Rūta Dzenīte

ASPAZIJAS MIRDZĒŠANAS LAIKS

Rūta Dzenīte ir biedrības Aspazijas mantojums priekšsēdētāja.

 

Rūta Dzenīte stāsta Livānu jaunajai paaudzei par Aspaziju (2009.V)

Savā programmatiskajā dzejolī „Sadegt un spīdēt” Aspazija raksta: Es sadegu – nu manim vajag spīdēt. Visu garo okupācijas laiku Aspazija spīdēja tautas atmiņā, neskatoties uz oficiālo viņas daiļrades vērtējumu. Pašaizliedzīgs ir literatūrzinātnieces Saulcerītes Vieses devums – viņas grāmata Mūžīgie spārni ir piemineklis izcilajai latviešu dzejniecei. Lēnām, ar grūtībām Aspazija atgriežas tur, kur viņai Latvijas vēsturē un kultūrā jābūt. Tikai mainoties valsts varai, Aspazijas pēdējā dzīves vietā Dubultos Zigfrīda Meierovica prospektā 20 iekārtota Jūrmalas pilsētas muzeja filiāle, kuras tapšanā piedalījās trimdas tautieši (Uldis Raiskums, Agate Nesaule, Olģerts Akmentiņš). Aizritējušajos 10 gados Aspazijas māja kļuvusi par iemīļotu pulcēšanās vietu, kas izstaro savu gaismu un siltumu – to atzinuši gan pasākumu viesi, gan mājas apmeklētāji. Ieraksti viesu grāmatā to apliecina ne tikai Eiropas tautu, bet arī austrumu valodās.

Par tradīciju kļuvusi Aspazijas dzimšanas dienas svinēšana martā, kas katru gadu ir citāda – 2007.gadā tā bija tikšanās ar šobrīd izcilāko latviešu dzejnieci Māru Zālīti, 2008.gadā – ar Jūrmalas Majoru pamatskolas skolotāju Ināru Andžāni, kura tikko pabeigusi savu grāmatu par Aspaziju. Šogad, 17. martā, Aspazijas mājā viesojās savdabīgs pāris – dzejniece Anda Līce (māte) un dziesminiece Elīna Līce (meita). Abām tikko iznācis kopīgs dzejoļu krājums Tik tuvu pie…, kas, šķiet, ir pirmais šāda veida izdevums latviešu literatūrā (skat. JG:257:51). Sarīkojumā varējām vērot kopīgo un atšķirīgo abu dzejnieču darbos. Andai Līcei, līdzīgi tūkstošiem latviešu, 1949.25.III astoņu gadu vecumā kopā ar mammu un vecvecākiem sākās ceļš uz Sibīriju, kur palika gan vectēvs, gan vecmāmiņa. Šobrīd lasot Andas Līces darbu, grūti noticēt, ka, atgriezusies Latvijā, viņa Cesvaines skolas septītajā klasē mācījās krievu plūsmā. Pati dzejniece atzīst: Slikti runāju, rakstīt gandrīz nemaz nepratu. Smags ir dzejnieces ceļš uz izglītību – pēc Bulduru Dārzkopības tehnikuma beigšanas sākas darba gaitas dažādos ar literatūru nesaistītos darbos. Kā daudziem Latvijā otrā elpa Andas Līces dzīvē sākas ar Atmodu, kad akadēmiķa Jāņa Stradiņa vadībā tika izveidota staļinisma ļaundarību apzināšanas komisija, kurā Anda Līce veica sekretāres pienākumus. Par šo laiku dzejniece atceras: Daudziem es biju pirmais cilvēks, kuram viņi uzticēja šīs atmiņas. Tas nebija viegli. Viņi raudāja, arī es raudāju. Tā kļuvu par šo atmiņu galveno vācēju un glabātāju. Barikāžu laikā, baiļodamās par atmiņu manuskriptu likteni, dzejnieces draudzene tos ieraka savā ģimenes dārzā. Šobrīd šis darbs turpinās okupācijas muzejā, tā ir smaga nasta, varbūt arī tādēļ dzejniece atzīst: Es arī vairs negribu karot, Tik starot, tik starot, tik starot…

Šajās dienās saņēmām priecīgu ziņu no Jūrmalas pilsētas domes – sāksies Aspazijas mājas teritorijas labiekārtošana, lai varētu uzstādīt tēlnieces Artas Dumpes pelēkā granītā izcirsto pieminekli Aspazijai, pirmo pieminekli izcilajai dzejniecei Latvijā. Aspazijas mājas draugs, zinātniece Astrida Stahnke no ASV, sveicinot dzejnieces 144. dzimšanas dienā starp citu norāda uz vēl vienu nepadarītu darbu – Raiņa kapos piemineklī pie abu dzejnieku atdusas vietas vēl šobrīd blakus Raiņa vārdam nav Aspazijas vārda. Arī Jūrmalā vēl neesam panākuši, lai kāda no Dubultu ieliņām, pa kurām pēdējos 10 dzīves gados staigāja Aspazija, nestu viņas vārdu. Priecājamies, ka kopīgajā darbā – Aspazijas daiļrades popularizēšanā iesaistījies Ukrainas vēstnieks Latvijā Rauls Čilačava, veidojot skaisto grāmatu Trejkrāsainā saule ar Raiņa un Aspazijas dzeju un vēstuļu fragmentiem ukraiņu, gruzīnu un latviešu valodās. Darāmā vēl daudz, mūsu mērķis – aizsākt jaunu tradīciju: Aspazijas dzimšanas dienā 16. martā – pulcēties pie viņas pieminekļa Dubultos.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš saka: Cilvēki ir aizvietojami pēc amatiem, bet pēc misijas cilvēki nav aizvietojami. Aspazijai bija un ir sava misija, tādēļ arī viņas laiks ir tik garš, cik ilgi dzejniece dod gaismu arvien jaunām un jaunām paaudzēm.

Aspazija   PĒC MANIS   Kad iešu – negribu aiziet tā, Aiziet neziņā, Es gribu palikt jums atmiņā. Es nācu pie jums ar jaunu veidu, Ar jaunu mīlu, Ar jaunu naidu; Jaunu jūtu vētru es sacēlu, Jaunas daiļuma zvaigznes es iededzu, Es sildīju jūsu augsto telpu Ar savas karstās dvēseles elpu Un pārrāvu jūsu stingumu Ar sajūsmas šalcošo plūdumu.   Kad iešu, negribu aiziet tā, Aiziet neziņā. Es gribu palikt jums atmiņā. Ak, palikt jūsu mīlā vēl, Kā saule purpura krāsās kvēl, Kad tā jau sen ir nogājusi, Lai dzīve man pakaļ noviļņo vēl Kā jūra, kad vētra pārgājusi.   Kad iešu – tā negribu projām iet: Savu saturu gribu vēl citos liet, Mana drausma lai vājākās dvēselēs riet. Savu laiku es gribu pie zvaigznēm siet, Savu sauli pār visiem kā vēdekli plest Un aizejot varvīksnu pakaļ mest, Kad miesa dziļi zem velēnām guls, Lai zemei cauri vēl pukst mans pulss.

 

 

Aspazijas māja Zigfrīda Meierovica prospektā 20, Dubultos