RMT 2009

Pērngad izstāžu zālēm pievienojās unikālā „Rīgas Mākslas telpa” (turpmāk: RMT) tieši zem Vecpilsētas centrālā laukuma blakus pilsētas domei un Melngalvju namam. Tolaik pazemes melnie griesti, līkloču paneļi un vājais apgaismojums atstāja bezgala drūmu iespaidu. Par to JG254 izteicos visai negatīvi, tomēr cerīgi. Bet š.g. maijā mani sagaidīja varens vizuāls šoks!!! Kas par neticamu plašumu! Un gaismas tik daudz, ka melnos griestus nemaz nevar saskatīt! Droši vien enerģiskās RMT saimnieciskās vadītājas Ingas Lāces nopelns. Un šķiet, ka arī pasaules saimniecības „dižķibele” RMT pagaidām nav skārusi.

JG lasītāju zināšanai vispirms dažas rindkopas no šī iestādījuma Credo:

RMT mērķis ir mākslas procesu uzturēšana un veicināšana kā lokālā, tā starptautiskā kontekstā. Tā darbojas bez pastāvīgas mākslas ekspozīcijas un kolekcijas veidošanas funkcijas un nenodarbojas ar mākslas komerciju. RMT savā darbībā ievēro programmatorisku paritāti starp dažādiem mākslas veidiem un virzieniem, kā arī vizuālās mākslas vēstures un nākotnes redzējumu.

Piedāvājot iespēju realizēt eksperimentālus projektus vai jaunu darbu, šī izstāžu zāle par savām prioritātēm izvirza mākslinieku, tādejādi īstenojot aktuālās prakses attīstību un radošu platformu teorētiskās domas veicināšanai.

Liekas, ka izaicinošā geju parāde tautā neradīja tādu interesi kā četru jaunu mākslinieču Māras Žeikares, Violas Karules, Aigas Ozoliņas un Aritas Varžinskas fotoizstāde Vīrietis un kleita – līdzās Zviedrijas Institūta rīkotajai izstāde ECO CHIC. Lielformāta fotogrāfijas (70 x 100 cm) ar vīriešiem, kas tērpti sievišķīgākajā no sieviešu apģērbiem, pievērš uzmanību dzimumu stereotipiem par sievišķīgo vīriešos un vīrišķīgo sievietēs, pie reizes norādot, ka tas ir sievietes skatījums uz vīrieti, atbrīvojot viņu no sabiedrībā pieņemtām ģērbšanās etiķetēm un no tām līdzi nākošiem aizspriedumiem. 15 vīriešu modeļu vecums ir no 18 līdz 48 gadiem, viņu nodarbošanās, dzīves uzskati un sociālās lomas ir dažādas: galerijas īpašnieks, dzejnieks, gleznotājs, mūziķis, dīkdienis psihologs, radošais direktors, frizieris, arhitekts. Fotosesijās Rīgā, Londonā, Berlīnē un Porto kleitas tika piemērotas katra raksturam un temperamentam, un tā, lai netiktu zaudēta vīrieša organiskā „es” sajūta. Karule un Varžinska ir studentes Latvijas Mākslas akadēmijā, Žeikare to jau ir beigusi, bet Ozoliņa studē modes fotogrāfiju Londonā (U. for the Creative Arts). Visas ir Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas absolventes.

Izstādē ECO CHIC (eko-šiks) pārstāvēti Zviedrijas modes dizaineri, kuru uzskatā zem apģērba pievilcīgā izskata slēpjas nepatīkama patiesība, bet mūsdienu videi kaitīgajam apģērbam pastāvot alternatīvas, proti, videi draudzīga un ētiska pieeja, neziedojot ne grama modes.

Atklātā RMT ir momentā pārskatāma. Skatītājs brīvi klīst no vienas puses uz otru. Nāk prātā Kapitols, viens no septiņiem Romas pauguriem ar pilsētas valdes namu, laukumu un muzejiem tā abās pusēs, kurus savieno plašs pazemes koridors ar klasiskām skulptūrām (un labierīcībām), bet centrā atzarojums ar lēzenām kāpnēm, kas ved uz nelielu terasi. Tāla atbalss unikālajai RMT, kuras izstāžu zemteksts vienmēr ir nepārprotami izaicinošs, tas neļauj skatītājam ieņemt neitrālu viedokli – gandrīz vai smadzeņu mazgāšanas situācija! Vienīgais glābiņš ir ārā svaigā gaisā, lai tur mierīgi izvērtētu redzēto.

Bez minētajām izstādēm, ievērību pelna labi noformētā RMT fotoizstāde Amnēzija. Tās autors Arnis Balčus studējis komunikācijas zinātnes LU, bet fotogrāfiju Vestminsteres U. Londonā. Vērojot eksponātus, iekulšanās īstā amnēzijas muklājā ir garantēta. Rīgā dzimušais (1978) fotogrāfs pievēršas vecajiem padomju laikiem – nevis kā dokumentālists, bet kā subjektīvs soģis. Visas 11 viena un tā paša lieluma (98 x 120 cm) fotogrāfijas uzņemtas Latvijas teritorijā, kur padomju laiku atribūtika sastopama vai uz katra soļa, acīmredzot vairāk nekā viņš spēja atrast ceļojumos pa citām bijušās PSRS republikām.

Redzam dažādus rituālus, kas sociālo un politisko pārmaiņu rezultātā ir izzuduši no ikdienas, piem., piena dzeršanu starpbrīžos skolās un bērnu dārzos, obligātās civilās aizsardzības stundas, meiteņu izklaidēšanās ieradumus u.c. Šo rituālu aizmiršanu, kā apgalvo Balčus, esot veicinājusi kolektīvā amnēzija, t.i., piespiedu vai brīvprātīga atsevišķu atmiņu (pionieru sarkanais lakatiņš, tautiskā prievīte) apspiešana pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, lai noliegtu latviešu padomju identitāti vai arī lai pārvarētu politiskās un ekonomiskās neveiksmes.

Projekta mērķis – veidot saikni ar neseno pagātni, analizēt un izvērtēt kolektīvās amnēzijas sekas, tādas kā Dižķibeli.

Laimonis Mieriņš

Laimonis Mieriņš gatavojas savai retrospektīvai izstādei Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā.