīmīgajiem „balsu burvjiem" Kokariem, pie tam izgaismodama viņu spilgti krāsainās personības no dažādiem leņķiem. Šim nolūkam laikam kalpo arī māksloti pozētās fotogrāfijas ar frakās tērptajiem brāļiem visādās prozaiskās nodarbībās uz laukiem un sporta laukumā. Daudz interesantāks savukārt likās plašais fotoattēlu klāsts no ģimenes archīviem. Jāsaka paldies darba darītājai un viņas daudzajiem padomdevējiem ar zinātnisko konsultantu, muzikologu Arvīdu Bomiku priekšgalā.

Biruta Sūrmane

JG redakcijas locekles Birutas Sūrmanes kontā ir daudz rakstu par prozas darbiem, mūzikas u.c. kultūrai veltītiem tematiem.