Nikolajs Balabkins

1945. GADA JANVĀRĪ

Nikolajs Balabkins, iesaukts 1944. gadā leģionā, nokļūst sabiedroto gūstā. Studē Augusta U. Getingenā (Georg-Augustus Universität Göttingen), Vācijā (1946-1949). Ratgersa (Rutgers) U., ASV, iegūst zinātņu doktora grādu tautsaimniecībā. Mācībspēks ASV universitātēs. Daudz publikāciju savā profesijā. LZA ārzemju loceklis, TZO (2002) un LZA K. Baloža balva.

Raksta autors leģionāra formas tērpā (1944)

15. divīzija nonāca frontē 22. janvārī. Es biju 32. pulkā, ko komandēja pulkvežleitnants Pauls Celle, bijušais 1. Jātnieku pulka intendants Daugavpilī. Viņa dēls Konstantins bija mans klases biedrs 2. Krišjāņa Valdemāra pamatskolā. Bieži viņa dzīvoklī Lāčplēša ielā Nr. 27 spēlējām galda tenisu. Pēc Latvijas okupācijas Celles ģimene aizbrauca uz Vāciju 1941. gada februārī. Pēc vāciešu ienākšanas Daugavpilī 1941.26.VI Celle drīz vien atgriezās un tika iecelts par pārtikas sadales priekšnieku pilsētas valdē. Pēc evakuācijas 1944. gada jūlijā viņš nonāca Rīgā un tur kļuva par 32. pulka komandieri, jo iepriekšējais komandieris, pulkvežleitnants Kārlis Aperāts bija kritis 1944. gada jūlijā atkāpšanās kaujās pie Latvijas robežas. Mani pašu iesauca 1944. gadā un septembrī aizsūtīja uz Vāciju, kur 32. pulks tika papildināts un pārformēts, jo bija smagi cietis, atkāpjoties no Krievijas. Tā sastāvā bija 1925. un 1926.gadā dzimušie jaunekļi. Apmešanās vieta bija mežā, stundas braucienā no tagadējās poļu pilsētas Gdiņas, kas no 1939. līdz 1945.gadam saucās par Gotenhafenu. Septembrī vīri gulēja teltīs un sala. No rīta seržants visus dzina uz ezeru mazgāties. Oktobrī kalna pakājē sākām celt zemnīcas, kur gulējām uz lāvām trijos stāvos. Drīz vien sākās karš ar utīm. Pārtikām no šķidras zupas. Jaunie rekrūši bija vienmēr pusbadā. Arī dzeltenā slimība nebija retums – ar to saslimušos parasti nosūtīja uz Dāniju veseļoties. Neziņa, dīkdienība, ilgas pēc mājām. Valdīja pretvācisks gars. Puikas vienmēr teica, ka Latvijā cūkas dzīvojot labākos apstākļos nekā leģionāri Rietumprūsijā. Arī es reiz palaidu muti, ko bija dzirdējusi kapteiņa Robežnieka sieva no Daugavpils un aizrakstījusi manai mātei uz Libeku ar lūgumu mani brīdināt, lai labāk nesakot to, ko vācieši negrib dzirdēt. Novembrī liels pārsteigums – tiku izsaukts pie rotas komandiera, kurš paziņoja, ka visus leģionārus ar krievu uzvārdiem ieskaitīšot Vlasova krievu vienībās.* Pasmaidīju un teicu, lai viņš piezvana pulkvedim Arturam Silgailim, arī daugavpilietim, un pasaka, ka es ne uz kādām Vlasova vienībām neiešu. Starp citu, apmeklēju skolu kopā ar Silgaiļa dēlu Igoru, kurš jau 1944. gadā bija kļuvis par leitnantu. Viņa māte Kažemjakina bija skaista Daugavpils staroverka (vecticībniece), pazīstama arī manai mātei. Rotņikam vēl pateicu, ka viņš mani var nodot kara tiesai, bet palikšu tepat leģionā. Bez tam lūdzu viņam sarunu turpināt vācu valodā. Viņš apmulsa un teica, ka viss esot kārtībā, ka drīkstu palikt savā rotā. Atceļā uz zemnīcu ieraudzīju daugavpilieša Dr. Rudinska dēlu Oļegu stāvam rindā sūtīšanai pie vlasoviešiem. Viņš bija beidzis Dzelzceļnieku pamatskolu. Vairākus gadus spēlējām kopā futbolu, basketbolu un novusu. Teicu, ka viņš ir traks, ja ies uz Vlasova vienībām. Oļegs atbildēja, ka visi viņu dēvējot par poli vai krievu, un viņš to vairs negribot dzirdēt. Kādus 40 jaunekļus aizsūtīja pie Vlasova. Vai tas nebija šovinisma ārprāts? Interesanti, kurš bija tas ziķerzellis, kam ienāca prātā šādā veidā „latviskot” leģionu? Droši vien ģenerālis Dankers, kurš ilgus gadus bija nodzīvojis Daugavpilī. Ar viņa meitām Alisi un Ženiju biju kopā gan pamatskolā, gan arī komercskolā. 1941. gada februārī viņš aizbrauca uz Vāciju, bet atgriezās drīz pēc vācu karapulku iesoļošanas Latvijas teritorijā.

Novembrī laiks kļuva arvien aukstāks. Decembrī bija pat uzsnidzis. Mēs visi salām, jo bijām bez siltām drēbēm. Apmācību kara mākslā un ieroču lietošanā arī nebija daudz – trūka instruktoru, ieroču un munīcijas. Daudzi jaunekļi ar nepacietību gaidīja, kad viņus sūtīs uz Kurzemi. Pats gan cerēju, ka tas nenotiks, jo vecāki, māsas un brāļi patvērumu bija atraduši Lībekā.

1945.22.I aizgājām karot Rietumprūsijas kaujaslaukos – vāji apmācīti, bez siltas veļas, labiem apaviem un siltām zeķēm. Daudziem pat trūka bruņu cepuru. Divas trešdaļas no 15. divīzijas bija apgādātas ar zirgu transportu. Smago automašīnu bija pamaz. Tikai daļa no divīzijas vīriem varēja braukt ar mašīnām, vairākums devāmies uz fronti kājām. Mums visiem gan bija šautenes, munīcija un tanku dūres – Panzerfaust. Katram pie siksnas bija arī t.s. „dzelzs porcija” – ēdamais, ko nedrīkstēja aiztikt bez pavēles.

Jau trešajā dienā sākām atkāpties. Neviens nekad nezināja, kur atrodas ienaidnieks. Bija ievainotie, bet nebija transporta viņu nogādāšanai uz aizmuguri. 25. janvārī 32. pulku pārņēma majors Frīdrichs Rubenis, jo līdzšinējais pulka komandieris Celle bija pulku pametis.** Vēlāk uzzināju, ka viņu no nošaušanas izglābis Arturs Silgailis, viens no 15. divīzijas komandējošiem virsniekiem. Tai pašā dienā krievu gūstā krita divīzijas komandieris Obvurcers (Herbert von Obwurzer). Valdīja apjukums un neziņa. Vienīgi 33. kājnieku pulks bija stingrās pulkveža Viļa Januma rokās.

28. janvārī mūsu kolonas virzījās no Konicas uz dienvidiem ar mērķi ieņemt Immenheimu, ko veikli īstenoja virsleitnants Elmārs Krūka ar saviem vīriem. Vācijas bruņoto spēku virspavēlniecība pat ziņoja, ka šis pasākums ticis izdarīts zügig (zibenīgi). Krūka saņēma 1. šķiras Dzelzs krustu, bet drīz pēc tam viņu smagi ievainoja. Viņš bija 1939. gada kara skolas 13. izlaiduma virsnieks. Šie jaunie virsnieki bija „seko man!” tipa virsnieki, toties cara Krievijā skoloto vecāko paaudžu virsnieku pieeja bija: ej un klausi pavēlēm. 15. divīzijā gan bija daži izcili izņēmumi, piemēram, leģendārais Vilis Janums, kurš vienmēr bija klāt kaujas laukā, nevis sēdēja kaut kur štābā.

Bija stingri aizliegts lūgt naktsmājas vai ēdienu vācu mājās. Pa lielākai daļai to īpašnieki gan bija aizbēguši, bet lopi bija atstāti kūtīs. Bads māca tecēt, kā paruna saka, un mēs sākām nodarboties ar pašapgādi. Viens otrs prūsis bija par to sašutis un vācu virsnieki sāka pat draudēt ar nāves sodu. Visapkārt valdīja burtiski haoss. Uz ceļa nevarēja lāgā parādīties, jo saulainās dienās sarkano iznīcinātāji mūs smagi apstrādāja. Tie bija Jaki, kas ātruma un manevrēšanas ziņā ļoti atgādināja vācu Meseršmitus.1945. gada janvārī vācu iznīcinātāji vairs netika redzēti. Gaisa telpu totāli pārvaldīja krievi.

28. janvārī tiku nozīmēts par novērotāju kādā uzkalniņā. Mans uzdevums bija ziņot par sarkano tanku un prettanku lielgabalu kustību uz lielceļa. Biju sasalis galīgi ragā, visu nakti uz vēdera gulēdams kalniņa virsotnē. Par redzēto ziņoju grupas rotas telefonistam. Uz rīta pusi sākās smaga apšaudīšanās uzkalna abās pusēs. Telefonu neviens vairs neatbildēja. Uzmanīgi norāpoju no uzkalna un devos uz ēku pusi ielejā. Tur satiku jaunu leitnantu, ja nemaldos, vārdā Spādi. Ziņodams viņam, ko redzēju, pēkšņi manu, ka viņam atšauj īkšķi. Leitnanta kungs, jums nupat noplēsa īkšķi – saku. Va velns – viņš paskatījās uz savu roku. Pagājis dažus soļus uz tilta pusi, pēkšņi dzirdu: Nikolaj, paņem mani līdz. Pie vienas no mājām gulēja daugavpilietis leitnants Teivāns ar sašautām abām kājām. Pacelt viņu man nebija pa spēkam. Izlauzu kādas durvis, uz kurām novietoju Taivānu un aizvilku uz tilta pusi. Nekad neuzzināju, kas ar viņu notika. Pārgājis pāri tiltam, meklēju savu vienību, kad uz ceļa ieraudzīju vienu sarkanarmieti – bez šautenes un siksnas. Nepiegriezdams viņam ne mazākās vērības, ātriem soļiem devos tālāk. Dzirdu: Nikolaj, pagaidi! Apstājos. Sagūstītais sarkanarmietis saka: Nikolaj, tu mani nepazīsti? Mēs līdz aprīlim bijām vienā klasē komercskolā. Teicu, lai nāk pie mūsu rotas seržanta, kurš viņu ierakstīs rotas sarakstā. Nē, pie jums gan neiešu. Vācija karu ir zaudējusi – bija viņa atbilde. Uz manu jautājumu: vai esi izsalcis? – viņš atbildēja: jā, traki gribas ēst. Atdevu viņam savu eiserne Portion (dzelzs porciju), ko bija noliegts ēst bez seržanta ziņas. Ej uz tiem krūmiem prom no ceļa un gaidi „savējos” – teicu. Tas notika Draudzīgā aicinājuma dienā.

 

* Sākoties II Pasaules karam, Andrejs Vlasovs (1900-1946) bija viens no pazīstamākajiem Padomju Armijas ģenerāļiem. Kaujās pie Maskavas izcēlās viņa vadītā 20. armija. Bet viņa triecienarmija cieta neveiksmi pie Ļeņingradas un 1942.13.VII viņš nokļuva vācu gūstā, kur piekrita sadarboties ar vācu varas iestādēm. 1942.27.II viņš izlaida t.s. Smoļenskas deklarāciju, kurā aicināja krievus cīnīties pret PSRS, bet tikai 1944. gada septembrī Heinrihs Himlers ļāva Vlasovam nodibināt Krievijas Atbrīvošanas armiju (Russkaja osvoboditeļnaja armija), kad karš praktiski bija zaudēts. Īsi pēc kara beigām (1945.12.V) amerikāņi vairumu vlasoviešu izdeva Padomju Savienībai, kas pašu ģenerāli Vlasovu sodīja ar nāvi.

** Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā 4. sēj. lasām: Vandsburgā pulka vienības (..) sāka ierasties 25. janvāra rītā. (..) ... ienāca divīzijas komandiera pavēle par pulkvežleitnanta Celles atbrīvošanu no pulka komandēšanas. Kā iemesls tam bija pltn. Celles nervu sabrukums, kaut gan pavēle to neminēja (70. lpp.).