SKAISTA VALODA, AIZRAUJ0ŠS SIŽETS

Inga Ābele. Paisums. Rīgā: Dienas Grāmata, 2008. 315 lpp.

Inga Ābele (1972) ir viena no pazīstamākajām un ražīgākajām rakstniecēm mūsdienu latviešu literatūrā. Iesāk ar stāstu krājumu Akas māja (1999). Tajā pašā gadā godalgu saņem viņas luga Tumšie brieži, ko uzved Rīgā, Valmierā, arī Vācijā (piemēram, Štutgartē). Lugu Dzelzszāle (2001) uzved Latvijā, Dānijā un Somijā. Seko dzeju krājums Nakts pragmātiķe (2000), romāns Uguns nemodina (2001), stāstu krājumi Sniega laika piezīmes (2004) un Austrumos no saules un ziemeļos no zemes (2006). Lugai Skola ir pirmizrāde Nacionālā teātrī Rīgā (2008).

Rakstnieces pēdējais romāns Paisums ir stāsts par jaunas sievietes sarežģīto dzīvi, par to, kā no mierīgas bērnības vecomes mājā tā pārveidojas (virzoties caur saspringtiem piedzīvojumiem un traģiskiem pārdzīvojumiem), par aizvadītā laika ilgstošu smeldzi brieduma gados. Sižets ir smags un pesimistisks. Kad autore stāsta, ka 33. dzimšanas dienā Ieva saullēktā stāv kalna virsotnē spirdzinošā gaisā, viņa zina, ka būs jākāpj lejup sausā, izkaltušā tuksnesī. Stāsts ir par rūgtumu un mīlestību starp mātēm un meitām, par līdzcietību un cietsirdību starp tuviem cilvēkiem, par dzīves sākumu un beigām.

Pirmā nodaļa „Iesākumā” līdzinās filozofiskai esejai, kas it kā nosaka romāna noskaņojumu. Esamība par daudz prasa no cilvēka, no šī sarežģītā būvējuma, nervu kamola un sirds, smadzenēm un acīm, - kā lai aizmirstas? Nemitīga cīņa, notikumu virpulis, tieksmes, domas, instinkti, atbildība (16). Un citā vietā: Cilvēkus vienkārši vajag saprast ... Un pasauli vajag saprast. Nevar tā – maukt visus kā kurpes uz vienas liestas. Katrai ādai savs izliekums, vīle, kūkums. Lai to ieraudzītu vajag klusumu un laiku. Arī Ievai vajadzīgs klusums un laiks, lai tiktu atpakaļ reālā dzīvē. Postmodernisma iespaidā rakstītais romāns šķiet samudžināts un sarežģīts, laiki sajaukti, tagadne seko pagātnei. Bet beigās viss lasītais atšķetinās un sakrīt ierastā kārtībā.

Ar neievērojamiem notikumiem Ābele prot veikli savienot cilvēkus. Andrejs, pavadot vakaru pie gandrīz svešās Dēmetras, pēkšņi ierauga mazu apsveikuma kartīti plauktā un tādējādi atrod viņu abu saistību pagātnē. Šis sīkais notikums aprakstīts viegli, dabīgi, sakritīgi. Tēli mīl un cieš līdz izmisumam. Tomēr izcieš, atsāk atkal dzīvot, nekad neaizmirstot bijušo. Sižets parāda Ievas, Andreja un Akseļa sarežģītās un sakāpinātās attiecības. Ievas raksturs attēlots vislabāk. Viņa strauji metas dzīvē tiklīdz atstāj vecomes pajumti, bet palaikam apstājas, cenšas iedziļināties pati sevī, ielīst sevī tādā mērā, ka šķietami redz sevi ārpus sava ķermeņa. Tas no tās mūžīgās lasīšanas – tā domā Andrejs. Ievas dīvainais raksturs un prasība urbties sevī labi parādīta klejošanā ar bērnu un suni pa Rīgas priekšpilsētām, gar dzelzceļa sliedēm, pa grāvjiem un atmatām, lai varētu domāt un tādā veidā atbrīvoties no dvēseles mokām. Viņa meklē kaut kādu samierināšanos par notikušo. Par spīti tam, ka Andrejs Ievai dažkārt asi un cietsirdīgi pārmetis viņas aizraušanos ar lasīšanu un viņas draugus un domubiedrus nosaucis nievājoši par gudrīšiem, viņš Ievu dziļi mīl. Brīžiem Andrejs pieļauj domu par Ievas mīlestību pret Akselu, bet ka tā īstā mīlestība, par kuru rakstīts Bībelē, tomēr pieder viņam: Kas neienīst, neskauž, neiznīcina, negrib pakļaut, tikai plaukstā ceļ pretī saulei – ceļ, ceļ, ceļ, nebeidzami ceļ (63). Patiesībā Andrejs grib, lai pazūd Aksels, jo viņš grib Ievu sev. Aksels parādīts kā ceļotājs, kas meklē gara tuvību ar otru cilvēku, kas meklē baudu, kamēr vēl jauns. Baudīsim, dzīvosim kā jauni, viņš saka Ievai, domāsim par pastāvīgu mājvietu, kad būsim trīsdesmitos. Uz laiku Aksels garīgo tuvību atrod Ievā, bet rodas citi dzīves vilinājumi, un Aksels grimst. Redzot Akseli slimu, Andrejs nievājoši domā: Tas sīkais, slimais narkomānelis (60).

Ievas, Andreja un Akseļa raksturi labi parādīti, kamēr Monta nav nekas vairāk kā vispārināta šodienas meitene bez jebkādām īpašām iezīmēm. Ar Ievas brāļa tēla palīdzību autore izceļ Ievas raksturu. Māte un mīļome galvenokārt atspoguļo mātes un meitas attiecības un dalītās jūtas par pienākumu pret vecākiem un vienlaikus neiecietību, gandrīz pat naidu, ko meita izjūt pret savu kopjamo veco māti.

Ingas Ābeles teikumi viegli ieplūst viens otrā. Bieži vien viens vai divi vārdi ir viss teikums. Valoda vienkārša, viegli saprotama. Dabas un cilvēku apraksti vizuāli. Par vectēva seju viņa raksta: Vectēvs Roberts reizēm nolieca pie viņas savu krunkaino seju, tā parādījās redzeslokā kā brūna sieksta, ko vējš lēni izvērpj no viļņu kamoliem (22). Un kad cietuma apsargs atvelk Ievu no Andreja: apsargs izravē viņas pirkstu saknes no Andreja pleciem: jūsu laiks beidzies, kundze! (64). Īpatnēji un vizuāli aprakstītas sutīgās vasaras dienas debesis: tās ir sasvīdušas, tās pēkšņi un noteikti ir ciet, apkvēpušas ar kaut ko smacīgu un tumšu kā sodrēji (96). Un par saulrietu: Nu, bet tā oranži liesmojošā acs caur zilganu miglas plīvuru, un trauslas tumsas ķepas ar līkiem nagiem, kas staipās pēc balta, izspūruša mākoņa (117).

Šis ir labs devums šodienas latviešu prozai. Valoda skaista, sižets aizraujošs, savijot, sašķetinot, atrisinot, atslābinot cilvēku saistības un likteņus. Arī cilvēku raksturi, kaut gan smagi, ir saistoši. Negribas grāmatu likt nost, bet vēl un vēl pašķirstīt, pakavēties pie Ievas, Andreja un Akseļa likteņiem, izbaudīt Ingas Ābeles valodu.

Astra Roze

Recenzente ir profesionāla bibliotekāre, strādā arī par tulkotāju un angļu valodas redaktori.