MĀJĀS, MĀJUP, BŪT TUR, KUR JĀBŪT

Aina Zemdega. Raksti I. Sastād. Pāvils Vasariņš. Rīga: Nordic, 2008. 631 lpp.

Masīvais 1. sējums, ko lietpratīgi sastādījis un papildinājis ar paskaidrojumiem Dr. Pāvils Vasariņš, kam pieredze un autoritāte kā autores līdzgaitniekam, pieturas pie hronoloģiskas secības, iestarpinot, kur vajadzīgs, pa biogrāfiskai piezīmei. Rakstā „Ainas Zemdegas literārā biogrāfija” ieskicēti biogrāfiskie robežpunkti: agrā bērnība un jaunība (1924-1950); ierašanās un dzīve ar vīru Jāni Zemdegu Kanādā (1950-1970); pirmais dzeju krājums Basām kājām (1970-1980); tiesību atgūšana uz dzimtas īpašumu – Lubes dzirnavām (1980-1990); dzirnavu atjaunošana (1990-2000); un līdztekus ļoti aktīva literārā darbība gan pie rakstāmgalda, gan stājoties publikas priekšā; pēdējais posms (2000-2006), kad dažādu ieceru īstenošanas laikā visai pēkšņi dzejniece aizsaukta no dzīves.

Pirmais lielākais prozas darbs Toreiz Lubes dzirnavās, autores vārdiem, „sapnis par īstenību” ir sava veida daudzbalsīga teiksma par autores dzimtas sākuma gadiem, kas pavadīti sapņainās bērnības gaisotnē. Stāstītājas balss reizēm it kā nāk no mazas meitenes, vientiesīgas, brīnumpilnas, zinību kāras, kura meklē atbildes uz tiem neskaitāmiem jautājumiem, kas viņai uzmācas, vērojot apkārtni un cilvēkus. Reizēm stāstītājas vēriens uz dzīvi piebriest ar pieredzi un pašapziņu, arī ar skeptisku vērtējumu, taču vienmēr paužot dzīves apliecinājumu un apbrīnu par apkārtnes pasakaino skaistumu un līdzcilvēku labestību. Mazā stāstītāja lūdz dzīves pieredzējušos, it sevišķi vectēvu un tēvu, stāstīt par viņu pieredzēm. Vectēvs piesviež savam dzīves stāstam pa improvizētai pasaciņai, kamēr tēvs itin autentiski stāsta par savām dēkām Kaukāzā un Krievijā. Tie visi ir pasakaini stāsti, ko klausītājas, galvenokārt Aina ar māsu, kāri jo kāri izbauda. Blakus šiem pasakainajiem piedzīvojumiem, autore pati savā balsī, kas nāk no piedzīvojušas personas vērojuma, apraksta Lubes dzirnavas, tās darbiniekus, arī malējus, dažādos malšanas procesus un miltu putekļiem apbirušos melderus. Kad cilvēki iepazīstināti, stāstītāja ataino pašas dzirnavas un Lubes upi, kas ir visa sākums. Sausuma laikos, kad straume izsīkst, no upes dibena iznirst fantastiskas būtnes, veci, kroplīgi, upē sagāzušies celmi, kas kopā ar samestiem lūžņiem uzbur reizēm cilvēkam vēl neiepazītu skatu. Viss stāstījums ir teiksmains, kaut kur starp novalkāto ikdienu un jau patālo, atmiņās atsaukto pagātni. Lubes dzirnavās cilvēki sadzīvo saticīgi. Mēs vis vienād ir tāmnieku ierastais teiciens. Tur saimnieki un kalpi dalās pieticībā. Ja maļamais laiks, sevišķi ar bīdelēšanu, īpaši bīdelēšana ieilgst, malēji pārguļ dzirnavās pa nakti un iztiek, daloties ar līdzpaņemto maizes riku. Pa malšanas laiku kā saimnieki tā kalpi maisus uzmanot, ir kļuvuši balti no miltu putekļiem, gandrīz kā Ziemsvētku vecīši. Lubes dzirnavās Marksa mācības un pravietības neiederas, vismaz tā to redz nākošā dzirnavu īpašniece, šķetinot savu teiksmu par dzimto vietu. Jauniesvētamie soļo garām vecvecajiem elku pielūdzēju upurozoliem, nedomājot par ticību kariem, par pasaules cīņām ap to, kā lūgt un kā pateikties. Un tas bija tā, Maruta klausās, kā stāstītāji iesāk un nobeidz savus tēlojumus.

1. sējuma pièce de résistance ir Maruta. Romāna teksts ir paplašināts un vietām pārveidots, salīdzinot ar iepriekšējiem izdevumiem. Neej tālu! Drīz brauksim mājās! To sauc Marutas tēvs meitai, kura iet uz jūras pusi. Un tā iesākas teksts par braukšanu uz Zviedriju, kad no draudošās krievu okupācijas latvieši meklē glābiņu pārjūrā, kad zvejnieki sarunāti bīstamam un nelegālam pārbraucienam uz Zviedriju lielajā zvejas laivā, kur samesti juku jukām guļ bēgļi un viņu nedaudzās steigā savāktās pauniņas. Pa laikam viļņu apšļāktiem, reizēm vācu patruļu dzenātiem, ik brīdi nāves bailēs, nosalušiem un izsalkušiem, apmulsušiem, it kā nolādētiem iznīcībai, bēgļiem šis pārbrauciens kļūst par tādu kā mītisku ceļojumu uz citu nepasauli, uz draudošu, neiepazītu eksistenci, kā ceļojums pāri Letei uz aizmirstību pie jau aizgājušiem. Taču līdz Gotlandei viņi nonāk, apjukuši, novārdzināti. Sala viņus sagaida ar zviedriem raksturīgu kārtību un apdomību, pieticīgu uzturu un pagaidu pajumti. Te iesākas Odiseja, kuras gala mērķis ir neziņā un baidīgās nojautās paslēpts. No Gotlandes bēgļiem jāpārbrauc uz Zviedrijas cietzemi, kam seko biežas pārvietošanās no vienas novietnes uz otru, kad jāsāk meklēt darbs un jāpiemirst aizjūrā atstātā dzīve. Pagaidu nometnēs jauniebraucējiem bēgļiem māca zemes valodu: es esmu bēglis, ... tu biji bēglis, ... viņš būs bēglis... Pieņemtai kā kalpotājai, Marutai nepadodas iedzīvošanās lomā, kur ik soli nosaka darba devēji, tipiski pašapmierināti mietpilsoņi, iedomīgi vidusšķiras ierēdņi un viņu sievas, kas vienmēr māk aizvainojoši izkalpināt nolīgtos. Maruta daudz vieglāk pacieš fabriku grūtumus un zviedru strādniekus, kuru vidū atrodas arī pa radniecīgai dvēselei. Tāds ir no Somijas atbēgušais Svens, kuram tāpat kā Marutai Zviedrijas daba dod atelpu no sabiedrības nospiestības. Gadās arī satikt caurbraucējus tautiešus, ar kuriem Maruta spēj nodibināt patuvas attiecības. Taču visas šīs epizodiskās sastapšanās pārspēj internēto leģionāru ierašanās netālajā novietnē aiz dzeloņdrāšu žoga. Marutai tas ir atgādinājums, ka viņas vieta ir atpakaļ aiz jūras Latvijā. Ar kāda latvieša starpniecību viņa sarunā atgriešanos Latvijā. Maruta raksta atvadvēstuli saviem ģimenes locekļiem, starp kuriem daži dosies uz Ameriku, kamēr māsa, kas jau ir izplānojusi mākslinieces karjēru, paliek Zviedrijā. Savu vēstuli Maruta nobeidz ar vārdiem: beidzot es esmu izšķīrusies par to, kas man pašai pareizi – būt tur, kur mana vieta.

Nebūtu varbūt pārāk lieki aizrādīt, ka romānā dominē Marutas traģiskais likteņstāsts. Lasītājs, protams, nezin, bet var labi iedomāties, kas Marutu sagaidīs Latvijā. Taču sagaidāmās neērtības un pat vajāšanas tikai pastiprina meitenes nolemtību upurēties kādam ideālam, kam viņa gandrīz fanātiski seko bez vilcināšanās. Te iezīmējās Antigones siluets, kas pievieno Marutu mūsdienu traģisko tēlu rindām.

Juris Silenieks