Jaunā Gaita Nr. 258. septembris 2009
Franks Gordons
BŪT LATVIETIM BĪSTAMĀK NEKĀ BŪT VĀCIETIM
Atmiņu šķipsnas
1935.7.IX man sākās mācības Rīgas franču licejā. Pirms tam vajadzēja pierādīt māku lasīt. Man priekšā nolika ābeci, un es uz labu laimi atšķīru lapu ar burtu J. Tur bija rakstīts: Jā, jāj, jātnieki jāj. Un bildīte: Latvijas armijas jātnieki ar gariem pīķiem, kuru galos plivinās sarkanbaltsarkanas lentītes. Acīmredzot 18. novembra parāde Esplanādē. Atceros kā šodien!
Un tā paša gada 18. novembrī es, uz tēva pleciem sēžot, milzīgajā pūlī biju liecinieks Brīvības pieminekļa atklāšanai. Tālumā varēju saskatīt vienīgi lielo audeklu, kas noslīdēja, atsedzot Trīs Zvaigznes.
Pēc kāda laika tēvs mani aizveda uz Žīdu klubu Skolas ielā 6, kura vestibilu greznoja cilnis ar baltzilu karogu un vidū – zeltīta Dāvida zvaigzne. Rīgas žīdu minoritātes teātris – tāds bija oficiālais nosaukums – rādīja jidiša literatūras klasiķa Mendeļa Moicher-Sforima drāmu Benjamina III ceļojumi. Divi tēvaiņi, no miesta nākdami, soļo uz vietas, dziedot: Mēs ejam, ejam, ejam uz „Eretz Yisrael”. Es bērna prātā vaicāju tēvam: Kā gan viņi, uz vietas soļojot, sasniegs Apsolīto zemi? Kas to varēja zināt, ka 44 gadu vecumā es šo zemi sasniegšu un apmetīšos tajā, bet tēvs tiks apglabāts Karmeļa pakājē ar skatu uz Haifas līci?
* * *
Vakars. Pie Laimas pulksteņa, raudzīdamies uz namu, kur atradās kafejnīca Luna, sanācis pulka ļaužu. Viņu – un manām – acīm pavērās brīnumains skats: uz jumta papirosu Blend 7 gaismas reklāma, un no glaunā smēķētāja mutes nāk ārā zilganu tabakas dūmu aplīši... Gluži kā Brodvejā! Atskatoties es tagad teiktu: tobrīd Latvijas metropole kļuva īsti moderna.
1937. gadā tēvs žīdu grāmatnīcā Šneiders un Šīrs nopirka un atnesa man no kartona izgriežamus un salīmējamus kuģus, piestātni un ceļamkrānus: toreiz arābu sacelšanās dēļ Jafas osta kļuva žīdiem nepieejama, un cionisti nolēma uzbūvēt Telavivā kaut mazu, bet pašiem savu ostu, un ienākumi no šī maketa pārdošanas palīdzēja finansēt šo pasākumu. Rakstot šīs rindiņas mājā, kas atrodas Telavivas dienvidu nomalē, es pavīpsnāju, jo patlaban tur, kur toreiz uzcēla ostu, kūsā šīs pilsētas naktsdzīve, līksmo bohēma.
Franču liceja vestibilā pie lielā flīģeļa Abgare Miķelsone mācīja mūs kārtīgi nodziedāt Krauklīts sēž ozolā un Kur tu skriesi, vanadziņi. Bet 1940. gada septembrī, kad sākās mācību gads nu jau Anrī Barbisa 11. vidusskolā, Abgarei Miķelsonei nācās likt mums nodziedāt Internacionāli un pa viņas vaigiem ritēja asaras...
* * *
Nākamā – 1941. gada rudenī mums, t.s. evakuētajiem no Rīgas, Kazahijas PSR galvaspilsētā Alma-Atā ierādīja istabu mājelē, kur mitinājās latviešu ģimene. Māte ar 10 gadu veco dēlu runāja krieviski. Viņas vīrs pirms dažiem gadiem bija pazudis, un apvaicāties par to nedrīkstēja. Bet vecmāmiņa, uzzinot, ka mēs esam no Rīgas, nopriecājās: viņa bija viena no tiem Vidzemes zemniekiem, kuri sava kaktiņa, sava stūrīša zemes alkās 19. un 20.gs. mijā bija apmetušies Iekškrievijā. Es viņai nodziedāju tos pašus Krauklīti un Vanadziņu, un māmuļa sāka gauži raudāt, atceroties zaudēto dzimteni.
Drīz mēs nonācām Irtišas augšteces novadā un Kutihā, krievu vecticībnieku keržaku sādžā bijām ciemiņi kādā ģimenē. Pasirmais ūsainais saimnieks jautāja, no kurienes mēs? Tātad no Rīgas? Ek, Babitskoje ozero, latišskije barišņi (Babītes ezers, latviešu jaunkundzes). Izrādījās, ka viņš XII armijas sastāvā 1915. gadā karojis Rīgas pievārtē plecu pie pleca ar latviešu strēlniekiem.
Tai pašā apvidū man bija saruna ar pavecu veterināru, kam bija tāds vācisks vārds un uzvārds, teiksim Fricis Bergmanis. Uzzinot, ka mēs esam no Rīgas, viņš čukstus atzinās, ka ir latvietis. Bet 1937. gadā viņš bija piekukuļojis milicijas pasu galda priekšnieku un panācis, ka ailē Tautība ieraksta – vācietis. Toreiz, uzsvēra šis vīrs, būt latvietim bija bīstamāk nekā vācietim, un arī tagad, kad noris karš ar Vāciju, viņš šo viltību nenožēlo...
* * *
Atgriezies Rīgā, 1945.9.IV sāku strādāt Latvijas Telegrāfa aģentūrā, kas nu bija TASS filiāle. Pēc gadiem pieciem, Staļina valdīšanas drūmajā norietā, mūs, LTA darbiniekus, satrieca ziņa: Antoņina Tukiša, direktora vietniece un partordze izdarījusi pašnāvību, savā dzīvoklī ieņemot pārmērīgu miega zāļu devu. Kas bija noticis? Viņa izsaukta uz Latvijas Komunistu (boļševiku) partijas Centrālkomiteju, un tur pateikts, ka Ulmaņa Politpārvaldes dokumentos atrasts viņas – tolaik komjaunietes pagrīdnieces – solījums būt par ziņu pienesēju. Tā bija pret viņu vērsta staļiniska provokācija. Tukiša zvērēja, piesaucot visus marksisma-ļeņinisma elkus, ka neesot vainīga. Atbilde bija – ledaini skatieni. Biedinošs klusums. Un tai pašā vakarā Antoņina Tukiša noslēdza rēķinus ar dzīvi.
Pēcspēle: 2005.gada augustā, kad man bija priekšlasījumi 2x2 nometnē Katskiļos, es starpbrīdī ieminējos, ka manu vedeklu sauc Monika un ka šis vārds parasti saistās ar Latgales meitenes tēlu. Pie manis pienāca kāda dāma: Mani sauc Monika, esmu Latgales meitene. Tad viņa atcerējās savu bērnību Zilo ezeru zemē un stāstīja, ka Baigajā gadā dzimtās sādžas bērnus tirdījusi kāda sparīga komjauniete, kas pieprasījusi noņemt krustiņus, stāties pionieros un neklausīt mammu. Vārds pa vārdam, un noskaidrojās, ka sparīgā komjauniete bijusi tā pati Antoņina Tukiša. Arī likteņstāsts!
* * *
Strādājot Rīgas Balss redakcijā, man katru dienu no 12.00 līdz 15.00 bija jāuzturas tipogrāfijā Nr.1, Pērses ielā, kur šo avīzi salika un aplauza (senlaiku tehnika, vai ne?). Un 1969. gadā pienāca diena, kad visi šīs tipogrāfijas latviešu tautības poligrāfisti – no t.s. metranpāža līdz linotipistēm – līksmoja un gavilēja, jo no rokas rokā gāja necilais zili pelēkais sējumiņš – Vizmas Belševicas Gadu gredzeni. Tas bija kā bumbas sprādziens, kā starmeša gaismas kūlis, kas izkliedēja sarkano miglu. Un šī sējumiņa kronis – Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas Hronikas malām, tika uztverts kā sava veida Antikomunistiskais manifests: Kā greizsirdīga sieva Roma prasa, / Lai ik uz soļa mīlestību zvēr / Tai publiski... un spiegu acīm lasa / Starp manām rindām, ka tai nepieder / Šī sirds. Tas bija neaizmirstams brīdis, kam biju liecinieks.
* * *
1981. gads. Ciemojos nelaiķa Vitauta Sīmaņa mājā Čikāgas apkaimē. Saimnieks man rādīja savu darbnīcu, stāstīja par krāšņā albuma Latvia projektu un pateica, ka gatavojot savu meitu darbam atjaunotajā Latvijas valstī. Vella milti! Tas bija 1981.gadā, kad daudzi vaicāja, cik paaudzēm vēl būs jānomainās, līdz Kremļa impērija sašķīdīs?
Vitauts Sīmanis manās acīs iemiesoja trimdas nesalaužamo ticību tam, ka neatkarīgā Latvija atdzims.
* * *
Mācīdamies padomju krievu skolas 6. un 7. klasē tālajā Kazahijā, kur biju nokļuvis kā karalaika bēglis, iegaumēju daudzas Aleksandra Puškina vārsmas, un viena rindiņa tagad, pēc 65 gadiem, man pēkšņi atausa atmiņā: Ot finskih hladnyh skal do plamennoi Kolhidy, latviskojot – no aukstām somu klintīm līdz liesmainajai Kolhidai. Puškins to rakstīja 1831.gadā pēc t.s. poļu dumpja brutālas apspiešanas, atbildot „Krievijas apmelotājiem” Rietumeiropā (galvenokārt franču parlamentāriešiem) un uzsverot, ka no saltajiem ziemeļiem līdz svelmainiem dienvidiem Krievzeme celsies cīņai, zibot tērauda durkļiem.
Ģeniālais dzejnieks Puškins bija gan izsmalcināts kosmopolīts, gan brīvdomīgs humānists un vienlaikus lielkrievu šovinists.
Pārfrazējot šo Puškina dzejoļa rindiņu, pievērsīsimies kā klinšainajai somugru Igaunijai, tā Kaukāzam (Kolhida ir tagadējās Gruzijas sengrieķu nosaukums). Abi šie reģioni, ja ticam gan Puškinam, gan Putinam, ietilpst Krievijas interešu sfērā.
Britu nedēļas laikraksts The Economist atzinīgi vērtē Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa ierosmi – plašāk pieminēt un arī popularizēt ārzemēs kopumā maz zināmu faktu: 1944. gada septembrī, atkāpjoties vācu karaspēkam un tuvojoties sarkanarmijai, Tallinā dažas dienas darbojās un turējās demokrātiska Igaunijas valdība Otto Tīfa (Tief) vadībā. Ne visiem šīs valdības locekļiem izdevās rast patvērumu Zviedrijā; izglītības ministrs Arnolds Susi tika vārdzināts Gulagā kopā ar Aleksandru Solžeņicinu. The Economist uzsver šīs īslaicīgās epizodes (interregnum) simbolisko nozīmi: pati Tīfa valdības eksistence Tallinā apgāž nodrāzto apgalvojumu, ka sarkanarmija 1944. gadā „atbrīvojusi” Igauniju.
Un vēl viena interesanta ziņa no Igaunijas: šīs zemes dienvidaustrumos, Vistlas ciematā, atklāts piemineklis kritušajiem igauņu karavīriem. Jaunums te ir tas, ka 1944.21.IX te notika kauja starp Waffen SS 20. igauņu divīzijas un sarkanarmijas igauņu strēlnieku korpusa vīriem un piemineklis celts, godinot abu pušu igauņu karavīru piemiņu. Te krita vairāki simti „leģionāru” un ap 70 „strēlnieku.”
Man šķiet, ka te nekā nosodāma nav. Taču baidos, ka dažs labs lasītājs šķendēsies, ja ierosināšu, lai Džūkstē, kur, kā rakstīja nelaiķis Uldis Ģērmanis, cīnījās brālis pret brāli, tiktu uzcelts līdzīgs piemineklis.
* * *
No „aukstām somu klintīm” dosimies uz „liesmaino Kolhidu” un Puškina vietā atcerēsimies Ļermontovu.
Konservatīvais krievu rakstnieks Vladimirs Bondarenko mēnešrakstā Deņ Ļiteratury nācis klajā ar, varam teikt, dusmīgu apcerējumu „Krievu Kaukāzs”, kurā kategoriski iebilst pret vispāratzītā termina Ziemeļkaukāzs lietošanu un prasa, lai šis reģions turpmāk tiktu saukts par Dienvidkrieviju (Južnaja Rossija). Līdzšinējā termina paturēšana nozīmētu kaunpilnu Krievijas kapitulāciju, apgalvo Bondarenko, tā būtu atteikšanās no Krievijas likumīgām tiesībām un pozīcijām. Viņaprāt, tur jāatjauno pussagruvušās pareizticīgo baznīciņas, jo turpat līdzās slejas mirdzošie mošeju minareti. Par ko Terekas kazaki lēja savas asinis 18. un 19. gs.? Te taču sensenis bijis Krievzemes aizsargvalnis Āzijas pievārtē! Jāapliecina mūsu Kaukāza krieviskums, uzsver Bondarenko. Un te mēs no Puškina nonākam pie cita krievu literatūras ģēnija – Ļermontova: Bondarenko aicina ne tikai sakopt novārtā atstāto Ļermontova muzeju Pjatigorskā, cildināt šo slaveno krievu cilvēku, kura daiļrade nesaraujami saistīta ar Kaukāzu, bet arī vēl tagad – 166 gadus vēlāk – šaustīt un nolādēt majoru Martinovu, no kura lodes divkaujā krita Ļermontovs. Bondarenko ļoti izteiksmīgi atspoguļo pašreizējās noskaņas lielkrievu šovinistu aprindās, norādot uz Ļermontova slepkavas vārdu un tēva vārdu – Nikolajs Solomonovičs Martinovs. Šis majors nācis no t.s. kantonistiem – cara armijā iesauktajiem un turpat kristītajiem žīdu pusaudžiem. Kāda tam nozīme šai sakarā? Komentāri lieki!
o
