Jaunā Gaita Nr. 258. septembris 2009

 

Jaunā Gaita nr. 258

 

Mākslinieks, architekts un dzejnieks Voldemārs Avens kopš 1995. gada ir viens no Jaunās Gaitas redaktoriem, bet kā jaungaitnieks pazīstams jau no pašiem pirmsākumiem, aizritējuša gadsimta 50. gadiem. Latvijas Nacionālā mākslas mūzejā pērn (no 16. jūlija līdz 23. augustam) notika viņa gleznu retrospektīva izstāde. Trīs no šīm gleznām reproducētas Jaunās Gaitas rudens numurā, tostarp mirdzoši zeltaini-rūsganā abstraktā „Eņģe” uz žurnāla vāka. Šai numurā ir arī septiņi jauni Voldemāra Avena dzejoļi. Gundars Pļavkalns jau sen Avenu raksturoja kā gleznotāju ar dzejnieka izjūtām, jo gan gleznotājs, gan dzejnieks „Avens ir modernists ar slieksmi mūsdienu parādības nolikt blakus senlaicīgām...” Inta Ezergaile savukārt pirms dažiem gadiem rakstīja: „Smiekli un irōnija Avena dzejā ir svarīgi, jo tie piedod dzejniekam dziļu nopietnību un neviltotas jūtas.” Anitas Dzirnes trīs dzejoļi Amerikas Savienotās Valstis sadala trijās daļās: vidienē –„bailes palikt, bailes bēgt...”, rietumos – „tu nonāksi tur kā bēglis...” un austrumos – „mēs esam tuvāk pie mājām kā jebkad”. Benitas Veisbergas jaunajā „Pierakstu” devumā dzejiskas pārdomas izriet no ikdienas dzīves momentiem, piemēram, negadījuma ar izlietu ķiploku-spinātu viru, nedrošības šaubām par mežā atrastas sēnes ēdamību, oleandra krūma zara mestām ēnām uz dzīves drauga gleznas pie sienas.

Ulža Bērziņa latviskotajā senīslandiešu „Vārsmu Eddas” ievadā „Zintnieces pareģojums” runa ir par pasaules radīšanu un tās gaidāmo galu: „Melna top saule, /grimst zeme jūrā, / krīt no debesīm / karstās zvaigznes, / gail uguns, / garaiņi mutuļo, / līdz pašai debesij / deg pasaule.”

Fotomākslu pārstāv Jāņa Gleizda, Rimanda Cepļa, Arņa Balčus un Roberta Franka darbi. Par pēdējo savā kārtējā „Vēstulē no Čikāgas” Ivars Antēns raksta, ka šveicieša Franka 1958. gadā publicētā, toreiz kontroversiālā, bet nu jau par klasiku kļuvusī fotografiju grāmata „The Americans”, pērngad pārpublicēta Vācijā, atstāsta kultūras kritiķa Svena Birkerta pārdomas par to un pauž savējās. Linda Treija apraksta šogad maijā Latvijas vēstniecībā Vašingtonā notikušo izstādi Latvian Dimensions: Contemporary Installations and Sculpture.

Evas Eglājas-Kristsones pētījuma „Okupētās Latvijas un latviešu trimdas saskarsme un tās dinamika” turpinājumā ir par laikposmu no 1972. līdz 1975. gadam, kad viedokļu nesaskaņas par pašcenzūru kultūras sakaros saskaldīja līdz tam laikam vienprātīgo JG redkolēģiju.

Aspazijas 144. dzimumdienas tradicionālajās svinībās 16. martā dzejnieces mājās Dubultos pulcējušies viņas cienītāji. Biedrības Aspazijas mantojuma priekšsēde Rūta Dzenīte raksta: „Aspazijai bija un ir sava misija, tādēļ arī viņas laiks ir tik gaŗš, cik ilgi dzejniece dod gaismu arvien jaunām un jaunām paaudzēm.”

Atmiņu nodaļā Aina Siksna raksta par saviem skolotājiem Zentu Mauriņu (1897-1978) un Jāni Rudzīti (1909-1970) – lai gan viņi viens pret otru visu mūžu bija neiecietīgi, tomēr fantazijā viņa abus redz kā vislabākos draugus kopā pastaigājoties „gan Florencē, gan Rīgā, sarunās novēlēdami viens otram vietu rakstnieku debesīs...” Franks Gordons „Atmiņu šķipsnās” atceras, kā, sēdēdams tēvam uz pleciem, vērojis Brīvības pieminekļa atklāšanu, bēgšanu kaŗa laikā un atgriešanos Rīgā, iepazīšanos ar Vizmas Belševicas dzeju („Tas bija kā bumbas sprādziens, kā starmeša gaismas kūlis, kas izkliedēja sarkano miglu”) un ciemošanos pie mākslinieka Vitauta Sīmaņa Amerikā, kur pārliecinājies par „trimdas nesalaužamo ticību, ka neatkarīgā Latvija atdzims”. Uldis Siliņš atmiņu raksta turpinājumā „Atskatīties, pasmaidīt” stāsta par interesantiem tipiem un sadzīves grūtībām dīpīšu nometnē Altgargē, Vācijā: „Katrā istabiņā ir ap 13 personu. Sekss? Kas tas tāds?”

Vēstures nodaļā Jānis Krēsliņš vecākais komentē „Rūjienas Laika” redaktores Līgas Siliņas interviju ar aktrisi Hildu Princi Uršteinu un piemin viņas ģimenes sarežģītos latviešu, igauņu un somu radurakstos, norādīdams, ka tie „palīdz izgaismot bieži nepamanītas vēsturiskas norises, saistības un notikumus”.

Kiberkambarī trimdā augušais Latvijas žurnālists Juris Kaža izraisa dzīvas pārrunas ar aicinājumu citus viņam līdzīgus „vecjauniešus”, kam krizes dēļ no Latvijas valdības nav reālas cerības saņemt pensiju, „kooperēties un atrast veidus, kā reintegrēties savu agrāko mītņu zemju darba tirgos...”.

Šai numurā ir septiņas grāmatu recenzijas: Santas Skujiņas par Ulža Bērziņa dzejoļu krājumu „Saruna ar Pastnieku”; Juŗa Silenieka par Astrīdes Ivaskas „Dzeja un atdzeja” un Ainas Zemdegas „Rakstiem”; Māras Stabiņas par Anitas Liepas ceļojumu aprakstu „Austrumu motīvs”; Astras Rozes par Ingas Ābeles romānu „Paisums”; Vitolda Vītola par Jāņa Lejnieka un Zandas Redbergas „Latviešu architektu teorētiskie raksti”; Juŗa Raudsepa par Roberta Fērnlija (Robert Fearnly) filatēlijas pētījumiem Latvian Issues; Anitas Liepiņas par Ineses Aides pētījumu „Vētra liedagā”; Jāņa Krēsliņa jaunākā par Tomasa fon Fegesaka (Thomas von Vegesack) memuāriem Utan hem i tiden un Roberta Šveicera (Robert Schweitzer) Finnland, das Zarenreich und die Deutschen; Gundara Ķeniņa Kinga par Journal of Baltic Studies 2009. g. marta numuru.

Nodaļā Dažos vārdos, kā parasts, kodolīgas īsziņas par kultūras notikumiem, polītiskām aktuālitātēm, grāmatām u. c.

Sadaļā „Ērmotas būšanas” JG galvenais redaktors izsakās:

„Kādēļ filologs un literāts, JG ieripinātājs (1955) Dr.Valters Nollendorfs, kas jau kopš 1996. g. dzīvo Rīgā, kur ir LOM Gadagrāmatas redaktors, joprojām ir „LZA ārzemju” un nevis „īstenais” loceklis? Vēl jancīgāka ir Latvijas preses chronikas neloģiskā nostāja attiecībā pret aizrobežā veidotām latviešu publikācijām, ieskaitot Jauno Gaitu, kuŗas liela daļa līdzstrādnieku ir Latvijā mītoši rakstnieki, kritiķi vai mākslinieki, proti, LV bibliografijas oficiālajā rādītājā JG iekļauta ar Latviju saistītu citvalodu izdevumu sadaļā „Letika”. Vai tad šajos digitālajos laikos patiešām ir tik svarīgi, kur viens vai otrs izdevums tiek „likts driķēt”? Bet vismaz labi zināt, ka Ulža Bērziņa, Imanta Auziņa, Ingmāras Balodes, Ildzes Krontas u. d. c. oriģināldarbi JG lappusēs ir ar Latviju saistīti... Vēl mistiskāka būšana ir ar citvalodu izdevumu sadaļā iegumzītajām avīzēm Laiks un Brīvā Latvija. Abu redakcija atrodas Rīgā, Ausekļa ielā, tās vadītāja ir tīrasiņu „Latvijas latviete” un BL tiek iespiesta Latvijā. Vai (pēc veseliem 18 gadiem!) tās varētu būt LPSR domāšanas atliekas? Šā vai tā, Fausts teiktu: Tur var it gudris vīrs pat apmulsīties, uz ko Mefistofels atbildētu: Tas nākošās reizās ies labāk, es ceru, / Ja mācāties visu reducēt / Un ar, kā pienākas, klasificēt (Raiņa tulk.).”

Tāpat šo rindiņu rakstītājam neviens vēl nav varējis izskaidrot, kāpēc Latvijā Jaunās Gaitas atsevišķu eksemplāru var nopirkt vienīgi Okupācijas mūzejā Rīgā, bet nekur citur?

Jaunās Gaitas atsevišķu numuru par 10 ASV dolariem var pasūtināt, rakstot vai zvanot JG saimniecei Ingrīdai Bulmanei, tālr.: 416-621-0898, e-pasts: ibulmanis@scom.ca; galvenā redaktora Rolfa Ekmaņa e-pasta adrese: rolfs.ekmanis@asu.edu  un rekmanis@msn.com

Viena gada abonements (četri numuri) maksā 39 ASV dolari, Kanadā – 39 Kanadas dolari. Atsevišķus jaunā numura un vecāku izdevumu rakstus iespējams uzmeklēt un izlasīt Jaunās Gaitas mājaslapā: www.zagarins.net/JG

Jānis Klīdzējs savā laikā reiz teica, un tas attiecas arī uz šodienu: ... centa knauzeriem un cilvēkiem ar gulēšanas prātu un tiem, kas nolēmuši pārtautoties, ir no sirds ieteicams JG neabonēt.

Juris Žagariņš