TRIMDĀ UN PASAULES PAGALMOS

Astrīde Ivaska. Dzeja un atdzeja. Ivara Ivaska ilustrācijas. Rīgā: Pētergailis, 2008. 448. lpp.

Šis masīvais sējums ir daudzdaļīgs un sastāv no atlasītiem izvilkumiem no jau publicētām Astrīdes Ivaskas dzeju grāmatām, nepublicētiem dzejoļiem, atdzejojumiem no sešām valodām un šur tur pa pievienotam komentāram. Anitas Rožkalnes ievadvārdi, kam pievienojami būtu arī Imanta Ziedoņa un Benitas Veisbergas pēcvāka atzinumi. Gandrīz ikviens komentētājs pie dzejnieces vārda piekabina vārdu „trimda,” un ne jau bez iemesla, jo dzejniece labu daļu no sava mūža ir pavadījusi ārpus Latvijas vai kā pati Ivaska atzīmē: Pasaules pagalmos. Jāpiebilst, ka daudziem vērtētājiem tāds apzīmējums varētu nozīmēt ierobežojumus, kas Ivaskas gadījumā nebūtu taisnība. Jau tajos laikos, kad „trimda” bija visai izplatīts, pieņemams un gandrīz nepieciešams apzīmējums, pacēlās balsis ar aizrādījumu, ka rakstniecības sadalīšana ģeopolitiskos aplokos nozīmē ignorēt mūsu rakstniecības kopību. Atskaitot patriotiskos taurētājus un tos, kas pelnīja maizi ar ideoloģisko pretstatu uzsvēršanu, šāda bipolaritāte izlikās visai aizdomīga, ideologu atvasināta. Astrīde Ivaska nav skaļi pretojusies ierastajam divdaļīgumam, jo, šķiet, viņa atstāj kategorizēšanu un teoriju atvasināšanu kritiķiem un tiem, kam ir svarīgi un nepieciešami likt zupas katlam vārīties.

To, ka Ivaska ir izteikti latviskas iezīmības dzejniece, nav lieki jāuzsver. Viņas dzeja dveš latviskumu, to grūti aprakstāmo īpašību, par ko Imants Ziedonis pēcvākā ievaicājas: No kurienes nāk „šī baltā gaisma”? Viena atbilde varētu būt – dzejnieces atturība vest savas dziļākās izjūtas pārdošanai uz tirgu. No Ivaskas dzejas būtu neiespējami izlobīt viņas biogrāfiju. Un ne jau tāpēc, ka dzejniece būtu mitusi ieslēgta virs pūļa drūzmas „ziloņkaula tornī,” kā mēdz teikt par tiem, kas atsakās piedalīties debatēs par rakstniecības nozīmi un uzdevumiem. Trimdas lielāko daļu dzejniece ir pavadījusi kopā ar dzīvesbiedru Ivaru Ivasku – igauņu dzejnieku, mākslinieku un aktīvu žurnāla World Literature Today redaktoru. Tas Astrīdei deva iespēju būt kopā ar ievērojamākiem mūsdienu kultūras, īpaši rakstniecības vadītājiem un veidotājiem. No trimdinieka šaurības un noslēgtības izkristalizējās iezīmīgs trimdas bagātināts kultūras mantojums. Ivasks savā dzeju ciklā „Verandas grāmata” (Astrīdes atdzejojumā) ar tādu kā paradoksāli rotaļīgu noskaņu visai autobiogrāfiski apraksta savas trimdas sākumus: Marburgā nav grūti iemīlēties, / iemīlēties Marburgā ir viegli, kad esi jauns un beidzies karš. / Bez dzimtenes tu apkārt klīsti, / tik rietumos stāv pasaule vēl vaļā / kā Kolumbam, tā tev. / Tu dzīvs no elles izkļuvis (400).

Astrīdes Ivaskas dzejā arī pavīd pa laikam trimdas paradoksālā daudznozīmība 20.gs. ielokā, ko mēdz dēvēt par brutālāko laiku cilvēces vēsturē. Jāatceras, ka dzejniece neraksta hroniku. Tikai šad un tad visai surdinēti pavīd pa frāzei par mūsdienu vēsturē vēl nepiedzīvotām traģēdijām un absurditātēm. Ēdeniskas noskaņas var pārvērsties draudos, piemēram, dzejolī „Pieskāriens”: piliens no dzīvības straumes ... prieka palēciens krūtīs ... lietus lāse uz vaiga ... asins garša uz lūpām (53). Ceļojumu iedvesmotie dzejoļi pārplūst ar momenta iespaidiem, kas var strauji mainīties – Somijas liriskās ainavas blakus vēršu cīņām Spānijā piedāvā iespaidu kontrastus.

Toties ik frāze Ivaskas atsauktā ainavā vai pārdzīvojums vedina uz zemi, kas reiz bija liegta, kas tāla, taču neatdalāma no dzejnieces izjūtām. Vārdi mani mīļie veļi, vārdi, kas viņai ir līdzi viņas tālākajās trimdas gaitās. Varbūt vārdi ir Ivaskas dzimtene, vārdi, kas rasti ar apdomu un slīpējumu, nezaudējot to izteiksmes spēku. Piemēram, dzejniece nevairās lietot atskaņas un bagātas aliterācijas, kuras savā laikā franču simbolisti nosauca par vulgāriem, lētiem greznojumiem (bijoux d’un sou). Daudzajiem mūsdienu dzejniekiem, kas ir izteikti verlibristi, Ivaska pievienojas tikai daļēji. Sējumā ir atdzejojumi no sešām valodām (angļu, spāņu, krievu, somu, igauņu, lietuviešu), neieskaitot vācu un franču, kuras dzejniece pārvalda kopš skolas gadiem. Būtu nepieklājīgi atsaukt atmiņā jau diezgan nomocīto itāļu teicienu traduttore, traditore (tulkotājs, nodevējs), jo Ivaskas atdzejojumi ir dzeja bez jebkādām pazīmēm, ka kāds ir niekojies ap urtekstu, apstiprinot vecu veco pieņēmumu, ka tikai dzejnieks var pārcelt dzeju citā valodas sistēmā. Šis sējums ir valdzinošs.

Juris Silenieks