I

Reizēm tik ļoti gribas

apjozt sev apkārt

deviņus dārzus, bet vispirms

uzcelt aizsprosta vārtus

lai manā devītā dārzā

ieplūst slāpēta dziesma

lai krāsu šalkoņā atdarās

iekšup raugošu acu plaksti

lai dārza klusumu

pārdzied kāda senis dzirdēta

atkal atdzīvināta

putna balss.

II

Esmu virēja -

savāru

zāles, domas un reizēm izmisumu

burbuļojošā bezdibeņa katlā.

Tas, ko es rakstu

aiztecēs kopā ar laiku

uzrakstītie vārdi taupīgi iekusīs

datora tintē

            papīrs pārtaps kokā

            un tā zaros sēdēs putni.

Putni aizlidos un paliks

aukstā zeme

zem kuŗas atpūtīsies

aizgājušie.

III

Es neticu miesas augšāmcelšanai

bet ticu vārdu spēkam

tas uzliesmos vienmēr no jauna

kad Rilke un Eliots dziedās

            pasaules valodās

kad kaut kur Vidzemē ausīs

jauno rakstnieku rīts.

IV

Ja vien varētu

no mūsu degšanas es celtu piramīdu.

Tā liesmotu augstāka par Miķeļtorni

un mestu ēnu pāri Munameģim.

Baltā lapa – izaicinājums

uz divkauju –

cimds, nomests pie manām

kājām, bet es drīkstu

izvēlēties ieročus –

melno tušu ar otu,

vanaga spalvu,

datora klikšķus,

bērza tāss pierakstus

šifrā –

baltā lapa ir ūdens virsma,

pār kuŗu atsperties lēcienam

sevī, vienīgi sevī

kā gaidot bezvēja brīdi,

pirms vārdi vēlreiz

kā ziedi,

atvērsies caurspīdīgi.

I

Ar acīm var spēlēt

galda tenisu. Atsist

balto čaulas lodīti

ar atvēzienu

bet tā, ka tā izlec pa logu

un pretspēlētājam

jārāpjas tai pakaļ.

Es jau nevēlējos, lai tu

pazaudē. Gribēju

uz mirkli apstādināt

pārāk ātro

laika ritēšanu.

II

Saule uzlaidās tev uz pieres

kā dīvains taurenis

pēkšņi es ieraudzīju

kā tu nosirmoji.

Tava piere tagad ir Daugava

ar tūkstots attekām

bet grumbās guļ nogremdēti

pirātu kuģi un nāras.

III

Es savīšu plostu

no ūdens augiem

varbūt pirms saulrieta

man izdosies saglabāt

dīvainā taureņa

vieglumu

Tu taču zini, ka nedrīkst

ar melnu sirdi

ne sēt, ne rakstīt

tad nebūs labuma

nedz labības

Bet dažkārt tur, kur domas krustojas

kā neizskaidrojama nezāle

zib neredzēta

pērkoņpuķe

no viņas ziediem

veļas vecpilsēta

ar jumta dārziem

dižkokiem un zvēriem

tā mani uzņem

kā sen pazudušo

un tajā, gaišu sirdi

es paslēpjos

*

Bet citureiz

kad manas domas pārtrauc

es atkal izsapņoju

tagadnībai čaulu

vai varbūt blāvu taureņkūnu

kur paslēpties –

Nedrīkst, tu taču zini

ar melnu sirdi

ne sēt ne vārdus

rakstīt –

tad nebūs labības.

Kad uznāk dziedātprieks,

   tu nedrīksti traucēt citus,

   kad gribas gavilēt,

   klāt Lieldienu gavēnis,

   vēl prāts vēl aurot vējos,

   kaut gaiss ir smags,

   būs atkal kaut kur jāsvin sēras,

   būs.

               *

Šobrīd tu vēlies klusēt,

   lai tagad pasmej citi,

   tu sapnī raudāsi,

   un pūlis auros,

   lai nesāk jaunu sapni pīt,

   lai nebūtu, kas pārklāj

   dienu maratonu.

               *

Kāpēc tev vienmēr iznāk citādi

   kā citiem –

   neuzšķirtā lappuse,

   greizā opera,

   neprasme stāvēt ierindā

   un tīši nomaldīties

   pat pie saviem vārtiem –

               *

Pamazām virzoties

   uz Raiņa domas pusi,

   par to kā būs,

   kad vairāk nekā nebūs,

   no vientulības jūdzes ceļa staba galam

   uz aizmirstību –

   Un tajā brīdī tā tik bezbailīgi

   tu saproti, ka atliek

   to aplam satumsušo kalnu aizbīdīt

   ar ēnu māžiem, laupītāju viepļiem

   un izsvēpināt

   savā greizā bezgalībā.