Indra Gubiņa

DĀRZS

Tēlojums

Rudenīga diena. Nakti lija, liekas miklums vēl veldzē krūmus un kokus, un arī vēlīnās puķes. No loga skatos uz savu dārzu. Vēl jau zied ģerānijas, dažas asteres un dārza galā saulespuķes. Bet cik ilgi lai stāv un skatās! Gribētos ar kādu parunāties. Prātā ienāk draugs pāri okeānam, ar viņu sen neesmu runājusies. Varbūt no saules puķēm sirdī ielijis gaišums, varbūt no atmiņām par ilgo gadu draudzību. Un es zvanu. Seno dienu draugs, no citas pasaules malas kaut kur pāri jūrām, bet balss klausulē liekas tepat, blakām. Šad tad gadiem ilgi mēs sazvanījāmies, kādu vēstuli viens otram aizsūtījām, bet ne bieži. Tagad viņa balsī vispirms tāds kā izbīlis, vai kas noticis? Nē! Gribēju tev tikai pateikt, cik skaisti vēl manas saulespuķes zied un kā kupli ziedēja magones. Atceries, tu man iedevi reiz sēklas. Atmiņu prieks mūs aizmet atpakaļ pagātnē. Jā, toreiz ...

Man dārza jau gadiem ilgi vairs nav, viņš skumīgi novelk, bet atceros tavējo.

No kura laika? Tu te viesojies pirms vairākiem gadu desmitiem! Viss taču mainās!

Brīdi runājam par maiņām gan katrs savā dzīvē, gan par notikumiem mūsu dzimtenē, un tomēr atgriežamies pie dārza.

Es atceros to mazo eglīti, viņš saka, kuru teicies no meža pārnesusi un baiļojies, vai ieaugsies. Vai aug?

Un kā vēl! Mazā eglīte tagad ar galotni jau pāri blakus esošajam kaimiņa trīsstāvu namam. Brīdi mēs abi tā kā sastomamies, laikam apmulstam. Vai tiešām tik daudzi gadi pagājuši kopš redzējāmies.

Atraksti, viņš vienkārši saka – atraksti, kāds tavs dārzs tagad. Es jau vairāk uz to krastu neaizbraukšu. Gribas saņemt vēstuli. Tagad tik maz vairs to, kas raksta. Un man patīk lasīt par īstenību, par vietām, kur pats esmu bijis. Jā, es apsolu, ka aizrakstīšu un smalki izstāstīšu, kāds tagad izskatās mans dārzs.

Kad piesēžos rakstīšanai, prātā nevis tagadējais, bet tas dārzs, kāds bija toreiz, kad draugs te ciemojās, no sava akmens pagalmiņa izsprucis, savu vienu vienīgo dobīti tomēr sauca par dārzu. Te, pie manis viņš jutās pārsteigts un iesaucās, ka es jau dzīvojot kā parkā. Nekāds lielais mans dārzs nav, bet tomēr tajā daudz kas aug.

Kā pati varenība blakus garāžai stāv vecs, liels ozols, izslējies stalts un augsts, ar savu ēnu karstajās vasaras dienās sargādams gan dārzu, gan māju! Pavasaros ozols kaisa ziedu bārkstis, rudeņos lapas un zīles, ko vāveres cītīgi ierok manās dobēs pie ziemciešu saknēm. Ja tāds ozols dārza vienā galā, ēna plata, un ēnā nekas lāgā neaug. Visa dzīvība alkst saules, to mēs zinām. Dārzam blakus otras ielas kaimiņu māja, tāpēc tā dārza mala parasti ir tikai ēnā.

Toreiz, kad te sākām dzīvot, no Saulaines meža atvedām papardes, tās labi aug arī ēnainās vietās un sadzīvo ar platajām mētrām, kas pavasaros zied ar ziliem ziediem un man atgādina vijolītes. Paziņas teica – tās ir kapu mētras. Latvijā ar tādām bieži apaudzēti kapi. Nē, nē – te nav kapi, te ir dzīvība, kas vēršas ziedos un zaļumos. Un tomēr man, šais zaļumos stāvot, par kapiem bija jādomā, jo papardes atgādināja bērnībā redzētos zārku rotājumus, kas kā mūžīgās dzīvības simboli gan bija domāti palmu zari. Toreiz palmas nebiju redzējusi, un manām acīm likās, ka zārkus rotā papardes.

Reizēm tomēr liekas, ka manā dārzā ir tāda kā bēru smarža. Mētras, papardes, un ja vēl padomā par jasmīna krūmu, ko sākuma gados paziņa, kapsētas piekopējs, atnesa un pats iestādīja dārza stūrī, tad bula laika svelmē reizēm liekas, ka savā dārzā satiekos ar dvēselēm, kas iztvīkst baltajos jasmīna ziedos vai šūpojas uz platajām papardēm, sarunādamās ar mūžam zaļajām kapu mētrām.

Bet tā ir tikai tajā ēnas pusē. Pretējā pusē, kur krīt saules stari, ir puķu dobe, un tajā aug viss kas: pavasarī tur tulpes un primulas, vasarā zied lilijas, margrietiņas, vazdiķes, asteres, samtenītes, kas nu kuro gadu iesētas, iedēstītas vai ieaugušas pašas. No dārzkopības maz ko zinu, bet ievēroju tautasdziesmā dzirdēto padomu: Sēj māsiņa krenģelītes / gar tām dobes maliņām, / Lai es sēju magonītes / pa vidiņu vidiņiem.

Magonēm manā dārzā vieta visur. Reiz dabūju sauju sēklu un izbārstīju, jo magonītēm manā sirdī īpaša vieta, laikam no tiem laikiem, kad reiz kāds jauks cilvēks pēc dedzīgām sarunām par mājām un tur pamestajiem dārziem man iedeva lielu sarkanu magoni. Toreiz neticēju magones lielumam, mirkli pat domāju, ka tā no papīra, bet kad zīdainais mīkstums piekļāvās vaigam, sapratu, ka gan magone, gan došanas sirsnība ir īsta. Ir tādas puķes, kas atmiņās nemūžam nenovīst.

Tagadnes magonēs man atspīd arī tās no mūsu dārza Jelgavā, tikpat košas un bezrūpīgas kā tur manas aizvadītās bērnības dienas – pašu zemē ar pašu valodu. Svešuma ceļos tādus puķu dārzus atradu tautasdziesmās un tajos iebridu ar sirdi, riekšām grābdama dzīves ziņu, dabas skaistumu un valodas daiļumu. Tajos dainu dārzos atradu dziesmu, kuru nēsāju līdz. Tikai paklausieties – kāda tāla laika senču tautumeita svešā malā dziedājusi: Sveša zeme, sveši ļaudis, / sveša skan valodiņa. / Saujā nesu salocītu / savas zemes magonīti.

Magonīte tālā laika tautietei palīdzēja izdzīvot. Arī man. Kad ap mani kā pelēka migla tinās svešas zemes sveša valoda, bez ierastā lokanuma, kad tā smacēja, saspiedu ciešāk sauju un jutu – manas zemes magonīte vēl ir, tā zied man! Un tāpat kā senlaiku dziedātāja staigāju ar salocītu ziedlapu saujā, glabāju, lai neapput ar svešo lielceļu putekļiem vai nesairst negaisu šaltīs. Jā, varbūt tādēļ tagadējā dārzā katru gadu paberu magoņu sēklas, lai aug, lai zied, lai atgādina. Skaista ir arī tautasdziesma: Magonīšu cisas taisu, / rožu klāju paladziņu. / Kleņģerītes, mārpuķītes / tās paliku pagalvī.

Tagad, pieminot rozes, mēs parasti domājam par tām cēlajām, skaistajām rozēm ar ērkšķiem, bet tautasdziesmu rozītes, kuras sēja, tagad saucam par kāršu rozēm un to ziedi ir maigi, lapas platas, no tām var klāt paladziņus. Tāda roze auga arī manā dārzā, viena, un to es īpaši sargāju, jo tajos ziedos man paveras jūras putu baltums, kāpu smilšu smalkums un priežu žūžošana no manām bērnības vasarām. Protams, to visu jūtu tikai es, jo es zinu – tā sēkla, ko man krustmāte no jūrmalas atsūtīja, rozītes ziedos nes man sveicienus no turienes, no pagātnes. Toreiz, kad kā bērns vasaras vadīju jūrmalā, pie krustmātes mājiņas kāršu rozes stiepās pie logiem, un caur ziediem varēju vērot pasauli. Toreiz... Tas ir tāds savāds vārds, mirkli dur kā ērkšķis, bet tūlīt glāsta kā āboliņš ceļa malā.

Mums jau visiem ir tāds – toreiz, kas dod prieku un sāp reizē, kurā zied un smaržo pagātne, bet pie to ziedu sēklām mums vairs nepiekļūt. Šī tālā toreiz dēļ manā dārzā kā pati princese tiek saudzēta viena dzeltena, ēnā izstīdzējusi gundega, ugunspuķe, kā mūspusē sauca. Kad tā zied, pāris ziediņos redzu Lielupes pļavas, pār kurām gundegas vizēja kā zeltīts palags. Cik raibas sevišķi pavasaros bija Latvijas pļavas! Šeit jau arī tās zied, bet kaut kā pietrūkst. Pēc trīsdesmit svešumā vadītiem gadiem kāda māmuļa man pateica: te trūkst zīdpuķītes.

Jā, jā – atceros! Pavasaros smalkas un vieglas tās plīvoja starp citiem ziediem, ar smilgas trauslumu un tādām kā Ziemsvētku konfekšu bārkstīm, un tā vien likās, ka pļava norāvusi saulrieta mākoni. Zīdenītes – kā gan es varēju tās aizmirst tik ilgus gadus! Jūs, smalkās, violetās puķītes, kas tik krāšņas darīja Zemgales pļavas, kādēļ neatnācāt šai zemē ziedēt?

Labi gan, ka palikāt mūsu pļavās. Savu vietu nevajag atstāt, tur jāturas cieši ar saknēm. Tagad mans dārzs pilns ar ziemciešiem, tie turas gadiem ilgi, aug un plešas. Lielās hostas pāraugušas pāri lilijām, un mana vienreizējā Lilia Latvia starp lapām izspraukusies tomēr šūpo vairākus pumpurus. Lilijas sīpolu man uzdāvināja tajā gadā, kad Beļģijā attīstīja jaunu šķirni ar nosaukumu – Lilia Latvia! Ziedi lieli, ne gluži balti, bet ar svītrām Latvijas karoga sarkanumā. Pirmajā gadā uz augstā kāta greznojās ducis ziedu. Šogad, tikai daži pumpuri. Pavasari izrakšu sīpolu un atradīšu savai lilijai labāku vietu, lai tad hostas aug vienas pašas!

Tagadējais dārzs, protams, mainījies. Krūmiņi lielāki, puķu daudz vairāk. Garāžu pārklāj vīnstīgas, kas apvijušās arī ap ozolu līdz pat galotnei. Rudenī, kad tās sārtas, liekas ozols vienmēr saulrieta gaismā. Tas varbūt tādēļ, lai man atgādinātu, kurā dzīves posmā pati esmu. Bet vēl es esmu – ar dārzu, ar rozēm, ar margrietiņām zālājā, ar krenģelītēm dobes maliņā un mirdzošiem pagātnes mirkļiem sarkanajās magonēs.

 

Rakstniecei Indrai Gubiņai šogad iznākusi 27. grāmata – stāstu kopojums Vēlreiz turp un atpakaļ. Indras mītnes pilsēta ir Kanādas metropole Toronto.

 

Tēlojuma autore savā dārzā Toronto ar mazmeitu Brigitu Gubiņu