1. Franks Gordons ļoti vērtīgajās atmiņās ,,Būt latvietim bīstamāk nekā būt vācietim” stāsta: „Strādājot Rīgas Balss redakcijā, man katru dienu no plkst. 12 līdz 15 bija jāuzturas tipografijā Nr. l, Pērses ielā, kur šo avīzi salika un aplauza (senlaiku technika, vai ne?). Un 1969. gadā pienāca diena, kad visi šīs tipogrāfijas latviešu tautības poligrāfisti – no t.s. metranpāža līdz linotipistēm – līksmoja un gavilēja, jo no rokas rokā gāja necilais zili pelēkais sējumiņš – Vizmas Belševicas ,,Gadu gredzeni”. Tas bija kā bumbas sprādziens, kā starmeša gaismas kūlis, kas izkliedēja sarkano miglu. Un šī sējumiņa kronis – „Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas Chronikas malām” tika uztverts kā sava veida „ Antikomūnistiskais manifests”.” (29. lpp.)

Tik augstu idejisko novērtējumu šī grāmata saņem pirmoreiz. Turklāt tā ir aculiecinieka liecība. Belševicas ,,Gadu gredzeni” (parakstīti iespiešanā 7. februārī, redaktors Jānis Sirmbārdis, metiens –16 000 eksemplāru) ir cienīgi stāvēt līdzās Andreja Eglīša „Lāstam” (1961).

2. „Vēstuļu” kopā Ainārs Zelčs (Siguldā) [piebildīsim – prozists] apgalvo, ka ,,trimdas literātūra ir saistošāka un vērtīgāka par to, kuŗu spējām sarakstīt vairāk nekā 40 zaudētajos gados dzimtenē” (47).

Piemēru nav, tāpēc mazliet jāpadomā par salīdzinājumu, pat pretstatījumu. Interesantums izvirzīts kā aistētikas kategorija. Nopietnāks mērs ir darbu vērtība, bet tas ir ļoti ietilpīgs vārds. Un tie gadi – pārāk aptuveni, izplūduši. No kuŗa laika līdz kuŗam laikam?

Laiki bijuši dažādi (staļinisms-ždanovisms, Chruščova atkusnis, Gorbačova pārbūves pārveidošana par politisko atmodu ar celšanos uz stingrām kājām). Vajadzētu sastādīt latviešu vērtīgāko grāmatu (arī lugu, filmu) sarakstu. Un pēc tam izdarīt secinājumus (sk. arī pirmajā līdzdomā teikto).

3. Juris Silenieks, viens no erudītākajiem JG recenzentiem, atsauksmē par Rīgā izdoto Astrīdes Ivaskas ,,Dzeju un atdzeju” izsaka vispārinājumu: „Jau tajos laikos, kad ,,trimda” bija visai izplatīts, pieņemams un gandrīz nepieciešams apzīmējums, pacēlās balsis ar aizrādījumu, ka rakstniecības sadalīšana ģeopolitiskos aplokos nozīmē ignorēt mūsu rakstniecības kopību. Atskaitot patriotiskos taurētājus un tos, kas pelnīja maizi ar ideoloģisko pretstatu uzsvēršanu, šāda bipolāritāte izlikās visai aizdomīga, ideologu atvasināta” (59).

Tiešām – ilgus gadus publiskajā telpā, it īpaši avīzēs, valdīja politiskas spēlītes ciklos ,,mēs un viņi”, ,,viņi un mēs”, nevis notika nopietna, dziļa, tālredzīga literāro vērtību izcelšana, autoru situācijas izpratne. Okupētajā Latvijā, visās zemēs, kur dzīvoja latvieši, mita daudzi rakstnieki, kam pirmā rūpe, pirmā sāpe bija par mūsu tautas likteni, arī latviešu valodas dzīvotspēju. Rakstāma tāda literātūras vēsture, kur pirmajā vietā būtu personība un laiks, nevis vieta, kuŗā radītājs dzīvojis.

E. Eglāja–Kristsone: ,,Redaktors Laimonis Zandbergs gan vēstulē Rolfam Ekmanim lūdzis pārskatu rakstīšanu turpināt, piebilstot, ka ,,mūsu lielā brīvība jāierobežo, lai jaunie autori (Latvijā) varētu paturēt savu mazo brīvību (..), tā kā Tu ļoti bieži trāpi naglai uz galvas un norādi uz dažādiem zemtekstiem, cenzoru neuzmanību utt., tad rezultātā JG publicētie raksti tiek izmantoti kā argumenti, lai Latvijas rakstniekus viņu vecākie un dogmatiskie kollēgas varētu nobāzt aizkrāsnē” (15).

Pēc savas prakses varu teikt, ka ļoti daudzus dzejoļus jēdzienu valodā var iztulkot dažādi – atkarībā no politiskā skatījuma. 1967. gadā, kad, būdams Rakstnieku savienības valdes sekretārs, organizēju Eduarda Veidenbauma simtgades sarīkojumu, LKP CK funkcionārs man norādīja: „ Skaties, lai kāds no publikas neiesaucas: ‘Mosties, mosties reiz, svabadais gars!’”

Tātad patoloģiskas bailes no tā, lai ar 1900. gadā iespiesto dzejoli nevēršas pret padomju režīmu 1967. gadā! – Ekmanis godprātīgi, profesionāli vērtēja jauno dzeju un no tautas interešu viedokļa. Saskatīja to, ko autors varēja just un progresīvā sabiedrība uztvert. Literātūras kritiku nevar taču rakstīt priekš dogmatiķiem. Savukārt saprotamas arī Zandberga bažas.

5. Jaunā dzejniece Santa Skujiņa par vecmeistara grāmatu ,,Saruna ar Pastnieku” raksta, ka ,,Ulža Bērziņa dzejas izprašanas priekšnosacījums ir vēstures un kultūras izpratne. Šis priekšnosacījums autora dzeju attālina no vidusmēra dzejas lasītāja – lai arī tās izprašanai vidējo izglītību apguvušam lasītājam nevajadzētu sagādāt grūtības, tā nelīdzinās sentimentālajai vai ciniski sentimentālajai lirikai, ko dažādas kvalitātes izpildījumā rada vairums mūsdienu latviešu dzejnieku” (59).

Domas pirmajai daļai var piekrist. Bērziņš ir latviešu vēstures dziļurbējs, daudzvalodu pārvaldnieks. JG 258. grāmatai viņš devis „ Zintnieces pareģojumu”, ko atdzejojis no senīslandiešu valodas un papildinājis ar trīsdesmit astoņiem paskaidrojumiem. Apbrīnojama ir Bērziņa iejušanās senlaikos (aptuveni no 800. līdz 1100. gadam), vēl jo vairāk aizrautība veidot jaunvārdu, personvārdu virtenes: Prātdevis, Cīņpāķis, Zeltalcis, Liktene, Zizlene, Šķēproce...

Apstrīdams ir Skujiņas mēģinājums paslavēt Bērziņu uz negatīvisma fona: ,,viņš nelīdzinās (kāpēc gan būtu jālīdzinās? – I. B.) tādai un tādai dzejai, turklāt apgalvojot, ka vairums (tātad vairāk nekā puse) [vairākums – red.] rakstot sentimentālu liriku. Cik viņu ir – Latvijā, pasaulē? Un kuŗi tie ir? Nezinu, vai Skujiņa nopeļ arī Ziedoni, kam ir grāmata „Ceļa sentiments”.

6. Psīchiatrijas doktore Aina Siksna (Stokholma) rakstā „Mani skolotāji Jānis Rudzītis un Zenta Mauriņa” atceras savus paidagogus ģimnāzijā Upsalā. Autore meklē arī līdzības starp viņiem, secina arī, ka „dzīvē viņi bija nikni ienaidnieki” taču Siksnas „fantāzijā Zenta Mauriņa un Jānis Rudzītis ir vislabākie draugi”.

Atmiņas ir vērtīgas, bet Siksnas vērtējumi nonāk pretrunā ar iepriekš teikto, īstenībā lielu līdzību starp abām lielajām personībām nav. Vēl vairāk: ,,Rudzītis varēja būt ļoti nesaudzīgs (..), arī ļoti agresīvs” (A. Siksna). Lūk, Latvju enciklopēdijā „Mauriņa no Rudzīša izpelnījusies sadisma iekrāsotu kritiku” (A.S.). Paskatāmies vārdnīcā, tur rakstīts, ka Mauriņai bijusi „tieksme uz perversitāti” (LE, 18. grāmata, Stokholmā, 1952,1637. lpp.). Pamatota ir Siksnas kritiskā piezīme par to, ka Rudzītis Ērika Ādamsona ,,Rakstu” izdevumā nav iekļāvis ,,trīs dzejoļus ar ļoti radikālu tendenci sociālistiskā virzienā”, tādējādi tuvojies ,,saviem kollēgām okupētajā Latvijā”.

7. Patīkami, ka JG ievērojusi arī Talsos „Aleksandra Pelēča lasītavas” izdoto Ineses Vaides grāmatu ,,Vētra liedagā”, kas stāsta par notikumiem Ventspilī un apriņķī 1944./1945. gadā un to atspoguļojumu kaŗa un pēckaŗa gadu literātūrā. Anita Liepiņa pakritizē Vaides piezīmi par to, ka Arvīda Griguļa romānam ,,Kad lietus un vēji sitas logā” pietrūkst dvcseliskuma, tāpēc ka viņš nav notikumu aculiecinieks (68).

8. Biedrības „Aspazijas mantojums” priekšsēde Rūta Dzenīte atgādina Aspazijas mājas viešņas zinātnieces Astrīdas Stahnkes (ASV) sacīto: „Raiņa kapos piemineklī pie abu dzejnieku atdusas vietas vēl šobrīd blakus Raiņa vārdam nav Aspazijas vārda” (22). Tas esot nepadarīts darbs.

9. Nodaļā „Dažos vārdos” ziņots, ka sabiedrības „Tilde” izveidotajā portālā www.1etonika.lv publicēta „visa Raiņa un gandrīz visa Rūdolfa Blaumaņa daiļrade. Sarakstā ietilpst arī Austra Skujiņa, Jānis Poruks, Jēkabs Janševskis, Jānis Ziemeļnieks, Fricis Bārda, Jānis Akuraters, Anna Brigadere, Jānis Ezeriņš, Gundega Repše u.c. kultūrvēsturē nozīmīgi autori” (49).

Paldies par to. Tikai jautājums: kad parādīsies vārdi Aspazija, Aleksandrs Čaks, Jānis Jaunsudrabiņš, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Mārtiņš Zīverts u.c.?

10. Progresīvais krievu radiožurnālists Jevgeņijs Kiseļovs rakstā „Kad vēstures skaidrošana kļūst par noziegumu” pievēršas Krievijas Federācijas prezidenta Dmitrija Medvedeva direktīvai izveidot komisiju cīņai pret mēģinājumiem falsificēt vēsturi Krievijas interesēm par sliktu: „Lielākais vēstures viltotājs, protams, ir pats Kremlis, un ir grūti nevilkt parallēles starp Medvedeva direktīvu un līdzīgiem lēmumiem Staļina laikā” (58).

Tik tiešām – lielkrievu šovinismam ir dziļas saknes un plaša zarotne. Sašaurinātās impērijas valdītāji nevar un nevar samierināties, ka vairākas tautas ar savu territoriju ir izsprukušas no tiešās pakļautības. Viņi grib, lai vēsturi rakstītu no viņu līderu, nevis krievu tautas interešu un, dies pasarg, kur nu vēl no taisnības un patiesības viedokļa, kas iekļauj sevī tautu līdztiesību.

Birutas Sūrmanes pārtulkotā publikācija sasaucas ar pāris vietām Birutas Veisbergas „Pierakstos”.

Ziņu un domu sakarības ir Jaunās Gaitas izveides īpatnība. Tās var meklēt un atrast vēl un vēl.