Marģers Grīns (Nr. 1816)

EIROPU ATSTĀJOT

Redakcijas piezīme: Šogad, atzīmējot 60.gadskārtu, kopš Lielās izklīšanas jeb izceļošanas no pārvietoto personu (DP) nometnēm Vācijā uz ASV, Kanādu, Austrāliju u.c. valstīm brīvajā pasaulē, ievietojam tolaik tikko no padsmitnieka par divdesmitgadnieku kļuvušā Marģera Grīna rakstu, kas sacerēts Atlantijas okeānā, 40N 52W, un iespiests uz amerikāņu transportkuģa izdotās avīzītes „Latvija” 6. laidienā (1949.10.XII).

 

Smaga rudens migla klāj zemi. Mitrums un vēsums spiežas drēbēs un locekļos. Kāds steidzas. Kas? Cilvēks ar numuru. Uz mājām? Jā un nē. Vai cilvēkam ar numuru ir vairs mājas? Kādreiz bija, tagad nē. Viņa mājas ir tikai garā un sapņos. Un lūk – cilvēks ar numuru steidzas, lai kādu brīdi garā būtu mājās dzimtenē.

Ir vēla pēcpusdiena. Vilciens rauj viņu cauri lietū piemirkušajiem Lineburgas tīreļiem. Ceļš ir garš un ceļotāju gurdina. Viņš aizver acis un, pats nejuzdams, ka aizmidzis, sapņo. Gara acu priekšā nostājas Rīgas ainava 18. novembra vakarā: karogi un ugunis, gājieni un parādes, runas un apsveikumi. Visur spīd un vizuļo. Latvija tērpusies svētku rotā – latvietis svin brīvības svētkus. Garā viņš izstaigā visu Latviju – pilsētas un laukus, ciemus un mājas – visur darba rosme un prieks. Vai tā ir pilnība? Kā no tālienes vēl dzirdamas dziesmas skaņas: Tev mūžam dzīvot, Latvija.

Nākamais brīdis ceļotāju atsviež atkal ikdienā: konduktors viņu modina – cilvēku ar numuru. Viņam jāizkāpj kādā mazā lauku stacijā. Visapkārt svešums un tumsa, bet sirdī prieks: viņš brauc pie tautiešiem, jo šodien ir 18. novembris 1949. gadā. Ceļinieks tur atbraucis pirmo reizi: visur svešas sejas, sveši ļaudis, bet sasveicinoties pretī pavīd latviskais smaids, un latviešu valoda dzirdama visapkārt. Tur ir zemnieks rūpju vagotu vaigu, tur mūziķis, tur dzejnieks. Ļaudis no dažādām vietām un novadiem, bet visi ir latvieši ar latvisku dvēseli un garu, un tas ir galvenais. Šeit viņš – cilvēks ar numuru – ir mājās.

Zāle greznota svētku rotā. “Labvakar jūsu valsts svētkos”, skaidrā latviešu valodā teic angļu pulkvedis, ienākdams zālē. Nav daudz vārdu. Tie šeit lieki. Katrs pārdzīvo šī brīža dziļumu. Priekškars atveras. Tālumā no tumšiem mākoņiem pretī veras Brīvības pieminekļa tēls. Sērās tīti karogi skatuves abās malās vēl padziļina skumjo noskaņu. Latvija raugās no tumšajiem mākoņiem. Vai nāks gaisma? To jautā katrs, bet atbildes nav. Tad skatītāji sastingst. Parādās dzīva glezna: tautas dēli un meitas no abām pusēm ieslēdz Latvijas tēlu ar augstu celtām trīs zelta zvaigznēm.

Kā no aizkapa atskan balss, kas ar dzejnieka vārdiem, izteiksmīgas mūzikas pavadījumā, stāsta par dzīvi, par darbu brīvā Latvijā, par laimi, prieku un sparu cilvēkos, par visu, kas mīļš un dārgs. Runas temps aug. Vārdi rit ātrāk, toņi kāpj augstāk, stiprāk un skaļāk, vēl un vēl, līdz beidzot ar spalgu sitiena troksni viss apklust un stājas... viss satumst un ļimst... ugunis dziest, gaisma zūd... dzīvā glezna raud un lokās izmisumā, sāpēs, ciešanās. Trīs zvaigznes dziest... vārdi rimst, tik dzirdami klusi vaidi, nopūtas...

Vēl dziļāk kā no pazemes atskan balss, kas stāsta par laiku no 1940. gada. Mēs zinām to, bet brūce sirdī asiņo un viss atkal nostājas gara acu priekšā. Kapa klusums un nāves baigums valda telpā. Tik brīžam, kā smilšu krišana uz zārka vāka, atskan kontrabasa skaņas. Cik ilgi tas tā būs? Vairs ilgāk turēt nevar! Gaisa trūkst un elsās sažņaudzas tautiešu krūtis. Visur šņukst un elso, un krūtis taisās vai pušu plīst. Vai tiešām Māte Latvija vairs necelsies, vai nenāks gaisma pār mums? Nebūs?

Būs! Jābūt! Mocekļu asinis brēc pēc tā, trimdinieka sirds to sauc! Un pamazām, soli pa solim, brīdi pa brīdim kļūst gaišāks un gaišāks. Jau dzirdamas dzidrākas skaņas, jau cerību devēji vārdi. Cilvēki ceļas, elpo, dzīvo! Latvijas tēls, gaismas apspīdēts, sāk mirdzēt un starot agrākā spožumā, un Breikša un Virzas vārsmas skanēdamas veicina un stiprina cerību, ticību pašam sev, Dievam un cilvēkiem. Mūzika un dzeja veic savu darbu.

Bet miera nav vairs nekur. Nemiers un sāpes plosa dvēseles. Vārdi neplūst pār lūpām, tik acīs lasāms pašu posts. Kam runāt vairs? Nav neviena, kas klausītos – Dievs, svētī Latviju – kā no ievainota zvēra mutes atskan tautas lūgšana – ne valsts himna, bet vaids; ne prieks, bet izmisums plosās telpā. Tad viss apklust... Vai beigas? Nē, sākums! Brūce uzplēsta. Tā asiņo! Šodien, rītu, mūžīgi! To nevar sadziedēt svešums – tā dzīst tikai mājās!

Un cilvēks ar numuru skrien, steidzas prom no burzmas, prom no cilvēkiem. Cik tālu? Cik ilgi? Vilciens viņu aizrauj atpakaļ Gronas DP nometnē. Numurs viņu saista, un kā apskatei nostādītu tēlu viņš atrod sevi dēļu aizgaldos ar numuru pie krūtīm. Vēl stunda, divas, un cilvēks ar numuru ir atkal ceļā uz jaunu novietni ostmalā – mazu pieturas punktu lielajā ceļojumā. Viss ir kā miglā. Tikai brīžam dzimtenes ainavas nostājas acu priekšā, un šūpojoties Ziemeļjūras viļņos ausīs skan mīļotās dziesmas melodija – jūriņ’ prasa smalku tīklu...

Cilvēks ar numuru aizver acis un, neklausoties svešo valodu skaņās, kas dzirdamas visapkārt, garā redz saules apspīdētu, iemīļoto Zebrus ezeru ar jauniešu pildītām laivām. Dziesmas un jautrība, prieks un laime valda cilvēkos! Saule augšā, saule lejā, saule sirdīs – saule visur.

Cilvēks ar numuru neapjauš vairs tuvāko apkārtni. Kuģis šūpojas, viņš to nejūt, lietus brāžas, vējš gaudo – viņš to nedzird: cilvēks ar numuru ir mājās! Viņš klīst pa kuģa klāju. Tumsa, lietus, aukstums. Nemanot viņš ir aizgājis uz kuģa priekšgalu. Tumsā manāmi daži cilvēku tēli. Kas viņi? Cilvēki ar numuriem? Svešums viņus savedis kopā – nepazīstamos. Bet nojauta neviļ – tie ir tautieši – vienu bēdu bēdātāji, vienu domu domātāji. Tad kā lūgšanā domās kārtojas dziesmas vārdi. Tie plūst pār lūpām, tos uztver otrs, trešs, nākamais, līdz nakts tumsā uz Dzintarjūras krastu aizšalc vismīļās dziesmas skaņas – Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen mani Kurzemē.

Nr. 1816.

ASV armijas transportkuģis General M.B. Stewart