|
ZINTNIECES PAREĢOJUMS No senislandiešu valodas atdzejojis Uldis Bērziņš
|
|
Jaunā Gaita Nr. 258. septembris 2009
|
ZINTNIECES PAREĢOJUMS No senislandiešu valodas atdzejojis Uldis Bērziņš
|
|
|
1 Lai dzird visas cildeno dzimtas, dižie un sīkie Heimdala dēli[1]! – vai gribi, Veļutēvs[2], lai veikli vēstu ļaužu stāstus vissenos, ko zinu?
2 Es atceros milžus atsenis dzimušus, audzinām mani aizviņos laikos; deviņas pasaules, deviņas saknes[3] – slavas Osi, sakņojam dzīlē.
3 Laiks bij aizlaikā, kad dzīvoja Īmis[4] – ne smilšu, ne straumju, ne salto viļņu, nebij zemes, ne debesjuma – Pasaules aiza, un zāles nekur.
4 Pirms Bora dēli darināja zemi – tie, kuri slaveno Vidussētu[5] cēla, no dienvidus saule klinšu bluķus svēla, apzēla zeme ar zaļu zāli[6].
5 No dienvidus saule, mēnesim otriniece, ar labo roku tver debesu loku. Nezin saule, kur istabas tai, nezin zvaigznes, kur vieta tām, nezin mēness, kur vara tam.
6 Steidza stiprie Soģi pie tiesas soliem, dižsvētie dievi kopā sprieda – i naktij, i dienai tie vārdus deva, nosauca rītu un dienas vidu, padieni, vakaru – i gadiem skaitu.
7 Sastapās āsi Košajā laukā, ziedokļus, svētnīcas uzcirta augstu, kalves tie cēla, kalumus kala, lieca knaibles un roza rīkus;
8 galdiņus spēlēja līksmi tie galmā – alkas pēc zelta tie niecināja! – Līdz atnāca trejas Milžu meitas, spēkpilnas aplam, no Milžuzemes[7].
9 Steidza stiprie Soģi pie tiesas soliem, dižsvētie dievi kopā sprieda – kam rūķu draudzi radīt raudzīt no Brīmja asins, no Blāina[8] kauliem.
10 Bij tur Spēksūcis, par visiem rūķiem dižāks radīts, bet otrs – Durins. Cilvēku līdzībā daudz tie roza rūķus iz zemes, kā Durins teica –
11 Jaunoli, Diļģi, Ziemi, Dieni, Austri, Rieti, Dižzadzi, Dvalinu, Bīvuru, Bāvuru, Bemburu, Nōri, Ānu un Ānaru, Seni, Medusvilku,
|
12 Šķēpkali, Burvjelfu, Vējelfu, Spīteli, Tīci, Torinu, Trāru, Zini, Krāsi, Līķi un Jaunprāti, (nu būšu gan rūķus...) Protkali un Prātdevi, (pareizi pieskaitījusi!)
13 Fīli, Ķīli, Atradeni, Adatkali, Skrāpjakātu, Gudruli, Zuduli, Žigluli, Taurpūti, Caurjūti un Spīduli, Purvekli, Stīvekli, Ozolvairodznieku.
14 Lai rūķus no Dvalina pulka uzskaitu visus līdz pat Slavētajam! – šie nāca no klinšu alām pār purva dūkstīm uz Smilšu lauku.
15 Tur i Lāsnesis, tur i Cīņpīķis, Augstis, Kapgulis, Jūrvilks, Spīdis, Skirvis, Virvis, Klibulis, Senis,
16 Elfs un Inge, Ozolvairodznieks, Slēpējs un Salējs, Lapzemnieks, Vīlējs – lai pilnā skaitā pieminēti paliek Slavētā tēvraksti – kamēr dzīvos ļaudis!
17 Tad nāca treji no āsu pulka – stiprie, svētīgie steidza āsi, atrada zemē gulam bez spēka Osi un Gobu – bez likteņa likta!
18 Nebij tiem dvašas, nebij tiem jausmas, ne versmes, ne skarsmes, ne paskata koša; dvašu deva Odins, jausmi deva Henirs, versmi deva Lodurs, un paskatu košu.
19 Osi zinu stāvam – vārdā Igdrasils[9], augsts koks, laistīts baltām dūņām; tur rodas rasa, kas ielejās krīt, mūžam līkst zaļš tas pār Likteņavotu[10].
20 Trīs gudras meitas teciņus tek, trejas iz avota[11], kas apakš pazarēm, vienu sauc Liktene, otru Rasme – kokā tās tēsa! – tā trešā – Nese[12]; tās lika likumus, dzīvību deva, tās cilvēku dēliem likteņus uzsauc.
21 Tā atceras karu pasaulē pirmo, kad tie Zeltalci[13] caurdūra šķēpiem un Augstā istabās sadedzināja – trīsreiz tie dedza trīsreiz dzimušo, tikpat cikpat! – visviens šī dzīva.
22 Šo Spīdalu sauca, kur namā šī steidza – zintniece reģīgā, prasmīgā bure; burt šī prata, burt šī mēdza, allaž par prieku nekrietnām sievām.
|
23 Steidza stiprie Soģi pie tiesas soliem, dižsvētie dievi kopā sprieda – vai āsiem būs nodevu nomaksāt, vai visiem dieviem vienlīdz valdīt?
24 Svieda Odins svešniekiem šķēpu, karš pār pasauli pirmoreiz pletās; apvēlās valnis ap āsu valsti, kaujveiklie vani uzvaru veda.
25 Steidza stiprie Soģi pie tiesas soliem, dižsvētie dievi kopā sprieda – kas visus gaisus gribēja gandēt un Ouda sievu milžiem atdot[14]?
26 Dusmās tūkdams tad uztrūkās Tors – rāms reti, kad tādu padzird! Zvēresti lauzti, atmesti solījumi – visi viedie vārdi, kas starp viņiem!
27 Tā zina, kur Heimdalam[15] Skaņrags slēpts – zem zilgmes lolotā svētā Oša; irdzam tā redz iz Veļtēva ķīlas[16] dūņūdens strūklu – vai sapratāt, vai nekā?
28 Vientule zintēja, tad Senais nāca – āsu Patvaļnieks[17] acīs tai vērās! Ko man prasi? Kam pārbaudi mani? Gan zinu, Odin kur slēpi aci – tajā brīnišķā Mīmja avotā[18]! – Dzer medu Mīmis katru rītu iz Veļtēva ķīlas[19] – vai sapratāt, vai nekā?
29 Rotas un aproces rod Pulkutēvs tai, grib tās gudrību grib reģes māku – visās pasaulēs tā visu vied!
30 Valķīres tā vieda – iz tālām vietām visas gatavas pie dieviem traukt! Nese nesa vairogu, Cīne – otrā, Kāve, Sīve, Zizlene, Šķēproce! Veļušķīrējas[20] nu sauktas jums visas – Karvedim[21] meitas, kāras apjāt zemi.
31 Raudzīju Baldru, Raudasins dievu, Odina dēlu, kam liktenis slēpts: skaists un slaiks pār zemi slējās aizvien augstāk āmuļa stāds!
32 No viņa cera, kas trausls likās, taps Höda[22] mestā nelaimes nesēja! Baldram brālis[23] vakarā dzima – rītā atrieba Odina dēls,
|
|
33 ne rokas mazgāja, ne sukāja matus, pirms sārtā beda Baldra bendi! Bet Jūristabās raudāja Frigga par Veļupils[24] postu – vai sapratāt, vai nekā?
34 Prata Vāle pinekļus piepīt – stipras un spriegas no zarnām saites:
35 redz viņa viltnieku verdošiem avotiem līdzās saistītu – cik Lokem līdzīgs! Mod Uzvarniece: neba priecīga! pār savu vīru – vai sapratāt, vai nekā? [25]
36 Trakupe straujā no austrumiem trauc, rauj cirvjus un šķēpus caur Indeves leju.
37 Slejas ziemeļos Diļģa lejā zelta istaba Dzirkstuļa dzimtai; otra stāv vietā, kur Vienmēr Silts – alusnams milzim, kam Brimis vārdā.
38 Namu redz viņa, kur saule nesniedz, Līķkrastā stāvam, ziemup tam durvis; indes lāses jumtlūkās raso – nams nopīts no čūskmugurām!
39 Redz viņa brienam pār baisām straumēm kas melus zvērē, kas maitā ļaudis, un tos, kas paved laulenes citiem!! Knosa tur Nokodējs miroņu miesas, plosa tās Vilks – vai sapratāt, vai nekā?
40 Sēž austren vecene Dzelzu mežā un dzemdē Dzelzvilka dzimtu; ceļas no tiem viens visstiprākais – spīdekļa zaglis spīgaņa izskatā,
41 miroņu miesas milzenis rij, āsu istabas asinīm aplej; satumst saule, vasara sarūk, visi vēji vaimanā, vai sapratāt – vai nekā?
42 Sēž kalnā un arpu spēlē Bruņukalps priecīgais – milžu namsargs; tam pār galvu dzied Putnubirzī sārtspalvis gailis, Zintzinis saukts.
43 Bet pie āsiem Zeltsekstis dzied, pamodina Pulkutēva puišus; vēl dzied gailis zemzemes dzīlēs sodrēju sarkans elles stadulās.
44 Gauži kauc Garms[26] Dziļalas galā – pārrautas važas, vaļā Vilks! – Daudz viņa prot: tālu redzu es priekšā likteni Soģiem[27] – uzvaras dieviem!
|
45 Cits citu nokaut ceļas brāļi, saimes saites brālēni sarauj, mokas, meli, maucība visur, āvlaiks, šķēplaiks, - vairogi šķelti, vējlaiks, vilklaiks, - līdz visums sabrūk! Negrib cilvēks cilvēku saudzēt!
46 Līksmi Mīmja dēli[28], kad liktens liesmo, kad svilin sveļ Dārdrags senais! Ducina Heimdals Dārdragu gaisos, apspriežas Odins ar Mīmja galvu,
47 dreb Igdrasils, dižais Osis, sten senais stumbrs, – Milzis jau staigā! Elš visi izbailēs iedami eļļup, līdz Surta[29] saime tos saplēš un aprij.
48 Kas notiks āsiem? Kas notiks elfiem? Dun Milžzeme, pulcējas dievi; kunkst rūķi pie klinšu durvīm, stāvkalnu stūrgalvji – vai sapratāt, vai nekā?
49 Gauži kauc Garms Dziļalas galā – pārrautas važas, vaļā Vilks! – daudz viņa prot: tālu redzu es priekšā likteni Soģiem – uzvaras dieviem!
50 Hrims[30] steidz no saullēkta vairogu sedzies; milžu omā Milzlocis gorās, – kuļ čūska viļņus, klaigā ērglis, plēš balsnos līķus; Naglaivis[31] jau līgo!
51 Kuģo no austrumiem Muspelas vīri laivā pār jūru – Loke pie stūres, visi tur vilkači ar Vilku kopā, Vējzibšņa brālis viņus valda.
52 Surts nāk no saulvidus ar zaru rīļu[32], sērgdievam saule zobenā zibsnī; klintsgali lokās, milzenes mokās, iet vīri eļļup un debess šķeļas.
53 Nezin Tvere[33], kur bēdās tverties, kad ceļas Odins pret Vilku cīņā, bet Bļaura bende[34] baltais – pret Surtu; Frigas priekam nu posts priekšā.
54 Gauži kauc Garms Dziļalas galā – pārrautas važas, vaļā Vilks! – daudz viņa prot: tālu redzu es priekšā likteni Soģiem – uzvaras dieviem!
55 Nāk Cīņutēva cildenais dēls, veikt grib Vīdars[35] Veļu rīļu; Kaucēja dēlam krūtīs iegrūž tērauda šķēpu – tēvs atriebts tagad!
|
[55 Pasaules jozējs pursalas plāta, pāri debesij Glodenis lokās, Odina dēls jau atelsies indes – dzist un dzeltēt nu Vīdara dzimtai!]
56 Ceļas Zemes zēns cēlais, iet Odina dēls tērēt Tārpu, dusmās viņš plosa Pasaules jozēju! Visiem reiz jāatstāj sava sēta! Tik deviņus soļus sper Zemes dēls, negoda nebaidās – nobeidzis Odzi!
57 Melna top saule, grimst zeme jūrā, krīt no debesīm karstās zvaigznes, gail uguns, garaiņi mutuļo, līdz pašai debesij deg pasaule.
58 Gauži kauc Garms Dziļalas galā, pārrautas važas, vaļā Vilks! – daudz viņa prot: tālu redzu es priekšā likteni Soģiem – uzvaras dieviem!
59 Viņa ierauga atkal no jauna mūžzaļo zemi no jūras nirstam; plok pali, plivinās ērglis sazvejot zivju zem stāvām klintīm.
60 Atkal pulcējas āsi Likumlaukā, Platložņu piemin – Pasaules jozni; kas iepriekš bijis, tie it ieminas, atmin Drauddieva[36] rūnas dārgās;
61 tie zaļajā zālē rod zelta galdiņus, kas priekšdienās tiem piederēja.
62 Nesēti lejās lauki uzzeļ, apdzīst brūces, atgriežas Baldrs; Mīt Höds[37] ar Baldru Hrofta[38] godnamā, Veļdieva istabās – vai sapratāt, vai nekā?
63 Gan zina Henirs ar zīlspieķi zavēt; apmet mitekli abu brāļu bērni Vējnamā plašā – vai sapratāt, vai nekā?
64 Namu tā redz par sauli jaukāku, zeltā jumtu Gunsglābē stāvam – tur uzticīgās kardraudzes mājos un mūžam svētlaimi baudīs.
65 Tad spožais Soģis trauc spriedumu spriest, Lielvaris – lejup! – kuram valdīt visu!
66 Te lidu trauc Tumstuves pūķis, spīdais glodis no Diļģa kalniem, nes spārnu spalvās pār lejām laizdamies Nokodējs līķus!
Nu laiks tai – prom doties.
|
[1] Āsu sargdieva Heimdala (Heimdallr) dēli – cilvēce.
[2] Valföđr – Odins.
[3] Vai: deviņas burves – ...
[4] Ymir – pirmmilzis, no kura auguma āsi darina pasauli. Sk. Snorre Sturlas dēls, Gilves acumalds, Nordik , R. 1997, 22. lpp. (Snorrem šī rinda no cita rokrakstu pudura, Gilves acumaldā tā skan: ...kad nebij nekā – sk. 15. lpp.)
[5] Miđgarđ – ja šis vārds lasītājam liek atcerēties Dž.R.R.Tolkīna ģeogrāfiju (Middle Earth), tad droši vien abi ar lasītāju esam uz pareiza ceļa.
[6] Vai: ...puraviem zaļiem.
[7] Trīs likteņmeitas – nornas? Skat. 20. vārsmu.
[8] Brimir, Bláin – Īmja līdzvārdi?
[9] Odina kumeļš vai – Odina karātavas. Yggr – Odina līdzvārds
[10] Vai: Likteņaku.
[11] Vai:akas; vai: istabas?
[12]Urđ, Verđandi, Skuld - nornu, likteņdievju trijotne.
[13] Gullveig – sal. ar 8. vārsmu. Vai te modelēta kāda kosmiskas/sociālas kārtības nomaiņa dievu un cilvēku „sētās”?
[14] Ouda sieva ir vaniete Freija. Sk Gilves acumaldā, 48, 62. un 74. lpp.
[15] Heimdalr – āsu sargdievs, Taurētājs. Sal. Zintnieces 46. vārsmu.
[16] ...af veđi Valföđrs – sal. ar nākamo, 28. vārsmu, kur Mīmis iz „Veļtēva ķīlas” dzer medu. Bet Gilves acumalda 15. nodaļā Snorre Sturlas dēls vēstī, ka Mīmis „pilns zināšanu, jo viņš no Dārdraga dzer šī avota ūdeni. Visatēvs gāja tur lūgt no avota vienu malku, bet nedabūja, iekams nebij atstājis savu aci par ķīlu.” (Gilve,32.lpp.) Kas tad ir „ķīla” – Odina acs, ieķīlāta Mīmim, lai pretī gūtu (maģisko) gudrību? Vai varbūt Teksts te metonīmiski apzīmē pašu avotu, kur Odina ķīla glabājas? Skaista ir Henninga Kures u.c. interpretācija: „ Avota (un, iespējams, paša Mīmja) apslēptās zināšanas neizpaužas, iekams Odins nav devis ķīlā savu aci. Odina ķīla funkcionē kā ieguldījums.” (www.dur.ac.uk/medieval.www/sagaconf/kure.htm) Tad Odina ķīla ir nosacījums, kuram pastāvot (af) Mīmja avotā glabātās zināšanas izpaužas?
[17] Senais; āsu Patvaļnieks – Odina līdzvārdi.
[18] Mímir – sk. Gilves acumalda 32. un 33. lpp. Sal. 27. vārsmu.
[19] Sk. 27.vārsmu un 17. Piezīmi.
[20] Valkyrjor – „karā kauto, kritušo izvēlētājas”, valkīrijas.
[21] Herjann, Odina līdzvārds.
[22] Höđr – Baldra aklais brālis, kurš Lokes vilts nonāvē Baldru ar āmuļa bultu. Sal. 62. vārsmu.
[23] Vāle (Váli), Baldra un Höda brālis, kurš dzimst pēc Baldra nāves un – vienā naktī izaudzis liels! – atriebj Baldru gan abu aklajam brālim, gan īstajam vaininiekam, āsu viltniekam Lokem.
[24] Valhöll – Valhalla.
[25] Sk. Gilves acumalda 49. un 50. nodaļu (90.- 95. lpp.)
[26] Garmr – Suns. Daļa pētnieku šo apokaliptisko nezvēru identificē ar Fenra vilku, bet citi ne. Atzīstos Iecietīgajam lasītājam, ka īslandiešu teksts liekas viešam vairāk skaidrības, nekā mans fonētiski motivētais latviskojums – oriģinālā Suns rej!
[27] Šajā tulkojumā atturos latviskot ragna rök kā dievu mijkrēsli. Zinātāju vidū strīdus izraisījusi divu vārdu līdzība; rökkr tad būtu mijkrēslis vai tumsums, bet daudzos citos vārdsavienojumos raugāmais rök – rasme, esme, „dzīve un darbi“ , liktenis, spriedums. Pieņemu, ka abas interpretācijas var valodā un literatūrā būt ilgi līdzāspastāvējušas.
[28] Mīmja dēli (vai Mīmja dzimta) – acīmredzot, milžu dzimums, kam nu prieks par āsu postu.
[29] Surts – Melnais, ugunsmilzis, liesmainās Muspelas sargs. Sk. Gilves 4. nodaļu (15. lpp.)
[30] Hrymr – āsu ienaidnieks no milžu cilts.
[31] Naglfar – milzu kuģis, ko āsu naidnieki darinājuši no miroņu nagiem. Sk. Gilves 51. nodaļu – 97. un 99. lpp. - un 43. nodaļu.
[32] ...međ sviga lćvi – „zaru izdeldētāja” te – uguns vārda kenings.
[33] Hlín – āsietes Frigas, Odina sievas un Baldra mātes līdzvārds.
[34] Par Freiju un Bļauri (un Freija zobenu) skat. Gilves acumalda 37.nodaļā – 66.lpp.
[35] Víđar, varbūt – Plašvaldis, Visvaldis; Odina dēls, sk. Gilves acumalda 29. nodaļu. Gilves 51. nodaļā (98.lpp.) Vīdars pārplēš rīkli Fenra Vilkam, uzlicis milzukurpē auto kāju tam uz apakšžokļa, te – 55.vārsmā viņš nogalina Vilku ar šķēpu. Bet kvadrātiekavās pievienotajā fragmentā Vīdaru redzam pieveicam Pasaules čūsku un ejam bojā no Čūskas indes (avots: www.nordic-life.org/nmh/voluspa.htm). Mūsu pamattekstā šāds liktenis citam Odina dēlam, pērkoņdievam Toram.
[36] Fimbultý(v)r – Diždievs, Drauddievs - Odina līdzvārds.
[37]Sal. 31., 32. vārsmu un 36. piezīmi.
[38] Hroft, Hroptr – Odina līdzvārds.
Dzejnieka Ulža Bērziņa latviskotais Zintnieces pareģojums jeb Valas pareģdziesma (Völuspá) ievada senislandiešu Vecāko jeb Vārsmu Eddu (Sćmundar Edda) – laika posmā no aptuveni 800. līdz 1100.gadam radušos mitoloģiski episkos vēstījumus, kam pamatā Skaulholtas (Skálholt) bīskapa Brinjoulva Sveina dēla (Brynjólfur Sveinsson) 1643.gadā Islandē atklātais teksts. Pirms desmit vai vairāk gadiem Uldis tulkojis tās Pareģojuma vārsmas, ko Snorre Strulas dēls (Snorri Sturluson, 1178-1241) iekļāvis, domājams13.gs. 20. gadu sākumā, savā Jaunākajā vai Stāstu Eddā (Snorra Edda). Tādēļ bij jāuzmanās, lai mans agrākais tulkojums neiespaido un nenoviļ jauno. Par īpašvārdiem gribas piebilst, ka mēģinu tulkot tos runātnīgos, tos spilgti „raksturojošos”, bet kādu tiesu saglabāju oriģinālā valodā, lai paliek kaut nedaudz pergamenta smaržas – vēsta atdzejotājs un piemetina, ka veltī savu kautro sniegumu aizgrābjošajiem sieviešu tēliem ziemeļzemju un dienvidzemju mitoloģijā, folklorā un literatūrā. Tulkot Völuspá dzejnieku aicinājis horeogrāfs Arnis Siliņš, lai kopā ar amata brāli Gunti Spridzānu, režisoru (arī scenārija līdzautoru) Viktoru Runtuli (no producentu grupas „Vīruss Art”), Ilzi Apsiņu (no mūzikas festivāla „Porta”) un pieciem modernās dejas dejotājiem varētu sākt veidot 2010. gadā paredzēto dzejas un dejas uzvedumu ar nosaukumu Dzīvības koks un trīs vērpējas.
Dažas dienas pirms Jāņiem Marokas Karalistes Fēsas Universitātē, mācītu islāmistu vadīts, Uldis pieliek punktu savam Korāna atdzejojumam no senarābu valodas, tādējādi pievienodamies slaveniem islāma svētrakstu Lasījumu vai Saukumu (arābiski ‘al-kur’ān) tulkotājiem-zinātniekiem – vācu valodā (Max Henning, Rudi Paret), angļu (Edward Henry Palmer, Arthur Arberry), dāņu (Ellen Wulff), holandiešu (Sofjan S. Siregar), franču (M. Kasimirski, Régis Blachčr), krievu (Gordij Sablukov, Ignatij Kračkovskij, Magomed-Nuri Osmanov) u.c. Pie reizes jāpriecājas, ka mūsu literatūras telpa šogad bagātāka kļuvusi arī ar paša tulkotāja jaunu dzejojumu grāmatiņu Saruna ar Pastnieku (skat. 59. lpp.). (R.E.)
