LITPROCESI, LITPERSONĪBAS

Viktors Hausmanis un Benedikts Kalnačs, sastādītāji. Latviešu literatūras procesi un personības. Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts (LU LFMI), 2008. 200 lpp.

Tā vienmēr ir bijis un, domājams, vienmēr tā būs – dažādu vecumu un nevienlīdzīgu spēju zinātnieki un pētnieki sanāk kopā, mutvārdos atskaitās – pārāk bieži vienmuļā, monotonā skanējumā – par savu pētījumu rezultātiem, kas tad pārtop zinātniskas aparatūras ierāmētos rakstos, lai parādītos kādā periodiskā izdevumā vai rakstu krājumā. Tāds ir aplūkojamā grāmata ar veselu velna duci autoru un no katra pa pētījumam, kas nolasīti Letonikas 2. kongresā. Sējuma veidotājiem gan piemirsies norādīt, kur un kad šis konklāvs noticis, bet ziņkārīgāks interesents to var viegli „uzgūglēt” (RLB 2007.30.-31.X). No autoriem 11 ir LFMI dažāda ranga pētnieki – no vadošajiem (ar abiem habilitētajiem sastādītājiem priekšgalā) līdz divdesmitgadīgajiem asistentiem, skaitā diviem, vienīgajiem (vismaz pagaidām) bez Dr.philol. kabatā. LFMI zinību vīriem un sievām pievienojas viena LZA akadēmiķe un viena LU asociēta profesore. Tematiski raksti aptver laika posmu no 18. līdz 20.gs. otrai pusei.

Vispirms kvēls rokas spiediens asistentiem. Pauls Daija, visjaunākais no krājumā iekļautajiem, pievēršas 18.gs. apgaismībai un racionālismam, idejām, kas ne tikai paver jaunu skatījumu uz latviešu dzimtcilvēkiem, bet kļūst par pamatu mūsu laicīgai literatūrai. Latvijā tolaik sāk skanēt atziņa, ka svarīgas un vērtīgas ir nevien Dieva vārdu grāmatas, bet arīdzan citas, kas par izlustēšanu un prāta izskaidrošanu rakstītas – tā Jaunais Stenders. Kristīne Genderte apcer trimdā (Kopenhāgenā) mirušo Valdemāru Dambergu (1886-1960), kura neoklasicisma manierē sacerētie dzejdarbi visumā maz ievēroti, nekad nav bijuši viegli uztverama lirikas lasāmviela – vēsā smalkuma, apvaldītās atturības un poētiskā elitārisma dēļ. Arī privātā dzīvē dzejas smalkais estēts nekad neesot pārkāpis robežu, vienmēr bijis pārspīlēti pieklājīgs un uzvedīgs. Ne jau bez iemesla Biķera (1907) autors Edvarts Virza nav varējis savu draugu iedomāties mīlestībā citādā pozā, kā vai nu jaunkundzei palīdzot uzvilkt mēteli, vai pasniedzot rožu ziedu.

No Zigrīdas Frīdes uzzinām, ka angļa Defō (Daniel Defoe, 1660-1731) dēku romāna Robinson Crusoe traki iecienītais latviskais variants (kopš 1824.gada, kad to driķķē licis Stefenhāgens) faktiski ir vācu skolmeistara un rakstnieka Joachīma Kampes (Campe, 1746-1818) Robinson der Jűngere tulkojums, ko veicis luterāņu baznīckungs K.R. Girgensons (1752-1814). Ir sagadījies, ka Čikāgā angļu valodā 4 x gadā iznākošā (kopš 1954) rakstu krājuma Lituanus 2008. gada 4. numurā atrodams Linas Lamanauskaites Gerigius pamatīgs pētījums par Simonas Daukantas (1793-1864) arī no Kampes Jaunā Robinsona tulkoto lietuvisko versiju Rubinaičio Peliuzes Gyvenimas (Rubinaiša Peliuzes dzīve). Kaut arī pārtulkots jau 1846.gadā, cara un vēlāk padomju cenzori to atļauj publicēt tikai 1984.gadā, jo lietuviešu Robinsonā Krūziņā, kura darbība pārcelta uz Lietuvas teritoriju, pārāk reāli atmaskots Maskavas impērijas koloniālisms.

Ievas Kalniņas (Jāņa meitas) pētījuma pamatā ir ļoti īsā tikšanās un tai sekojošā neilgā sarakstīšanās starp Annu Brigaderi un baltvācu literātu, teozofistu Manfredu Kīberu (Kyber, 1880-1933), kura ne visai pārliecinošā ietekme it kā manāma Brigaderes lugā Karaliene Jāna. Toties grūti apšaubīt abu vēstulnieku kopējo personisko momentu – mīlestību pret kaķiem, veģetārismu un žultspūšļa problēmas (Kībers iesaka Dievs, Daba, Darbs autorei kafijas vietā dzert fenheļu tēju). Kalniņas vārda un arī uzvārda māsa (bet Edgara meita) pēc iegrimšanas Jāņa Sudrabkalna priekškara dzejdarbos piedāvā lietot jēdzienu „latviešu ekspresionists”, gan ar stingru piekodinājumu, ka tam neesot nekā kopīga ar vācisko paveidu. Literatūras vēsturnieku veterāne, akadēmiķe Vera Vāvere, kuras kontā ietilpst kopīgi ar Ludmilu Sproģi uzrakstīts salīdzināmās literatūras šedevrs Latviešu modernisma aizsākumi un krievu literatūras „sudraba laikmets” (2002), ņem priekšā tikai retajam zināmus Viktora Eglīša prozas darbus, vienā no tiem saredzot vienlaikus Nīčes (Nietzsche) un Gorkija ietekmi. Un droši vien pavisam mazam skaitam lasītāju būs palicis atmiņā, ka visnotaļ plaši izslavinātais dekadentu dzejnieks bijis viens no latviešu dievturības dibinātājiem.

Pieskaroties padomju varas periodam, Raimonds Briedis cita vidū norāda, ka sociālistiskā reālisma dominantes laiks, kad jāpakļaujas vispārējām prasībām, vai, citviet vēl smalkākiem vārdiem – kad notiek pagātnes laika un telpas neitralizācija, vēstures pārkodēšana, Latvijā ildzis no 1946. līdz 1951.gadam. Daži strīdīgi ļaudis teiks, ka „vispārējo prasību” laika beigu sākums kļūst redzams 60.gados „jaunā viļņa” dzejnieku tekstos, bet prozā un kritikā krietni vēlāk. Viktoram Hausmanim rakstā par latviešu drāmu pēckara gados nākas atzīt, ka 1944. gada otrā pusē, kad sākas Lielā bēgšana, dabiskais latviešu drāmas pavediens bija pārrauts un tā īstais atzars garus gadus veidojās tieši trimdā, kamēr Latvijā palikušajiem dramaturgiem bijis jāseko sociālistiskā reālisma un partijiskuma principiem, kas grāvuši un kropļojuši daiļradi. Var droši pieņemt, ka autors nepavisam nevēlas atcerēties savas pirms daudziem gadiem rakstītās rindkopas par šo pašu tematu, piemēram, šķirklī „Padomju teātris” Latvijas PSR Mazajā enciklopēdijā (2.sēj., 1968). Benedikta Kalnača pētījuma degpunktā ir vēstures (no 13. līdz 18.gs.) tematika lietuviešu Justinas Marcinkevičius un Juozas Grušas dramatiskajos darbos, kā arī II Pasaules kara notikumu atbalsis Gunāra Priedes Centrifūgā un igauņa Jāna Krūsvala (Jaan Kruusvall) Mākoņu krāsās. Tāpat kā Regīnas Ezeras nepabeigtā Esamība, pusratā, šķiet, palicis arī Litas Silavas miniraksts par šo romānu.

Valsts drošības komitejas (čekas) filiāles Kultūras sakaru komitejas tikai „Rietumu latviešiem” domātais izdevums Svešuma Balss, kur, bez padomju specdienestu inspirētās viltotās „trimdas” literatūras, patvarīgi no aizrobežas izdevumiem (ļoti bieži no JG) pārspiesta arī īstā trimdas literatūra, JG lasītājiem pazīstamās literatūrzinātnieces Evas Eglājas-Kristsones vērtējumā ir negluds un bieži vien vulgārs laikraksts, kas sastāv no mākslinieciski neizsvērta, dažbrīd augsta, dažbrīd zema līmeņa literārajiem darbiem. Par spīti tam autores raksts lasās kā saistošs detektīvstāsts, kur meklētas, bet ne vienmēr atrastas atbildes uz jautājumiem: Kā šī literatūra nonāca līdz „Svešuma Balss” numuriem? Kas atlasīja publicējamo materiālu? Kas slēpjas zem pseidonīmiem? Autore pukojas, ka nevienā no Latvijas bibliotēkām vai arhīviem neesot izdevies sameklēt Svešuma Balss pēdējos 12 laidienus – nr.38(1975)-50(1979). Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā paskaidrots, ka kāds vārdā nenosaukts „bijušais redaktors” visus tur uzglabātos numurus „izvācis”. Savādi, ka bibliotēkas materiālus var tā vienkārši izvākt. Trūkstošie numuri, kurus šo rindiņu rakstītājam laimējās sameklēt „Ārlatvijā”, starplaikā nosūtīti Evai uz Rīgu.

Pēckara Rietumu trimdas literatūras pētniece Inguna Daukste Silasproģe ir pazīstama ar savām grāmatām Latviešu literārā dzīve un literatūra bēgļu gados Vācijā, 1944-1950 (2002) un Latviešu literārā dzīve un literatūra ASV un Kanādā, 1950-1965 (2007; skat. JG254:62-66), kam obligāti jāpievieno viņas izcili nostrādātā nodaļa „Vācu un latviešu trimdas literatūra” grāmatā Vācu literatūra un Latvija, 1890-1945 (skat. JG246:13-17). Ar gandarījumu jākonstatē, ka autore turpina trimdas literatūras pētīšanas darbu – krājumā Latviešu literatūras procesi un personības iekļauts viņas literāro sarīkojumu apraksts Austrālijas pilsētās Sidnejā, Melburnā, Adelaidē, Pertā un Brisbenā 50. un 60.gados ar uzsvaru uz ļoti regulāri rīkotajām Austrālijas Latviešu kultūras dienām un Rakstnieku dienām (RD), kurās minētajās dekādēs ņēmuši dalību 49 rakstnieki, dramatiķi, literāti. Zīmīgi, ka liela daļa no viņiem piedalījusies arī JG veidošanā gan kā čakli līdzstrādnieki, gan arī kā redaktori (Kārlis Ābele, Spodris Klauverts, Ņina Luce, Eduards Silkalns, Aina Vāvere). Būtiska ir arī Austrālijā nonākušo latviešu radošo ļaužu cenšanās uzturēt tuvību ar Rietumeiropas kultūras dzīvi. Jānis Sarma, piemēram, dedzīgi iestājies par RD apmeklētāju iepazīstināšanu ar svarīgākajām parādībām franču, itāļu, vācu, skandināvu un spāņu literārajā dzīvē, jo vārīšanās tikai savā sulā, piemetot tai mums ne arvienu diezin cik piemērotas angļu-sakšu druskas, mūs attālina no Eiropas. Ņemot vērā autores pētniecisko rūpību, mazliet pārsteidz fakts, ka viņa nav atsaukusies uz Melnburnas Universitātes prof. Edgara Dunsdorfa izveidotajiem un rediģētajiem Archīva 32 sējumiem (1969-1993), nedz arī uz trimdas laiku „bibliogrāfiju bibliogrāfiju” – prof. Benjamiņa Jēgera piecsējumu Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija / Bibliography of Latvian Publications Outside Latvia, 1940-1991 (1968-1996).

Lasītāji, kuru interešu lokā ir kultūras norises Latvijā, nav jāiepazīstina ar Gundegu Grīnumu. Nu jau vairākus gadus viņas spraigās publikācijas par Raiņa un Aspazijas trimdas gadiem Kastaņolā, arī par visnotaļ asajām, agresīvajām un vienlaikus komiskajām dažādu trimdas klanu, kliķu un politisko frakciju savstarpējām cīņām par pirmtiesībām uz abu rakstniecības dižgaru piemiņas saglabāšanu Šveicē, iespiestas turpinājumos Karogā, bet 2009. gadā iznāk viņas grāmata Piemiņas paradoksi: Raiņa un Aspazijas atcere Kastanjolā. Aplūkojamā krājumā ievietotajā rakstā Grīnuma pievēršas ērkšķainajai piemiņas zīmes un muzeja izveidošanai Kastaņolā. Nav zināms, kādēļ skaistās pilsētiņas (Castagnola) Lugano ezera krastā nosaukuma latviskā rakstība pēkšņi mainīta no jau Raiņa lietotās „Kastaņolas” uz „Kastanjolu”. Protams, var jau arī tā.

Rakstu kopsavilkumi angļu valodā vietām izklausās samocīti – ar tādām vārdkopām kā: fresh view on farmer peoples vai atkal – ...had emigrated to exile. Īpaši jokaini izklausās ne reizi vien lietotā vārdkopa Latvian literates (droši vien literati vietā), jo literate, ja lietots kā lietvārds, vienkārši ir cilvēks, kurš māk lasīt un rakstīt. Vecā nelaime – aizmirsts piespēlēt pārlasīšanai kādiem angļvalodīgajās zemēs uzaugušiem ļautiņiem.

Rolfs Ekmanis