Ievietojam Pāvila Ieviņa kultūrvēsturiski nozīmīgās atmiņas visā pilnībā ar minimāliem redakcionāliem labojumiem un autora lietotajā pareizrakstībā noskaņojuma jeb gaisotnes labākai atspoguļošanai. Par lielu daļu no ilustrācijām JG redakcija pateicas Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja (RTMM) Galvenā krājuma glabātājai Annai Eglienai un speciālistei digitalizācijas jautājumos Solvitai Puķītei (Rīgā, Pils laukumā 2).

 

1937. gadā biju beidzis obligāto kaŗadienestu Latvijas armijā un nākamā gada pavasarī atsāku pārtrauktās tiesībzinātnes studijas. Jēkabs Rasmanis, kas arī Latvijas Universitātē bija studējis tieslietas, man pavēstīja, ka Latvijas radiofōnā, kādam darbiniekam aizejot, radusies vakance, un man ir iespēja dabūt darbu. Nolēmu šo izdevību izmantot. Latvijas radiofōns toreiz mitinājās galvenā pasta ēkas trešā un ceturtā stāvā, ar ieeju no Krišjāņa Barona un Radio ielas stūŗa. Bija jāuzraksta lūgums Latvijas radiofōna [turpmāk: LR – red.] direktoram pieņemt mani darbā un jāiesniedz dzīves apraksts. 1938.11.V ierados radiofōnā. Tā bija saulaina diena – gaišs sākums manas dzīves nākamam posmam. Pasta-telegrafa galvenajā ēkā lifta nebija. Uzkāpu trešā stāvā, kur pie durvīm bija plāksne: Latvijas radiofōns. Iegāju priekštelpā, tur atradās garderobe, kur darbinieki un apmeklētāji atstāja savas virsdrēbes. Te pie galdiņa sēdēja garderobists, viņš mani aizvadīja uz Vispārīgo nodaļu. Lielā, gaišā telpā te strādāja astoņi jauni cilvēki, arī mans nākamais priekšnieks, nodaļas vadītājs Jēkabs Rasmanis. Viņš mani iepazīstināja ar Vispārīgās nodaļas darbiniekiem. Mēs visi sarokojāmies. Vispārīgajā nodaļā strādāja arī man pazīstamais tautsaimniecības students Kārlis Baltpurviņš, kas bija vecākais darbvedis. J. Rasmanis ieveda mani direktora kabinetā un iepazīstināja ar LR direktoru Arvedu Smilgu. Viņš bija slaids, sirms kungs, runāja klusā, ļoti laipnā balsī. Tajā pašā dienā mani pieņēma darbā.

Tiesībzinātnes studijās man bija nepieciešamas vācu valodas zināšanas, jo Latvijas Universitātes romiešu tiesību profesors Benedikts Frēze bija vācietis, viņš lasīja lekcijas un eksaminēja vācu valodā. LR personālaptaujā biju ierakstījis, ka protu vāciski gan runāt, gan rakstīt. Šo valodas prasmi tūlīt dabūju izmantot: mans pirmais darbs bija izstudēt vācu aģentūras STAGMA (Staatlich genehmigte Gesellschaft zur Verwertung musikalische Urheberrechte) statūtus – šī iestāde iekasēja daudzu vācu un cittautu komponistu autorhonorārus. Latvijas radiofōnam bija svarīgi iepazīties, kā autortiesības tiek ievērotas Vācijā. Šis darbs bija samērā neinteresants, bija jāpierod pie vācu terminoloģijas. Vairākiem vācu terminiem man vajadzēja izgudrot aptuveni atbilstīgus nosaukumus latviešu valodā. Vācu formālā likumu un noteikumu valoda palaikam bijusi sarežģīta, it kā vadoties no principa: kāpēc izteikt vienkārši, ja var sarežģīt. Mēs sēdējām katrs pie sava galda un darījām savu darbu. Reizēm no blakusistabas, sava darba kabineta, ienāca nodaļas vadītājs Jēkabs Rasmanis. Viņš klusinātā balsī, lai netraucētu darbiniekus, paskaidroja kādam darāmo un saņēma paveikto. Darba dienai beidzoties, darbinieki, dodoties mājās, cits no cita atvadījās, sarokojoties. Jau no pirmajām dienām man par LR radās ļoti labs iespaids. Sākumā biju biroja darbinieks un strādāju tikai atsevišķas dienas nedēļā, algu man izmaksāja par nostrādātām stundām.

JĒKABS RASMANIS, Vispārīgās nodaļas vadītājs, bija iesācis strādāt jau 1928. gadā, sākumā par darbvedi, pēc tam par ziņotāju. 1936. gadā viņš beidza studijas Latvijas Universitātes tiesībzinātnes nodaļā, iegūdams kandidāta gradu, ko vēlāk pārdēvēja par maģistra gradu. Pēc tam viņš turpināja studijas Tautsaimniecības nodaļā. Tanī laikā universitātēs vēl nebija atsevišķas nodaļas uzņēmumu vadībai, bet pēc Rasmaņa paša stāstītā sapratu, ka viņš bija studijas turpinājis, lai iegūtu profesionālas zināšanas tieši šinī nozarē, jo tās viņa darbā LR bija sevišķi svarīgas. Precīzi analizējot katru darbu, bija iespējams izplānot un aprēķināt, cik cilvēku vajadzīgs, lai visu padarītu pareizi un laikus. LR vadība centās izpētīt katra darbinieka dotības, spējas, talantus, enerģiju, vēlēšanos strādāt. Draudzīgā gaisotne un priekšniecības laipnā attieksme pret darbiniekiem, biedriskums darbinieku starpā tika veicināti, apzinoties, ka apmierināts darbinieks strādās labāk. Rasmanis izstrādāja likumprojektu par radiofōniju, radiosatiksmi, piedalījās Latvijas autortiesību likuma izstrādāšanā un publicēja rakstus par šiem tematiem. Viņš bijis Latviešu konversācijas vārdnīcas un vēlāk Latvju enciklopēdijas līdzautors.

VISPĀRĪGĀ NODAĻA bija LR direktora sekretāriāts. Šeit tika saņemts viss pasts un izsūtīti kā oficiālie dokumenti, tā direktora norādījumi. Šī bija arī LR personāldaļa, kuŗā glabājās darbinieku aktis ar dokumentiem vai to kōpijām, dienesta gaitu apraksti par stāšanos un paaugstinājumiem darbā, algas likmēm un algas pielikumiem, kā arī darbinieka aiziešanu no LR, pārejot uz citu darbavietu vai pensionējoties. Šī bija programmas pārvalde: šeit tika izrakstīti izmaksas orderi programmas dalībniekiem un orderi par autorhonorāru izmaksu komponistiem un rakstniekiem. Darba dienas sākumā garderobists Vispārīgā nodaļā ienesa ienākušo pastu. Kāds darbinieks to izskatīja un iegrāmatoja. Direktoram un citiem darbiniekiem un LR daļām un nodaļām adresētās vēstules neatvēra, bet nogādāja pēc piederības. Vēstules, kuŗas bija adresētas tieši LR, tika atvērtas un nodotas kādam nodaļas vecākajam darbiniekam. LR direktors Arveds Smilga bija studējis Jēnā, Vācijā, dažus gadus strādājis Berlīnē Latvijas Telegrafa aģentūrā, labi prata vācu valodu. Tā kā, stājoties darbā, biju minējis, ka varu vāciski rakstīt un runāt, direktors atļāva man rakstīt vēstulēm vācu valodā atbildes. Man radās iespēja spodrināt savu vācu valodu. Direktors manus uzmetumus nedaudz palaboja, lai vēstule atbilstu viņa gaumei. Vispārīgajā nodaļā, kas pārzināja programmu, jau agrā rīta stundā uz galda bija lielformāta programmas grāmata, kuŗā bija ierakstīti visi iepriekšējā vakara raidījumi, to ilgums un programmas dalībnieku vārdi; lektoru vārdi un lekcijas nosaukums; mūzikāliem raidījumiem – sōlistu, koŗdiriģentu vārdi, katras dziesmas vai skaņdarba nosaukums, komponista vārds un katra mūzikāla priekšnesuma ilgums; par literāriem raidījumiem – aktieŗa, katra dzejoļa un prōzas darba nosaukums un autors; drāmatiskiem uzvedumiem – autora, režisora un visu dalībnieku vārdi. LR maksāja honorārus saskaņā ar Latvijas autortiesību likumu un pēc LR vadības izsludinātām likmēm. Par koŗa vai sōlo dziesmu autorhonorāru saņēma ne tikai komponists, bet arī vārdu autors. Vadoties no ierakstiem programmas grāmatā, kāds no Vispārīgās nodaļas darbiniekiem jau nākamā dienā izrakstīja honorāra izmaksas orderi par piedalīšanos raidījumā, un cits darbinieks vāca datus par raidījumos izmantotajiem darbiem autorhonorāru izmaksai. Izmaksas orderi programmas dalībniekiem, ja viņi paši neieradās jau nākamā dienā priekšpusdienā Vispārīgajā nodaļā saņemt honorāru, nosūtīja uz LR kasi pasta ēkas pirmajā stāvā, Abonentu kantorī. Autorhonorāru izmaksas ordeŗus izrakstīja uz autora vai viņa pilnvarotās personas pieprasījumu. Vairāki komponisti un dzejnieki bija nodibinājuši Latvijas mākslas aģentūru (LMA), un viņu autorhonorārus iekasēt ieradās pilnvarotā aģentūras darbiniece rakstniece Konstance Miķelsone. Kādu laiku mans uzdevums bija izrakstīt autorhonorāru izmaksas orderus par raidījumā izmantotajiem darbiem un bija jāsadarbojas arī ar Miķelsoni. Latvija bija pievienojusies Hāgas Starptautiskai autortiesību konvencijai, tātad Latvijā aizstāvēja arī cittautu komponistu autortiesības. Pēc Latvijas likumiem skaņuplatēs ieskaņoto mūziku drīkstēja lietot bez pienākuma maksāt autorhonorārus komponistiem un honorārus māksliniekiem, jo savus honorārus viņi jau bija saņēmuši par ieskaņojumiem skaņuplatēs. Starptautisko autortiesību noteikumi paredz, ka pēc autora nāves tiesības 50 gadu saņemt honorāru ir viņa mantiniekiem. Piemēram, LR ieradās Baumaņu Kārļa mantinieki saņemt autorhonorāru par radioraidījumā atskaņotu Latvijas valsts himnu Dievs, svētī Latviju! u.c. Baumaņa dziesmām, jo kopš autora nāves 1905. gadā vēl nebija apritējuši 50 gadi. Slaveno, klasisko, sen mūžībā aizgājušo komponistu skaņdarbus raidījumos drīkstēja atskaņot bez autorhonorāru maksāšanas. Tomēr radās pienākumi un izdevumi, jo lielāko klasisko kompoziciju nošu materiāli orķestrim bija dabūjami, vienīgi īrējot tos par dārgu naudu no kāda Vācijas vai Austrijas nošu apgāda (Edition Wien u.c.), un Latvijas radiofōna budžets bija ierobežots. Ziņotāji lasīja ziņas un pieteica programmu. LR pirmsākuma laikā ziņas bija lasījuši un programmu pieteikuši pārmaiņus vai visi darbinieki, arī Kārlis Saulītis, Jēkabs Rasmanis, Mirdza Ķempe-Ādamsone, Kārlis Baltpurviņš u.c., bet, iestādes funkcijām mainoties, ziņu lasītāji speciālizējās, un izvirzījās ziņotāju izlase. Kad sāku strādāt LR, ziņotāji bija Alma Jansone (dzimusi Šteine), Lidija Gorkša (vēlāk Naķele), Ziedonis Krastiņš, Aleksandrs Plūcis. Raidījumu stundu skaitam palielinoties, vadība nolēma pieņemt darbā vēl kādu ziņu lasītāju un izsludināja konkursu. Pieteicās krietns skaits, un pēc pārbaudes pieņēma darbā aktieŗu skolas audzēkni Arnoldu Jambicki. Vēlāk, krievu okupācijas laikā par ziņu lasītāju krievu valodā radiokomiteja pieņēma Anatolu Imermani. Vācu okupācijas laikā par ziņotāju strādāja arī Leo Liepiņš. Vispārīgās nodaļas personāllietu kārtotājs Jānis Bieriņš [27 gadus (1960-1987) JG galvenā redaktora vietas izpildītājs – red.] katrai nedēļai sastādīja ziņu lasītāju darba sarakstu, sadalot viņu darba stundas. Tas bija svarīgs darbs, jo ziņu lasītāji strādāja ilgas stundas vakaros, kā arī svētdienās un svinamās dienās. Klausītājam darbdienu vakara un svētdienu skaistās programmas bija tīrā izprieca, bet ziņu lasītājiem smags darbs, kam vajadzēja koncentrēties. Darbus sadalot, sevišķi svarīgi bija ieplānot darbu svinamdienās, jo arī ziņu lasītāji tādās reizēs vēlējās būt ģimenes un draugu vidū. Ziņu lasītāju balsis ieskanēja gandrīz katrā mājā, radioklausītājiem iepatikās gan viena, gan otra balss, un katram radās savi cienītāji. Almas Jansones dzidro balsi bija iemīļojuši daudzi, viņa saņēma neskaitāmas jūsmīgas vēstules. Savas cienītājas bija Ziedonim Krastiņam, un arī viņš saņēma ne mazums vēstuļu, bieži vien kopā ar lūgumu atsūtīt savu fotografiju.

GARDEROBISTI parasti bija jaunekļi vai jauni vīrieši. Viņi pārmaiņus sēdēja garderobē un sagaidīja katru ienācēju. Viens otrs no viņiem par LR zināja vai visu un bija lieli palīgi ikvienam, kas tur ieradās. Tiem apmeklētājiem, kuŗi zināja, kur iet un kādu darbinieku atrast, garderobista palīdzības nevajadzēja. Taču tādus, kuŗi ieradās pirmo reizi, viņi aizveda uz vajadzīgo nodaļu. Garderobisti darīja arī kurjēra jeb izsūtāmā zēna darbu, ja radās vajadzība kādu vēstuli nekavējoties nogādāt uz citu valsts iestādi. Garderobisti un kurjēri nebija Vispārīgās nodaļas darbinieki, viņi bija Saimniecības daļas algu sarakstos, bet līdzīgi Vispārīgās nodaļas darbiniekiem, kalpoja visam LR, jo reizēm kurjēra ievajadzējās ikvienai nodaļai. Kurjēram nekad nepavēlēja: Bērziņa kungs, nekavējoties aizejiet uz Sabiedrisko lietu ministriju un nododiet šo vēstuli sabiedrisko lietu ministram!, bet gan laipni palūdza: Bērziņa kungs, vai jūs būtu tik laipns un aizietu uz Sabiedrisko lietu ministriju un nodotu šo vēstuli ministram? Šī vēstule ir ļoti steidzama. Pat direktors runāja ar kurjēru jeb izsūtāmo zēnu kā ar kollēgu un tikpat laipni kā ar pašu ministru.

VALODAS. Raidījumi bija dzirdami arī citās valstīs, un LR ik dienas bija sakari ar citiem Eiropas raidītājiem. Protams, raidījumu valoda bija tikai latviešu valodā (izņemot krievu un vācu okupācijas laiku). Direktora Arvēda Smilgas laikā droši vien labākais vācu valodas pratējs bija direktors pats. Sarunāties vāciski vairāk vai mazāk varēja visi vecākās paaudzes darbinieki. LR pieņēma darbā Arnoldu Gravu, kas bija beidzis Rīgas Franču liceju un Turkuenas liceju Francijā. LR starptautiskajā koncertā, ko pārraidīja visi Eiropas raidītāji, Grava pieteica programmu franču valodā. Bija vēl citi franču valodas pratēji. Programmas sastādīšanas daļā strādāja Rīgas Franču liceja absolvente Edīte Grause (vēlāk Mālīte), kas ik nedēļas pārtulkoja latviešu raidījumu programmu franču valodā sūtīšanai uz Franciju Starptautiskai radio savienībai. Pirms II Pasaules kaŗa Eiropā starptautiskā sazināšanās valoda bija franču valoda. Aizritējušā gadsimta 30.gadu beigās Arnolds Grava studēja Latvijas Universitātē romāņu valodas, īpaši itaļu un spāņu valodu. Zinīgākais angļu valodas pratējs bija ilggadējais ziņotājs Aleksandrs Plūcis. Viņš bija beidzis Rīgas Angļu institūtu un papildinājis savas angļu valodas zināšanas Anglijā. Viņš strādāja arī par angļu valodas skolotāju Rīgas Valsts komercskolā. Programmas sastādīšanas daļas vecākā darbiniece Mirdza Ķempe-Ādamsone, prata vairākas svešvalodas – vācu, krievu, angļu un franču. Krieviski sarunāties varēja visi vecāko gadagājumu latvieši, bet Latvijā pirmās neatkarības laikā krievu valoda Radiofōnā nebija jālieto. LR nebija sadarbības ar kādu Padomju Krievijas raidītāju. Padomju Savienība norobežojās no visas pārējās pasaules, valdības vadītāji nevēlējās sadarboties ar „kapitālistiskām valstīm”, žēlojās, ka esot to ielenkumā, sargāja savas robežas ar dzeloņstiepļu žogiem un ložmetējiem, nelaida nevienu iekšā un ārā. Mēs, latviešu jaunākā paaudze, bijām Latvijas skolās krievu valodu mācījušies tikai mazliet. Krievu okupācijas laikā krievu valodas zināšanas pēkšņi kļuva sevišķi svarīgas, un steigā katram pašam bija jācenšas valodu apgūt.

DARBA DIENA. Jēkabs Rasmanis ar darbiniekiem allaž runāja laipnā balsī un padarīto darbu saņēma, draudzīgi pateikdamies, it kā viņam būtu parādīta sevišķa laipnība. Mēs katrs savu darbu darījām apzinīgi. LR bija izcila darbavieta daudzējādā ziņā. Šeit, un jo sevišķi Vispārīgajā nodaļā, ik dienas bija saskare ar publiku. Ik rītu direktors ienāca pie Vispārīgās nodaļas vadītāja un sasveicinājās ar viņu, pēc tam izgāja cauri viņa kabinetam un ienāca Vispārīgajā nodaļā, mūs visus apstaigāja un sasveicinājās, ikvienam sniegdams roku. Tas bija tuvības un uzticības apliecinājums, mēs jutāmies pagodināti. Arī Vispārīgās nodaļas vadītājs Rasmanis katru rītu izgāja cauri mūsu istabai un apstājās pie ikviena darbinieka galda un paņēma dokumentus, kuŗi bija jāparāda direktoram. Viņa saruna ar direktoru parasti ieilga, jo bija jāziņo par paveikto darbu, jādabū paraksti uz iekšējiem rīkojumiem darbiniekiem un vēstulēm, kas izsūtāmas citām iestādēm vai personām. Vispārīgās nodaļas vadītājs direktoru sīki informēja par svarīgākajiem notikumiem un ienākušajiem rakstiem. Pie LR direktora ar ziņojumiem un iesniegumiem nāca vicedirektors saimniecības lietās Jānis Magone un vicedirektors techniskās lietās inženieris Remberts Martinsons. Reizēs, kad vicedirektoriem bija sagatavojams kāds svarīgs iesniegums direktoram, viņi parasti atnāca vispirms pie Vispārīgās nodaļas vadītāja Rasmaņa, lai palīdz sagatavot viņu iesniegumus, motīvējot projekta vai prasības nopietnību un nepieciešamību. Svarīgus iesniegumus nereti nosūtīja LR augstākai priekšniecībai – sabiedrisko lietu ministram Alfrēdam Bērziņam vai pat Ministru kabinetam, tāpēc iesniegumā katram vārdam un teicienam bija jābūt nevainojamam, lai visādi citādi labu priekšlikumu neatraidītu formālu iebildumu dēļ. Pie LR direktora ar ziņojumiem ieradās daļu un nodaļu vadītāji: Programmas daļas vadītājs Kārlis Saulītis, Informācijas daļas vadītājs Arvīds Klāvsons, Grāmatvedības daļas vadītājs Arvīds Trapāns, Literātūras daļas vadītājs Atis Zālītis, Mūzikas daļas vadītājs un LR orķestŗa galvenais diriģents profesors Jānis Mediņš, Abonentu kantoŗa priekšnieks Eduards Jirgensons u.c. Visos galvenos amatos bija izcili sava darba pratēji, un viņi izvēlējās nopietnus un spējīgus darbiniekus. Vairāku gadu gaitā Vispārīgajā nodaļā strādāju kopā ar Jāni Ansbergu, Kārli Baltpurviņu, Jāni Bieriņu, Haraldu Biju, Berntu Ēvertu, Arnoldu Gravu, Arnoldu Jambicki, Augustu Jūgu, Jāni Adalbertu Krastiņu, Eduardu Munteru, Nikolaju Ozoliņu, Hugo Rudzīti un Ādolfu Zuiku. Par mašīnrakstītājām Vispārīgajā nodaļā strādāja Margrieta Alberinga, Mirdza Bauce, Ņina Birzniece, Marianna Kaudzīte [vēlāk atmiņu autora dzīvesbiedre – red] un Austra Rišova. Pirmās rīta stundas aiztecēja, katram rosīgi darot savu darbu. Pulksten 10.00 atvērās durvis un ienāca bufetes jaunkundze. Viņa pienesa katram lielu glāzi mazliet saldinātas tējas. Tas bija patīkams atpūtas brīdis. Iztinām līdzpaņemto brokastu maizīti, dzērām tēju un ēdām. Zālē pirmās studijas priekštelpas stūrī bija iekārtota bufete, kur pie Jurjāna jaunkundzes varēja nopirkt sviestmaizes vai smalkmaizītes un glāzi tējas vai kafijas. Tur bija atpūtas telpa, kur orķestŗa mēģinājuma starpbrīdī saplūda mūziķi. Tur kavējās arī aktieŗi, gaidīdami, kad atbrīvosies lielā studija viņu mēģinājumam. Orķestŗa mēģinājuma starpbrīdi bieži vien izmantoja simfōniskā orķestŗa diriģents profesors Jānis Mediņš un orķestŗa inspektors Verners Taube, lai ieskrietu Vispārīgajā nodaļā nokārtot dienesta darīšanas ar vadītāju Jēkabu Rasmani. Nākdami cauri mūsu darba istabai, viņi ar mums visiem sasveicinājās. Profesors Jānis Mediņš un inspektors Verners Taube zināja, ka visus svarīgākos darba jautājumus izšķirs direktors, bet vispirms derēja aprunāties ar Jēkabu Rasmani, jo direktors vienmēr uzklausīja viņa viedokli. Katrā darba telpā bija skaļrunis, ko varēja ieslēgt un izslēgt, norēgulēt skaļāk un klusāk. Tāpēc pusdienas laikā lasītās ziņas un pēcpusdienas atpūtas mūzika klusināti skanēja visās telpās. Pie tā mēs bijām tā pieraduši, ka šīs skaņas darbu netraucēja. Protams, priekšlasījumu laikā mūsu skaļruņi bija izslēgti, lai netraucētu darbu. Radiofōna orķestrim pulksten 12.00 sākās pusdienas pārtraukums, un tai laikā strauji piepildījās Otto Švarca kafejnīca Aspazijas bulvāŗa un Kaļķu ielas stūrī. Mūziķi, kuŗi vairākas stundas bija likuši skanēt saviem instrumentiem un paši klusējuši, gribēja atraisīt mēles un pie tasītes kafijas apmainīties asprātībām un ziņām par jaunākajiem notikumiem Rīgas mūziķu dzīvē ar operas mūziķiem, kuŗi arī te mīlēja iegriezties. Netālu no Otto Švarca taču bija arī Latvijas konservātorija. Te nu bija īstais laiks un īstā vieta, kur būt klāt arī Rīgas mūzikas kritiķiem, lai kāds jaunums mūziķu dzīvē nepaslīdētu gaŗām nepamanīts.

RADIOFŌNA PIRMSĀKUMI. Tāpat kā Latvijas valsts, arī LR bija izaudzis mūsu visu acu priekšā no pavisam niecīga pasākuma par ievērojamu un nozīmīgu kultūras iestādi visā Latvijas valsts un latviešu tautas dzīvē. Pašos pirmsākumos tas bija radīts ar lielu nepieciešamības motīvāciju: vajadzību sazināties ar kuģiem jūŗās un ōkeanos, ko nekāda telefōna un telegrafa līnija nevar sasniegt. Paši radiotelegrafa atklājēji bija pārsteigti un pilnīgā sajūsmā par jaunradušos iespēju pārraidīt un tālumā uztvert ne tikai balsi, bet arī katru skaņu, arī mūziku! Tālab arī saprotams, ka Latvijas jeb toreiz Rīgas radiofōns sākumā bija Pasta telegrafa un telefōna departamenta iestāde Satiksmes ministrijas pārziņā. Tur darbojās viens no latviešu pirmajiem, ja ne pats pirmais, radiofōnijas idejas iedzīvinātājs Latvijā: inženieris elektriķis Jānis Linters. 1925.1.XI darbību uzsāka Rīgas raidītājs, kas toreiz bija Satiksmes ministrijas vietējā iestāde. 1937. gadā LR no Satiksmes ministrijas nonāca Sabiedrisko lietu ministrijas pārziņā, jo kļuva skaidrs, ka tam ir ievērojama kultūrāla nozīme visā valsts dzīvē, tālu pārsniedzot pirmo šauro saistību ar kuģu radiotelegrafu. Jēkabs Rasmanis strādāja radiofōnā jau kopš 1928. gada un bija direktora labā roka, padomdevējs un daudzreiz faktiskais darītājs un izkārtotājs. No 1925. līdz 1930. gadam bija divi direktori: inženieris Rolands Valters un diriģents Arvīds Pārups. No 1930. līdz 1934. gadam direktors bija rakstnieks Jānis Akurāters, no 1934. līdz 1940. gadam – rakstnieks Arveds Smilga, un viņa laikā 1938. gadā iestādi pārdēvēja par LR.

No 1940. līdz 1941. gadam LR direktors un vēlāk, kad padomju okupācijas vara Latvijas radiofōnu pārdēvēja par radiokomiteju, tās priekšsēdis bija rakstnieks Indriķis Lēmanis. 1941. gadā īsu laiku direktors bija inženieris Alberts Jekste. 1941. gadā vācu okupācijas vara formāli pārorganizēja LR, un tas kļuva par Austrumzemes raidītāju grupas galveno Rīgas raidītāju – Sendergruppe Ostland, Hauptsender Riga, kā daļa no Vācijas valsts raidītāju sabiedrības: Reichsrundfunk Gesellschaft GmbH ar priekšnieku, intendantu, īpašo vadītāju – Sonderführer – Hansu Krīgleru.1944. gada rudenī, kaŗadarbībai tuvojoties, Rīgas raidītājs pārtrauca darbību; līdz 1945. gada 8. maijam latviešu valodā raidīja Liepājas raidītājs Bernta Ēverta vadībā. Rīgas raidstacijas biroja telpas un studijas no darbības sākumiem 1925. gadā līdz 1928. gadam bija galvenā pasta namā. Pa pasta ēkas pārbūves laiku no 1928. līdz 1932. gadam raidītājs mitinājās Krišjāņa Barona ielā 69, bet pēc pasta ēkas pārbūves pabeigšanas varēja atgriezties pasta ēkas jaunbūvētajos 3. un 4. stāvā, kur arī palika līdz 1944. gada rudenim, kad LR darbība kaŗa apstākļu dēļ bija jāpārtrauc.

Darbības sākumā bija tikai maza saujiņa aizrautīgu entuziastu, kuŗi, netaupīdami laiku un spēkus, centās padarīt un paveikt gandrīz neiespējamo. Programmu sākumgados galvenokārt sastādīja diriģents un vienlaikus direktors Arvīds Pārups. Viņš apzināja Rīgas mūziķus un aktieŗus, aicināja viņus sagatavot priekšnesumus raidījumiem. Darbinieku bija maz, darāmā darba daudz. Gadījās, ka mākslinieks, kas bija apsolījies raidījumā piedalīties, pēdējā brīdī paziņoja, ka saslimis un nevar studijā ierasties. Stāstīja, ka tādās reizēs Pārups steidzies uz Brīvības bulvāŗa un Aspazijas bulvāŗa krustojumu pie Veckalna pulksteņa, cerībā ieraudzīt kādu mūziķi, lai to pierunātu un „atrautu uz studiju”. Reiz jaunā dziedātāja Vera Fricnoviča bija ieradusies LR, lai pēc direktora Arvīda Pārupa lūgumu ko nodziedātu, bet programmas pieteicējai Mirdzai Ķempei direktors nebija paspējis par progammas maiņu paziņot, un Mirdza neesot gribējusi laist dziedātāju pie mikrofōna. Laimīgā kārtā minūti pirms raidījuma direktors Pārups ieradies un pārliecinājis programmas pieteicēju, ka viss notiek ar viņa ziņu. „Fricītis” apvainotā balstiņā esot dziedājis Līdaciņu (Foreli) u.c. Franča Šūberta dziesmas.

Tolaik, kad sāku strādāt LR, tam visā latviešu tautas dzīvē jau bija ievērojama nozīme. Abonentu skaits pēdējos gados bija strauji pieaudzis, raidījumi dzirdami visā Latvijā un tās tālākajās nomalēs, jo papildus Rīgas raidītājam bija uzcelta raidstacija Madonā (1932) un Kuldīgā (1934). Neliels raidītājs bija Liepājas pilsētā un tās tuvākajā apkaimē.

Visbiežāk pārraidīja mūzikālus priekšnesumus, taču regulārās stundās lasīja jaunākās ziņas, bija literāri raidījumi, lasīja praktiskas lekcijas lauciniekiem un dārzkopjiem, netrūka dažādu atpūtas raidījumu – lugu, koncertu, operu un operešu. Meteoroloģiskais birojs sagatavoja gaidāmā laika ziņas, kas bija sevišķi svarīgas lauksaimniekiem. Tas bija laiks, kad latviešu mājās ieskanējās programmas pieteikums un reizē sveiciens: HALLO, LATVIJA, RĪGA, MADONA, KULDĪGA UN LIEPĀJA! Rīgas raidstacijas starpbrīža signāls bija tautasdziesmas Rīga dimd pirmās taktis. Galvenokārt pārraidīja Rīgas studijā sagatavotos raidījumus, bet katrai raidstacijai bija iespēja sagatavot arī patstāvīgu programmu.

RADIOFŌNA IESPĒJAS UN PRASĪBAS. Piemērojoties LR vajadzībām, iespējām un īpatnībām, radās ­jauns drāmaturģijas žanrs – raidāmlugas. Skatītāji teātrī redz aktieŗu sejas izteiksmi un kustības. Mākslinieciskie vadītāji apzinājās, ka klausītājiem nekas nav redzams, un tomēr jāpanāk, lai viņi iztēlē uztvertu un pārdzīvotu acīm neredzamo. Ar sevišķu prasmi savā darbā izcēlās LR galvenais režisors Jēkabs Zaķis, kas bija arī lielisks aktieris. Viņš gādāja, lai lugās, kur darbojas vairākas personas – aktieŗi un dziedātāji, katram būtu īpatnējs balss tembrs vai izrunas veids, un klausītājiem jau no pirmās skaņas būtu skaidrs, kuŗa persona runā. Jēkabs Zaķis pats bija izcils balss modulāciju meistars – reiz iestudēja raidāmlugu, kuŗā darbojas četras personas, bet visās četrās lomās bija Zaķis viens pats, pārliecinādams klausītājus, ka piedalījušies četri aktieŗi. Pēc daudziem gadiem manās rokās nonāca Rūdolfa Blaumaņa lugas Skroderdienas Silmačos skaņuplate. Lugas režisori bija Alfrēds Amtmanis-Briedītis un Žanis Katlaps, galvenajās lomās – Olga Lejaskalne un Jānis Katlaps. Plate bija ieskaņota teātŗa uzveduma laikā. Iespējams, ka teātŗa uzdevums bija jauks, taču radio­raidījumam tas nederēja, jo, atskaņojumu klausoties, bija jātur priekšā grāmata un jālasa, lai saprastu, ko kuŗa persona saka. Raidījumiem, kur skaņai un klausītāja dzirdei jāaizstāj viss dzīvē acīmredzamais, skaņām un piemērotiem trokšņiem ir sevišķi svarīga nozīme. Skaņu meistars Kristaps Lejnieks, sadarbodamies ar skaņu techniķiem, izveidoja veselu skaņu bibliotēku, ieskaņojot un ierakstot mīkstajos diskos raidāmlugu vajadzībām dažādus trokšņus un skaņas, tostarp putnu čivināšanu, mājlopu balsis utt. Lielajās raidāmlugās dažreiz piedalījās pat 40 personu, un režisora uzdevums bija izmantot aktieŗu atšķirīgo balss tembru un izrunas īpatnības, lai panāktu iespējamo plašumu, daudzveidību un krāšņumu. Izcils raksturlomu tēlotājs bija augumā milzīgais Teodors Lācis, ko LR bieži aicināja par uzveduma režisoru, kā arī Ēvalds Valters. Teodora Lāča un Valtera balss nekad nepazuda pat vislielākajā un skaļākajā pūlī. Raidāmlugās bija jāpieaicina arī bērni, zēni un jaunekļi, tā dodot viņiem iespēju jau agri vingrināties aktieŗmākslā. Labi atceros Voldemāru Pukatu un Ansi Tipānu. Rīgas teātŗos zēnu lomas, piemēram, Sprīdīti, parasti tēloja aktrises, turklāt nereti cienījama vecuma. Taču radioraidījumā dzirdīga auss viegli varēja atšķirt sievietes balsi no zēna balss, tāpēc vajadzēja atrast aktieŗus zēnus. Režisoram zēni nereti sagādāja raizes, jo viņiem drīz iestājās balss lūzums un, Jēkaba Zaķa vārdiem runājot, puiši sāka rūkt kā dunduri. Tad bija jāsameklē cits zēns. Kas par neražu! Viņš jau tik labi bija iedzīvojies teātrinieku pulkā! Viņš bija tik labi izskolots, ka nekādi sevišķi aizrādījumi vairs nebija vajadzīgi! Un nu jāmeklē un jāskolo atkal ­jauns – sūrojās Zaķis un meklēja jaunus zēnus, jaunus talantus, labi zinādams, ka visu zēnu teātŗa gaitas būs īslaicīgas un tikai pēc nopietna darba Zeltmata vai Amtmaņa-Briedīša studijā viņiem būs iespēja atgriezties uz teātŗa skatuves. Kam teātŗa māksla bija kļuvusi par sirdslietu, to neatturēja nekādas grūtības, lai paliktu uzticīgs teātŗa mākslai uz visu mūžu. Viens no viņiem bija Ansis Tipāns, kuŗš vēlāk strādāja ASV.

SPECIĀLĀS PROGRAMMAS. Ar laiku raidāmlugu bija arvien vairāk. Asprātīgas humoreskas, ko režisori allaž gaidīja, rakstīja architekts Verners Blumenaus, ko klausītāji pazina ar segvārdu Vitamīns. Klausītāji par viņa lugām sūtīja atzinīgas atsauksmes. Blumenauam bija vēl otrs talants – viņš darināja viņetes, ko ievietoja programmas žurnālā. Sevišķi gaidīta bija Augusta Melnalkšņa veidotā Dzimtās zemes raidījumu serija, kuŗā viņš ģeografiskus aprakstus par dažādām vietām Latvijā apvienoja ar teikām, literāriem un mūzikāliem iestarpinājumiem. Šiem raidījumiem bija svarīga kultūras vērtība. Melnalksnis bija latviešu literātūras, kā arī tautas garamantu – teiku, tautasdziesmu un ticējumu pazinējs, un viņš prasmīgi veidoja ļoti interesantus raidījumus. Šajos raidījumos parasti piedalījās liels pulks aktieŗu, kā arī sōlisti, instrumentālisti, pat koŗi un itin bieži populārais vīru dubultkvartets „Tēvija”. Ar dzejoļu un prōzas autoru atļauju radiofōns Melnalkšņa uzvedumus saglabāja skaņu ierakstos citu raidījumu vajadzībām. Techniskā daļa bija ieguvusi sevišķi augstvērtīgu ieskaņošanas iekārtu, tā ka ieskaņojums nebija atšķiŗams no tiešraides. LR programmā katru nedēļu bija ieplānota vīru dubultkvarteta „Tēvija” agrā rīta pusstunda. Kādu laiku vīri dziedāja pirmdienas rītos, bet vēlāk, ievērojot viņu lūgumu, programmu pārcēla uz ceturtdienas rītu. Bieži dubultkvartetam bija koncerti svētdienās ārpus Rīgas, vīri atgriezās mā­jās tikai vēlā nakts vai pat agrā rīta stundā, tāpēc agrā celšanās pirmdienās, lai nokļūtu uz radiofōna studiju, bija sevišķa slodze. „Tēvijas” mūzikālais vadītājs Jānis Ansbergs parasti tūlīt pēc programmas pusstundas ienāca Vispārīgajā nodaļā pēc honorāra, lai saņemtu savus 80 latus un dziedoņiem izdalītu katram savu daļu. Pēc neilga laika Ansbergs kļuva par LR darbinieku un manu kollēgu Vispārīgajā nodaļā. Vīru dubultkvartets „Tēvija”, kuŗa dziedoņiem bija spožas, jauneklīgas balsis, visā Latvijā bija ļoti populārs un labprāt palīdzēja uzvedumu plānotājiem, ja bija vajadzīgs kāds patstāvīgs koncerts, kā arī piedalījās raidījumos, dziedot tautasdziesmas vai patriotiskas vīru koŗu dziesmas. LR bija priviliģēts stāvoklis, jo no aicinājuma koncertēt neatteicās visizcilākie latviešu sōlisti, koŗi, instumentālisti un labākie aktieŗi, kuŗus pieaicināja no visiem teātŗiem. Tāpēc klausītājiem bija iespēja dzirdēt slavenākos no slavenākajiem, tostarp Ādolfu Kaktiņu, Marisu Vētru, Arturu Priednieku-Kavarru, Mildu Brechmani-Štengeli, Alīdu Vāni, Hertu Lūsi un daudzus citus, kuŗi Latvijā bija sasnieguši mākslas kalngalus. Taču radiofōnam ir arī savas īpatnējas prasības, un dziedāt pie mikrofōna nevar tāpat kā Nacionālā operā, kur „jāpiedzied” visa lielā operas zāle. Tāpēc populāritāti ieguva radiofōna dziedoņi, tostarp soprāni Vera Fricnoviča un Paula Brīvkalne un liriskais tenors Aleksandrs Jankovskis, kas diemžēl mira gados ­jauns.

AUTORHONORĀRI UN LATVIJAS MĀKSLAS AĢENTŪRA. Kādu laiku mans darbs LR bija izrakstīt autorhonorāru izmaksas orderus par visiem autortiesību aizsargātiem darbiem, kuŗi atskaņoti raidījumos. LR programmas žurnālā, ko pa pastu piesūtīja katram radio abonentam, bija akurāti ierakstīts, kādas dziesmas, skaņdarbi, dzejoļi, stāsti, lugas, lekcijas tiks raidītas, tā ka katrs klausītājs varēja laikus izvēlēties, ko klausīties. Emilis Melngailis labprāt pats atnāca saņemt autorhonorārus par viņa atskaņotām kompozicijām. Reiz redzēju arī Alfrēdu Kalniņu. Bet bija autori, kuŗi uzticēja savu honorāru iekasēšanu Latvijas mākslas aģentūrai. Latvijas mākslas aģentūra bija pilnvarojusi iekasēt autorhonorārus rakstnieci Konstanci Miķelsoni, un radiofōnā bija zināms, kuŗu autoru honorārus viņai ir tiesības iekasēt. Kollēgas mani iepriekš brīdināja, ka Miķelsone esot strīdīga, dusmīga, prasīga dāma, man nebūšot viegli ar viņu sadarboties. Mana pirmā tikšanās ar viņu apstiprināja kollēgu teikto. Viņa runāja stingrā, skarbā, dusmīgā balsī, nevarēja būt šaubu, ka, viņasprāt, ierēdņi ir slinki un nekārtīgi un ko panākt iespējams tikai ar uzstājību un neatlaidību. Nezināju, vai citās valsts iestādēs ar ierēdņiem tā bija jārunā. LR tas nebija vajadzīgs, jo šeit katrs darbinieks centās apmeklētājiem pakalpot.

Programmu sastādot, cik rūpīgi vien iespējams, allaž aprēķināja, cik minūšu un sekunžu ilgs katra sōlo un koŗa dziesma vai orķestŗa kompozicija, lai iekļautos programmai atvēlētajā laikā. Taču reizēm priekšnesuma laiks var nedaudz par dažām vai vairākām sekundēm svārstīties, jo kādreiz sōlists vai koris to pašu dziesmu nodzied mazliet lēnāk, starp divām dziesmām nepieciešams nedaudz ilgāks atelpas brīdis, un nereti gadās, ka raidījumam atvēlētais laiks beidzies, bet pēdējo dziesmu vairs nav iespējams nodziedāt. Tādās reizēs programmas pieteicējs atvainojās klausītājiem un paskaidroja, kas noticis. Citreiz notiek pretējais: koris vai sōlists nodzied dziesmu pēc dziesmas raitā secībā, un līdz apaļai pusstundai vai stundai atliek dažas minūtes, ko var izmantot piedevām. Tas bija labi zināms kā sōlistiem, tā koŗiem, un katram bija sagatavota piedeva vai pat vairākas. Miķelsone allaž bija rūpīgi izpētījusi programmas žurnālu, zināja autorhonorāru likmes un atnāca ar gatavu sarakstu un aprēķinu, cik latu viņai jāsaņem. Es biju savukārt sagatavojis sarakstu par autorhonorāriem, kuŗus viņai tiesības iekasēt, ievērojot ierakstus raidījumu grāmatā, un jau pirmajā tikšanās reizē mums radās nesaskaņas. Miķelsones sarakstā bija darbi, kuŗi parasti laika trūkuma dēļ raidījumā nebija atskaņoti un pieprasīja maksāt autorhonorārus arī par klausītājiem apsolītajiem darbiem. Paskaidroju, ka tas nav iespējams, taču viņa gāja pie paša direktora un bija ļoti neapmierināta, kad neko nepanāca. Valdības apstiprinātos noteikumos bija rakstīts, ka LR maksā autorhonorārus par raidījumā atskaņotajiem darbiem. Miķelsone pēc nesekmīgas cīņas direktora kabinetā atgriezās pie manis, mēs turpinājām salīdzināt sarakstus, un bieži vien viņa saņēma lielākus autorhonorārus nekā bija aprēķinājusi, jo viņai nebija zināmi gadījumi, kad mūziķi bija atskaņojuši programmas žurnālā iepriekš neizziņotas piedevas. Mazpamazām viņa pārliecinājās, ka var man uzticēties, kļuva ļoti laipna, un mēs labi sadarbojāmies. Viņa piedalījās arī dažādos LMA sarīkojumos. Kādā koncertā viņa sēdēja pie kasieres galdiņa, un mēs draudzīgi sasveicinājāmies. Katrā atelpas brīdī, kad nebija jāpārdod ieejas biļetes, viņa kaut ko cītīgi rakstīja biezā kladē. To redzēdams, es apvaicājos, ko viņa tur ieraksta? Miķelsone paskaidroja – savu nākamo darbu. Kā varēju to nezināt?! Konstance Miķelsone taču bija rakstniece! Novēlēju, lai labi veicas. Dažiem autoriem autorhonorāru izmaksas orderi nosūtīja tieši uz LR kasi pasta ēkas pirmajā stāvā, lai autoriem nav jākāpj uz programmas pārvaldi trešā stāvā; lifta te līdz 1944. gadam nebija. Tomēr ne vienmēr tas bija iespējams, jo pēc valsts likuma uz izmaksas ordeŗa blakus saņēmēja vārdam bija jāpieraksta arī viņa adrese, bet, ja adrese nebija zināma, orderi izrakstīja, kad autors ieradās Vispārīgajā nodaļā un adresi paziņoja. Lai kā darbinieki centās pakalpot autoriem un programmas dalībniekiem, izdarīt gluži visiem pa prātam ne vienmēr izdevās. Par to liecina šāds gadījums. Pazīstamais dzejnieks Kārlis Jēkabsons bija pārcēlies dzīvot citur, bet adresi nezināja ne Literātūras daļas vadītājs Atis Zālītis, ne viņa vietnieks Jānis Rudzītis, ne citi pazīstamie Rīgas literāti. Piezīmes par autorhonorāriem Jēkabsonam krājās Vispārīgajā nodaļā, bet izmaksas ordeŗi netika rakstīti. Pēc krietna laika LR kasē ieradies dzejnieks un, neatradis izmaksas orderi, uzkāpis trešajā stāvā, lai sabārtu kūtros, nolaidīgos ierēdņus, kuŗi gan saņem algu, bet neko nedara. Lai cik laipni mēģināts Jēkabsonam izskaidrot, ka izmaksas orderi pēc likuma drīkst izrakstīt tikai, uzrādot saņēmēja adresi, un viņa adrese nevienam nebija zināma, viņš bijis ļoti neapmierināts, ka tādas formālitātes dēļ viņš nesaņem, kas viņam pienākas. Kad adrese beidzot bija uzzināta un orderis izrakstīts, viņš ar orderi rokā gājis uz durvīm, galvu pret slinkajiem ierēdņiem pagriezis un viņus dusmīgi bārdams. Pie sienas blakus durvīm atradās liels rakstāmpiederumu skapis, viņš bija atvēris skapja durvis un pacēlis kāju nākamam solim skapī iekšā. Kļūmi tomēr laikā pamanījis, viņš izgājis ārā pa pareizajām durvīm. Laikā, kad sāku izrakstīt autorhonorāru izmaksas odeŗus, Jēkabsona autorhonorārus iekasēja Latvijas mākslas aģentūra. Kaut Latvijas dzejnieku saime bija bagātīgi sakuplojusi, komponisti vēl aizvien savām dziesmām labprāt izvēlējās viņa dzejoļus. Emīla Dārziņa Mirdzi kā zvaigzne tu naksniņā, Jāņa Mediņa Birzēm rotāts Gaiziņš un daudzu citu dziesmu teksta autors ir Jēkabsons. Pēc radiofōna apstiprinātas likmes par koŗa un sōlo dziesmām, kantātēm, orātorijām, sonātām, simfōnijām, koncertiem ar orķestri, kā arī par citām kompozicijām autorhonorārs tika aprēķināts, ievērojot atskaņojuma laiku minūtēs. Īpatnējas formas kompozicija bija Ādolfa Ābeles skaņdarbam Stāsts vijolei ar orķestri. Ar Vispārīgās nodaļas gādību es ieguvu lielisku atbalstu un padomdevēju: mani iepazīstināja ar LR darbinieku, jauno mūziķi, komponistu Jāni Ivanovu. Mēs kļuvām sirsnīgi draugi. Ar laiku mūzikas autorhonorāru laukā notika pārkārtojumi. Latviešu komponistiem, kuŗu skaņdarbi tika atskaņoti biežāk, LR sāka izmaksāt mēneša autorhonorāru kā paušālsummu. Pirmie savus autorhonorārus šādi saņēma Jānis Mediņš, Alfrēds Kalniņš un Jāzeps Vītols. LR tādējādi ieguva tiesības mēneša laikā atskaņot ikvienu komponista kompoziciju.

LR DIREKTORS ARVEDS SMILGA. Izraksts no Latviešu rakstniecības biografijās (1992, 301.lpp.): Arveds Smilga (1879.24.VI Vecpiebalgā – 1947.30.I. Cicakerā pie Elbas, Vācijā) – rakstnieks, pedagogs un žurnālists. Dzimis skolotāja ģimenē; 1893-96 mācījies Millera reālsk. Cēsīs, 1896-99 Rīgas pils. reālskolā. 1899-1901 stud. arhitektūru Rīgas Politehniskajā inst., 1901-02 filoz. un ģermāņu valodniecību Jēnā un Minhenē, 1905-06 sab.izinātnes Berlīnē. Šajā laikā S. bijis arī laikr, „Baltijas Vēstnesis” speciālkorespondents Berlīnē. 1904 ieguvis ģimn. skolotāja tiesības. 1906-07 strād. Arzamasas reālsk. Krievijā, 1907-10 A. Ķeniņa zēnu reālsk. un A. Rūmanes-Ķeniņas meiteņu ģimn. Rīgā. 1913-14 laikr. „Liepājas Balss” red. loc.; 1914-15 laikr. „Latvija” atbildīgais redaktors.1916-18 S. atkal strād. par skolotāju, 1921-24 bijis Cēsu Bērzaines ģimn. Direktors, 1929-34 Cesvaines ģimn. direktors. 1924-29 Ljas telegrāfa aģentūras pārstāvis Berlīnē, 1934-40 Ljas radiofōna direktors. 1944. gadā emigrējis uz Vāciju. Pirmā publikācija – dzejoļu kopa un tulkojumu kopa ar nos. „Uzzīmējumi” almanahā „Jaunā raža” 1901 (5. nr.). S. prozā atturīgs, niansēts vērojums. Viņa prozas miniatūras izd. grām. „Aizsniguši ceļi” (1912) un „Siluets” (1920). Liriski noskaņota pārdomu dzeja krāj. „Aiz zaļā kalna” (1909), vēlāk public. periodikā. Rakstījis arī apc. par lit. (J. Poruku, A. Saulieti). Tulk. T. Manna noveles „Tristāns” (1923). Arveds Smilga par LR direktoru strādāja no mūža 55. līdz 61. gadam. Man šķita, ka viņš savā personībā un stājā bija saglabājis visu iepriekšējo ievērojamo amatu cieņu. Tā viņam patiešām bija nepieciešama, vadot tik respektējamu valsts iestādi. Direktora darbs ne vienmēr bija kluss un mierīgs: nereti viņam bija jāpieņem Zālamana cienīgs spriedums. Maldās tie, kuŗi iedomājas, ka daiļo mākslu dzīve allaž norit debešķīgā harmonijā, kā tas redzams uz skatuves. Mākslinieka temperaments reizēm tā uzliesmo, ka tikai direktors prata nomierināt vētru ūdensglāzē. Smilgu respektēja viskarstākie strīdnieki, viņa klātienē asie vārdi apklusa un netika lietoti.

KĀRLIS SAULĪTIS, Latvijas Universitātes ķīmijas fakultātes students, strādāja LR jau pirmajos gados, sākumā lasīja ziņas, 1938. gadā sāka vadīt Programmas sastādīšanas daļu, kas cieši sadarbojās ar Mūzikas, Literātūras un Informācijas daļu, sazinoties ar māksliniekiem, režisoriem, lektoriem un plānojot LR programmu nedēļām uz priekšu. Darbus veica teicami sastrādājies personāls – vecākā darbiniece Mirdza Ķempe un Edīte Grause (Mālīte), Ernestīne Kaufelde (Kope) un mašīnrakstītāja Lūcija Ozola. Saulītis, sadarbojoties ar Rasmani un Baltpurviņu, bija arī ilggadējs programmas žurnāla redaktors. Vēlāk par žurnāla redaktoru iecēla Konstantīnu Karuli. Sākumgados šī žurnāla nosaukums bija Hallo, Latvija!, vēlāk – Latvijas Vilnis. Jēkabs Rasmanis bija skolojies Jūlija Madernieka grafikas studijā un gādāja par grafisko ietērpu: žurnāla vāku un viņetēm. Žurnāla mākslinieciskā apdare sevišķi uzplauka, kad LR pieaicināja jauno, izcili spējīgo grafiķi Oskaru Norīti. Interesantas kōmiskas viņetes žurnālam gatavoja architekts un grafiķis Verners Blumenaus. Labākās mākslas fotografijas – skaistus dabasskatus – iesniedza fotografs Valdemārs Upītis un Vispārīgās nodaļas darbinieks Nikolajs Ozoliņš, viens no nedaudzajiem fotoaparāta Leica īpašniekiem. Programmas žurnāla redakcijas sēdes notika reizi nedēļā, parasti pirmdienas vakaros.

MIRDZA ĶEMPE-ĀDAMSONE, dzejniece, rakstnieka Erika Ādamsona sieva, bija ļoti interesanta personība – kultūrāla sieviete ar vispusīgu izglītību un patīkamu raksturu – laipna, draudzīga, izpalīdzīga, kollēgu cienīta. Gan Latvijas pirmās neatkarības laikā, gan Ulmaņa valdīšanas laikā nevienam nebija nekāds noslēpums, ka viņa ir idejiska komūniste. Mirdza bija uzaugusi Liepājas strādnieku ģimenē, iepazinusies ar „progresīvām” idejām, bet LR viņa savu polītisko pārliecību un uzskatus nepropagandēja. Vairāki radiofōna darbinieki Polītiskai pārvaldei par viņu galvojuši, ka viņa valsti neapdraud un nav iemesla liegt viņai LR strādāt. Varbūt tā bija gudra valdības amatpersonu rīcība – ļaut viņai strādāt pilnu darba laiku radiofōnā, kur kollēgas pamanītu jebkādu pretvalstisku rīcību. Bija vairāk nekā skaidrs, ka LR viņa nekādu revolūciju nebūtu varējusi taisīt, pat ja gribētu. Kollēgām nebija zināms, vai viņa Ulmaņa laikā satikusies ar komūnistiem-pagrīdniekiem un tas, šķiet, arī nevienu neinteresēja. Ulmaņa laikā cilvēki darbavietā vispār atturējās no polītiskām pārrunām un debatēm. Dažam labam varbūt niezēja mēle pastāstīt kādu anekdotu par Ulmani, bet visi zināja, ka to nedrīkst, jo kāds varēja noklausīties un ziņot Polītiskai pārvaldei. Neatceros, ka kāds no LR būtu izsaukts uz Polītisko pārvaldi, pratināts un apcietināts. Mirdzas Ķempes brālis Emīls Ķempe 1938.gadā bija cīnījies Spānijā pilsoņu kaŗā, būdams Dimitrova bataljona vada komandieris internacionālajā brigādē, un kritis cīņās Valensijā, Ondas ciemā. Atceros dienu, kad pienāca ziņa par viņa nāvi, Mirdza staigāja saraudātām acīm, jo viņa to ļoti pārdzīvoja. LR viņa strādāja birojā jau no pirmajiem gadiem un sākumā bijusi programmas pieteicēja un ziņu lasītāja, bet 1938.gadā Programmas sastādīšanas daļas vecākā darbiniece. Viņa apgrozījās jauno dzejnieku un rakstnieku sabiedrībā un rakstīja dzejoļus, lai gan ar nopietnu dzejošanu Ulmaņa laikā maz ko varēja nopelnīt. Palaikam Ķempei patika niekoties ar lētas gaumes pantiņu kalšanu, un tolaik šādi pantiņi izrādījās itin vajadzīgi. Skaņuplašu ražošanai arvien vairāk attīstītoties, deju mūzikas nozarē parasti iedziedāja skaņuplatēs jaunākos citzemju „grāvējus” jeb šlāgerus, kuŗiem steidzīgi bija vajadzīgi latviskoti teksti. Kādu laiku visos Rīgas nostūŗos patafōni skandināja „lipīgā meldijā” iedziedātu dziesmiņu ar vārdiem: Manu mazu mērkaķīti, ū-ū-ū, nepaliec par vientulīti viens pats tu... utt., un reti kāds interesējās, kas ir šī latviskotā teksta autore. Mirdza stāstīja, ka reiz, slimnīcā gulēdama, tik tikko valdījusi smieklus, kad istabā ienākusi žēlsirdīgā māsiņa, pie sevis dziedādama: Manu mazu mērkaķīti, ū–ū-ū..., pat nenojauzdama, ka teksta autore tepat guļ un klausās. Joks kur joks, bet viņai par šādu darbu labi samaksāja. Viņa sacerējusi daudz tekstu dziesmuspēlēm teātŗos. Tāpat kā dažam labam latviešu inteliģentam, arī Ķempei-Ādamsonei bija apārstēta tuberkulōze un diezgan vārga veselība. Reiz, kad viņa bija veselības uzlabošanas atvaļinājumā, es kopā ar dažiem LR kollēgām apciemoju viņu mājās. Kamēr dāmas savstarpēji tērzēja, mēs, puišu cilvēki, runājāmies ar Eriku Ādamsonu. Tikos ar viņu pirmo reizi, un mums bija interesanta saruna. Ulmaņa valdība uzskatīja Ādamsonu par kreisi noskaņotu rakstnieku, un viņš Ulmaņa laikā piedzīvoja dažādus aizliegumus. Viņš bija sacerējis satīrisku darbu ar nosaukumu Mālu Ansis un, pārstatot burtus, viegli varēja uzminēt vārdu „Ulmanis”. Vēl mazāk nekā komūnistiem Ulmanis uzticējās labajam spārnam – pērkonkrustiešiem, bet īpaši viņš ienīda savu kādreizējo polītisko pretinieku, rakstnieku Andrievu Niedru. Stāstīja, ka sarāts dziedonis Mariss Vētra, jo koncertā, Ulmanim dzirdot, dziedājis Alfrēda Kalniņa jaunībā komponētās sōlodziesmas ar Andrieva Niedras tekstu. Tērzējot ar Eriku Ādamsonu, bijām vienisprātis, ka Niedras Līduma dūmos latviešu literātūrā ir nozīmīgs darbs un to no skolu programmām svītrot gan nevajadzēja. Pieminējām arī Latvijas brīvības cīņu posmu, kad Andrievs Niedra bija Ulmaņa valdības pretinieks, notiesāts par dzimtenes nodevību un izraidīts no Latvijas ar aizliegumu atgriezties. Prātojām, ka Andrievs Niedra ir kļūdījies, bet tagad vairs Latviju neapdraud, un būtu laiks viņam sodu mīkstināt un atļaut atgriezties Latvijā. Viss strauji mainījās pēc krievu okupācijas 1940.17.VI. Jaunieceltais LR direktors, tad saukts par radiokomitejas priekšsēdi, rakstnieks (kādreizējais komūnistu pagrīdnieks) Indriķis Lēmanis vienmēr lūdza Mirdzas Ķempes padomu. Viņa kļuva par jaunā priekšsēža labo roku, būdama visu radiofōna darbu un darbinieku laba pārzinātāja. Taču viņa pret mums kā allaž bija laipna un pieklājīga. Līdz ar vācu iebrukumu Latvijā, kad radiokomitejas komūnisti bēga uz Krieviju, aizbrauca arī viņa. Pēc kaŗa, atgriezusies Latvijā, viņa kļuva par vienu no ievērojamākajām dzejniecēm.

MŪZIKAS DAĻA bija vislielākā – ar savu simfōnisko orķestri. Padomju okupācijas laikā nodibināja kori, vēlāk deju kapellu. Bija savi sōlisti un vairāki pianisti – Jānis Ķepītis, Jānis Suchovs, vēlāk Lauma Reinholde. Rīgā reizēm viesojās ārzemju dziedātāji, pasaules slavenības, kuŗi neieradās ar savu pianistu, bet izvēlējās kādu no Rīgas pianistiem. Šķiet, ārzemnieku visiecienītākais Rīgas pianists bija Suchovs. Sōlisti parasti izvēlējās dziesmas, kas līdzīgas pēc satura, taču katra savā toņkārtā. Publiskā koncertā klausītāji pēc katras dziesmas aplaudē, bet radiokoncertā ir klusuma brīdis, tāpēc klausītājiem, ja nākamā dziesma ir citā toņkārtā, dziesmas pirmās taktis šķiet skanam nepareizi jeb „griež ausīs”. Mūzikas daļas vadība tāpēc ieteica saskaņot koncertdziesmu priekšnesumus ar pianistu, kas, dažu sekunžu laikā starp dziesmām ar klavierēm „pārmodelē” toņkārtas. Īpašu atzinību ar ļoti iejūtīgiem pārmodelējumiem izpelnījās Jānis Suchovs. Ārzemju sōlisti Rīgā ieradās apmaiņas kārtībā, radiofōniem sadarbojoties. Darbabiedri stāstīja par kādu itaļu dziedātāju, kas viesojusies Rīgas radiofōnā agrāk. Uzzinājusi, ka latviešiem ir skaistas tautasdziesmas, piedāvājusies kādu nodziedāt. Sōlistei iedotas Pūt vējiņi notis. Viņai dziesma iepatikusies, un sōliste jūsmojusi, cik latviešu un itaļu valoda ir līdzīgas: Sol lī, sol lā, bet ne devā… Latviešu dziedātājas iegriezās arī pie mums Vispārīgajā nodaļā vai nu saņemt honorāra izmaksas orderi par raidījumā dziedātām dziesmām, vai sasveicināties un pastāstīt jaunākos piedzīvojumus. Alīda Vāne bija koncertējusi kādā no Vidusamerikas zemēm, kur notika lieli nemieri. Atkal un atkal uzradās kāds uzņēmīgs ģenerālis, kas ar armijas palīdzību izdarīja apvērsumu un pārņēma valsts varu savās rokās. Alīde Vāne vienu šādu notikumu atstāstīja īsos vārdos: Tu uzmosties no rīta. Bum, bum. Māja nodreb. Bilde nokrīt no sienas. Jauna valdība. Elza Žebranska pastāstīja savus piedzīvojumus Helsinku radiofōnā, kur uzņemta ļoti sirsnīgi. Pirms koncerta viņa vēlējusies mēģinājumu kopā ar pianistu. Mūzikas daļas darbinieks atbildējis, ka latviešu sōlodziesmām pianists nav vajadzīgs, viņš pats spēlēšot pavadījumu. Žebranska zināja, ka līdz šim latviešu sōlisti Somijā dziedājuši Emīla Dārziņa un Alfrēda Kalniņa jaunībā komponētās sōlodziesmas, kam klavieŗpavadījums ir vienkāršs un viegls. Viņa nolikusi uz klavierēm Jāņa Mediņa dziesmas Birztaliņa notis. Laipnais soms uzmetis acis notīm un aizgājis paaicināt pianistu.

JĀNIS MEDIŅŠ bija LR Mūzikas daļas vadītājs un LR orķestŗa galvenais diriģents. Tā kā viņš bija Latvijas konservātorijas profesors, darbinieki mēdza viņu saukt par profesoru Mediņu. Viņa enerģija un darbaspējas bija apbrīnojamas. Viņa komponēto dziesmu skaits koŗiem un sōlistiem sniedzās simtos, turklāt pārsteidza viņa fantastiskās spējas īsā laikā sacerēt dažādus skaņdarbus. Stāstīja, ka operu Luteklīte viņš radījis trīs mēnešu laikā. Mūziķi apgalvoja, ka Jānis Mediņš spēj diriģēt jaunu skaņdarbu, ar to iepriekš neiepazīstoties. Reiz komponists izglāba radiofōnu no lielām briesmām. 1940. gadā, tūlīt pēc Latvijas iekļaušanas PSRS, piezvanījis kāds no Maskavas un pieprasījis, lai nākamā dienā Rīgas īpašās programmas laikā radiokomitejas simfōniskais orķestris spēlētu Internacionāli. Taču nošu bibliotēkā Internacionāles partitūras orķestrim nebija, tāpēc tika lūgts tās atsūtīt. Zvanītājs no Maskavas bija pārliecināts, ka notis ir kaut kur noslēptas un ieteica tās sameklēt, jo tagad taču Latvijā Internacionāli droši drīkst spēlēt. Uz atkārtotu apgalvojumu, ka Rīgā nošu nav, viņš jautāja, vai radiokomitejas orķestris atsakās spēlēt Internacionāli, un piedraudēja izrēķināties ar „kaitniekiem”, kuŗus bargi sodīšot. Nākamā dienā radiokomitejas orķestris spēlēja Internacionāli, un nekad vēlāk, kad pēc ilgāka laika no Maskavas bija saņemtas notis, tā neskanēja tik koši, melōdiski un krāšņi. Jānim Mediņam bija tikai īslaika darbiņš uzrakstīt Internacionāles partitūru simfōniskam orķestrim, meistarīgi izmantojot katra instrumenta skanīgumu. Viņš bieži devās ārzemju komandējumos. LR sūtīja viņu uz Berlīni, kad bija jāiegādājas koncertklavieres. Viņš labi prata vācu valodu un labprāt viesojās Berlīnes valsts radiofōnā. Atgriezies Rīgā, viņš iegriezās Vispārīgajā nodaļā izstāstīt jaunāko Berlīnē dzirdēto anekdotu. Sadzīvē profesors bija draudzīgs un laipns, vienmēr labā garastāvoklī. Ienācis mūsu nodaļā, viņš, priecīgi smaidot, sasveicinājās ar katru darbinieku, sniegdams roku. Visbiežāk redzējām viņu orķestŗa mēģinājuma pārtraukumos. Tā kā bija trīs komponisti – brāļi Jāzeps, Jānis un Jēkabs Mediņi, LR bija zināms, ka minot skaņdarba autoru, nedrīkst rakstīt tikai iniciāli, bet jāraksta komponista pilns kristītais vārds. Visbiežāk dzirdējām Jāņa Mediņa kompozicijas, taču tika atskaņotas arī Jāzepa Mediņa simfōnijas un skaistās koŗa dziesmas vīru korim Kas kaitēja man dzīvot un Ganiņš, kā arī Jēkaba Mediņa koŗa dziesmas. Simfōniskam orķestrim atskaņojamo pasaules komponistu darbu netrūka. Mazākiem, it sevišķi atpūtas mūzikas ansambļiem, programmas materiāls bija jāsagādā pašiem. Vairāki jaunie latviešu komponisti, piemēram, Aleksandrs Vinters un citi sekmīgi komponēja piemērotu mūziku. Reiz vokālā vienība „Ritmiķi” lūdza radiofōna vadībai atļauju koncertā izmantot klasiskās mūzikas melōdijas, ko autortiesības vairs neaizsargā. Profesora Jāņa Mediņa atbilde bija: Nē, komponējiet paši!

JĀNIS IVANOVS, pieņemts darbā par mūzikas referentu, ienāca ik dienas Vispārīgajā nodaļā. Mūzikālo priekšnesumu mēģinājumos un raidījumos jaunā komponista darbavieta bija Skaņu centrāle, no studijām atdalīta ar skaņu necaurlaidīgām sienām un logiem, kur bija iespēja visus raidījumus noklausīties skaļrunī, proti, dzirdēt to, ko dzird klausītāji. Ivanovam bija iespēja pieprasīt pārkārtot mikrofōna novietojumu vai citādi uzlabot raidījuma kvalitāti. Laikā, kad sāku strādāt LR, Jānis Ivanovs bija apmēram 30 gadu vecs, ļoti centīgs mūziķis un izcili apdāvināts komponists. Viņa sapnis bija kļūt par orķestŗa diriģentu. Latvijas konservātorijā Jānis Ivanovs 1931. gadā bija beidzis profesora Jāzepa Vītola kompozicijas klasi, papildinājies vēl praktiskās kompozicijas klasē (1931-1933) un studējis arī orķestŗa diriģēšanu. Jāņa Ivanova pirmie simfōniskie darbi LR jau bija atskaņoti, un klausītāji jūsmoja par viņa melōdiskās 3.simfōnijas pirmatskaņojumu. Taču Ivanovs LR laimīgs nejutās, jo viņam nebija nekādu cerību tikt pie diriģenta pults. LR galvenais diriģents, profesors Jānis Mediņš bija pašos spēka gados. LR bija pieņemts arī 1907. gadā dzimušais klasiskās mūzikas diriģents Oļģerts Bištēviņš. Vieglās mūzikas koncertus diriģēja kādreizējais direktors Arvīds Pārups. Atsevišķos raidījumos vieglās mūzikas diriģēšanu uzticēja komponistam Oļģertam Kreišmanim un vienu otru vasaras koncertu jaunajam, izcili apdāvinātajam Leonīdam Vīgneram. Kādā atklātības brīdī Jānis Ivanovs man atzinās, ka jūtoties kā iemūrēts, bez karjēras izredzēm. Ar Jāni Ivanovu sadraudzējos, veicot savus darba pienākumus. Par dažādu formu kompoziciju atskaņojumiem man bija jāaprēķina autorhonorāri, un Jānis Ivanovs man skaidroja, kuŗā katēgorijā atskaņotā kompozicija iekļaujama. Žaņa Unāma bibliografiskā vārdnīcā Es viņu pazīstu (1939) minēts, ka Jānis Ivanovs pēc tautības ir krievs. Radiofōna darbinieki par to bija pārsteigti, jo visi domāja, ka viņš ir latvietis ar krievisku uzvārdu, tāpat kā daudziem latviešiem. Ivanovs man paskaidroja, ka viņa tēvs ir krievs un māte latviete. Viņam bijis jāizšķiŗas par tautību, un viņš to darījis pēc izjūtas. Tomēr par Ivanu viņš saukties negribot. Viņš drīzāk būtu ar mieru parakstīt savas kompozicijas tāpat kā Sibēliuss ar vārdu „Jans”. Vienalga, kādu tautību Ivanovs izvēlējās, viņš bija īsts patriots, kas patiesi mīl savu dzimteni Latviju. To apliecina viņa kompoziciju nosaukumi: simfōniskās poēmas Zilie ezeri, Padebešu kalns, svīta Latgales ainavas, Latgales simfōnija, simfōniskais tēlojums Lāčplēsis un patriotiskā sōlodziesma Arāja ticība ar dzejnieka Raimonda Bebŗa tekstu. No 1936. līdz 1940. gadam Bebris bija Valsts prezidenta pils komandants. Ivanovs ar viņu bija labos draugos un bieži ciemojās pie viņa pilī „uz tasīti kafijas”.

EMILIS MELNGAILIS ir viens no ievērojamākiem latviešu komponistiem. Šķita, ka dzīve viņam nodarījusi pāri. Visi slavenie latviešu komponisti Latvijas pirmās neatkarības laikā bija materiāli nodrošināti. Jāzeps Vītols bija Latvijas konservātorijas rektors un profesors. Ap viņu pulcējās komponisti Ādolfs Ābele, Ādolfs Skulte, Pauls Jozuus. Nacionālajā operā strādāja talantīgais Teodors Reiters un jaunās paaudzes komponisti, konservātoriju beigušie Jēkabs Poruks un Knuts Lesiņš. Latvijas radiofōna Mūzikas daļas vadītājs bija komponists Jānis Mediņš, diriģenti – Arvīds Pārups, Oļģerts Bištēviņš, mūzikas konsultants Jānis Ivanovs. Alfrēds Kalniņš bija Doma baznīcas ērģeļnieks. Vienīgi Emilis Melngailis bija palicis bez liela, slavena amata un stabiliem ienākumiem. Vai iemesls būtu Emiļa Melngaiļa šķautņainā personība? Nereti viņš bija skarbs un vārdus neizvēlējās. Koŗa dziedātāji stāstīja, ka viņš kādu tenoru rājis: Ko tu kviec kā cūka? Mēļoja arī, ka Melngailis ir nesaticīgs un strīdīgs. Viņš neguva pelnīto atzinību, bija un palika „neatzīts ģenijs”, viņa nopelni latviešu tautasdziesmu melōdiju vākšanā un pierakstīšanā, iespējams, netika pietiekami augstu novērtēti, un ieguldījumu tautas folkloras pētīšanā atzina tikai vēlāk. Orķestrācija nebija Melngaiļa stiprā puse, taču par viņa tautasdziesmu sabalsojumiem koŗa diriģents, brīvmākslinieks Niklāvs Balodis reiz teica: Ja tā ir latviešu tautasdziesma, tad klausoties jānoņem cepure; bet, ja to sabalsojis Emilis Melngailis, tad cepure jānoņem vēlreiz. Jānis Mediņš reiz raksturoja Melngaili ar vienu vārdu: Milzis, un tas bija teikts ar lielu, patiesu cieņu ne tikai komponista dižā auguma dēļ. LR ik nedēļu bija ieplānojis regulārus Emiļa Melngaiļa kompoziciju raidījumus, kuŗos piedalījās „Deviņi bāleliņi” un sōlists tenors Ozolītis. Iespējams, ka autorhonorāri par LR un citur atskaņotām dziesmām bija viens no svarīgākajiem Melngaiļa ienākuma avotiem. Viņš labprāt iegriezās Vispārīgajā nodaļā, un mēs pārliecinājāmies, ka izdaudzinātais nesaticīgais, skarbais, stūrgalvīgais latviešu mūzikas milzis, no kuŗa daudzi bijās, mēdz būt sirsnīgs un draudzīgs. 1938.7.V notika svinīga Latvijas rakstu un mākslas kameras atklāšana. Pie ieejas zālē viņam prasīts uzrādīt ielūguma karti, bez kuŗas durvju sargs nedrīkstēja nevienu ielaist, bet Melngailim tādas nav bijis. Viņš durvju sargam teicis: Es esmu Emilis Melngailis, un latviešu mākslas dzīvē man ir sava vieta. Taču durvju sargs viņu nav ielaidis. Bija noticis neticamais. Rīcības komiteja izsūtīja ielūgumus simtiem ievērojamu kultūras darbinieku, zāle bija piepildīta līdz pēdējai iespējai, bet Melngailim vietas neatradās, lai gan viņam būtu jāsēž pirmajā rindā. Viņš apzinājās savu izcilumu un nekautrējās asi kritizēt latviešu mūzikas autoritātes. Jāzeps Vītols bija Nikolaja Rimska-Korsakova skolnieks un, mācot jaunos mūziķus, vadījās pēc Rimska-Korsakova metodēm. Emilis Melngailis bija studējis mūziku Drēzdenes un Pēterburgas konservātorijā un Rimska-Korsakova teōriju kritizēja. Rimskis-Korsakovs bija instrumentējis Modesta Musorgska operu Boriss Godunovs. Melngailis bija pārliecināts, ka Rimskis-Korsakovs Musorgska mūziku sabojājis, un ķērās pats pie milzīgā darba – par jaunu instrumentēt operu, kā Musorgskis to būtu vēlējies. Latvijas Nacionālā opera iestudēja Melngaiļa instrumentēto Borisu Godunovu. Diemžēl pēc nedaudzām izrādēm operas skatītāju zāle bija pustukša, operas vadība bija spiesta šo izrādi no repertuāra svītrot. Daudz labāk neveicās Melngaiļa oriģinālbaletam Turaidas Roze. Nacionālajā operā iestudēja Mārtiņa Jansona operu Tobago, ko izrādīja samērā ilgi, un Melngailis ar rūgtumu stāstīja, ka atzinību nav guvis viņa orķestrētais Boriss Godunovs, bet gan kāda zemnieka komponētā opera Tobago. LR atskaņoja gan Mārtiņa Jansona simfōniskos darbus, gan kamermūziku, taču klausītājiem viņš bija vairāk pazīstams kā mazo instrumentālo darbu autors. Tikai apmēram 40. gadu sākumā Melngailis pamazām sāka atzīt par labu vienu otru Jāzepa Vītola kompoziciju, kuŗā Rimska-Korsakova skola nav tik jūtama. Emilis Melngailis daudzus gadus vāca latviešu tautasdziesmu melōdijas, ar divriteni apceļodams Latviju un tālākos pagastos meklēdams vecākus ļaudis. Par saviem braucieniem Melngailis publicēja interesantus aprakstus laikrakstā Jaunākās Ziņas. Iepazinies ar dažādu novadu tautas valodu, viņam par valodniecību radās savs viedoklis. Būdams teicams vācu valodas pratējs, Melngailis bija iecerējis uzrakstīt zinātnisku pētījumu salīdzinošā valodniecībā un publicēt to vācu valodā ar nosaukumu: Der lettische Beitrag zur deutscher Sprache. Melngailis apgalvoja, ka latviešu valodnieki, arī Jānis Endzelīns, cenšas latviešu valodu attīrīt no vairākiem iedomātiem ģermānismiem, kuŗi īstenībā ir latviešu jeb baltu vārdi, ko vācieši pārņēmuši, būdami ilgā saskarē ar baltu tautām, piemēram, Schmuck no smuks, schmecken no smeķēt. Melngailis apstrīdēja arī, ka vārds „stūrgalvīgs” saistīts ar vācu stur – latviešu valodas pratējam esot tikai jāiedomājas stūrgalvīgais, ietiepīgais, nepiekāpīgais lībietis ar stūrainu galvas formu, lai saprastu šī vārda īsto nozīmi. Tobrīd, kad Melngailis mums to stāstīja, mēs skatījāmies uz viņa paša stūraino galvu un redzējām viņa acīs iezibamies spītības uguntiņu. Viņš pats bija visīstākais savas teōrijas piemērs. Melngailis vairākkārt pieminēja, ka viņa senčos ir lībieši. Viņš prata arī leišu valodu. Reiz Emilis Melngailis sagrēkojās. Par šo notikumu nākamā dienā direktoram ziņoja mūzikas konsultants Jānis Ivanovs, no kuŗa mēs uzzinājām, kas noticis. Melngaiļa tautas melōdiju sabalsojumus mazam dziedātāju un instrumentālam ansamblim regulāri atskaņoja katru nedēļu pēcpusdienā starp pulksten pieciem un sešiem. Kopā ar ansambļa „Deviņi bāleliņi” dalībniekiem studijā ienācis Melngailis, piegājis pie mikrofōna un sācis dziedāt, vai, pareizāki sakot, baurot līdzi dziedoņiem un spēlmaņiem. Pēc radiofōna noteikumiem, ikvienu sōlistu vai ansambli pārbaudīja mūzikas komisija un pie mikrofōna laida, ja priekšnesuma mūzikālais līmenis tika atzīts par raidījumam piemērotu. Melngailim tas bija labi zināms. Ansamblis, kas atskaņoja viņa kompozicijas, bija atzīts par raidījumiem piemērotu, bet nekādā ziņā paša cienījamā komponista Emiļa Melngaiļa neskolotā balss. Ivanovs bijis stipri pārsteigts par Melngaiļa negaidīto pārdrošību. Apzinādamies savu pienākumu, viņam bija ne tikai tiesības, bet pat pienākums priekšnesumu pārtraukt, pavēlēt izslēgt mikrofōnus. Ivanovs bija atļāvis priekšnesumam izskanēt un brīdinājis Melngaili nākamajā vairs nepiedalīties. Iespējams, ka Melngailis pirms raidījuma bija iedzēris kādu glāzi alus. Atlika vēlēties, lai klausītāji nodomātu, ka dziesmu dziedājis kāds „tautas dziedonis”. Radiofōna direktoram ar Melngaili bija nopietna saruna, un viņa sōlopriekšnesumi vairs neatkārtojās. Radiofōns nekādus klausītāju protestus nesaņēma, un šis gadījums drīz aizmirsās. Mūziķu dzīvē gadījās dažādi kōmiski notikumi. Emilis Melngailis stāstīja, ka reiz kāds pazīstams kultūras darbinieks, sarunājoties par operu mūziku, nosaucis viņu par Melnalkšņa kungu. Melngailis sācis izteikt savas domas par Richarda Vīgnera operu Loengrīns. Sarunu biedrs laipni aizrādījis: Jūs droši vien gribējāt teikt: Richards Vāgners? Melngailis atbildējis: Jūs droši vien gribējāt mani uzrunāt: Melngaiļa kungs?

LITERĀTŪRAS UN PRIEKŠLASĪJUMU DAĻAS vadītājs, kad sāku strādāt LR, bija Atis Zālītis, kuŗš bija strādājis par skolotāju un darbojies žurnālistikā. Šad tad viņa patriotiskie raksti, kuros tika slavināts Kārlis Ulmanis, parādījās žurnālā Sējējs. Mēļoja, ka Zālītis amatā iecelts ar „rīkojumu no augšas”. Nav šaubu, Ulmanis ir pelnījis uzslavu par veiksmīgu valsts dzīves vadību. Polītiskie pretinieki Ulmani dēvēja par diktātoru, jo viņš pārņēma valsts vadību, ignorējot Latvijas satversmi. Taču Ulmaņa rīcība ne mazākā mērā neatbilda jēdzienam, ko pasaulē saprot ar vārdu „diktātūra”. Citās zemēs diktātori zvērīgi izrēķinājās ar polītiskajiem pretiniekiem, piespriezdami nāvessodu un ilgu ieslodzījumu, sarausa sev milzīgas materiālās bagātības. Ulmaņa laikā Latvijā viņa polītiskos pretiniekus – komūnistus, sociāldemokratu partijas dižvīrus un pērkonkrustiešus uz zināmu laiku ieslodzījai cietumā, bet neviens nāvessods piespriests netika, un Ulmanim nebija neviena personiska ārzemju bankas konta, kuŗā būtu noguldīti miljoniem latu. Par Ulmaņa slavināšanu gādāja Sabiedrisko lietu ministrija, ko tautā dēvēja par „Propagandas ministriju”. Ikvienam bija redzams, ka Ulmanis dara labu darbu, taču viņa pārspīlētā slavināšana un godināšana, ceļot godavārtus, kaisot ziedus ceļā, pasniedzot vārpu vainagu, jūsmīgi dēvējot par zemes saimnieku utt. daudziem likās nevajadzīga. Netrūka arī „polītisko ziņotāju”, kuŗi nosūdzēja Polītiskai pārvaldei ikvienu, kas par Ulmani sabiedrībā bija izrunājies kritiski, un tas tad tika sodīts ar samērā lielu naudas sodu. Tādējādi radās nedrošības sajūta, jo allaž bija jāuzmanās un jāvēro, kādi cilvēki ir klāt, lai neiekultos nepatikšanās. Diemžēl Ulmaņa laikā uzradās lišķi un līdēji, kuŗi centās pieglaimoties vadonim, cerēdami gūt personisku labumu vai ienesīgu amatu. Tā bija Ulmaņa laika visnepatīkamākā parādība. Tāpēc sākumā Ata Zālīša sabiedrībā es jutos mazliet nedroši, nezinādams, vai, viņam dzirdot, jāuzmanās katra izteiktā vārda dēļ, lai to neiztulkotu man par sliktu, jo karsts Ulmaņa slavinātājs nekad nebiju bijis. Taču vēlāk sapratu, ka aizdomām nav pamata. Zālītis bija kluss, pieklājīgs, laipns, draudzīgs un labi iekļāvās LR saimē. Raidījumos, tāpat kā presē, protams, Ulmaņa slavināšana notika, un ar to bija jāsamierinās. Viens no visievērojamākiem Literātūras daļas darbiniekiem bija Jānis Rudzītis, vairākus gadu desmitus izcilākais latviešu literātūras kritiķis ar vispamatīgāko izglītību. Dzejnieks Kārlis Baltpurviņš kādu laiku Vispārīgajā nodaļā strādāja par darbvedi, bet pēc kāda laika lūdza sevi pārcelt uz Literātūras daļu, jo tur varēja tikties ar latviešu dzejniekiem un rakstniekiem. Baltpurviņš publicējās ar vārdu Kārlis Dzelde. Viņš bija autors vairākiem radiouzvedumiem, arī 1938.18.XI atskaņotai kantātei Brīvības dziesma. Literātūras daļā Baltpurviņš iepazinās ar režisoriem un aktieŗiem. Viņu savaldzināja teātŗa māksla, viņš pats piedalījās savos uzvedumos, un pēc gadiem trimdā iesaistījās Mērbekas teātŗa grupā, arī ar Kārļa Dzeldes vārdu. Stāstīja, ka Krišjānis Barons ar sievu ikdienā sarunājušies, dainas skandēdami; Rudzīšu Jānis un Baltpurviņš palaikam uzjautrināja darbabiedrus, sarunādamies pantos. Viņiem abiem rīmēšana veicās viegli, kā rotaļājoties, un darbinieki bija pieraduši ikdienā dzirdēt viņu pantiņus. Reiz Baltpurviņš, darba biedriem dzirdot, Rudzītim teica: Viņš, ko domā, prasīs man, / Vai nav papross klā? / Es tam atbild tā kā skan: / Gads kopš nepīpā! Kāda LR darbiniece bija laimīgi sagaidījusi mantinieku, darbinieki nolēma pasniegt viņai kopīgu apsveikumu, un Jānis Rudzītis sacerēja apsveikuma pantiņu. Kaut arī iemīļots darbabiedrs, taču arī viņam netrūka ienaidnieku. Viņš bija vieninieks un dažādu iemeslu dēļ šad tad pārcēlās no viena dzīvokļa vai istabiņas uz citu. Tādam darbam bija jāsauc smaga darba darītāji – ekspreši. Stāstīja, ka Rīgas ekspreši Rudzīti ienīstot, jo pārvadājot Rudzīša mantas, pamatīgi jānostrādājas. Viņam neesot nekā cita, kā tikai grāmatas, kas smagas kā akmeņi.

Kāds ierosināja LR rīkot latviešu dzejnieku un rakstnieku pusstundu, kuŗā autori paši lasītu vai deklamētu savus darbus. Šo raidījumu virknē piedalījās Vilis Plūdons, Edvarts Virza, Leonīds Breikšs, Jonāss Miesnieks, Aleksandrs Čaks un citi. Virza dzejoļus burtiski noskaldīja. Diemžēl arī citi autori savus sacerējumus lasīja vienmuļā, neizteiksmīgā balsī, un radiofōna vadība nolēma turpmāk aicināt rakstnieku darbus lasīt aktieŗus – runas mākslas meistarus. Literātūras daļā centās atbalstīt arī jaunos talantus – dzejnieka Aleksandra Pelēča dzejoļus nolasīja aktrise Janīna Puncule. Literātūras daļas pārstāvji sazinājās ar Zemkopības ministriju un Darba kameru un rīkoja priekšlasījumu serijas. Profesionāli padomi lauksaimniekiem, zemkopjiem un daudzu citu profesiju darbiniekiem bija ļoti populāri, tos klausījās galvenokārt laucinieki. Inženieŗa Jāņa Lintera padomi radiotechniķiem īpaši interesēja jauniešus, kuŗi vēlējās uzbūvēt savu radiouztvērēju. Lektori saņēma honorāru par katru raidījumā nolasītu lekciju; honorāra izmaksas ordeŗus lektoriem izrakstīja Nikolajs Ozoliņš. Reiz pirms Ziemsvētkiem Ozoliņš aizgāja atvaļinājumā, un man bija viņš jāaizstāj. Pēdējā priekšsvētku dienā strādājām tikai līdz pulksten 12.00. Apmēram pulksten 11.45 pie manis ienāca vicedirektors saimniecības lietās Jānis Magone, LR kases darbiniece un kāds vīrs, kas apgalvoja, ka pirms diviem gadiem lasījis kādu lekciju, bet honorāru neesot saņēmis. Vicedirektors saimniecības lietās bija nepatīkami pārsteigts, ka LR kas tāds noticis, un gribēja pārliecināties, vai viss tiek nokārtots. Kases darbiniece bija atskrējusi, lai varētu lektoram izmaksāt naudu pirms kases slēgšanas. Lektors zināja, kad lekciju lasījis, taču programmas grāmatā par to bija jāsameklē ieraksts. Kamēr šķirstīju žurnālu, lektors vaimanāja, ka viņam pēc stundas atiet vilciens uz Alūksni. Šķita, ka vicedirektors ir ar mieru lektoram pienākošos 14 latus izmaksāt no savas kabatas, lai glābtu LR godu. Laimīgā kārtā ierakstu atradu un drīkstēju izrakstīt orderi lektoram, tikai vispirms noprasīju viņa adresi. Kases darbiniece no kases atnesa naudu. Vicedirektors saimniecības lietās, klanīdamies un vairākkārt atvainodamies lektoram iedeva viņam naudu, apsolīdams, ka tāds gadījums LR nekad vairs neatkārtosies. Pēc svētkiem pavēstīju Nikolajam Ozoliņam par notikušo, un viņš teica, ka izmaksas orderi nav varējis sūtīt uz kasi, jo nebija ierakstīta lektora adrese. Literātūras daļā viņa adresi nezināja. Nikolajs Ozoliņš bija sazinājies ar lektora darbavietu, kur viņam paskaidrots, ka šis cilvēks darbu atstājis, pārcēlies uz citurieni un nav adresi paziņojis. Ozoliņš rādīja vairākas izziņas no dažādām vietām ar atbildi, ka minētās personas adrese nav zināma. Tāpēc bija nolemts honorāru izmaksāt, kad viņš ieradīsies pats un paziņos savu adresi. Brīdī, kad pār plecu skatījās augstākā priekšniecība, nevarēju un man nebija laika šķirstīt Ozoliņa darba aktis, kur to visu varēja uzzināt. Nospriedām, ka lektors bijis vareni apsviedīgs zellis. Viņš nenāca uz LR parastā darba laikā, bet, labi zinādams, ka priekšsvētku dienā darbalaiks iestādēs beidzas 12.00, nogaidīja līdz pēdējai minūtei un negāja vis uz darbvedību, bet taisnā ceļā pie paša vicedirektora ar sūdzību un žēlošanos par nekārtībām iestādē. Viņam patiešām laimējās, ka satika vietas izpildītāju, kam visa priekšvēsture nebija zināma, un pietrūka laika to izpētīt. Izdancinājis LR darbiniekus, viņš varēja apmierināts braukt atpakaļ uz Alūksni. Man likās, ka viņš ar saviem 14 latiem kabatā aizgāja ar tik apmierinātu smaidu sejā, kā kaķis, kas apēdis ģimenes kanārijputniņu. Neviens viņam neprasīja uzrādīt dzelzceļa biļeti uz Alūksni; varbūt viņš, savus 14 latus saņēmis, aizbrauca tepat uz Anniņmuižu.

Bērnu ludziņas ierakstīšanas laikā. Labā pusē Vilis Lapenieks, bet kreisā – aktieris Ludviķis Šmits

Pie mikrofona Viļa Lapenieka dēli Foto no RTMM arhīva

INFORMĀCIJAS DAĻAS vadītājs Arvīds Klāvsons bija laikraksta Rīts redaktors. No LR reportieŗiem atceros Aleksandru Bundžu, Andreju Eglīti, Vasiliju Jemeļjanovu, Pēkšēnu, Irēni Rozi (vēlāk Karuli), sporta reportieŗus – Voldemāru Dulmani un Osvaldu Porieti. Reportieŗu uzdevums bija savākt ziņas par svarīgākajiem notikumiem valsts dzīvē un sagatavot ziņojumus nolasīšanai. Radiofōna un Rīgas laikrakstu reportieŗi sadarbojās. Klāvsons bija ļoti noteikts, lietišķs un stingrs priekšnieks. Darba dienai sākoties, viņš sadalīja darbus, uzskaitot visus svarīgākos notikumus, un pēc darbu sadales informātori izlidoja kā bites no stropa, katrs savā virzienā, lai laikus būtu atpakaļ Informācijas daļā ar ziņojumu pie mašīnrakstītājas Stakalderes. Stāstīja, ka viņa spēj rakstīt cilvēka runas ātrumā – kamēr reportieris no saviem uzmetumiem vai stenogrammām ziņu lasīja, viņa to bija jau uzrakstījusi. Uzrakstīto nolika uz galda Klāvsonam, kas ziņas sakārtoja pēc svarīguma un iedeva ziņu lasītājam. Ziņu ievākšanai ārpus Rīgas reportieŗi drīkstēja braukt 2.klases dzelzceļvagonā. Rīgas meteoroloģiskais birojs sūtīja gaidāmā laika informāciju. Tolaik meteoroloģiskais tīkls Latvijā vēl nebija tik pamatīgs kā mūsdienās, nebija arī ciešas sadarbības ar kaimiņvalstu meteorologiem. Gaidāmais laiks bija svarīgs lauksaimniekiem. Meteoroloģijas zinātne bija jauna, laika pareģi nereti kļūdījās. Runāja, ka kādā Latvijas nomalē kāds vecs vīrs, vadīdamies no novērojumiem dabā, allaž precīzi pasaka gaidāmo laiku. Meteorologi viņu uzmeklējuši un izvaicājuši. Vecītis stāstījis, ka mazdēls iegādājies kastīti, ko sauc par „rādiņu”, un vecītis to allaž klausoties: ja „rādiņā” paziņo, nākamā dienā būs saulains laiks, viņš sakot, ka līs lietus, un otrādi, un viņam vienmēr esot taisnība. Rīta vingrošanas raidījumu ilgus gadus vadīja sporta instruktors Aleksandrs Miezītis ar asistenti Magdu Ēverti. Šos raidījumus katru darbdienas rītu ievadīja gaiļa dziesma. Aleksandrs Miezītis bija sagādājis vingrošanai piemērotu mūziku skaņuplatēs. Miezītis aizbrauca uz Vāciju, un rīta vingrošanas vadību pārņēma Oto Vāvere.

SAIMNIECĪBAS DAĻAS vicedirektors Jānis Magone (dz.1886), viens no gados vecākajiem LR darbiniekiem, kādu laiku bijis Vispārīgās nodaļas vadītājs, pēc tam paaugstināts. Viņa pakļautībā bija Grāmatvedības nodaļa, ko vadīja Arvīds Trapāns, Iegādes daļa (vadītājs Ervins Gorkšs), Abonentu kantoris un LR kase (vadītājs Eduards Jirgensons). Visas nodaļas darbojās nevainojami, Magone saņēma tikai galvenos pārskatus. LR nepelnījās ar komerciāliem sludinājumiem, radiofōns ieguva ienākumus no radio abonementa maksām un piešķīrumiem valsts budžetā. Abonementa maksa nebija augsta – ziemas mēnešos divi lati, vasaras mēnešos viens lats, gadā 21 lats. Ikviens iedzīvotājs, pērkot radioaparātu, veikalā saņēma abonementa pieteikuma karti, ko nosūtīt uz abonentu kantori kopā ar pirmo samaksu. Protams, bija iespēja raidījumus klausīties, abonementa maksu nemaksājot. Tos, kuŗi izvairījās maksāt, dēvēja par „radio zaķiem”. Par tādiem varēja kļūt, nopērkot lietotu aparātu, ja iepriekšējais īpašnieks iegādājās citu, vai pašam uzbūvējot radiouztvērēju. Radioamatieŗi varēja pieteikties, samaksāt nelielu maksu un būvēt aparātu pēc sirds patikas. Abonenti ik nedēļas bez maksas saņēma radioprogrammas žurnālu, kuŗā bija katras dienas un stundas radioraidījumu plašs apraksts. Nereti „zaķu” kārdinājums dabūt radiožurnālu, ko saņēma abonenti, bija tik liels, ka viņi izčiepa žurnālu no kāda abonenta pastkastītes. „Zaķi” acīmredzot sprieda, kaimiņš jau neko nezaudēs, nodomās, ka žurnāls pastā pazudis, aizies uz abonentu kantori un dabūs citu. Tā, protams, arī notika. Taču abonentu kantorī tika atzīmēts, kuŗā mājā žurnāls pazudis. „Zaķis” domāja, ka, gudrs būdams, vienreiz izčieps radiožurnālu no viena, nākamreiz no cita kaimiņa, taču abonentu kantorī ziņas par zudušiem žurnāliem reģistrēja un sadzīt pēdas vainīgajam nebija grūti. Parasti sūdzības par pazudušiem žurnāliem saņēma no kāda daudzdzīvokļu nama. Abonentu kantorī bija zināms, kuŗos dzīvokļos dzīvo abonenti. Uz šo namu aizgāja radiofōna rīta vingrošanas vadītājs Aleksandrs Miezītis kopā ar kādu kārtībnieku un techniķi, kam bija noklausīšanās iekārta, pastaigāja un paklausījās, kuŗā dzīvoklī skan mūzikas un, ja pēc radiofōna ziņām tajā nedzīvoja abonents, viņi piezvanīja pie durvīm, novēlēja labvakaru un palūdza uzrādīt abonementa karti. Miezītis policijā bija tuvcīņas instruktors. Sūdzību par „zaķi” iesniedza Rīgas miertiesā. Lieli zaudējumi valstij respektīvi radiofōnam „zaķu” dēļ neradās, miertiesa parasti vainīgajam piesprieda 15 latu naudas sodu, jo „zaķi” lielākoties bija jaunieši, kuŗi pārkāpumu izdarīja pirmo reizi. Reizēm tika saņemtas sūdzības, ka traucē pārmērīgi skaļa mūzika kaimiņa dzīvoklī. Arī šie gadījumi tika pārbaudīti un vainīgais brīdināts.

TECHNISKĀ DAĻA bija patstāvīga vienība, ko augstākā vadība ļoti respektēja. Technisko daļu vadīja vicedirektors techniskās lietās inženieris Remberts Martinsons, pēc viņa aizbraukšanas uz Vāciju inženieris Laimonis Ozoliņš. Piesaistot darbā centīgus un apdāvinātus inženieŗus un techniķus, radiofōna Techniskā daļa darīja izcilu darbu. Krievu un vācu okupācijas laikā, kad radiofōnā ieradās sveši priekšnieki, viņi bija pārsteigti, ka Latvijā ir vismodernākās techniskās iekārtas. Apmēram 30.gados, kad studijas vēl bija Krišjāņa Barona ielā 69, izlasīju Jaunākajās Ziņās aicinājumu noskatīties pirmo televīzijas pārraidi. Mācījos Rīgas 2. valsts ģimnazijā. Televīzijas pārraides demonstrējums notika kādā dzīvoklī. Vienā istabā pie rakstāmgalda sēdēja Alma Šteine un lasīja ziņas, tālākā istabā uz melnbalta ekrāna bija redzams viņas attēls kā kinofilmā un dzirdama viņas balss. Tas nebija viņas fotoattēls, jo varēja redzēt kustamies lūpas. Televīzijas uztvērēju un demonstrēšanas iekārtu bija uzbūvējuši mūsu inženieŗi un techniķi pašu spēkiem un pašu līdzekļiem, bez valdības atbalsta. Kinoteātŗos tad vēl rādīja mēmās filmas. LR rīcībā pēdējos Latvijas pirmās neatkarības gados bija vismodernākā skaņu ierakstu sistēma, un atskaņojumi bija ārkārtīgi augstvērtīgi. Techniskā daļa gādāja ne tikai par uztveri studijās, bet arī par pārraidēm no operas, sporta zālēm un citām vietām.

JOKI. Sevišķi pirmajos gados, ja runātājs nebija pamanījis, ka sarkanā signālgaismiņa jau iedegusies un raidījums „iet gaisā”, klausītāji dzirdēja šo to, kas viņu ausīm nebūt nebija domāts. Darbabiedri atstāstīja šādu notikumu. Programmas pieteicēja Mirdza Ādamsone, pie sevis prātodama, teikusi: Jāpiesaka tas vecais trumulis, un pēc dažām sekundēm teikusi: Ādolfs Kaktiņš dziedās Emīla Dārziņa Spāniešu romanci. Klausītāji bija dzirdējuši arī pirmo teikumu un vareni uzjautrinājās. Pirmajos gados mūsu operdziedoņiem bija jāpierod dziedāt pie mikrofōna. Operas zālē balss „burbuļojumi” ir pieņemami, pie mikrofōna no tiem vajadzēja atturēties. Tāpēc arī radās Ādolfa Kaktiņa salīdzinājums ar vārošu trumuli. Mariss Vētra pirmais iemanījies pareizi dziedāt pie mikrofōna: viņš piegājis mikrofōnam pavisam tuvu klāt un dziedājis ļoti apvaldītā balsī. Reiz programmā kādas kompozicijas atskaņošanai bija vajadzīgi trīs pūšaminstrumentu spēlētāji, bet radio orķestrī bija tikai divi. Pieaicināja pūtēju no operas orķestŗa, kuŗš piedalījās divos mēģinājumos un vakarā ieradās uz koncertu. Taču, kad vajadzēja spēlēt, viņš no milzīgās koncentrēšanās sastinga. LR direktoram bija jāpieņem Zālamana spriedums: ko darīt? Mūziķis bija aicināts, mēģinājumos piedalījās un ieradās koncertā. Skaidrs, ka mūziķis pats bija ļoti nelaimīgs. Un cik gan klausītāju pazina kompoziciju tik labi, ka ievēroja misēkli? Direktora spriedums – samaksāt pieaicinātajam mūziķim tikai par piedalīšanos mēģinājumos. Vispārīgās nodaļas vadītājs Jēkabs Rasmanis un Programmas daļas vadītājs Kārlis Saulītis pēc darba reizēm kopā brauca uz Majoriem. Ātrvilciens uz Jūrmalu atstāja Rīgu tikai nedaudz minūšu pēc darbalaika beigām un, ja uz to gribēja paspēt, vajadzēja mesties skriešus. Ar šo vilcienu brauca daudzi rīdzinieki, un rindas pie biļešu kases allaž gaŗas. Rasmanis un Saulītis nolēma uz biļešu kasi iet pārmaiņus: vienu dienu viens, nākamo otrs un iegādāties biļetes abiem. Kādu dienu cilvēku pieplūdums stacijā bijis sevišķi liels, viņi abi paspēja iekāpt tajā pašā vagonā, tikai viens vagona priekšgalā, otrs – pakaļgalā. Vagons bija tik pilns, ka biļešu kontrolieris tikai ar grūtībām paspēja izspraukties vagonam cauri. Majoros viens no draugiem teicis: Vai nav savādi, ka vēl pēc tik daudziem gadiem Latvijā valda priekškaŗa laika krieviskā neuzticība! Es konduktoram teicu, ka mana biļete ir pie kunga vagona otrā galā, bet viņš tik neuzticīgi uz mani skatījās, it kā es gribētu viņu piekrāpt! Es taču neiešu blēdīties biļešu dēļ! Otrs atbildējis: Šoreiz taču bija tava kārta pirkt biļetes mums abiem! Es teicu konduktoram, ka mana biļete ir pie tevis! Abi priekšnieki bija atbraukuši uz Jūrmalu „par zaķi”.

1938.GADA 18.NOVEMBRIS. LR bija jauna iestāde, jo pati neatkarīgā Latvijas valsts bija jauna! Tā gada rudenī, kad sāku strādāt LR, svinēja valsts 20 gadu svētkus. Bija sagatavots īpašs raidījums, kuŗā atskaņoja jaundarbu – kantāti Brīvības dziesma sōlistiem, korim, simfōniskam orķestrim, vīru runas korim. Tekstu sacerēja mūsu pašu dzejnieks Kārlis Baltpurviņš, mūziku komponēja Jānis Mediņš. Kantāti atskaņoja LR lielajā studijā, kur bija balkons klausītājiem. Darbinieki un lūgti viesi vakarā ieradās noklausīties koncertu. Visi uzveduma dalībnieki – orķestŗa mūziķi, arī diriģents Jānis Mediņš, ieradās frakās. Sōlisti, koristi un aktieŗi bija tērpušies svētku drānās, viens aktieris senlatviešu kaŗavīra tērpā. Gaisotne bija tikpat svinīga kā Nacionālajā operā valsts svētku aktā.

1939.GADA 1.JANVĀRIS. Kādam bija ienākusi prātā jauka doma: visi Eiropas radiofōni varētu ievadīt jauno, 1939. gadu ar kopīgu Laimīga Jaunā gada novēlējumu katrs savā valodā. Šo priekšlikumu visur pieņēma, un radiofōni sadarbojās. Eiropas radiofōnu savstarpējā sazināšanās valoda bija franču, un radiofōnu darbinieku konferences Eiropā notika Francijā. Katras valsts radiofōns ieskaņoja Jaungada apsveikumu, tie visi tika sakārtoti alfabēta secībā. Eiropas radiofōni iekārtoja Jaungada dienā nepieciešamās raidlaika minūtes, lai pārraidītu kopīgo Jaungada sveicienu. Latvijas radiofōns aizsūtīja savu Jaungada novēlējumu visai pasaulei: Zemēm un tautām – lai laimīgs šis gads! Jaungada dienā aizturētu elpu klausījāmies, lai dzirdētu apsveikumu arī latviešu valodā, bet piedzīvojām lielu vilšanos. Kopīgais Jaungada novēlējums bija ieskaņots divās skaņuplatēs; Latvijas apsveikums bija otrās plates sākumā, taču tas skanēja kā tik tikko sadzirdama oda sīkšana, tā kā tikai mēs, latvieši, varējām nojaust, kam tur vajadzēja būt. Raidījuma organizētāji acīmredzot bija pamanījuši, ka skaņa ir ļoti klusa, un nākamais novēlējums jau bija vajadzīgajā skaļumā.

VĪNES ASINIS. LR vadībai 1939.gadā Jūrmalā bija jāizplāno publiska vasaras koncertsezona. Tika nolemts uzaicināt kādu austriešu diriģentu, jo Johana Štrausa un citu izcilāko tā dēvētās „Vīnes mūzikas” komponistu darbu iejūtīgu atskaņošanu veicinātu diriģents, kuŗa dzīslās rit „Vīnes asinis”. Radiofōna direktors sūtīja uz Vīnes radiofōnu draudzīgas vēstules, taču atbilde vilcinājās. Pienāca jūnijs, bija pēdējais laiks pabeigt vasaras koncertu plānošanu, kad tika saņemta atbilde: diemžēl Vīnes radiofōns viesdiriģentu šogad uz Latviju sūtīt nevarēs...

EIROPAS CEĻOJUMS. Vispārīgās nodaļas vadītājs Jēkabs Rasmanis un Programmas sastādīšanas daļas vadītājs Kārlis Saulītis 1939. gada vasaras sākumā devās nelielā ārzemju ceļojumā, lai apciemotu draudzīgos Viduseiropas radiofōnus Berlīnē, Vīnē, Prāgā un Varšavā. Šo radiofōnu darbinieki Rīgā bija viesojušies, un bija saņemti ielūgumi apciemot viņus. Ārlietu ministrijās varbūt bija kāds iemesls nervōzitātei vai satraukumam, zīlējot nedrošo nākotni, taču radiofōniem vajadzēja darboties tāpat kā līdz šim. Tā arī notika, izņemot Vācijas radiofōnus, kuŗi bija iesaistījušies dedzīgā propagandas darbā. Vācu tauta jau gan bija pieradusi pie Hitlera un Gebelsa bļaustīšanās un saprata, ka tāda ir šī laika „mode”, kas jāpieņem, kāda ir. Mūsu radiofōna darbiniekiem šis varēja būt sevišķi interesants un vērtīgs pieredzes apmaiņas ceļojums. Rasmanis un Saulītis visur bija sagaidīti un uzņemti draudzīgi un sirsnīgi, ceļojums norisinājies, kā plānots, abi ieguva vērtīgu personisku pieredzi radiofōna darbā. Taču viņi bija pamanījuši arī ko neparastu. Armijas manevri visās zemēs tiek rīkoti vasarā, taču latviešu ceļotājiem licies, ka Vācijā visi vīrieši valkā uniformas.

ZVEJNIEKA DĒLS. No Berlīnes 1939.gada vasarā Rīgā atgriezās jauns, izcili apdāvināts aktieris un režisors Vilis Lapenieks. Viņš bija studējis Lesinga universitātē Filmu un teātŗa fakultātē un vēlējās uzņemt mākslas filmu pēc Viļa Lāča romāna Zvejnieka dēls. Sabiedrisko lietu ministrija uzņēmās filmu financēt un atbalstīt, un LR Mūzikas daļas vadītājs Jānis Mediņš komponēja filmai mūziku, orķestris to atskaņoja, piedalīties aicināja arī populāro vīru dubultkvartetu „Tēvija”. Filmas uzņemšana un ieskaņošana notika vasarā Rīgas Jūrmalā, un darbu norise darbiniekiem bija ikdienas sarunu temats; par to mums, kancelejas darbiniekiem, stāstīja gan mūziķi, gan komponists Jānis Mediņš, gan „Tēvijas” mūzikālais vadītājs Jānis Ansbergs. Visi par jauno filmu bija sajūsmināti. Reiz iegriezos radiofōna Skaņuplašu nodaļā, kur tika sagatavotas skaņuplates raidījumiem. Kārlis Baltpurviņš sēdēja pie atskaņotāja un uzmanīgi klausījās patīkamu, klusinātu mūziku. Tas bija kāds valsis, ko vēl nekad nebiju dzirdējis. Baltpurviņš laiku pa laikam pārcēla adatu un atskaņoja valsi par jaunu. Uz galda viņam priekšā bija nolikta lapa, kuŗā viņš kaut ko pierakstīja. Baltpurviņš klusinātā balsī, pielāgodamies mūzikas ritmam un skaņām skaitīja, paša vārdus uz lapas pierakstīdams: Pie dzintara jūras, kas Kurzemi vij... Redzēdams, ka Baltpurviņš nopietni strādā, viņu netraucēju. Tobrīd vēl nezināju, ka esmu bijis liecinieks kādas vēlāk tik ļoti iemīļotas dziesmas radīšanai. Vīru dubultkvartets „Tēvija” dziesmu Pie dzintara jūras dziedāja filmas Zvejnieka dēls balles skatā. Filmas pirmizrāde notika 1940.22.I Rīgā kinoteātrī Splendid Palace. Vēlāk to rādīja arī citos kinoteātŗos, droši vien filmu noskatījās ikviens Latvijas iedzīvotājs. Lapenieks pirms filmēšanas sākšanas bija paziņojis, ka šo darbu uzņemas tikai ar noteikumu, ja viņam atvēl pilnīgu brīvību satura, teksta un aktieŗu izvēlē, un tā viņam bija apsolīta. Filmu izrādīja arī Igaunijā ar teksta tulkojumiem igauņu valodā. Līdz ar šo filmu tautā populāra kļuva patapinātā vācu dziesmiņa par blondo jūrnieku Biskajas jūras līcī, ko meitene aicina atpakaļ uz Reinas krastiem. Lapenieks savās atmiņās stāsta, ka šī dziesma kļuva populāra arī Igaunijā, kur to, protams, dziedāja igauņu valodā. Pēc vairākiem gadiem atradu šo vācu dziesmiņas tekstu oriģinālvalodā. Reiz dzirdēju Jāni Ivanovu prātojam: Kāpēc nekomponēja paši?… Drīz pēc filmas pirmizrādes kāds studiju biedrs man teica: Pie mana tēva bija sanākuši draugi, vecie strēlnieki, kuŗi Maskavā turējās kopā ar pulkvedi Briedi. Viņi stāsta, ka Vilis Lācis esot komūnists. Tāds apgalvojums man šķita neiespējams un smieklīgs, un es iebildu: Ikvienam zināms, ka Emīlija Benjamiņa gādā par viņu kā par pašas dēlu, iespiež viņa romānus žurnālā „Atpūta“. Kāpēc lai viņš būtu komūnists? Romānā rakstīts un filmā rādīts, ka zvejniekiem jāapvienojas kooperatīvā, bet to taču Ulmanis veicina! Studiju biedrs turpināja: Vecie strēlnieki saskata ko vairāk nekā tu. Vai ievēroji filmā, ka zivju uzpircējs – kapitālists Garoza – izmanto zvejniekus, ka Oskaram ir kaitētāji, kuŗi viņu ļaunprātīgi apsūdz par nelegālu mantu turēšanu saldētavā, ka Oskars, no jūras ar lašu lomu krastā pārbraucis, stāv laivas galā, melnu ādas jaku mugurā kā tāds komisārs un rīko mītiņu, turklāt visi epizodi par blēdīgo sprediķotāju brāli Teodoru ir pretreliģiska propaganda!

JAUNĀ ĒKA. Vairāki konservātorijas mācībspēki bija radiofōna orķestŗa mūziķi – profesors Jānis Mediņš, docenti Eduards Vīnerts, Voldemārs Rušēvics, Atis Teichmanis, Arvīds Dēliņš, Ferdinands Valdmanis u.c.; viņiem bija ļoti ērti saskaņot darba stundas konservātorijā un radiofōnā, jo no vienas vietas otrā bija viegli nokļūt dažās minūtēs. Tikpat ērti bija sasniedzama Nacionālā opera – ja bija jāpieaicina kāds operas orķestŗa mūziķis vai radiofōna programmā piedalījās operdziedātājs, uz mēģinājumu priekšpusdienā viņam bija tikai dažu minūšu gājiens. Otto Švarca kafejnīca, kur pusdienas laikā pulcējās mūziķi, bija viegli sasniedzama kā no LR, tā no konservātorijas un operas! Taču izrādījās, ka LR šī vieta nebūt nav ideāla. Studiju logus gan nosedza, taču kvalitātīviem raidījumiem bija nepieciešamas telpas bez blakustrokšņiem – tramvaju zvanīšanas, smago ormaņu ratu rībēšanas, zirgu pakavu klaudzieniem, autotaurēm. Galvenā pasta ēkā LR bija tikai viena liela telpa: lielā studija, ko izmantoja orķestris gan mēģinājumiem, gan koncertiem, bet uz to gaidīja arī teātrinieki mēģinājumiem un raidījumiem. Arī Techniskā daļa bija paplašinājusies, vajadzēja vairāk telpu. Priekšniecība 1939. gadā izdarīja aptauju – kādas ir darbinieku domas par pārcelšanos uz jaunu ēku tālāk no pilsētas centra. Dzelzceļstacijas Imantas tuvumā bija noskatīta vieta, kur celt jaunu ēku, ieplānojot pietiekami daudz studiju un kantoŗu telpu. Es dzīvoju Pārdaugavā, varētu ar tramvaju aizbraukt līdz Zasulauka stacijai un tālāk ar vilcienu uz Imantu. Taču nez vai apmierināti būtu mūziķi, kuŗi strādāja arī operā un konservātorijā. Tika minēta iespēja mūziķiem organizēt atsevišķu transportu. Taču par aptaujas galīgiem rezultātiem tā arī nekad neuzzinājām. Pār Eiropu sabiezēja kaŗa mākoņi, izcēlās II Pasaules kaŗš, un Latvijas valdība nolēma jauna nama celšanu par dažiem gadiem atlikt.

1939. GADA 18. NOVEMBRIS. Kaŗa pirmajos mēnešos tieša kaŗadarbība vēl Latviju neskāra, taču Baltijas valstīm uzspiestais Padomju Savienības bazu līgums un Sarkanarmijas trupas Latvijā izraisīja drūmas nojautas. Hitlers bija aicinājis savus tautiešus doties projām no Baltijas valstīm, atstādams mūs savam liktenim. Ulmaņa valdības laikā bija uzceltas daudzas skolas ēkas un citas sabiedriskās celtnes, bet valsts aizsardzībai atvēlēts maz naudas, un 1939. gada rudenī tautu aicināja ziedot valsts aizsardzībai. Diemžēl šis ierosinājums jau bija par vēlu, jo par vēlu barot suni, kad vilks aitās. Nebija arī iespējams iepirkt ieročus un municiju, ko Latvijā neražoja, jo pēc kaŗa sākšanās neviena valsts tos vairs nepārdeva. Mēs to nezinājām un turpinājām ziedot. Pienāca 18. novembris. Valsts prezidents Kārlis Ulmanis saaicināja visus augstākos iestāžu un valsts uzņēmumu darbiniekus, lai svētkos ar viņiem pabūtu kopā. No LR bija aicināti direktors Arveds Smilga, Vispārīgās nodaļas vadītājs Jēkabs Rasmanis, vicedirektors techniskās lietās Remberts Martinsons un vicedirektors saimniecības lietās Jānis Magone. Ulmanis apstaigāja zāli, ar visiem sarokojās un pārmija pāris vārdu. Vicedirektors saimniecības lietās Jānis Magone brīdī, kad prezidents ar viņu sarokojās, paziņoja, ka no valsts budžetā atvēlētās naudas ietaupījis pusmiljonu latu, ko atdod Sabiedrisko lietu ministrijai. Šķiet, vicedirektors saimniecības lietās, patriotisku jūtu pārņemts, tā izlēma vienpersoniski, katrā ziņā radiofōna direktoram un pārējām amatpersonām tas bija liels pārsteigums. Taču valsts prezidents vicedirektoru saimniecības lietās par taupīgu saimniekošanu un patriotismu neuzslavēja, par negaidīto dāvanu nepateicās. Ulmanis pagriezās un devās pie nākamā galdiņa, kur sēdēja citi svētku viesi. Nevienu radiofōna darbinieku neiepriecināja ziņa, ka pusmiljons latu nosūtīts atpakaļ uz Sabiedrisko lietu ministriju. Kāds darbabiedrs nopūtās: Lai nu kam, taču ne Sabiedrisko lietu ministrijai?! Tauta par Sabiedrisko lietu ministriju nebija sevišķi augstās domās, jo daudziem šķita, ka tā pārāk izšķiež valsts naudu. Tad jau labāk bija ziedot valsts aizsardzībai vai radiofōna jaunās ēkas fondam... Biroju darbinieku algas bija noteiktas ar likumu, tāpēc mēs, ierēdņi, neko nezaudējām, bet Techniskās daļas darbinieki un mākslinieki bija gaužām neapmierināti. Pusmiljons latu bija milzīga summa, ko varēja izlietot, nopērkot instrumentus, uzlabojot technisko aparātūru. Aktieŗi un mūziķi savukārt domāja, ka viņi pelnījuši lielāku algu un honorārus. Nākamās dienās vicedirektors techniskās lietās, Mūzikas daļas vadītājs profesors Mediņš un orķestŗa inspektors Verners Taube vairākkārt ieradās pie direktora. Pēc viņu sarunām visu mūziķu algu un honorāru likmes tika paagustinātas par 10-15 %, jo LR budžets to atļāva.

KRIEVI OKUPĒ LATVIJU. 1940.1.III nomira dzejnieks Edvards Virza. Žurnālā Daugava 1939. gada nogalē bija ievietots dzejnieka pravietiskais dzejolis „Baigā vasara”. 1940. gada pavasarī man Latvijas Universitātē bija valsts pārbaudījumi. Pārbaudījumu sesija tika sadalīta divās daļās: trīs valsts pārbaudījumi maija beigās, atlikušie divi septembrī. Laimīgi savus trīs pavasaŗa pārbaudījumus izturējis, varēju gaidīt rudeni. Taču pasaules lielie notikumi izjauca ne tikai manu, bet visas Latvijas normālo dzīves gaitu. 1940. gadā no 15. līdz 17. jūnijam Staļins pavēlēja okupēt Lietuvu, Igauniju un Latviju. Latvijā iesākās baigais gads, ko savā dzejolī bija pareģojis Edvards Virza. 1940.17.VI biju darbā radiofōnā. Ap pulksten 10.00 Vispārīgajā nodaļā ienāca komponists Oļģerts Kreišmanis un teica – viņam zvanīts no Valmieras, ka padomju tanki brauc cauri pilsētai Rīgas virzienā. Padomju ultimāts Latvijai radiofōnā bija jau nolasīts, kā arī Latvijas valdības paskaidrojums, ka sarkanarmija ierodas ar Latvijas valdības ziņu un Latvijas valdība aicina tautu saglabāt mieru un nepretoties. Mēs sapratām, ka notiek kaut kas baigs, bet neko nevarējām līdzēt, bija tikai jāgaida, kas notiks turpmāk. Turpinājām darīt katrs savu darbu. Pusdienas pārtraukumā mūsu istabā ienāca kāds techniķis un teica, ka ieradies padomju kaŗavīrs, kuŗa uzdevums esot apsargāt raidītāju. Mēs brīnījāmies: Latvijas neatkarības laikā raidītājam nekāda militāra apsardzība nekad nebija vajadzīga. No kā tad viņš tagad mūsu raidītāju sargās? Taču, ja viņam liek to darīt, lai sargā vesels, tikai lai nemaisās pa kājām techniķiem. Daži krievu kaŗavīri bija ieradušies arī Programmas sastādīšanas daļā; tika pavēlēts turpināt mūzikālos raidījumus, bet visām ziņām un paziņojumiem turpmāk vajadzīga atļauja. No radiofōna ceturtā stāva logiem labi bija pārredzams Rīgas dzelzceļstacijas laukums; kollēgas ziņoja, ka tur sabraukuši krievu tanki un ap tiem pulcējas pūlis. Tajā dienā turpinājām savu kārtējo darbu, bet bija manāms, ka pilsētā valda satraukums. Pēc darba iznākot uz ielas, ievēroju cilvēku pūli Brīvības bulvāŗa sākumā, Veckalna pulksteņa tuvumā, un pagāju tuvāk, lai redzētu, kas tur notiek. Uz ietvēm stāvēja cilvēki, ziņkārīgie, tādi paši kā es, bet ap padomju tankiem lēkāja un bļaustījas bars vīriešu. Šķita, ka viņi bija norīkoti apsveikt padomju okupantus. Viņi uzvedās kā huligani, barā uzbruka nedaudzajiem latviešu kārtībniekiem, grūstoties un lamājoties. Tika izsaukta stāba rota. Staltajiem kaŗavīriem tuvojoties, huligani metās uz visām pusēm. Taču tiklīdz stābisti aizgāja, huligani atgriezās. Gāju pa Kaļķu ielu uz Daugavmalu. Tramvaju satiksme ar Pārdaugavu nedarbojās, mājās pāri pontontiltam nokļuvu kājām.

LĒMAŅA ATNĀKŠANA.1939.gada oktobrī LR tika radīts jauns amats: atbildīgais dežūrants. Lielo pārmaiņu dēļ tika saņemti rīkojumi un ziņojumi arī svētdienās, kad darbvedība un LR vadītāji nestrādāja. Darbā bija tikai programmas pieteicēji un ziņu lasītāji, programmas dalībnieki un techniskais personāls. Par atbildīgo dežūrantu norīkoja arī mani. Dežūras laikā man vajadzēja uzturēties direktora kabinetā, un manā rīcībā bija tālruņi, ar kuŗiem varēju vajadzības gadījumā sazināties ar ikvienu LR amatpersonu, arī Informācijas daļu. 1940.17.VI prezidents Kārlis Ulmanis teica radiorunu, ko beidza ar vēsturiskajiem vārdiem: Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās. Dievs vien zina, cik daudz brīvības un iespējas prezidentam bija pateikt, ko viņš no sirds būtu vēlējies latviešu tautai teikt. Vai viņam nolika priekšā uzrakstītu runu, kas jānolasa? Kas to lai zina? Latvija bija okupēta zeme, Latvijas ministri no sava amata atteikušies. Brīnījāmies par Augusta Kirchenšteina valdību. Vecais zinātnieks Kirchenšteins jau agrāk esot bijis idejisks komūnists, taču par baciļiem viņš noteikti zināja vairāk nekā par valsts vadīšanu. Ne mazāks pārsteigums bija Viļa Lāča iecelšana par iekšlietu ministru. Cits rakstnieks, Jūlijs Lācis, bija kļuvis par tautas labklājības un izglītības ministru, žurnālists Pēteris Blaus – par sabiedrisko lietu ministru, tātad viņš tagad bija radiofōna augstākais priekšnieks. 23. jūnijs bija jauka, saulaina svētdiena. Sēdēju direktora kabinetā. Skaļrunis bija ieslēgts – pārraidīja dievkalpojumu no Māras baznīcas. Laiku kavēdams, lasīju līdzpaņemto grāmatu. Palaikam piecēlos, piegāju pie loga un skatījos uz zaļajiem pilsētas apstādījumiem, cēlo Brīvības pieminekli, balto operas namu. Viss bija klusu un mierīgi, ielās nedaudzi gājēji, nekas neliecināja par pēdējo dienu drāmatiskajiem notikumiem. Ap pulksten 10.00 garderobists ieveda trīs vīrus. Piecēlos un gāju viņiem pretī. Sarokojāmies, es nosaucu savu vārdu, pateicu, ka esmu radiofōna atbildīgais dežūrants un vaicāju, ko kungi vēlas. Pusmūža vīrs, apmēram manā augumā, vasarīgi ģērbies, pelēku, pavalkātu žaketi mugurā, atpogātu krekla apkaklīti, teica, ka viņa vārds ir Lēmanis un viņš atnācis, lai pārņemtu LR vadību, rādīja man papīra puslapu, uz kuŗas mašīnrakstā bija lasāms, ka Indriķis Lēmanis iecelts par LR direktoru. Jautāju, ko vēlas divi pārējie kungi, un Lēmanis atbildēja: Tie ir mani miesassargi. Mazliet pabrīnījos – līdz šim šeit nevienam miesassargi nebija vajadzīgi. Skatījos uz Lēmaņa atnesto iecelšanas dokumentu, ko bija parakstījis 21. jūnijā ieceltais iekšlietu ministrs Vilis Lācis. Radiofōns nav iekšlietu ministrijas pakļautībā, iekšlietu ministrs radiofōna direktoru nevar ne iecelt, ne atcelt. Paskaidroju Lēmanim, ka iecelšanas dokumentam vajadzīgs sabiedrisko lietu ministra paraksts. Teicu, ka piezvanīšu LR direktoram Arvedam Smilgam un ataicināšu viņu. Lūdzu, lai kungi apsēžas un pagaida. Piezvanīju Smilgam uz Jūrmalu un pastāstīju, kas noticis. Ar viņa rīcībā esošo valsts automašīnu ar šoferi direktors no Jūrmalas ieradās apmēram pusstundas laikā. Atstāju viņu runājam ar Lēmani un aizgāju uz savu parasto darbavietu. Tā bija pēdējā reize, kad redzēju Arvēdu Smilgu. Nākamās dienās radiofōna vadību pārņēma Lēmanis. Viņu nesauca par radiofōna direktoru, bet par radiokomitejas priekšsēdētāju.

Indriķa Lēmaņa vārdu dzirdēju pirmo reizi. Uzzināju, ka viņš ir rakstnieks, stāstu autors un par komūnistiskām aktīvitātēm no 1924. līdz 1928. gadam bijis ieslodzīts cietumā. Ar viņu sadarbojos kopš viņa ierašanās līdz brīdim, kad komūnisti Rīgu 1941. gada jūnija beigās atstāja. Viņam nebija nekādas izglītības uzņēmuma vadībā, viņš bija iecelts ar „rīkojumu no augšas”. Radiokomitejas priekšsēdētājam nebija nepieciešams izgudrot nekādus uzlabojumus, vajadzēja tikai ļaut darbiniekiem darīt darbu, kā tas darīts līdz šim. Ar laiku man radās iespaids, ka Lēmanis ir kluss, saticīgas dabas cilvēks un, ja priekšniecība viņu neurdītu, ar viņu varētu labi sadarboties un sadzīvot. Mirdza Ādamsone kļuva par priekšsēdētāja labo roku, jo radiofōna darbu labi zināja, pazina visus darbiniekus, turklāt bija pārliecināta komūniste. Amatu zaudēja Literātūras daļas vadītājs Atis Zālītis. Viņa vietā iecēla veco revolūcionāru Edgaru Šilleru; taču arī viņa dienas bija skaitītas, jo izrādījās, ka viņš pēc pārliecības bijis meņševiks, nevis boļševiks. Mirdza Ādamsone pārgāja uz Literātūras daļu, tur sāka darboties gados jaunais Jānis Žīgurs. Lēmanis, Ādamsone un Žīgurs bieži bija redzami kopā. Krievu okupācijas laikā jaunpieņemtie darbinieki turējās atsevišķi un ar mums nebiedrojās. LR bija paradums, darbiniekiem sasveicinoties, sarokoties. Jaunatnācējiem sasveicināšanās šķita lieka, tiekoties viņi gāja mums gaŗām, it kā mēs būtu svešinieki no ielas.

Pienāca rudens. Pārmaiņas bija arī Latvijas Universitātē. Pavasarī iesāktā valsts pārbaudījumu sesija bija jāpārtrauc. Visus kursa beidzējus uzaicināja studēt vēl vienu sēmestri, lai gūtu zināšanas sešos jaunos priekšmetos, tostarp marksismā-ļeņinismā. Aizgāju uz sekretāriātu un samaksāju lekciju naudu par vienu sēmestri. Taču tūlīt pēc tam izlasīju avīzē paziņojumu, ka darbaļaudīm padomju valstī studēšana ir bez maksas un studiju nauda jāmaksā tikai nestrādātājiem. Sapratu, ka esmu izdarījis lielu kļūdu – apzīmogojis sevi par nestrādātāju jeb liekēdi. Izlūdzos pieņemšanu pie universitātes rektora Jāņa Paškēviča un teicu, ka es, padomju likumus nezinādams, esmu kļūdījies un samaksājis lekciju naudu, lai gan strādāju. Rektors saprata un pavēlēja naudu man atmaksāt. Marksismu-ļeņinismu mācīja profesors Pelše no Maskavas, starptautiskās tiesības – Brūno Kalniņš, civīltiesības – Konstantīns Čakste. Valsts pārbaudījumi notika kādā no 1941. gada pirmajiem mēnešiem. Tos izturēju un ieguvu padomju jurista gradu. Radiokomitejā mani paaugstināja par juriskonsultu. 1941. gada pavasaŗa mēnešos no Latvijas uz Vāciju repatriējās vēl kāda Baltijas vāciešu grupa, un tai līdzi, tāpat kā pirmajā repatriācijas akcijā, aizbrauca arī daži latvieši. Uz Vāciju aizbrauca vicedirektors techniskās lietās inženieris Remberts Martinsons, un viņa vietā stājās inženieris Laimonis Ozoliņš.

Indriķis Lēmanis pēc atgriešanās Latvijā līdz ar PSRS okupācijas karaspēku (1944.gada beigās vai 1945.gada pirmajā pusē) Foto no RTMM arhīva

Mirdzas Ādamsones (dzim. Ķempe) Indriķa Lēmaņa parakstītā dienesta apliecība

 

Padomju propagandas plakāts: Izpildīsim plānu ar diženiem darbiem (1930). Autors Gustavs Klucis

TALKA UN ALGAS ZIEDOŠANA. Pienāca oktōbŗa beigas. Radiokomitejā mēs sestdienās nestrādājām, sestdiena visiem kantoŗa darbiniekiem bija brīvdiena. Dienu iepriekš mums paziņoja, ka sestdien mums pulksten astoņos no rīta jābūt pie radio ēkas, lai dotos kartupeļu rakšanas talkā, ko rīko komūnistiskā partija. Būs jāstrādā visu dienu, ēst nevienam nedos, tāpēc pārtika jāņem līdzi. Manai māsīcai Ilonai sestdienas vakarā bija kāzas. Četri viņas tuvākie radi – mana māte (Ilonas krustmāte), tēvs, māsa Zenta un es bijām ielūgti kāzās, bet, kad kollēgām par to paklusām ieminējos, visi mani nopietni brīdināja, lai par to pat nedomā, jo par izvairīšanos no talkas, ko rīko komūnistu partija, var būt lielas nepatikšanas. Māsīcas kāzās ieradās tikai mans tēvs un māte. Zenta strādāja par ārsti uz laukiem un arī uz kāzām netika. Mūziķus un techniķus, kuŗiem todien bija jāstrādā, no talkas atbrīvoja. Ar smagām kravas mašīnām mūs aizveda pārdesmit kilometru uz dienvidiem no Rīgas, līdz nonācām pie kartupeļu lauka ar neticami gaŗām vagām. Kartupeļi bija paauguši labi. Es nezināju, ka Rīgas tuvumā ir tādi kartupeļu lauki, ne arī, kam tie pieder. Neatkarīgās Latvijas laikā tie, kuŗiem kartupeļu lauki piederēja, gādāja par kartupeļu savlaicīgu novākšanu un nogādāšanu noliktavās. Kartupeļu lasītājiem kārtīgi maksāja, lasītāju netrūka, un darbs allaž bija padarīts laikā. Līdz oktōbŗa beigām kartupeļu novākšana bija pabeigta. Taču tagad zeme īpašniekiem bija atņemta līdz ar visu ražu. Nacionalizētās zemes pārvaldniekam nevajadzēja būt ne lauksaimniekam, ne zemkopim, pietika, ka viņš ir partijas biedrs. Viņš pats kartupeļus nebija stādījis, par ražas novākšanu viņam vispār nebija nekādas jēgas. Padomju iekārtā atrisinājums bija vienkāršs: ja raža jānovāc, izdzen laukā pūli pilsētas ierēdņu, skolēnu vai studentu; var dabūt pat armiju, lai tik strādā. Ērti un labi, jo darbaspēks par brīvu. Diena bija pavēsa, apmākusies, bet par laimi nelija, pats labākais laiks ražas novākšanai. Mūsu garastāvoklis bija itin možs. Domājām, ka vienu dienu pastrādāt svaigā gaisā labu draugu un kollēgu pulciņā būs patīkama pārmaiņa pēc ikdienas biroja telpās. Nostājāmies katrs savas vagas galā, katram iedeva lielu rupja auduma maisu, kur kartupeļus ielasīt, un norādīja, kur pilnos maisus izbērt. Zeme bija labi kopta, viegla, irdena, smilšaina, piemērota kartupeļu audzēšanai. Arkls bija atsedzis daudz lielu, baltu kartupeļu. Nav taču nekāds smagais darbiņš tos ielasīt maisā. Vai es pašu mājās maz esmu kartupeļus racis? Bet es zināju, ka smiltīs, tikai mazliet ar roku parušinot, ir vēl tikpat daudz kartupeļu, un pie saknēm vēl desmitiem daudz mazāku – tā sauktie cūku tupenīši, un tie visi jāuzlasa. Strādāju cītīgi, acis uz augšu nepaceldams. Pēc brītiņa pamanīju, ka lasītāji blakus vagās tikuši man labu gabalu priekšā. Pilsētnieki, nekad kartupeļus nav rakuši un nezina, ka daudz kartupeļu paliek smiltīs, pie sevis nodomāju. Netālu no manis savā vagā līkņāja radiokomitejas garderobiste biedrene Biezā. Viņa bija atnākusi kopā ar jauno radio pārvaldi un, lai gan es strādāju darbvedībā, kur neatkarīgās Latvijas laikā bija personāldaļa, mums nebija zināms, kas viņa ir un no kurienes. Neviens no mums nebija nevienu Biezās personas dokumentu redzējis, un reizēm es pat mazliet šaubījos, vai viņas īstais uzvārds ir Biezā. Varbūt tas bija tikai segvārds, tāpat kā Staļinam, Molotovam, Trockim un daudziem citiem komūnistu partijas biedriem. Bet tā, protams, nebija mūsu darīšana. Jau no pašām pirmajām dienām ievēroju, ar kādu laipnību visi, īpaši pats direktors, vicedirektori un citi augstākie ierēdņi, daļu un nodaļu vadītāji, runāja ar garderobistiem. Direktors ar pašu sabiedrisko lietu ministru nebūtu runājis laipnāk kā ar izsūtāmo zēnu – garderobistu. Tagad pie garderobistu galdiņa sēdēja biedrene Biezā, un visi pret viņu izturējās kā pret sevišķi svarīgu, ievērojamu darbinieci: Vai jūs, biedrene Biezā, būtu tik laipna un izdarītu to vai to.... Kollēgas stāstīja, ka biedrene Biezā bieži redzēta sarunājamies ar radiokomitejas priekšsēdi Indriķi Lēmani. Viņa bija liela auguma, tuvu pusmūža vecumam, un viņas plaukstas bija kā vīrietim, smaga fiziska darba strādniekam – lielas, platas, biezas, sarkanas. Darbā viņa valkāja melnpelēku gaŗu kleitu un mati bija cieši pieglausti. Pēc izskata viņa atgādināja tipisku strādnieci – padomju sievieti. Kartupeļu lasītāju darba sākumā taisnā līnija nu bija izlocījusies, jo vairāki aizsteidzās citiem tālu priekšā. Pārtrūka mūsu draudzīgās sarunas, kas iesākumā sprēgāja itin moži, blakus strādātājiem citam citu pavelkot uz zoba un izraisot jautrus smieklus pa visu lauku. Ieklausoties jokos, mēs sākumā nebijām pievērsuši uzmanību biedrenes Biezās teiktajam, līdz atskārtām, ka viņas teiktais nav ne joks, ne asprātība. Citas balsis pamazām apklusa, un Biezās balss kļuva aizvien skaļāka, līdz skanēja pāri visam laukam. Niknā, skarbā balsī viņa skubināja kartupeļu lasītājus strādāt čaklāk. Ne visai izmeklētos vārdos viņa atpalikušos lamāja par baltročiem, dienaszagļiem, mīkstpēdiņiem un tamlīdzīgi, šķiet, viņa tik tikko valdījās, lai nepateiktu skaidri un gaiši, ka slinkie tiks saukti pie atbildības par kaitniecību. Visiem kļuva skaidrs, ka nekāda jokošanās vai asprātīga, draudzīga patērzēšana vairs nenotiks. Biezo pavilkt uz zoba neviens nebūtu uzdrīkstējies, jo katru joku viņa uzskatītu par kurnēšanu, sacelšanos un kontrrevolūcionāru izlēcienu. Mēs jutāmies kā pamatskolēni, kuŗus, ienākot klasē, izrājis bargs skolotājs, un sapratām, ka jātur mēle aiz zobiem. Šķiet, katrs par savu maisu rūpēdamies, pat nepaskatījāmies, vai biedrene Biezā savā maisā arī kaut ko ielasa, jeb vai viņa mums piekomandēta par vagaru. Var jau būt, ka viņa, būdama smaga darba strādniece, mūs, pilsētniekus, plānā galdiņa urbējus, tik un tā fiziskā darbā itin viegli pārspētu. Pilsētnieks būdams, es tikai no nostāstiem un aprakstiem zināju, ka talkas parasti bija jaukākie latviešu lauku dzīves notikumi, kur jauni puiši un meitas kā sacenzdamies rāvušies vaiga sviedros, lai parādītu citiem, ko kuŗš spēj, pēc padarītā darba talcinieki mieloti pie klātiem galdiem un pēc tam cauru nakti dancojuši. Tikai šī gan nebija Latvijas lauku talka. Biezā ar savu vanaga aci pamanīja pat visattālākos kartupeļu lasītājus, kuŗi bija apstājušies atvilkt elpu un iztaisnot muguru. Dažas stundas strādāju, stāvēdams kājās, un no neparastās staipīšanas un piepūles mugurā iemetās skaudra sāpe. Turpināju lasīt kartupeļus rāpus. Pēc kāda laika, mēģinot iztaisnot kājas, neganti iesāpējās ceļi. Laiku pa laikam iemetu acis pulkstenī – tuvojās pusdienas laiks, un cerējām, ka to taču mums atvēlēs? Jā, patiešām, pusdienas laikā darbu uz pusstundu pārtraucām, un katrs iekodām līdzpaņemto maizīti, piedzeŗot remdenu ūdeni. Pēcpusdienas cēlienā tupus rāpus līdām katrs pa savu vagu tālāk, katrs pie sevis klusībā lūgdamies, kaut ātrāk pienāktu vakars. Pametu acis uz tiem, kuŗi bija izrāvušies citiem tālu priekšā. Tie bija kaitnieki, kuŗus vagarei Biezajai vajadzēja bārt un lamāt! Viņi gāja laukam pāri, uzlasīdami tikai baltos kartupeļus, ko izcēlis arkls, un neko no smiltīm nerušinādami. Cik kartupeļu viņi iemina atpakaļ smiltīs, lai nevajadzētu pieliekties un pacelt? Taču biedrenei Biezajai tas nerūpēja, viņas uzdevums bija pārdzīt strādnieku vai, pareizāk sakot, vergu baru, kartupeļu laukam pāri un ziņot priekšniecībai, ka darbs padarīts. Pulksteņa rādītāji virzījās uz priekšu gliemeža gaitā un mūs atbrīvoja tikai, kad tumsas dēļ kartupeļus vairs nevarēja saskatīt. Man neganti sāpēja visas locītavas un jutos, it kā man pāri būtu pārbraucis smagais auto. Biedrene Biezā lika mums iet uz lielu šķūni. Gājām klusēdami, nevienam negribējās neko teikt. Nedzirdējām neviena atzinības vārda, uzslavas par milzu lauka nolasīšanu!

Vēl viena cerība iešāvās prātā – mūsu vidū taču bija arī diezgan jaunu sieviešu un jaunu puišu, un viens otrs čukstēja, ka techniķi paņēmuši no Rīgas līdzi patafōnu ar danču mūzikas platēm. Taču radiokomitejas polītiskā vadītāja, kas arī bija atbraukusi līdzi uz kartupeļu rakšanu, lai gan nevienu kartupeli no zemes nebija pacēlusi, stingrā balsī paziņoja, ka nekādas dancošanas nebūs. Viņa esot sagatavojusi referātu, un mums gluži kā apzinīgiem komūnistu pagrīdniekiem pēc smaga dienas darba mirdzošām acīm nācās uzklausīt, cik gaŗas darba stundas un cik maza stundu alga bija strādniekiem 1900.gadā Čikāgā un citās tālās pilsētās. Pēc gaŗās darbadienas un piepūles man ar varu bija jātur acis vaļā, kas negribot pašas vērās ciet. Vienmuļajā priekšlasījumā klausoties, man bija jākniebj sev sānos, lai neiesnaustos. Lai Dievs žēlīgs, ja es būtu aizmidzis! Beidzot referente paziņoja, ka mītiņš beidzies, un mūs kravas automašīnās aizveda atpakaļ uz Rīgu, uz radiofōna ēku. Es vēl ilgi domāju par šo dienu. Tai vajadzēja būt priecīgai, laimīgai dienai. Manai māsīcai svinēja kāzas, un man vajadzēja būt tur. Šinī kartupeļu vākšanas talkā neredzēju neviena no jaunpieņemtajiem radiokomitejas darbiniekiem, izņemot biedreni Biezo un polītisko vadītāju Vidi. Visi citi jaunpieņemtie tajā dienā bija norīkoti kādā svarīgā radiokomitejas darbā.

Radiokomitejā 1941.gadā sākās jauna akcija: pie ziņojumu dēļa tika piekārts aicinājums ikvienam ziedot viena mēneša algu komūnistu starptautiskai palīdzībai un minēt kāda darbabiedra vārdu, uzaicinot darīt to pašu. Mēs Latvijā jau tā bijām aplaupīti: padomju valsts atņēma īpašumus, nozaga ietaupījumus bankās, nevērtīgais rublis bija pielīdzināts latam, un krievi ar saviem papīra rubļiem veikalos izpirka visu, kam vēl bija kāda vērtība. Taču, lai cik mazvērtīgi, rubļi bija vajadzīgi, lai ko iegādātos, un mēs pie rubļiem tikām, tikai saņemdami algu. Nu bagātā komūnistu partija to pašu gribēja mums atņemt, it kā irōnizējot: kas ir tavs, ir arī mans! Kādā dienā ieraudzīju pie dēļa piespraustu Informācijas daļas darbinieces biedrenes Rašinas paziņojumu, ka viņa ziedo savu mēneša algu komūnistu starptautiskai palīdzībai un aicina biedru Pāvilu Ieviņu darīt to pašu. Biju pārsteigts un nesapratu, kāpēc viņa par savu upuri izvēlējusies mani. Mēs šad tad gaitenī tikāmies un gaŗāmejot, nesarokojoties, pateicām viens otram labdien. Darbā mums nekādas saskares nebija. Viņa zināja, ka radiofōnā strādāju jau vairākus gadus. Es par viņu neko nezināju. Taču tas bija publisks izaicinājums, un es sapratu, ka man nav nekādas iespējas izvairīties: no manis gaida, ka ziedošu savu mēneša algu. Nodomāju, ka vienas algas dēļ badā nenomiršu un pieliku pie sienas paziņojumu, ka ziedoju mēneša algu un aicinu biedru Levinu darīt to pašu. Levins bija Rašinas draugs – kur vien viņa radiokomitejā apgrozījās, viņas tuvumā allaž bija biedrs Levins, bieži vien viņi bija redzami staigājam rokrokā. Pagāja vairākas nedēļas, varbūt pat mēnesis, taču biedrs Levins manam aicinājumam neatsaucās. Mans paziņojums pēc kāda laika nozuda, un vairāk aicinājumu ziedot savu mēneša algu neparādījās. Laikam radiokomitejas vadība saprata, ka nav nekādas jēgas turpināt savstarpēju „izrēķināšanos”. Pienāca pavasaris un deportācijas, un biedrus Rašinu un Levinu es vairs nekad neredzēju.

DARBS RADIOKOMITEJĀ. Līdz ar direktora Arvēda Smilgas aiziešanu un Indriķa Lēmaņa atnākšanu Vispārīgās nodaļas vadītājs Jēkabs Rasmanis aizgāja ilgākā veselības uzlabošanas atvaļinājumā, un darba lietas viņa vietā kārtoja Jānis Bieriņš. Visā visumā darbvedība turpināja darīt to pašu darbu, ko agrāk. Protams, bija jāpilda visi rīkojumi, ko saņēma no Maskavas. Ar radiokomitejas priekšsēdi Indriķi Lēmani mēs tikāmies un sadarbojāmies ik dienas. Uzzinājis, ka viņš ir rakstnieks, radās interese izlasīt kādu no viņa sacerējumiem, bet nevarēju nevienu sameklēt. Nekad neuzzināju, par kādiem briesmīgiem noziegumiem viņš Latvijas neatkarības laikā turēts ieslodzījumā. Nodomāju, ka jaunībā viņu varbūt bija savaldzinājusi komūnisma mācība par jaunās pasaules celšanu, kur valdīs taisnība un darbs. Iespējams, viņš bija izplatījis no Padomju Savienības ievesto propagandas literātūru, darbojies nelegālā spiestuvē. Nekas neliecināja, ka viņš būtu dzimis fanātisks revolūcionārs. Viņš zināja, ka mēs, vecie darbinieki, nekādi komūnisti neesam un arī necentās mūs par komūnistiem pāraudzināt. No darbabiedriem vēlāk uzzināju, ka Lēmanis bijis pikts uz mani, jo negribējis laist viņu radiofōnā, neatzinis Viļa Lāča parakstīto iecelšanas dokumentu. Taču citi viņu pārliecinājuši, ka viss noticis pareizi. Lēmanis man nekādā veidā necentās atdarīt par pirmās dienas nepatikšanām iecelšanas dokumenta dēļ, kaut viņam tāda iespēja bija. Tāpēc domāju, ka Lēmanis nebija ļauns cilvēks. Radiokomitejā viņam līdzās grozījās divi vīri: Apsītis un Ardamatskis. Apsītis bija Maskavas latvietis, vīrs krietni pusmūžā, iespējams, komūnistu partijas uzticības vīrs, atsūtīts uz Latviju, lai noklausītos darbinieku sarunas, un, ja vajadzīgs, ziņot. Pēc kāda laika sākām domāt, ka viņš nav pārāk dedzīgs komūnists. Ko viņš, Maskavā dzīvodams un tikai propagandas ziņas klausīdamies, varēja zināt par dzīvi Latvijā? Šķiet, viņš apbrīnoja latviešu strādīgumu un augsto dzīves standartu, salīdzinot ar Padomju Savienību. Viņš varbūt gudroja, cik piecgadu vajadzēs, lai lielā Padomju valsts sasniegtu tādu labklājības līmeni, kāds bija Latvijā. Ardamatskis latviski nesaprata, bet tomēr ik dienas grozījās starp radio darbiniekiem. Ardamatskim komandējums uz Latviju visādā ziņā sagādāja pārsteigumu. Tā kā bija jūnijs, silts vasaras laiks, Ardamatskis bija atbraucis uz Rīgu ar žaketi mugurā un tikai kurpēs, bez zeķēm. Viņš aizbildinājās, ka izbraucis makšķerēt un, saņemot rīkojumu, bez kavēšanās braucis taisnā ceļā uz Rīgu, pat neiegriežoties mājā. Padomju rublis bija pielīdzināts Latvijas latam, sudraba pieclatnieki brīvā apgrozībā, un Rīgas veikalos vēl dārgu ārzemju audumu diezgan. Padomju rubļu Ardamatskim netrūka. Pēc dažiem mēnešiem viņš staigāja glītā, pēc mēra šūtā dārga auduma uzvalkā un viņam droši vien kājās bija arī zeķes. Ar Apsīti man darbā tiešas saskares nebija, mēs gan katru dienu tikāmies un draudzīgi sasveicinājāmies. Tā kā Ardamatskis prata tikai krieviski un manas krievu valodas zināšanas bija vājas, sarunāties nevarējām. Radiokomitejas vadība ierosināja katram darbiniekam uzsākt nopietnu krievu valodas mācīšanos, un arī es sarunāju krievu valodas stundas.

1941.22.VI kļuva zināms, ka Vācija sākusi uzbrukumu Padomju Savienībai. Nākamās dienās vācu armija virzījās uz austrumiem neticamā ātrumā. Radiokomitejā Apsīti pēdējo reizi redzēju 29. jūnija priekšpusdienā. Viņš bija tērpies militārā uniformā. Arvīds Klāvsons bija atcelts no Informācijas daļas priekšnieka amata un par priekšnieci iecelta Helēna Vide. Šķiet, viņa visas radiofōnā nolasāmās ziņas saņēma no Maskavas, bija tikai jāparūpējas par to pareizu pārtulkošanu. Par ziņu lasītāju krievu valodā pieņēma sarkanmatainu jaunekli Anatolu Imermani; stāstīja, ka viņš arī rakstot dzejoļus. Radiokomitejā darbinieku lietas Vispārīgā nodaļa nekārtoja; tādai vajadzībai tika radīta Kadru daļa. Ar Helēnu Vidi es tikos reti, taču reiz noskaidrojām, ka esam pazīstami kopš bērnības. Mana tēva Friča Ieviņa vadītajā Rīgas pilsētas 16. pamatskolā bija mācījušās māsas Helēna un Marta Graudas, un Helēna bija manas māsas klasesbiedrene. Viņām bija mazāks brālītis Fricītis. Mēs ar māsu bērnībā reiz viņus apciemojām mājās Zasulauka tuvumā. Helēna mani atcerējusies, tikko ieradusies Radiokomitejā un dzirdējusi manu vārdu. Es viņu vairs nepazinu, turklāt viņai bija cits uzvārds. Izrādījās, ka Helēna, pa partijas kāpnēm kāpdama, bija tikusi augstu. No Maskavas uz Rīgu darbā Informācijas daļā bija atsūtīta vecīga latviete Feldmane, gaŗa auguma, kalsna, sirmiem matiem. Tikko radās iespēja, mēs labprāt ar viņu aprunājāmies, jo ļoti gribējās ko uzzināt par latviešiem Krievijā. Ilgus gadus nodzīvojusi svešumā, viņa jutās kā atbraukusi pie savas tautas, nevis kā komūniste pie kapitālistiem – plūtokratiem. Mēs labi sapratām, ka viņa nedrīkst kritizēt Staļina tīrīšanas, kuŗās aizgāja bojā tūkstošiem latviešu. Reiz, par kādu notikumu stāstīdama, Feldmane teica: Tas notika 1937.gada ziemā, kad Maskavā bija lielais bads… Mēs, to dzirdēdami, aiz pārsteiguma iepletām acis. Maskavā bads? Par badu Maskavā neko nebijām dzirdējuši. Bagātajā Krievijā, strādnieku paradīzē, bads? Feldmane aprāvās pusvārdā. Viņa apķērās, ka izpļāpājusies, un centās glābt, kas glābjams: Nu, gluži bads jau nebija, bet kartupelīši, ko mums atveda, bija tādi maziņi, sasaluši, puspuvuši…

Maskavā dzīvoja viens no ražīgākajiem latviešu padomju rakstniekiem Eduards Zilbers, kuŗa rakstnieka vārds bija Sudrabu Edžus. Pēc 1940. gada rakstnieks Ernests Birznieks Upītis nolēma aizbraukt uz Maskavu apciemot jaunības draugu Sudrabu Edžu. Rakstnieka meita Ņina Birzniece bija radio mašīnrakstītāja un pēc sava tēva ceļojuma stāstīja mums, darbabiedriem, par tēva pieredzēto Maskavā: Tēvs atrada Sudrabu Edžu Maskavā daudzstāvu ēkas nekurinātā jumta istabiņā, kažokā, kažokādas cepuri galvā, sildām rokas pie karstas tējas glāzes. Ārā bija -40°C sals un istabā gandrīz tāpat. Tā dzīvoja cildinātais Tautas rakstnieks Padomju Savienībā... Patriots Sudrabu Edžus nomira Maskavā 1941.30.I, viņa pelnu urna apglabāta Rīgā Raiņa kapos.

RADIOKOMITEJAS MŪZIKAS NODAĻA. Pēc Latvijas uzņemšanas Padomju Savienībā komūnistu valdība par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem uzskatīja daudzināt „buržuāziskās” Latvijas trūkumus. Padomju propagandas aparāts nemitīgi skandināja, ka strādnieki Latvijā dzīvojuši trūkumā un badā, jo valdība gādājusi tikai par mantīgo šķiru. No Maskavas tika saņemts rīkojums izsludināt pieteikšanos radiofōna orķestrī visiem mūziķiem, kuŗiem šī iespēja līdz šim bijusi liegta un kuŗi atstumti savas polītiskās pārliecības dēļ, aicināja pieteikties un ierasties uz pārbaudi. Pārbaudes komisijā darbojās radiokomitejas Mūzikas daļas vadītājs Jānis Mediņš, no konservātorijas atnāca Ādolfs Ābele, un par trešo pieaicināja latviešu visu laiku ievērojamāko mūzikas kritiķi komponistu Jāni Zālīti. Vijolnieku pārbaudītāji bija docents Eduards Vīnerts, čellistu – docents Atis Teichmanis. Mani norīkoja protokolēt. Instrumentālistu pārbaude notika pēcpusdienā radiofōna pirmajā studijā, kuŗā mūziķus ieaicināja pa vienam. Skaļi izsludinātā pārbaude piedzīvoja galīgu neveiksmi. Jau pirms pārbaudes sākuma viegli varēja pateikt, kādi būs rezultāti. Latvijā uz katra ielas stūŗa nestāvēja talantīgs mūziķis, kas var spēlēt kā Nikolo Paganīni. Visiem spējīgākajiem mūziķiem jau bija darbs – radio vai operas orķestrī, Liepājas un Jelgavas pilsētas orķestrī. Latvijā talantīgie mūziķi tika meklēti, nevis atstumti. Turklāt Latvijas mūziķu pasaule bija vēl tik maza, ka visi cits par citu zināja: kad beidzis konservātoriju un ko dara. Uz pārbaudi ieradās četri vai pieci vijolnieki. Viens no viņiem, vīrs pusmūža gados, spēlēja cirka kapellā un atnāca mazliet iestiprinājies, lai vairāk dūšas, droši vien domādams, ka neko zaudēt nevar. Eduards Vīnerts nolika viņam priekšā notis, un viņš sāka spēlēt, sākumā gluži sparīgi, bet tālu netika, jo viņa pirksti tādai mūzikai bija par stīviem un negribēja klausīt. Varbūt cirka kapellā viņš bija labs diezgan, bet ne simfōniskajam orķestrim. Pēc vairāku kandidātu pārbaudes bija jāatzīst, ka neviens no viņiem neatbilst prasībām. Čellistu bija vēl mazāk, un rezultāts bija tāds pats. Docents Atis Teichmanis lūdza, lai komisija pārbauda vēl vienu čellistu. Ienāca stalts jauneklis; viņam nolika priekšā notis. Pārbaudītāji atplauka, viņu drūmajās sejās parādījās smaids. Jā, beidzot ieradies mūziķis! Atis Teichmanis bija pārliecinājis atnākt uz pārbaudi savu talantīgāko skolnieku Edgaru Tonu, kurš studēja konservātorijas pēdējā kursā un nemaz nebija vēlējies pieteikties radiofōna orķestrī. Teichmaņa pierunāto Edgaru Tonu pieņēma.

Radikomitejā komūnistu valdīšanas laikā tika paveikts arī kas pozitīvs – nodibināja radiokomitejas kori. Par radiofōna koŗa diriģentu uzaicināja operas koŗmeistaru Teodoru Kalniņu. Tapa pirmais profesionālu dziedātāju koris Latvijā. Radiokomiteja izsludināja aicinājumu dziedātājiem pieteikties uz pārbaudi, un pieteicās gan konservātorijas studenti, gan jau konservātoriju beigušie. Teodors Kalniņs atrada arī labus mūzikāli neskolotus dziedātājus, kuŗus varēja pieņemt profesionālā korī. Kāds korists mums pastāstīja, ka visiem, kuŗi pieteikušies radiokomitejas korī, bijis jāiesniedz dzīves apraksts un, kā zināms, komūnistu valdība vēlējās, lai visiem nākamiem dziedātājiem būtu proletāriska izcelsme. Dziedātāja tēvam piederējis veikaliņš, un par tāda fakta noslēpšanu vainīgais būtu smagi sodīts. Viņš rakstījis: Mans tēvs nokļuva bezizejas stāvoklī un atvēra veikalu.

DEPORTĀCIJAS, KAŖŠ AR VĀCIJU.1941.14.VI, darbā ieradušies, mēs cits no cita uzzinājām, ka naktī bez iepriekšēja brīdinājuma apcietināti un aizvesti tūkstošiem latviešu. Uz darbvedību atnāca noraudājusies sieviete un žēlojās, ka viņas vīrs naktī apcietināts un aizvests kļūdas dēļ. Viņš taču neesot nekāds aizsargs, kā teikuši apcietinātāji, bet, mūziķis būdams, tikai spēlējis aizsargu orķestrī. Radiofōna darbinieki viņai palīdzēt nevarēja. Sapratām, ka nākamā naktī tas pats var notikt ar mums.

Arī es steidzos sagādāt krietnu ceļa somu, iekšā saliku veļu, drēbes, pāri jaunu zābaku un ko citu noderīgu tālam ceļam. Drīz vien sekoja nākamais uztraukums. Brīdī, kad radiokomitejā saņēmām ziņu, ka vācu armija uzbrūk Padomju Savienībai, mēs gadījāmies kopā trijatā: Mirdza Ķempe, Arnolds Grava un es. Padomju varas pēdējās dienas Latvijā bija drausmīgas. Sarkanarmieši, kuŗi tik varonīgi bija piedalījušies bezpalīdzīgo, neaizsargāto deportējamo apcietināšanā, bēga no Baltijas valstīm kā zaķu bars. Redzējām padomju kaŗavīrus plūstam cauri Rīgai braukšus, kājām, pānikā skrienam, klibojam, bez apaviem, lupatām aptītām kājām. Šad tad pilsētā dzirdēja šāvienus. Rīgā terrors sasniedza neiedomājamu pakāpi. Izglītības ministrijas skolu departamenta vicedirektors Arnolds Čuibe bija atvēris logu, un abi ar dēlu skatījušies ārā. Krievu kareivji tēvu un dēlu nošāvuši. Nākamā dienā Rīgā bija izlikti paziņojumi, ka Čuibes atvēruši logu, lai signālizētu ienaidnieka lidmašīnām, tāpēc uz vietas sodīti ar nāvi. Radiokomitejai bija atvēlēts lietot Melngalvju namu, galvenokārt lieliskās koncertzāles dēļ, un radiokomiteja algoja sargu, latvieti, kam amata vajadzībām bija izsniegts šaujamierocis ar atļauju to nēsāt un lietot. Krievu kareivis bija pamanījis Melngalvju nama sargu ar ieroci un uz vietas nošāvis. Vēlāk uzzināju, ka mans radinieks, Valsts technikuma audzēknis, bija izgājis Daugavmalā paskatīties, vai vēl ir satiksme ar Pārdaugavu, lai tiktu atpakaļ mājās, un krievu kareivis viņu nošāvis. 29. jūnija rītā no Pārdaugavas uz radiokomiteju aizgāju kājām, jo sabiedriskais transports nedarbojās. Todien ne visi ieradās darbā. Sagājām bariņos un prātojām, kas notiks. Radiokomitejas vadība bija jau aizgājusi. Mūsu istabā ienāca kāds techniķis un teica, ka deg Pēteŗbaznīca. No mūsu darbistabas logiem skats bija tikai uz austrumiem, Vecrīga nebija redzama. Iegājām direktora kabinetā. Redzējām, ka no Pēteŗbaznīcas torņa, kas bija augstākā koka konstrukcijas celtne Eiropā, cēlās melni dūmu mutuļi, un tiem pa vidu šaudījās sarkanas liesmu mēles. Liesmas kāpa augstāk līdz pašai smailei – gailim. Uz ielām neredzēja neviena cilvēka. Šur tur atskanēja pa šāvienam un pa ielu aizdrāzās kāda smagā automašīna. Radiokomitejas vadība par rīkotāju un vadītāju bija atstājusi vicedirektoru Jāni Magoni. Viņš nebija komūnistu partijā, tomēr radiokomitejas laikā saglabāja savu līdzšinējo radiofōna amatu. Viņam bija izsniegta krievu šautene. Likās, viņš bija saņēmis rīkojumu cīnīties pret uzbrucējiem un aizstāvēt radiokomiteju līdz pēdējai iespējai. Vairākkārt biju dzirdējis Jāni Magoni apliecinām, ka viņš ir 1905. gada revolūcionārs, bet bija grūti iedomāties, ka mierīgais, klusais darba darītājs, kādu vācieti ieraudzījis, būtu sācis lādēt un šaut. Tā kā tādos apstākļos nekāda strādāšana nebija iespējama, pēcpusdienā devāmies uz mājām. Izgāju cauri Vecrīgai uz Daugavmalu. Nekādas satiksmes ar Pārdaugavu nebija – pontontilts sabojāts, kuģīša neviena. Redzēju Daugavmalā latviešu milici un gāju aprunāties. Parādīju viņam savu radiokomitejas dienesta apliecību un prasīju, kāda ir iespēja tikt uz mājām, uz Pārdaugavu. Milicis man nevarēja palīdzēt: kaŗa apstākļu dēļ satiksme ar Pārdaugavu pārtraukta, man jāpaliek Rīgā. Tikai vēlāk uzzināju, kādās briesmās biju iekūlies, iznākdams Daugavmalā – krievu kareivis mani būtu nošāvis bez vārda runas. Trīs naktis dabūju pārgulēt pie viena vai otra darbabiedra.

VĀCU OKUPĀCIJA. 1941.1.VII rīts atausa jauks un saulains. Rīgā viss bija klusu, kaŗa trokšņi norimuši. Krievus nekur vairs neredzēja. Atnācu uz radio kopā ar Rūdolfu Miķelsonu, altvijolnieku, kuŗa mājās iepriekšējo nakti biju pārgulējis. Pie pasta ēkas ārdurvīm stāvēja liela auguma vīrs ar dekorātīvu zobenu rokā un stingri noprasīja, kas mēs tādi. Parādīju viņam savu dienesta apliecību. Pienāca komponists Jānis Ivanovs, un mēs sirsnīgi sasveicinājāmies. Durvju sargs mūs ielaida, un mēs priecīgi kāpām augšā uz savām darba telpām trešajā stāvā. Cits pēc cita ieradās darbinieki, arī Vispārīgās nodaļas vadītājs Jēkabs Rasmanis. Visiem bija pacilāts garastāvoklis: krievi projām, nevienam vairs nedraudēja ne nošaušana, ne apcietināšana, ne deportācija uz Sibiriju. Daudziem par lielu pārsteigumu radiofōna direktora kabinetā sēdēja svešs vīrs. Vēlāk uzzinājām, ka tas esot „Latvijas filmas” direktors, inženieris Alberts Jekste, ko mūsu techniķi bija uzaicinājuši uzņemties radiofōna direktora amatu. Mēs sapratām – pēc komūnistu aiziešanas radiofōns dažas dienas šķietami bija palicis bez vadības, un uzņēmīgu vīru grupa bija nolēmusi vadību pārņemt savās rokās. Inženieri Albertu Jeksti amatā neviens nebija ne iecēlis, ne ievēlējis, viņš vienkārši sēdēja direktora kabinetā ar acīmredzamu nodomu tur arī palikt. Taču labāk likās samierināties ar notikušo, līdz iegūstam legāli ieceltu priekšnieku, nekā skaļi protestēt un apsūdzēt Jeksti vācu administrācijai par nelegālu, patvarīgu amata piesavināšanos. Viņam bijusi pieredze uzņēmuma vadībā, kas nemaz nebija jāapliecina, jo iestrādājies personāls turpināja darīt savu darbu kā precīzs Šveices pulkstenis. Pirmā diena Latvijas LR bez krievu klātienes bija satraukumu pilna. Pulksten 10.00 visus darbiniekus saaicināja lielākajā telpā, pirmajā studijā. Vācu valodā mūs uzrunāja Rīgas komandants pulkvedis Ullersbergers; viņš ziņoja, ka vācu armija Rīgu atbrīvojusi, un nobeidza savu uzrunu latviešu valodā: Dievs, svētī Latviju! Atskaņoja skaņuplati – Latvijas himnu, ko dzied koris orķestŗa pavadījumā. To dzirdēja visā Latvijā. Raidījumi no Rīgas bija atkal uzsākti.

Radiofōnā viens no pirmajiem darbiem bija saplēst komūnistu partijas dižvīru – Ļeņina, Staļina, Molotova, Vorošilova un citu portretus, kuŗi bija vai katrā telpā. Tas tika paveikts ar skaļām gavilēm un skanot smiekliem. Pusdienas laikā izgājis pastaigāties, redzēju operas priekšā uz bruģa gabalos sašķaidītu milzīgo Ļeņina ģipsa krūštēlu, kas bijis novietots starp baltajām kolonnām operas balkonā. Rīgas ielās 1. jūlijā valdīja svētku noskaņa. Likās, latvieši pēkšņi aizmirsuši visu par bargajiem vācu baroniem, kuŗi simtiem gadus kalpināja latviešu zemnieku bez saulītes vakarā. Protams, par bļaurīgo Hitleru neviens nejūsmoja. Taču latvieši cerēja, ka vācieši panāks deportēto vilcienus un atbrīvos apcietinātos. Daudzi bija pārliecināti, ka vācu armija, padzīdama komūnistus, izglābusi viņus no drošas nāves. Tauta sagaidīja vācu kaŗavīrus kā atbrīvotājus, meitenes skrēja viņiem pretī, lai pasniegtu ziedus. Vācieši ienāca Rīgā kā pastaigā parkā – vasaras tērpos, atrotītām piedurknēm. Tie bija gaišmataini, smaidīgi puiši, pretstatā sarkanarmiešu tumšajām, neizteiksmīgajām sejām, netīrām, tumšām, noputējušām uniformām un cepurēm ar puļķīti galā. Dažu vācu vienību kareivjiem galvā pat nebija bruņucepures. Komūnisti, bēgdami no Rīgas, rekvizēja visus satiksmes līdzekļus: vieglās un smagās automašīnas, arī autobusus, bieži vien ar visiem šofeŗiem, tā ka Rīgas pilsēta bija pavisam nabaga. Vidzemes šosejas malā mētājas neskaitāmas sabojājušās automašīnas, ko steigā nebija iespējams salabot. Taču izrādījās, ka latviešu šofeŗi zināja, ko dara un, kad komūnisti bija projām, pēc maza remonta automašīnas atkal bija lietošanas kārtībā. Rīdzinieki līksmi aplaudēja, ieraugot dažus pavisam jaunus pilsētas autobusus, ko komūnisti nebija paspējuši paņemt. Pa ielu, priecīgu saucienu pavadīti, pastaigājās Latvijas armijas virsnieks un aizsargs košā parādes uniformā. Tikai pirms nedaudz dienām viņi abi būtu vai nu uz vietas nošauti, vai arestēti un deportēti uz Sibiriju tikai par parādīšanos uniformā. Pēc darba Krišjāņa Barona ielā satiku draugu, slavenā ārsta dēlu Iļju Livšicu. Pēc deportācijas bijām priecīgi viens otru redzēt dzīvu; deportēts bija arī žīdu tautības zinātnieks profesors Pauls Mincs, pie kuŗa es iepriekšējā pavasarī biju izturējis valsts pārbaudījumu krimināltiesībās. Abi priecājāmies, ka komūnisti no Rīgas padzīti. 1.jūlijā tiku uz mājām Pārdaugavā, kur mājinieki mani bija izgaidījušies trīs dienas. Māte bija saņēmusi policijas pavēli izkārt pie mājas Latvijas karogu, bet tā mums vairs nebija, jo komūnistu laikā bija pavēlēts Latvijas karogus iznīcināt. Māte darīja vienīgi iespējamo: pārgrieza sarkano PSRS karogu un iešuva vidū baltu sleju. Padomju karoga sarka­nums gan nebija īstā krāsa, bet sākumā bija jāizlīdzas. Dārtas ielā Pārdaugavā 1.jūlijā pie katras mājas tika izkārts Latvijas karogs.

Vācieši ļoti drīz mums lika manīt, ka tagad viņi Latvijā ir kungi. Visi raidījumi, jo sevišķi ziņas, tika pakļautas stingrai vācu kontrolei. Latviešiem bija jāpierod, ka turpmāk no rīta līdz vakaram tiks slavēts Hitlers un nacionālsociālisms. Jau agrāk saņēmām iedzīvotāju vēstules par nebūšanām un nekārtībām. Šoreiz bija saņemta vēstule no Latgales ar sūdzību, ka pagasta jaunieši-aktīvisti kādam latvietim ar krievisku uzvārdu konfiscējuši VEFa lielo četrlampiņu radiouztvērēju, jo viņš droši vien nodomājis klausīties pretinieka radioraidījumus. Šad tad biju uz līdzīgām vēstulēm atbildējis un pārrunāju šo gadījumu ar vecākiem kollēgām. Līdz ar krievu aiziešanu padomju likumi Latvijā vairs nebija spēkā, vācu likumi vēl nebija izsludināti, tātad jāvadās pēc Latvijas likumiem. Vienojāmies par to ziņot Rīgas prefektūrai, lai tur izlemj, vai vietējiem palīgkārtībniekiem ir vai nav tiesības konfiscēt mantu pēc pašu ieskatiem. Prefektūras plašajā priekštelpā redzēju gaŗu cilvēku rindu. Es pat nebūtu zinājis, kāda iemesla dēļ cilvēki te stāv, ja no rindas nebūtu iznākusi radiokomitejas kollēga – agrāk pārdevēja ārzemju grāmatu veikalā Brīvības bulvārī, kur es šad tad iegriezos, cerēdams atrast kādu labu grāmatu. Viņa man savulaik ieteica dažas ļoti vērtīgas grāmatas vācu valodā, un ar laiku kļuvām itin labi paziņas. Vācieši bija izsludinājuši pavēli visiem žīdiem piereģistrēties prefektūrā, un viņa atnākusi, lai pavēli godīgi izpildītu. Kā kaut ko ļaunu paredzēdama, viņa bija ļoti izbijusies un zinādama, ka radiokomitejā strādāju par juriskonsultu, lūdza, vai varētu viņai palīdzēt, jo viņa neapzinoties neko ļaunu darījusi. Krievu okupācijas laikā viņa bija viena no visklusākajām darbiniecēm, nekādās skaļās bravūrīgās komūnistu aktīvitātēs nepiedalījās. Ieteicu viņai atsaukties uz mani, ja viņu apvaino kādā ļaunprātīgā rīcībā, es varu apliecināt, ka tā nav taisnība. Prefektūrā kārtībniekam pateicu sava nāciena iemeslu. Mani aizvadīja pie kāda darbinieka. Iedevu viņam no Latgales saņemto vēstuli un pateicu savu viedokli – par mantas konfiskāciju lemj tiesa uz likuma pamata, to neklājas darīt palīgkārtībniekiem pēc saviem ieskatiem. Policists apsolījās šo lietu noskaidrot. Nākot atpakaļ, savu radiokomitejas kollēgu gaŗajā rindā vairs neredzēju. Pastāstīju par prefektūrā redzēto un sarunu ar radiokomitejas darbinieci, kas bija ieradusies piereģistrēties. Tā kā man bija radiokomitejas juriskonsulta apliecība, nolēmām, ka varu vēlreiz aiziet uz prefektūru. Devos uz turieni nākamā dienā. Gaŗās rindas vairs neredzēju. Mani sūtīja un vadāja no vienas amatpersonas pie citas, līdz nonācu lielā kabinetā. Spriedu, ka esmu nokļuvis pie kāda augstāka priekšnieka. Mēs, protams, runājām latviski. Uzrādīju viņam dienesta apliecību un paskaidroju sava nāciena iemeslu – varu liecināt radiokomitejas darbiniecei par labu. (Šīs sievietes vārdu esmu aizmirsis.) Augstais priekšnieks noklausījās manu ziņojumu, bet tad ļoti bargā balsī, kā ar cirvi noskaldīja, ka viss tiek darīts pēc augstākas pavēles un nevienam nav atļauts iejaukties. Gāju atpakaļ un izstāstīju kollēgām, kas man bija teikts. Pieminēto sievieti pēc tam vairs neesmu redzējis. Nožēloju, ka man toreiz nebija zināms, kādas briesmas viņu sagaida, un nevarēju viņu brīdināt. Īsā laikā pieradām dzirdēt propagandu, ka žīdi ir komūnisti un plāno pārņemt pasaules virskundzību; jau kopš 1.jūlija to skandināja radiofōnā no rīta līdz vakaram, vietā un nevietā. Mēs sapratām, ka nacionālsociālisti par to nedebatē, viņiem tas tāpat kā komūnistiem marksisms un ļeņinisms bez iebildumiem bija „jāpieņem zināšanai”.

Māte man pastāstīja, ka saņemts policijas rīkojums uz neilgu laiku atvēlēt naktsmājas vienam vācu kaŗavīram. Jāēdina viņš nebūšot, jo ir armijas uzturā. Papildgultas mūsu dzīvoklī nebija, bet ēdamistabā pie sienas stāvēja gaŗa kaste, ko dēvējām par pūralādi. Māte tajā turēja palagus, ziemas segas, lielos galdautus. Šai kastei bija uzklāts šaurs matracītis, parasti tur sēdināja ciemiņus. Kaste bija gaŗa diezgan, tā ka vācu kaŗavīrs uz tās dažas naktis varēja pārgulēt. Mani vecāki, tēvs un māte, bija pensionējušies skolotāji. Māsa strādāja par ārsti 2.pilsētas slimnīcā. Kādu dienu, pārnācis no darba, redzēju, ka uz pūralādes sēdēja vācu kaŗavīrs. Māsa arī jau bija mājās. Māte, kā katru dienu, aicināja mūs pie galda. Taču bija neērti ēst, kādam cilvēkam uz mūsu mielošanos tikai noskatoties. Māte uzlika galdā vēl vienu šķīvi un aicināja svešinieku mums pievienoties. Ēdiens bija ļoti vienkāršs, jo krievi bija paspējuši Latvijas saimniecību paputināt. Viras katlā bija saknes un dārzeņi un tikai mazliet gaļas, vairāk garšas pēc. Vācietis pateicās par aicinājumu, piesēdās pie galda un ēda kopā ar mums. Mana māte bija strādājusi par vācu valodas skolotāju pamatskolā un prata runāt vāciski, arī mans tēvs. Sākām runāt. Viņš bija bavārietis, apmēram manā vecumā, futbolists, spēlējis Bavārijas izlases vienībā. Vaicājām par viņa ģimeni, un viņš parādīja no mājas atsūtīto fotografiju, uz kuŗas bija redzama jauna, glīta sieviete ar bērnu – viņa sieva Rozīte un meitiņa. Sievu viņš pēdējo reizi redzējis pirms diviem gadiem, meitiņu nekad. Viņš bija mobilizēts, cīnījies visās frontēs, kur vien sūtīts, laimīgi ticis cauri ar veselu ādu, tikai atvaļinājumam uz mājām vēl nebija pienācis laiks. Mēs zinājām, ka pēc dažām dienām viņš Rīgu atstās. Pēc pusdienām paaicināju viņu mūsu mājas pagalmiņā un nofotografēju ar fotoaparātu Minox. Lūdzu viņu iedot man sievas adresi, solīju, ka filmu attīstīšu un fotografiju aizsūtīšu viņa sievai. Tā arī izdarīju. Kaŗa laikā pasts darbojās lēni. Apmēram pēc mēneša saņēmu vēstuli no Vācijas svešā rokrakstā. Rozīte sirsnīgi pateicās par vīra pēdējo fotouzņēmumu. To viņa bija saņēmusi reizē ar valdības paziņojumu, ka vīrs kritis kaujā netālu no Latvijas robežas.

RRG AUSTRUMZEMJU RAIDĪTĀJI. Jūlija sākumā Rīgā ieradās radio jaunā vadība. Ieguvām jaunu, ļoti gaŗu nosaukumu: Reichsrundfunk Gesellschaft GmbH -- Sendergruppe Ostland -- Hauptsender Riga - Mit Sendern -- Modohn, Goldingen und Libau. Austrumzemju raidītāju grupas (Sendergruppe Ostland) priekšnieks-intendants bija Hanss Krīglers. Viņš sēdēja radiofōna direktora kabinetā. Pie sienas tur karājās lielformāta glezna, kuŗā bija attēlots Ādolfs Hitlers. Krīglers valkāja brūnu vācu civīldienesta uniformu (tautā šos ierēdņus sauca par „zelta fazāniem”), pie krūtīm viņam bija piesprausta nacionālsociālistu partijas nozīme. Visām radiofōna daļām un nodaļām bija vācu priekšnieki. Latviešu daļu un nodaļu vadītāji palika savā vietā un turpināja darīt savu darbu, vācieši tikai saņēma rīkojumus no Vācijas centra un droši vien ziņoja, ka darbs tiek sekmīgi un kārtīgi padarīts. Nezinu, cik ilgi radiofōna darbā palika Alberts Jekste. Viņu šad tad redzēja no tālienes tikai jūlija pirmajās dienās, un ar viņu runāja un darba lietas kārtoja tikai latviešu daļu un nodaļu vadītāji. Jekste uzturējās savā kabinetā un nekad neienāca Vispārīgajā nodaļā sasveicināties ar darbiniekiem, kā to bija darījis direktors Arveds Smilga. Par Rīgas, Madonas, Kuldīgas un Liepājas raidītāju priekšnieku bija iecelts doktors Drēze (Dröse). Vispārīgās nodaļas priekšnieks bija Merklīns, bet Grāmatvedības – Groile (Greule). Šie ierēdņi tikai sēdēja pie sava galda un par darbiniekiem nelikās ne zinis. Par Mūzikas daļas vadītāju bija iecelts doktors Kelčs (Költsch). Viņš sēdēja savā kabinetā, sūca pīpi, un ļāva visu darīt profesoram Jānim Mediņam. Vēlāk uzzinājām, ka doktors Kelčs publicējis pētījumus par komponistu rasisko izcelsmi un konstatējis, kuŗiem no viņiem ir neāriska izcelsme. Radiofōnam bija dots rīkojums neārisko komponistu darbus neatskaņot. Programmas sastādīšanas daļai bija veseli trīs priekšnieki: doktors Vānraus (Wahnrau), leitnants Probsts, kas veidoja atpūtas raidījumus vācu kaŗavīriem, un Flemings. Probsta programma izvērtās diezgan aktīva un plaša, jo vācu kaŗavīri bija tālu no dzimtenes, un viņu uzmundrināšanai bija nepieciešama piemērota programma ar mūziku, dziesmām un jokiem vācu valodā. Doktors Drēze bija četru Latvijas raidstaciju un arī Vispārīgās nodaļas, Programmas sastādīšanas daļas, Saimniecības daļas un Techniskās daļas augstākais priekšnieks. Drēzem varbūt bija kāda pieredze biroju vadībā, bet technisko zināšanu maz. Viņaprāt, Latvijas radiofōns ar visām techniskām iekārtām un raidītājiem bija un palika no Padomju Savienības iegūts kaŗa laupījums, un viņa vērīgā acs pamanīja, ka Rīgai ir tik izcilas techniskās iekārtas, kādu raidītājam Vācijā nav. Viņš par to bija ziņojis uz Berlīni un saņēmis atļauju Rīgai „nevajadzīgo” nomontēt un sūtīt uz Berlīni. Tādu pašu likteni piedzīvoja latviešu techniķu un inženieŗu sagādātie materiāli un rezerves daļas, kas pēc Reichsrundfunk GmbH galvenās vadības domām Vācijai bija vairāk vajadzīgas nekā Rīgai. Reiz tomēr Drēze savā rijībā aizrijās, un par to dabūja dārgi samaksāt. Galvenā pasta ēkā, līdzās radiofōnam atvēlētajām telpām pa taisnu gaiteni ejot, varēja nonākt PTD: Pasta-Telegrafa departamenta (PTD) radiotechniskā daļā, kuŗas priekšnieks ilgus gadus bija izcilais Latvijas radiofōnijas tēvs Jānis Linters. Latviešu inženieŗi un techniķi Latvijas brīvvalsts laikā bija sagādājuši PTD noliktavās izejvielas un materiālus, tāpat kā radiofōna techniķi un inženieŗi. PTD techniķi ziņoja Linteram un savam no Vācijas atsūtītajam priekšniekam, ka Drēze lien viņu noliktavā okšķerēt. PTD vācu priekšniekam nepatika, ka Drēze no kaimiņu iestādes nāk viņa daļā meklēt kaŗa laupījumu. Viņš bija pieteicis savam vietniekam Linteram izmest Drēzi, pamanot viņu PTD noliktavās. Mūsu darbistabai bija durvis uz gaiteni un caur aizvērtajām durvīm dzirdējām, kas tur notiek. Pazinu Jāni Linteru pēc balss, bieži biju dzirdējis viņu draudzīgi sarunājamies ar Vispārīgās nodaļas vadītāju Jēkabu Rasmani. Šoreiz Lintera balss skanēja kā pērkona dārdiens: Hinaus! (Ārā!). Sekoja skaļas lamas vācu valodā, un troksnis apklusa. Pēc minūtes gaitenī noklaudzēja smagi soļi, un viss apklusa. Mēs sapratām, ka noticis kas drāmatisks. Vēlāk PTD techniķi mums visu izstāstīja. Vācu priekšnieka tobrīd darbā nav bijis, un Drēze ielīdis noliktavās okšķerēt. Linters dzinis Drēzi prom, bet Drēze atsaucis no komandantūras sardzi un pavēlējis Linteru arestēt. Linters aizvests uz komandantūru, tikmēr techniķi sazvanījuši savu vācu priekšnieku un ziņojuši viņam par notikušo, viņš savukārt zvanījis uz komandantūru, pavēlējis Linteru atbrīvot un Drēzem licis Linteram atvainoties. Vācu priekšniekam bija augstāka civīldienesta pakāpe nekā Drēzem, viņš Drēzi arī krietni no­strostējis. Drēze aiz dusmām pavēlēja aizmūrēt durvis gaitenī starp radiofōnu un PTD. Tomēr galvenā pasta ēkā bija vēl citas durvis, un PTD techniķi tāpat kā līdz šim nāca tikties ar radiofōna techniķiem un otrādi.

TECHNISKĀ DAĻA VĀCU LAIKĀ. No Berlīnes tika saņemti algu apstiprinājumi Rīgas radiofōna darbiniekiem, un visi bijām pārsteigti, cik zemas algas paredzētas latviešu Techniskās daļas personālam. Noskaidrojās, ka vainojama Latvijas izglītības polītika. Latvija savas akadēmiskās tradicijas bija mantojusi no cariskās Krievijas un pārāk ilgi kavējusies piemēroties Vakareiropas līmenim. Krievijā universitātes kursu beidzējiem piešķīra „kandidāta gradu”, jo cilvēks ar universitātes izglītību varēja kandidēt uz zināmiem valsts amatiem. Latvijai nekādu valsts amatu nebija, ko piedāvāt universitāti beigušajiem, un Eiropā latvietim ar Latvijas universitātes piešķirto „kandidāta gradu” bija maz izredžu iegūt respektējamu amatu, ja uz to pieteicās Vācijas universitāti beigušie ar tādu pašu akadēmisko izglītību, bet ar doktora gradu. Latvijas universitāte turpmāk sāka piešķirt maģistra gradu. Radiofōna techniķi noskaidroja, ka Vācijā skola ar tādu pašu mācību līmeni kā Rīgas Valsts technikums absolventiem piešķiŗ inženieŗa gradu un universitātes technisko fakultāti beigušie saņem diplomēta inženieŗa gradu. Turpretim Latvijā technikumu beidzēji bija tikai techniķi, un inženieŗa gradu ieguva Latvijas universitātes absolventi. Tāpēc arī Reichsrundfunk GmbH apstiprinātās algas latviešu inženieŗiem bija tādas, kādas Vācijā saņemtu tech­nikuma beidzēji, un mūsu techniķiem vēl zemākas. Bija jāizcīna lielas cīņas un jāveic liels skaidrošanas darbs, lai pārliecinātu centru, ka latviešu techniskais personāls pelnījis daudz augstākas algas. Techniskās daļas darbinieki, inženieŗi un techniķi bija paraduši lasīt ārzemju techniskos žurnālus un iepazīties ar publicējumiem profesionālā literātūrā, kā arī ar jaunākiem pētījumiem un izgudrojumiem. Viņi drīz uzzināja, ka no Vācijas atsūtītajam priekšniekam nav diplomēta inženieŗa grada, tātad viņš ir tikai techniķis. Bruņojušies ar speciālo literātūru, latvieši sadomājuši sākt zinātnisku strīdu un gājuši pie priekšnieka, lai tas izšķiŗ, kuŗam taisnība. Priekšniekam nav bijis ne jausmas, par ko viņa darbinieki runā. Protams, kaŗa dēļ visi vācu spējīgākie un zinīgākie inženieŗi jau sen bija iesaukti un iesaistīti bruņotajos spēkos, un tādam aizmugures amatam kā Rīgas radiofōna Techniskai daļai, kas sekmīgi darbojās bez kādas vācu priekšniecības, sevišķi augsti kvalificēts vācu personāls nebija vajadzīgs. Latviešu techniķi bija čakli, ne tikai cenzdamies iegūt speciālo izglītību, bet arī nadzīgi uz visādiem niķiem un stiķiem, tostarp „velna dzīšanu”. Mums atstāstīja šādu gadījumu. Kāds techniķis, tukšas sērkociņu kastītes galā iespraudis divus sērkociņus, aizgājis pie vācieša un teicis: pieliec pirkstu pie abiem kontaktiem. Vācietis pielicis pirkstu. Latvietis prasījis: nu, vai tu mani? Vācietis teicis: nē. Latvietis prasījis vēlreiz: vai tu mani, ka tevi paķeŗ? Ar laiku mēs sākām prātot, ko radiofōnā nodarbinātie vācieši te pie mums aizmugurē dara, kad Vācijai frontē aizvien vairāk sāk trūkt kaŗavīru?

Anšlavs Eglītis glezno Vecrīgas drupas (1941.IX)

Vācu karavīri pie Brīvības pieminekļa (1942) Foto no RTMM arhīva