Vilnis Auziņš

JĀŅA GLEIZDA PUSGADSIMTS FOTOGRĀFIJĀ

Šogad pasaules fotogrāfu kopiena atzīmē šīs gaismas tēlu mākslas izgudrojuma atzīšanas 170. gadadienu. Starp Latvijas fotogrāfijas meistariem ir vairāki, kuri ar to nodarbojas pusgadsimtu. Viņu veikums jau tādēļ vien ir cienījams, ka tas atspoguļo mūsu kultūras vibrācijas neviennozīmīgā vēstures periodā. Starp pazīstamajiem Latvijas foto māksliniekiem ir arī Jānis Gleizds, kurš šī gada 7. maijā atzīmēja 85. dzimšanas dienu.

Jānis Gleizds ir viens no tiem Latvijas fotogrāfiem, kura foto kompozīcijas, radītas galvenokārt aizvadītā gs. 60., 70. un 80. gados, joprojām vistiešāk aizskar romantisma un simbolisma tradīciju cienītājus. Salīdzinājumā ar daudziem saviem laikabiedriem, Jānim romantisma jēga ir viņa paša esības pamats. Tas viņu atšķir no vairākiem pazīstamiem Latvijas fotogrāfiem, kuri romantismu izmantoja, lai izpatiktu kādai skatītāju daļai.

Jāņa Gleizda radītie attēli kopsakarībās ar viņa personību un likteni ir ieguvuši savu patstāvīgu vietu Latvijas iedzīvotāju priekšstatos par 20.gs. otrās puses Latvijas fotogrāfijas sasniegumiem mākslas laukā. Izskaidrot un no dažādiem mūsdienu kultūras aspektiem analizēt Gleizda veikumu ir visai sarežģīts uzdevums, jo pusgadsimta laikā ir ļoti mainījušies atsevišķi novērtēšanas kritēriji, savukārt citi neticami pārsteidzošā veidā ir pārakmeņojušies kā senu būtņu fosilijas. Gleizda pašmācības ceļā apgūtā tēlotājas mākslas pieredze visai likumsakarīgi palīdzēja izdarīt izvēli romantiska vispārinājuma tēlu virzienā. Tas bija tuvāks tam ētisko vērtību modelim, kuru viņš bija iemantojis kā bērnības un jaunības laika dzīvesziņu, tostarp tādu cilvēka ķermeņa daiļuma izpratni, kurā vairāk ir jēdzienisks modelis nekā jutekliskas baudas interpretācija.

Summējot pirmskara un pēckara gadu viņa vizuālo tēlu pieredzi, var pieņemt, ka sākotnēji tajā dominē reliģisku priekšstatu vai izteikti romantizētu sižetu attēli. Pēckara periodā plaukstošais padomju dogmatisms noliedza reliģisko tēlu lietderību, bet tajā pašā laikā aktīvi ražoja realitātei ļoti aptuveni atbilstošus vizuālos tēlus. Jānim vizuālās kultūras pieredze izveidojās uz divu pretēju ideoloģiju sadursmes robežas, bet to abu vizuālā izpausme bija uz savdabīgās racionāla/iracionālā robežas. Viņa paša esības stabilitātes un radošās pašdisciplīnas meklējumi ir atraduši līdzsvaru uz šīs robežas un pastāv kā reportāža no viņa subjektīvo tēlu realitātes.

Personīgās dzīves dramatiskie notikumi nolika Jāni Gleizdu nevienlīdzīgas sacensības nosacījumos. Šķiet, ka pietuvošanās sporta norišu dinamismam palīdzēja uzturēt sevī pārvarēšanas izaicinājumu. Sporta tematikas attēli būtiski komentē pašas autora individualitātes veidošanās procesu. Jāņa Gleizda gara pasaules meklējumi, savu fizisko spēju pārvarēšanas izaicinājumi visgrodāk izpaužas viņa sporta tematikai veltītajos darbos un it īpaši motosporta sižetu kompozīcijās. Atšķirībā no aktu kompozīcijām tieši šajos darbos ir ieraugāms autora savas izteiksmes formas meklējumu ceļš starp spilgto racionālo norises paštēlu un autora subjektīvo vēstījumu. Tagad, apskatot šos daudzas izstādes piedzīvojušos attēlus, varam teikt, ka tajos ir viņa grūtību pārvarēšanas un virsotņu sasniegšanas ceļa tēls. Gleizda motosporta sižetu kompozīcijas atrodas fascinējošajā pārejas stadijā, sava veida barokamerā, kura samierina visai atšķirīgas attēlu vērotāju grupas. Tehnisko sporta veidu cienītāji priecājas par to dinamismu un neprotestē pret acīmredzamām realitātes interpretācijām. Savukārt manipulētās fotogrāfijas pēcapstrādes paņēmienu izpratēji un fani akceptē šo izteiksmes līdzekļu lietošanu kā atbilstošu un izteiksmīgu. Dekoratīvu laukumu vai fotogrāfijas dizaina kvalitātes cienītāji vienkārši bauda attēlus ar cieņu pret to roku darba izcelsmi.

Nepieciešamība nepazaudēt humāno vērtību līdzsvaru, uzturēt stabilu ētiskās kategorijas simbolu izskaidro Gleizda pievēršanos sievietes tēlam kā ikonas versijai. Daļu no šīs tematiskās grupas Latvijas skatītāji nesen varēja aplūkot Rīgas galerijā Birkenfelds. Mūsdienu laikmetīgā māksla vairāk reflektē atziņu, ka cilvēka fiziskais veidols ir tikai dekoratīva zīme vai pat tikai kaila ķermeņa fakts mākslas tirgus skatlogā. Ar to bieži tiek stiprināts secinājums par humānas būtnes esības nelietderību. Jāņa Gleizda aktu kompozīcijas ir aktīvā pretstatā šādam uzstādījumam. Kaut arī viņa tēlu manifests šodien izskatās pēc 19.gs. lauku puiša vīzijām, tās ar simbola vēstījuma jaudu aizstāv gan cilvēka fiziskās esības nosacījumus, gan ideālu nepieciešamību. Gleizda ideālisma pievienoto vērtību veido viņa patiesums un godprātība aizstāvēt sievietes kā stabilizējoša, līdzsvarojoša faktora nozīmi mūsu saskarsmes mūžīgajā mainīgumā. Autors sava nodoma stiprināšanai bieži izvēlas izteiksmes līdzekli, kurš ar savu realitātes citādumu visvairāk atbilst autora nodomiem. Izohēlijas pēcapstrādes metode palīdz piešķirt tradicionālai figurālai kompozīcijai unikalitāti un pārlaicīguma nojausmu. Pati pēcapstrādes metode nav izšķirošais lielums. Tā vienkārši ir atbilstīgi izvēlēta un palīdz veidot autora iecerētā vēstījuma formu un saturu. Metodes tehnoloģiskā sarežģītība ir vēl viens izaicinājums cilvēkam ar fizisko spēju ierobežojumiem.

Lai gan Jānis Gleizds ir bijis vārdos skops arī tad, kad izteikšanās iespēja nebija ierobežota, viņa atbilde uz jautājumu par attiecībām ar kādas noteiktas estētikas virzienu bija paskaidrojums, ka viņš tikai tiecas izteikt to daiļuma priekšstatu, kādu bija guvis bērnībā un jaunības gados. Viņš ir tiecies uz kādu tēla vīziju. Savas izpratnes robežās Jānis Gleizds ir centies un joprojām cenšas uzturēt ideāla nepieciešamību mūsu saskarsmē, un sievietes tēls metaforas zīmju vai tikai nojausmu kvalitātē viņam šķiet tieši tik aktuāls, lai nodarbotos ar to sava mūža lielāko daļu. o

 

 

 

____________

Fotogrāfs, foto projektu organizators un kurators, fotomākslas kritiķis, žurnālists un fotogrāfijas estētikas vēstures lektors, Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītājs (kopš 1990) Vilnis Auziņš ir redkolēģijas loceklis European Photography Guide (Göttingen, Vācijā), Imago (Bratislava, Slovākijā) u.c. Bijis mācībspēks Latvijas Universitātē, Latvijas Mākslas akadēmijā, Latvijas Kultūras akadēmijā, Profesionālā foto skolā. Paša fotouzņēmumi eksponēti daudzās personāl- un grupu izstādēs Latvijā, Lietuvā, Francijā, Dānijā, Norvēģijā, Austrijā, Slovēnijā, Kanādā, ASV, Japānā u.c. valstīs. Beidzis Maskavas Kultūras institūtu mākslas administrācijas un kino-foto režijas specialitātē. Studējis arī moderno arhitektūru un jūsminājies par Raitu (Frank Lloyd Wright) un Lekorbizjē (Le Corbusier). Stažējies Dienvidmēnas (Southern Maine) U. Portlandē, ASV.