Šī zeme ir slima,

       nevesela.

Uz sanatoriju,

       uz purgatoriju,

              uz pirti.

Viņa ir jāmazgā, jāberž ar birsti.

Viņa jāper ar slotu.

       Un tad,

kad tā noskalota

       ar avota ūdeni

              dzidrāko,

ļaut var tai pieteikties

pie Lielā dežuranta.

Tagad

var visur klāt tikt,

visu var uzzināt.

Ar gudru peli,

no stikla sienā,

var pašu velnu izvilināt.

Gudrība ar ziņām mijās

peļu ūsu vibrācijās.

Sāls, ūdens, saule

mājas pamatos ēdas.

Viss ļogās, viss sēdas.

Drīz māju vairs nebūs,

tik plikas kāpas.

       Un vecie jūras braucēji

       uz smiltīs dzītas laivas

       sēž un airē.

       Kad piekūst,

       atlaižas guļus.

Viņu nevienam nevajaga.

Grimst jūrā saule bez sveiciena.

Viņi elpo mierīgi,

ritmā ar jūru.

       Sāls, ūdens, saule.

Toreiz – jaunība,

spēks bez varas.

Ziņkāre kā šuneļiem, ko kuce palaidusi.

Tukšas kabatas, cauras bikses, pirmās brūtes.

Ko darīsim, kur liksim spēku?

Iesim Hamburgai novākt drupas.

Par ķieģeļiem,

ja tos čupās sakrauj,

ja tos nopērk kāds Eiropas cēlējs,

       Nešķīsti agrs rīts, pļerkst pulkstens,

       viss mitrā miglā tīts.

       Miega mices – es, Paulis, Laimis, Voldiņš,

       kātojam uz bānīti,

       kas ved uz grēkpilsētu Hamburgu.

       (Zinājām par Rēperbāni, Vinklerštrāsi,

       citām prieka vietām)

Izkāpjam.

Altona – priekšpilsēta. Drupu lauks bez gala.

- Te darba mums līdz mūža galam,

- nometnē tikai salām. -

       Ķeramies pie veseriem, pie āmuriem, ar pirkstiem plikiem,

       Java no ķieģeļiem jādabūn nost.

       Tiem jābūt tīriem kā ceptiem raušiem.

       Svīstam, stenam, lādam angļus un viņu bumbvedējus,

                                                                      nedomājām)

       Saule, aiz svētā Pētera smailes aizlīdusi, smīn.

       Diena rāda garu mēli.

       Māju skeleti un čupas met rēnas ēnas.

Stāvu pie sava ķieģeļu kuba kā naktskluba

un gaidu, kad kāds nopirks.

       Ļoti gaidu.

       Gaidu vēl tagad.

Es vienmēr piekrītu,

saku – jā,

bet domās pierakstu:

labāk – nē.

Tā rodas stress un pārplēš vīles,

un uztrauc upē meža pīles.

       Drošs ir tagad tikai tas,

       ka drošs nav vairāk it nekas.

Aizbraucis uz Rīgu,

sapnī redzu Ņujorkas banku.

Atbraucis uz Ņujorku

redzu Rīgā tanku.

       Glābiņš no stresa

       Ir Jaunā Gaita –

       saritinies vāļā,

       lasi balsī skaļā,

       stundas paiet ātri,

       paši – neskārti...

vienaldzīgas sievas velk pļaujammašīnas

pa pasakaini zaļu garu vēsu zāli

kalsnas nepieejamas sievas

kamēr vīri sēž tumšās mājās

kur spīd un zibsnī televizora nemitīgi čaklā acs

kur sporta spēle kliedz un reklāmas pārdod alu

krēsla

mazie guļ mitriem matiem

amerikas vidiene sīc kā odi kā circeņi

kā viss tas pasakainais plašums

par ko cīnās un par ko ir vienalga

plašums un zaļums un baiļu pilnas vasaras

bailes palikt bailes bēgt

bailes būt sievai visā tai vientuļā plašumā

tur iespējams viss

to zinājuši bēgļi, aktieri, siltās saules pielūdzēji

un budistu dzejnieki

atstāj mājas un brauc 3 000 jūdžu

saulē taisni iekšā dienu pēc dienas

tu nonāksi tur kā bēglis

bagāts tikai ir sapņiem un izgarojušām atmiņām

putekļi tevī iesūksies kā mīti

tik dziļi, ka tu pats paliksi sauss un akls kā tuksnesis

kā kauli, mīksti brūnos putekļos

iestiguši kauli, un tu

tik sauss, ka sadrupsi no elpas pieskāriena