IEVADS LATVIEŠU ARHITEKTŪRAS ATTĪSTĪBĀ

Jānis Lejnieks, Zanda Redberga (sastādītāji). Latviešu arhitektu teorētiskie raksti un manuskripti 20. gadsimtā. Rīgā: Latvijas Arhitektūras Muzeja Fonds, Apgāds Mantojums, 2007. 175 lpp. Divvalodu izdevums (angļu valodā tulk. Dace Dzirne-Šēfere).

 

Ievadam, kurā Dr. Jānis Taurens iepazīstina lasītājus ar teorijām par arhitektūru, tās iespaidu uz apkārtni un pilsētu plānošanu, seko arhitektūras zinātņu doktora Jāņa Lejnieka konspektīvs pārskats par arhitektūras attīstību Latvijā no 19.gs. vidus līdz 1990.gadam. Viņa uzskatā sarežģītajā politiskajā vēsturē no politikas vai cenzūras brīvi bijuši tikai pagājušā gadsimta 20. un 90.gadi. Nodaļās par arhitektūras lomu sabiedrībā, par nacionālās un reģionālās identitātes meklēšanu, arhitektūras stilu maiņām un par arhitektu profesionālo attīstību ietilpināti 27 raksti – 11 no tiem nāk no Latvijas Universitātes (LU) Arhitektūras fakultātes mācību spēka Eižena Richarda Laubes (1880-1967) spalvas, pieci – no Pētera Bērzkalna (1899-1958) un pa vienai publikācijai no pārējiem autoriem. Pievienotas arī autoru biogrāfijas un Rīgas Arhitektūras skolas absolventu (1869-2007) saraksts.

Prof. Laubes darbība noris 20.gs. jūgendstila laikmetā, kad latviešu arhitekti sāk aizstāt vācu un krievu profesionāļus, turpinās pirmajos neatkarības gados, sasniedzot kulmināciju Ulmaņa valdības laikā – tātad jūgendstils jaunībā, pirmie profesionālie panākumi neoeklektiskā stilā līdz arhitektūras stila evolūcijai „nacionāli konservatīvā” jeb „latviski nacionālā garā”. Atstājis Latviju (1944), viņš pēc II Pasaules kara vada Baltijas Universitātes arhitektūras un inženierzinātņu fakultāti Pinebergā, Vācijā. Laubes iespaids latviešu arhitektūrā izzūd 50. un 60.gados līdz ar Rietumu arhitektūras „industriālo” modernismu. Laika posmā no 1908. līdz 1939.gadam rakstītajās apcerēs Laube pievēršas arhitektūras stiliem, to izpratnei un nacionālās arhitektūras pamatprincipiem. Pirmajā rakstā autors apcer arhitektūras daudzveidības pieaugšanu, jaunu materiālu un tehnikas pielietošanu, klimata, tautas tradīciju un individuālu radītāju oriģinalitātes ietekmi. Starp 1930. līdz 1934.gadu publicētajās esejās galvenokārt iztirzāta Rietumu modernā arhitektūra, ko profesors pareizi novērtē kā tikai materiālu, tehnisku, rūpniecisku, lietišķu, beztradīciju, bezpersonisku, vienmuļu, garlaicīgu, abstraktu un sausu problēmu risināšanu ar celtniecības līdzekļiem vai arī kā rotaļāšanos ar sausām, nabadzīgām, nedzīvām, daudzkārt neveiklām, dažkārt mākslīgām formām un krāsu kombinācijām. 20.gs. otrā pusē izveidojas t.s. postmodernisms, kad par labu tiek griezti daudzi Laubes jau 1930.gadā aprādītie modernās arhitektūras trūkumi. Sākot ar 1936.gadu, Laubes raksti arvien vairāk atspoguļo politiskās iekārtas tendenci radīt latviešu „nacionālo arhitektūru” ar mūsu tagadējā laika garam atbilstošu stilu, ārējo veidu un ietērpu vai ar formām, kas atbilst šim jaunajam laikmetam, celtnēm, kas saskaņotas ar atdzimušās Latvijas tagadni, uzsverot vienības gara lielo nozīmi. Rakstā „Latvijas arhitektūras pamatjēdzieni” (1939) zīmīga norāde: ...katra latviešu arhitekta arhitektūras darbs atzīstams par latvisku.

Arhitekts, pilsētu plānotājs un mācību spēks Pēteris Bērzkalns piegriež lielu vērību arhitektu profesijas attīstībai, ņem aktīvu līdzdalību Rietumeiropas arhitektu savienībās un kongresos, ir viens no „Architektu vienības” dibinātājiem (1934) un pirmajiem vēsturiskās Vecrīgas saglabāšanas atbalstītājiem. Rakstā „Nacionālais stils celtniecībā” (1938) Bērzkalns šķiro stilu jēdzienu vecās un jaunās nācijās, uzsverot, ka tām tautām, kas tikai top par nācijām, nacionāla stila īpatnību vēl nav. Lasot rakstu „Latvijas arhitektu profesija un tās aizsardzība”, kas iespiests īsi pirms krievu okupācijas (1940), uzzinām, ka 1914. gadā no organizētiem Rīgas arhitektiem tikai ap 6% bijuši latvieši, kamēr lielākā daļa cittautiešu profesionāļu nav sajutuši sevi kā Latvijas nācijas sastāvdaļu un nav arī vēlējušies veidot jaunās valsts celtniecību. Bērzkalns jau tolaik gaišredzīgi norāda uz vajadzību turēties pie vēlāk Rietumu pasaulē pieņemtās aksiomas, proti, par arhitektiem kā ēku īpašnieku padomdevējiem un interešu aizsargātājiem, kuri saņem atlīdzību tikai honorāra veidā. Neatkarības laikā no 257 brīvā praksē nodarbinātiem arhitektiem tikai kādiem 10 privāta prakse bijusi vienīgais ienākumu avots. Bērzkalna uzskatā arhitekta darbs brīvajā profesijā nav apvienojams ar ierēdņa darbu valsts un pašvaldību iestādēs.

Ievērojams sabiedrisks darbinieks, Rīgas domnieks Konstantīns Pēkšēns (1859-1928), viens no ražīgākiem 20.gs. sākuma latviešu arhitektiem, sludina progresīvu plānošanu, cita vidū iesakot ņemt par paraugu Anglijas, ASV un Vācijas pilsētas. Tādēļ, ka industrijas attīstības laikmetā 47 gados (līdz 1914) Rīgas pilsētas iedzīvotāju skaits pieaudzis no 102 300 līdz 517 000, bijis nepieciešams būvēt sešstāvu kazarmu veida dzīvokļu namus, kuros daudziem dzīvokļiem trūcis saules gaismas. Apcerē „Dzīvokļu jautājums un Rīgas pilsētas uzdevumi”(1924) tālredzīgi paredzot, ka ap 2000. gadu Rīgā varētu dzīvot ap pusotra miljona cilvēku, viņš ieteic izmantot tā laika agrārreformu likumu pilsētu novadu paplašināšanai, parku, rotaļlaukumu un dārzu ieplānošanai, arī iedzīvotāju blīvumu samazināšanai. Diemžēl Pēkšēna ieteikumi pašvaldībām tolaik negūst politisku atbalstu.

LU mācību spēks Dr. arch. Pauls Kundziņš (1888-1983), kurš savu mūža darbu veltī jauno arhitektu izglītošanai, kultūras pieminekļu aizsardzībai un tautas celtniecības tradīciju turpināšanai Latvijas laukos, vēlāk vada Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izveidošanu. Tikai lauku sētām piemītot savdabīgs latvisks raksturs, īpaši īpatnējos jumta veidojumos, celtņu vienkāršībā un skaidrībā, arī latviskam garam atbilstošu raksturīgu elementu, rotājumu un krāsu izveidojumā. Pilsētniekiem laiks ir bijis pārāk īss latvisko tradīciju izkopšanai – tā Kundziņš rakstā „Mūsu lauku dzīvojamo māju arhitektūra” (1936).

Pirmais no Latvijas okupācijas laika grāmatā ievietotajiem rakstiem ir Maskavā pasludinātais dekrēts „Par pārmērību novēršanu projektēšanā un celtniecībā” (1955), kur blakus kritikai, kas vērsta pret pārspīlētu un izkropļotu klasiskā stila ārišķīgās arhitektūras izpratni, atrodams mudinājums celt tādas ēkas un būves, kas atbilst mūsdienu prasībām, (..) ievest celtniecībā industriālas konstrukcijas un progresīvas darba metodes. Lai gan nolūks šai arhitektūras virziena maiņai ir galvenokārt ekonomisks, tas dod lielāku iespēju arhitektiem izpausties ar oriģinālām un laikmetīgām idejām.

Latvijas okupācijas sākumā no Krievijas iebraukušie latviešu izcelsmes arhitekti turas pie stingras kompartijas līnijas un nostājas pret it kā kaitīgo vācu kultūras koloniālo pienesumu, ieskaitot arhitektūru. Dr. arch. Arturs Krūmiņš (1879-1969) politiskā „atkušņa” laikā publicētajā raksta „Par kādu teoriju Latvijas arhitektūras vēstures zinātnē” (1958) – pēc obligātās atsaukšanās uz Ļeņinu, lai aizsargātu sevi pret partijas uzbrukumiem – uzsver, ka arhitektūra, kas ignorē pagātnes arhitektūras mantojumu, nevar būt īsta un patiesa. Feodālās iekārtas laikā Latvijā attīstījušās divas celtniecības kultūras: vienkāršās latviešu zemnieku koka ēkas un sveštautiešu mūra pilis. Bet, sākot ar pilsētu attīstību 18.gs. un pieaugot latviešu amatnieku skaitam, arī viņi kļūst par būvju līdzdalībniekiem, par celtņu mākslinieciskajiem veidotājiem.

Pilsētplānotājs Ēvalds Fogelis (1939-1997) rakstā „Par dažiem pilsētu ainavas un apstādījumu organizēšanas jautājumiem” (1969-1970) izsaka viedokli, ka jebkuras jaunceltnes savā ziņā iznīcina veco pilsētas individualitāti. Viņš liek pie sirds pilsētas attīstības plānošanā nākotnē nodrošināt sabiedrības atbalstu, respektēt un pacelt jaunā līmenī visu, kas pagātnē pozitīvi izveidojies. Jāpiezīmē, ka Fogeļa rakstu lasītāji daudz labāk saprastu, ja būtu pievienotas aprakstīto plānošanas principu ilustrācijas.

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Arhitektūras fakultātes mācību spēks, Latvijas reģionālās arhitektūras veidotājs Dr. hab. Ivars Strautmanis (1932), viens no pēcmodernisma (kā daudzkultūras sastāvdaļas) teorijas sludinātājiem, daļēji uz doktora disertāciju balstītajā rakstā „Arhitektūra kā informācija” (1977), kas izceļas ar mēģinājumu ievest lasītāju psiholoģiskās arhitektūras teorijas jomā, definē arhitektūru kā telpas mākslu, ko ietekmē cilvēka zemapziņa, kas savukārt izpaužas redzes, kustības un saskares sajūtās. Cilvēka sensorā sistēma arhitektūras ētisko ietekmi sadalot estētisko un semantisko iespaidu nogrupējumos. Estētika atspoguļojas arhitektonisko veidojumu kompozīcijas uzbūvē, siluetā, ritmā, proporcionalitātē un kolorītā. Semantiskie iespaidi turpretim sevī ietver loģisko, pieredzes un jēdzienisko saturu, un izpaužas literārā koncepcijā, piemēram, Stikla kalna vai Gaismas pils simboliskā salīdzinājumā ar topošo Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtni. Autora uzskatā arhitektūras formu uztveres procesā grūti novilkt robežu starp semantisko un estētisko informāciju.

Ilggadīgais tās pašas RTU fakultātes Vēstures un teorijas katedras vadītājs Dr. hab. Jānis Krastiņš (1943), pievēršoties postmodernismam 80.gadu arhitektūrā, kritizē tā laika būvniecības neizteiksmīgumu, aicina uz jaunu formu radīšanu ar arhitektiem vitāli nepieciešamo māksliniecisko izteiksmi un iztirzā angļu un amerikāņu modernisma teorijas. Lai humanizētu arhitektonisko vidi un dotu tai emocionālo izteiksmīgumu, esot jārod iespēja attīstīties jaunai arhitektu paaudzei, kā arī jāizmanto pagātnes radošie mākslinieciskie principi.

Citējot arhitektu, multimediju mākslinieku un starpdisciplināru darbu autoru Hardiju Lediņu (1955-2004), jaunā mērogā mēģinot reabilitēt pirmsmodernisma perioda kvartālu apbūvi, tomēr nav iespējams ne imitēt pilsētas centra kvartāliem raksturīgo pievilcību, ne nonākt pie vertikālas dārzu pilsētas priekšrocībām, kad mājas kā atsevišķi kuģi peld starp zaļumiem. Tā neapzināti tiek radīta dzīvojamā vide, kas pilna ar puspatiesībām un divkosībām – ne īsti centrs, ne piepilsēta, un ielas nekalpo kā ielas... Ar savu vienveidību un industriāla produkta raksturu, būves kļūstot bālas un sterilas. Postfunkcionālajam cilvēkam ir jāatrod izteiksme, kas neitralizētu pāreju no cietas mašīnas pasaules uz cilvēcisku organisko pasauli – tā Lediņš.

Latvijas Mākslas akadēmijas iekštelpu katedras dibinātāja un vadītāja Valdemāra Šusta (1929-2001) „Atmiņās par nākotni” (1990) uzsvērts tautasdziesmu, audumu un adījumu rakstu svarīgums, arī lauku sētu arhitektūra kā latviskās identitātes apliecinājums. Šusta latvju sētas romantizēšana, šķiet, ir vairāk pienesums kultūrvēsturei nekā arhitektūras teorijai.

Eiropas 19. un 20.gs. mākslas pasaulē pazīstamo mākslinieku manifestu tradīciju turpina sešu latviešu arhitektu grupas Māja publicētais „Centra manifests” (1991.VII), kur noliegta arhitektūra kā tikai spēle ar formu un izvirzīts priekšnoteikums sakārtotai dzīvei, proti, jebkuras telpas izveides pamatā jābūt kosmiskai sajūtai. Autoru uztverē katra būve ir rituāls un svēts pasaules radīšanas akta atkārtojums, kam pamatā 1) centra esamība, 2) darbības spēka virziens ar debess pušu un kosmisko spēku līnijām, 3) telpa kā noteikts darbības lauks, 4) piramīdas forma kā ideāla telpa un 5) laiks kā viena no telpas dimensijām. Mājas proponētais jēdziens par kosmiskā spēka līnijām, kuras tauta sauc par āderēm, liekas, varētu būt seno ķīniešu feng šui ticējumu latviskota versija.

Grāmatu noslēdz Artūra Damrozes (1910-2002) 1959. gadā dotā atbilde uz jautājumu, kādēļ viņš iestājies Latviešu Architektu biedrībā? Kopš 1944. gada, dzīvodams Vācijā un ASV, viņš pārstāv to latviešu arhitektu paaudzi, kas iesāk augstāko izglītību Latvijā, bet profesionālā brieduma gadus pavada ārzemēs. LAB arī ārpus Latvijas veicinot jaunas atziņas un idejas rītdienas veidošanai – jaunajai paaudzei.

Šo rindu autoram mākslots izliekas satura rādītājā redzamais sadalījums – arhitektūras valoda, nacionālā jeb reģionālā identitāte, jaunā un vecā attiecības, arhitektūras sociālie uzdevumi un mājoklis, un arhitektu profesija. Viela būtu pārskatāmāka, ja raksti sagrupētos vēsturiskā secībā: sākuma gadi latviešu arhitektūras attīstībā, politiskie iespaidi latviešu arhitektūras veidošanā pirms un pēc II Pasaules kara, un attīstība Atmodas un neatkarības atjaunošanas gados.

20.gs. modernās arhitektūras veidošanās notiek industrializācijas attīstības iespaidā. Pēcmodernisma stils savukārt ir pretreakcija modernisma estētiskajiem trūkumiem un pārspīlējumiem, arī atgriešanās pie tradicionāliem stiliem jaunā skatījumā. Arhitektūras virzienu 21.gs. sākumā varētu dēvēt par otro jeb nobriedušo modernismu, kura jaunā estētika balstās uz celtņu tehnoloģiju, skaitļotāju zinātnēm, dabas resursu saglabāšanu, arī uz globālās saimniecības uzplaukumu (vismaz līdz 2008. gada vidum). Ja 20.gs. sākumā latvieši var lepoties tikai ar nedaudziem arhitektiem, gadu gaitā viņu skaits ir apbrīnojami pieaudzis. Šodien, salīdzinājumā ar krietni lielākām tautām, latviešu un latviešu izcelsmes arhitektu skaits proporcionāli, liekas, ir viens no augstākajiem. Daži mūsdienu arhitekti ir ieguvuši plašu ievērību un daudz panākumu gan Latvijā, gan ārpus tās. Kā nesen notikušie arhitektūras konkursi Latvijā liecina par latviešu arhitektu spēju sacensties pat ar izcilākajiem kolēģiem Eiropas mērogā.

Lasītājiem grāmata Latviešu arhitektu teorētiskie raksti un manuskripti 20. gadsimtā dod ieskatu gan latviešu arhitektūras agrīnajā attīstībā, gan arī nacionālās identitātes elementu celtnieciskajos meklējumos.

Vitolds Vītols

Brīvās profesijas latviešu arhitekts Mag.arch. Vitolds Vītols ir autors celtnēm ASV ziemeļaustrumu apgabala astoņās pavalstīs. Dzīvo Bostonas apkārtnē, ir bijis aktieris un administrators Amerikas Latviešu teātra Bostonas ansamblī.