Jevgeņijs Kiseļovs

KAD VĒSTURES SKAIDROŠANA KĻŪST PAR NOZIEGUMU

Man interesētu izdibināt, vai rietumnieki pilnībā ir spējīgi izprast, ko īsti nozīmē prezidenta Dmitrija Medvedeva direktīva izveidot Komisiju cīņai pret mēģinājumiem falsificēt vēsturi Krievijas interesēm par sliktu. Daudzi ārzemnieki droši vien izsauktos: Dīvaini! Vai Krievijai patiešām nav spiedīgāku problēmu par šo, piemēram, kā tikt galā ar krīzi, kā modernizēt valsts politisko un arī ekonomisko struktūru vai apkarot korupciju? Līdzīgi tas bija1950. gadā – kad Padomju Savienība milzīgi nopūlējās atkopties no II Pasaules kara sekām, izbrīnu radīja Staļina lēmums uzsākt plaša mēroga debates par marksistisku pieeju valodniecībai. Divas dekādes pirms tam Staļins pārrakstīja boļševiku revolūcijas, sarkanā terora un pilsoņu kara vēsturi un pavēlēja izdot Vissavienības Komunistu Partijas (boļševiku) vēstures īso kursu, lai padomju cilvēki pareizi saprastu „vēsturisko patiesību,” proti, neviens cits kā tikai un vienīgi Staļins ir Ļeņina varas tiesīgais mantinieks.

Staļina bērnības draugs un augsts Kremļa funkcionārs Ābels Jenukidze 1934. gadā izdeva grāmatu Boļševiku nelegālās tipogrāfijas [Kaukāzā]. Bet Staļins to atzina par sliktu, jo grāmatā nebija izcelts viņa pienesums iespiestajam vārdam un boļševismam vispār. Staļins savu seno draugu nesaudzēja – Jenukidzi apcietināja un likvidēja kā „tautas ienaidnieku.” Viņa noziegums – savas revolucionārās jaunības aprakstīšana bez pienācīga respekta pret Staļinu. Tāpat varētu jautāt, kādēļ Staļins aizliedza slavenā režisora Sergeja Eizenšteina filmas Ivans Bargais otro daļu, kādēļ Pravdas niknie uzbrukumi Dmitrija Šostakoviča operai [Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta]? Padomju inteliģence arī lāga neizprata, kādēļ [1946.gadā] tik bargi tika šaustīti Mikhaila Zoščenko īsstāsti un Annas Ahmatovas dzeja?

Lielākais vēstures viltotājs, protams, ir pats Kremlis, un ir grūti nevilkt paralēles starp Medvedeva direktīvu un līdzīgiem lēmumiem Staļina laikā. Līdzko Medvedevs izsacīja vārdkopu par Krievijas interesēm kaitīgiem vēstures viltošanas mēģinājumiem, nevarēja būt šaubu par viņa teikto – valdība nežēlīgi apspiedīs katru mēģinājumu objektīvi aplūkot Krievijas un Padomju Savienības vēstures nepatīkamākos un noziedzīgākos aspektus, ieskaitot Molotova-Rībentropa neuzbrukšanas paktu starp PSRS un Hitlera Vāciju, kas atviegloja Hitleram uzsākt II Pasaules karu, faktus par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksiju Padomju Savienībai un par Kremļa izveidotajām un atbalstītajām represīvajām marionešu valdībām visā Austrumeiropā pēc II Pasaules kara.

Simboliska un arī augstākā mērā ironiska bija padomju režīma vēršanās pret Nobela Prēmijas laureāta Aleksandra Solžeņicina Gulaga arhipelāgu kā pret rupju vēstures viltojumu – protams, tādēļ, ka tur atklāti noziegumi, kas iedragāja padomju iekārtas pašus pamatus. Grāmatā rūpīgi dokumentētas jau Ļeņina laikā iesāktās represijas, izplānotais un sistemātiskai terors, milzīgais bezpersoniskais, Kremļa izveidotais birokrātiskais aparāts cilvēku morālai un fiziskai iznīcināšanai. Gulaga arhipelāgs mainīja pasaules attieksmi pret Padomju Savienību. Ja agrāk bija ļaudis, kuri padomju komunismu skatīja caur rožainām acenēm, Solžeņicina darbs atklāja valdības drausmīgos noziegumus. 1973. gadā Rietumos publicētais Solžeņicina lieliskais „vēstures viltojums” kļuva par Padomju Savienības beigu sākumu.

Medvedeva direktīvai par vēstures „pareizības” nodrošināšanu pieslēdzas likumprojekts Pret nacisma, nacistu noziedznieku un viņu palīgu reabilitāciju kādreizējo Padomju Savienības republiku, tagad neatkarīgu valstu teritorijās un ieteikums „reabilitētājus” – gan krievus, gan arī bijušo republiku iedzīvotājus – sodīt ar trīs līdz pieciem gadiem cietumā. Tas, piemēram, varētu nozīmēt, ka jebkurš cilvēks, kurš nosoda amerikāņus un angļus par izdošanu padomju varas orgāniem divus miljonus „Jaltas upuru” 1945.gadā, tiktu atzīts par „noziedznieku”. Saskaņā ar Rietumu sabiedroto un PSRS slepeno vienošanos Jaltas konferencē (1945) visi par padomju pilsoņiem uzskatītie cilvēki piespiedu kārtā bija izdodami Padomju Savienībai, to vidū Krievijas kazaki, vācu saņemtie kara gūstekņi, spaidu darbu strādnieki, bēgļi un visi, kas Vācijas pusē bija cīnījušies pret Staļinu. Simti tūkstoši šādu personu pēc viņu piespiedu „repatriēšanas” tika nogalināti vai ievietoti Gulagā. Līdzīgā kārtā mūsdienu Krievijas varas orgāni varētu ievadīt kriminālapsūdzību pret vēsturniekiem, kuri apšauba britu un amerikāņu gaisa uzbrukuma nepieciešamību Drēzdenei 1945.gada februārī.

Vienlaikus ar cīniņu pret „vēstures viltošanu” Krievijas varasvīri nebūt nav kritiski pret vēstures mācību grāmatām, kurās Staļins raksturots kā „veiksmīgs vadonis” un pagājušā gs.30., 40. un 50.gadu masu represijas attaisnotas kā Staļina vienīgais iespējamais līdzeklis kolosālo saimniecisko un drošības problēmu novēršanai.

Patlaban valdības kontrolētās televīzijas visvairāk skatītās stundas ir pārsātinātas ar vēsturiski samudžinātām pseidodokumentālfilmām. Viena, piemēram, attēlo Berlīnes un arī Kubas raķešu krīzi (1961) kā Ņikitas Hruščova ārlietu politikas lielāko triumfu, kura rezultātā ASV izrādījušas ja ne gluži bailes, tad respektu pret Padomju Savienību kā pret līdzīgu lielvaru. Citas filmas attēlo Mihaila Gorbačova un Borisa Jeļcina valdīšanas gadus kā sabiedrības iziršanas un vērtību zaudēšanas laiku. Vladimirs Putins savas prezidentūras laikā savukārt sagatavoja skatuvi vēstures politiskam piešķiebumam, raksturojot Padomju Savienības sabrukumu kā 20.gs. lielāko ģeopolitisko katastrofu. Attiecībā uz vēstures jautājumiem Medvedevs, šķiet, paklausīgi iet Putina pēdās, kas lieku reizi pierāda, kam ir galvenā teikšana valstī.

__________________________

Jevgeņijs Kiseļovs ir progresīvās krievu radiostacijas Eho Moskvy pārrunu programmu vadītājs. Šis raksts (tulk. Biruta Sūrmane) publicēts angļu valodas laikrakstā Moscow Times (2009.3.VI).