TAS 1809.GADS

Robert Schweitzer. Finnland, das Zarenreich und die Deutschen. Lübeck: Scmidt-Römhild, 2008. 736 lpp.

Krīžu un pārmaiņu gads. Tāds ir 2009.gads. Tāds bija arī 1809.gads, kas mūsos visos, pašiem to nemaz īsti neapzinoties, atstājis dziļas pēdas. Visbiežāk 1809.gadu saistām ar plašo kara darbību, aiz kuras slēpjas Napoleona vārds. Šīs kara darbības rezultātā Baltijas jūras telpu līdz šai dienai skatām rietumu un austrumu šķērsgriezumā. Par vienu no uzvarētājiem bieži vien uzskatām Krieviju, kas paplašināja savu teritoriju un nostiprināja īpatsvaru reģionā. Pie zaudētājiem parasti pieskaitām Zviedriju, kuras lielvalsts pakāpeniski dila. Tieši 1809.gadā ar Fredrikshamnas miera līguma parakstīšanu Zviedrijai bija jāatsakās no Somijas un Ālandu salu teritorijām.

Būtu tomēr aplami stāstu par 1809.gadu beigt šajā vietā. Kaut arī Krievijas ietekme Baltijas jūras telpā paplašinājās, nozīmīgākā pārmaiņa bija gluži cita un maz ievērota. Pēkšņi Baltijas jūras austrumu krastu iezīmēja Krievijai pakļautas teritorijas, kuras bija pārsteidzoši autonomas. Radās robežzona starp lielvalstīm un to interešu sfērām. Pēdējo 200 gadu tecējumā šī robežzona ir bieži mainījusi veidolu, bet savos pamatos tā nav izmainījusies. Tā ir bijusi un palikusi robežzona. Daudz dziļākas un nozīmīgākas pārmaiņas ir skārušas politiskās vienības abpus šīs robežzonas.

Par visām šīm izmaiņām un pārvērtībām parādījies interesants rakstu sakopojums, kas trāpīgi nosaukts Somija, cara impērija un vācieši. Tajā vienuviet apkopotas svarīgākās vēsturnieka Roberta Šveicera atziņas par mūsu telpas vēsturi, visnotaļ 19.gs.

Dr. Šveiceram ir ķēriens vēsturi mērīt ar citu olekti nekā vairākumam vēsturnieku. Daļējs izskaidrojums meklējams viņa plašajā skatījumā. Viņš pārliecinoši pārvalda 19.gs. Somijas, Krievijas, Zviedrijas un Igaunijas, Lielvidzemes un Kurzemes vēsturi. Šīs zināšanas viņam paver gluži svaigu skatu uz šo interesanto robežzonu un tās attīstības gaitu. Šīs zināšanas ļauj mums raudzīties pāri robežām un saredzēt kopsakarības.

Vēsturnieka Šveicera plašajā ceļojumā daudz pieturas punktu. Te vietā izcelt divus. Pirmkārt, Šveicers bieži atgriežas pie visdažādāko aprindu Somijā un baltvāciešu Igaunijā, Lielvidzemē un Kurzemē prasībām pēc autonomijas. Somijā autonomijai pamatus meklēja struktūrās, kuras bija izveidotas zviedru valdīšanas laikā un skāra visus Somijas hercogistē mītošos iedzīvotājus – somiski, zviedriski un vāciski runājošos, baltvācieši atsaucās uz privilēģijām, kas tieši viņiem piešķirtas kā grupai. Viens no šīs robežzonas pamatiem bija tās autonomija. Reizēm līdzīga, reizēm tik atšķirīga.

Otrkārt, Šveicers ļoti dzīvi attēlo baltvāciešu nozīmi robežzonā. 1809.gadā Somiju apvieno vienā teritorijā. Līdz tam Somijas austrumu teritorijās, kas pēc Nīstades miera 1721.gadā bija pakļautas administratīvi tiem pašiem nosacījumiem kā Igaunija un Lielvidzeme, izšķiroša loma bija baltvāciešiem. Šveicers rāda, kā 1809.gada notikumi Somijas hercogistē izraisa pārmaiņas sabiedriskajā dzīvē, un kaut arī baltvācieši ieņem nozīmīgas vietas jaunās hercogistes varas struktūrās, to pasaules skatu modernizē un pārvērš jaunā veidolā. Laiks, kurā varēja atsaukties uz kādai grupai piešķirtām privilēģijām, bija pagājis. Privilēģijas tagad vairāk saistījās ar funkcijām.

Arī šodien, lai neieslīdētu vēl dziļāk purvā, privilēģijas biežāk derētu saistīt ar funkcijām, nevis, kā esam to darījuši, ar indivīdiem un īpašām grupām. To mums māca arī 1809.gads.

Jānis Krēsliņš jun.