„VĒJAZAĶU” ATVASE PAR SAVU TĒVU

Thomas von Vegesack. Utan hem i tiden. Stockholm: Norstedts Förlag, 2008. 192 lpp.

1918. gads pieskaitāms aizraujošākajiem un sarežģītākajiem mūsu vēstures posmiem. Pat fantastiskākās Holivudas filmas nespētu attēlot visus negaidītos pagriezienus. Tos aprakstot, uzmanība jāpievērš ne tikai notikumu gaitai, bet arī dzīves stāstiem!

Ar vienu šādu stāstu esmu iepazinies Tomasa von Fegesaka grāmatā par viņa tēvu Arvedu – Pasaule bez mājām. Šajā dziļi personiskajā darbā Zviedrijā pazīstamais autors un leģendārais grāmatu izdevējs cenšas izprast un izskaidrot tās pārvērtības, kas skāra Baltijas jūras telpas austrumu krastu.

Kas tik īpašs Arveda von Fegesaka dzīves stāstā? Tas atklāj, ka pasaule tai laikā nesastāvēja tikai no lepniem uzvarētājiem un sarūgtinātiem zaudētājiem, bet arī no indivīdiem, kuri, šķiet, neiekļāvās nevienā grupējumā. Par Vējazaķiem, kā latvieši šo ģimeni iesaukuši, ir sarakstīts ne mazums. Šis stāsts izceļas ar neievēroto un nepamanīto – kā tas attēlots laikmeta liecībās, vēstulēs, ko Arveds rakstījis savai sievai.

Arveda dzīve satur īsu mūsu apvāršņu vēsturi ar visām pretrunām. Dzimis 1880. gadā Valmierā pāris mēnešus pirms cara Aleksandra otrā slepkavības. Pateicoties nevis lieliem īpašumiem vai bagātībām, bet gan fon Kampenhauzena ģimenes sociālajiem tīkliem, viņam izdodas izstudēt par ķīmiķi Tērbatas universitātē. Tērbatā viņš arī piedzīvo sadursmi starp jaunajiem un vecajiem laikiem. Vienu brīdi Livonijas korporācijas biedru pulkā paukojās, nākamajā noskatījās, kā Piektā gada revolūcijas vardarbības viļņi nogalina viņam tuvus cilvēkus.

Sekodams savam profesoram, Arveds nonāk Vācijā. Brīdi viņš mētājas starp Getingenu (Göttingen) un Tērbatu. Tad kāda radinieka kāzās satiek zviedrieti Ingu un nolemj, ka savā dzīvē daudz ko upurētu, ja tikai izdotos nonākt mierīgajā Zviedrijā. Satiekas ne tikai abi Baltijas jūras krasti. Arī divi pasaules skati. Inga ar neiecietību noraugās uz baltvāciešu patriarchalo sabiedrības un ģimenes struktūru. Par spīti iecerēm, Arveds, izrādās, nevar pamest Baltijas jūras austrumu krastu. Viņš kļūst par kūdras pētniecības speciālistu šodienas Igaunijas teritorijā un nodarbojās ar to, ko mēs sauktu par alternatīviem enerģijas avotiem. Drīz vien viņu iesauc krievu armijā, un, karam sākoties, kā baltvācu virsnieks karo pret Vāciju. Kara gaitās viņš izceļo Prūsijas nostūrus, gluži vai neticamā veidā uzturēdams sakarus ar sievu. Situācijai sasprindzinoties, viņa lojalitāte mainās. Reizēm viņš atbalsta vācu centienus, reizēm arī igauņu, retāk latviešu. Galvenais ir nosargāties pret pārmaiņām vecajā, ierastajā pasaules kārtībā, neskatoties, kas pie varas. Boļševiki viņu saņem gūstā, bet pēkšņi Tērbatu ieņem igauņu spēki un rodas iespēja cīnīties pret boļševikiem. Arveds brīvprātīgi pievienojas Igaunijas bruņotajiem spēkiem.

Neatkarīgajām valstīm nodibinoties, Arveds pieņem Latvijas pavalstniecību, sieva, kas tai brīdī ir Igaunijā – Igaunijas. Taču uzticības kādai drošai nākotnei savā dzimtenē, ko dziļi mīl, vairs nav. Viņš pārceļas uz Zviedriju, atsakās no Latvijas pavalstniecības un nododas pētniecībai, sēdēdams dziļi Vermlandes mežos Munkforsā, attīstīdams pasaulē pazīstamajam Udenholmas uzņēmumam arvien izturīgāku un rūdītāku tēraudu. Pateicoties Arveda izgudrojumam, Udenholmas uzņēmums izstrādāja žileti, ar kuru tas iekaroja pasauli. Pats Arveds pētīja un uzturējās savā dārzā, kas laikam viņa sirdī aizstāja Lielvidzemi, pēc kuras viņš ilgojās un kurai viņš savā būtībā tik ļoti būtu gribējis kalpot.

Munkforsā Arveds nonāca debess valsts priekštelpā, bet tajā jutās vientuļš. Paša bērniem viņa pasaule palika sveša. Gādāsim, ka ar mums nenotiek tas pats.

Jānis Krēsliņš jun.

Kultūrvēsturnieks Dr. Jānis Krēsliņš strādā Zviedrijas Karaliskajā bibliotēkā. Skat. Diena 2008.4.XI.