Ivars Antēns

AR DZIESMĀM UN DEJĀM JAUTRĀM*

Korista vēstule no Čikāgas

 

Tā latviešu dziedāšana un braukšana uz Dziesmu svētkiem ir tāda kā narkotika. Nu jau būs pagājis vairāk nekā 60 gadu kopš mūsu Augsburgas „Ausekļa” ģimnāzijas kora ceļojuma uz Dziesmu svētkiem Fišbachā 1948.gadā. No Čikāgas kora dziedātāji ir braukuši gan uz ASV austrumu, gan rietumu krastu, uz vidusštatu pilsētām, arī uz Rīgu. Bet, re, ja reiz iesācis, nevar vairs atmest, gribas vēl un vēl. Hamiltonas Dziesmu svētkos Kanādas Ontario provincē bija viss, kam jābūt krietnos dziesmu svētkos – labas dziesmas, labi diriģenti, dziedātāji un mūziķi, atsaucīga publika, labi rīkotāji. Tik labi svētki ilgi nebija bijuši, nu, vismaz kopš Ventūras Kalifornijā un, protams, Rīgas svētkiem 2008.gadā. Viena no svētku zvaigznēm bija galvenais mūzikas nozares vadītājs, Juris Ķeniņš, allažiņ redzams, gan modinādams, saulītei lecot, citus darbiniekus, gan vai visos mēģinājumos dodot svarīgus norādījumus, gan arī spēlējot kamerorķestrī vai uzņemoties pavadītāja lomu.

Ļoti izcilajā Latviešu mūzikas koncertā baudījums bija dzirdēt Vītola darba pirmatskaņojumu – Tautas dziesmu svītu, kas restaurēta pēc komponista piezīmju grāmatās atrastiem materiāliem. Pēc orķestra pēdējās piedevas Kur tu teci gailīti manu, no rītiņa agrumā? – kas Jura Ķeniņa ieskatā bija kļuvusi par tādu kā svētku darbinieku himnu, solisti un mūziķi saņēma ziedu veltes, tikai nabaga nošu šķīrējs palika bešā. Visos sarīkojumos tika pasniegtas ļoti līdzīgas puķes, protams, ne jau reiz dotās. Izskatījās pēc noorganizēta pasākuma. Kādam puķu audzētājam trāpījās labs „bizness.”

Rīgā svētkos kori dziedāja vai uz visiem stūriem – Vērmanītī, Doma laukumā, Līvu laukumā u.c. Arī Hamiltonā aiz galvenās Marriotta viesnīcas nelielā dārziņā turpat līdzās nīcēju teltīm pēkšņi redzu – nostājas dižens koris melnos „ancukos” un sāk raut vaļā – Rīgas Biznesa skolas koris Eināra Verro vadībā. Nodzied vienu dziesmu, ir tā ap 50 klausītāju, nodzied otru, nu jau vairāk kā 100. Un visi sauc: vēl! vēl! Kopā noklausījāmies kādas trīs vai četras dziesmas. Garām gāja Andrejs Jansons. Arī viņu lika pie diriģēšanas. Laba vieta naudas tērēšanai bija tirdziņš – gan par ēdamām, gan klausāmām, gan uzvelkamām un nēsājamām, gan skatāmām lietām. Pulka galdu, pilni ar iekš- un ārzemju ražojumiem, arī daudz Latvijā ražotu tvartu, „dīvīdiju”, vecmodīgi drukātu grāmatu, koka, stikla un māla izstrādājumu. No 100 dālderiem varēja tikt vaļā pavisam viegli, toties pilnīgi par velti varēja tikt pie 2012. gadā paredzēto Milvoku dziesmu svētku zaļi spožā reklāmai domātā rakstīkļa. Jā, Milvoku svētku galvenais priekšnieks ar visu savu mūzikālo ģimeni arī bija Hamiltonā, viens Brusubārdis diriģēja, divi spēlēja kamerorķestrī, pārējie pieci dziedāja.

Viesnīcas restorānos ēdieni bija dārgi un ne vienmēr tie gardākie, turklāt ilgi jāgaida, kamēr atnes. Arī uz rēķinu jāgaida vesela mūžība. Te nu gluži vietā bija Baltā telts turpat blakus viesnīcai – Toronto Latviešu centra ēstūzis „Pie bērziem” ar desiņām, skābiem kāpostiem, pīrāgiem, kotletēm u.c. latviešu iemīļotiem gardumiem. Turklāt par samērā pieņemamām cenām un acumirklīgu apkalpošanu. Viesnīcas krogā gan bijis latviešu alus, bet tas nu aizgājis pa tīro jau pirmajās dienās. Pats nedabūju ne nosmeķēt.

Neraugoties uz pasaules dižķibeli, kori un deju grupas sabrauca no visurienes. No Latvijas „Balsis”, „Burtnieks”, „Rīgas Biznesa skolas koris”, „Dzintars”. No Īrijas „Mazais letiņš” un „eLVē”. Pēdējā koristiem mēģinājumos dzelteni krekli ar uzrakstu uz muguras: Labāka sabiedrība. Viņu labās balsis un zinīgā dziedāšana padarīja katru mēģinājumu tikpat kā par koncertu. Tāpat deju grupas „Oglīte” no Rīgas, Rožupes pagasta dejotāji no Līvāniem, „Zemgaļi” no Jelgavas Ozolniekiem ar savu raito soli lika skatītāju kājām kustēties ritmā līdzi. Mēģinājumi ir tāda patīkama padarīšana, nav satraukuma, tikai laba jušana būt pulkā, darot kopēju lietu. No rītiem čaklās hamiltonietes cienāja mūs ar labām brokastīm. Varējām arī paši lietot tehnoloģijas brīnumu – beigeļu jeb baranku griežamo mašīnu. Mēģinājumos iznāca pavadīt vismaz 16 stundas, rāvām ko varējām, un panākumi neizpalika ne Garīgajā koncertā katedrālē, nedz arī Kopkora koncertā lielajā Hamilton Place zālē. Jāpiebilst, ka no viesnīcas istabas loga labi redzamā katedrāle tomēr nebija 10-15 minūšu gājienā no viesnīcas, kā minēts kādā svētku informācijas lapā. Salti meli – īstenībā pagāja 25 minūtes un galā slapja mugura... Kritiķi jau rakstīs par dziesmām un dejām no ekspertu skatījuma. Kā viens no dziedātājam varu teikt, ka Garīgajā koncertā pie sirds sevišķi gāja Okolo Kulaka Uz Tevi, mans Dievs, ko diriģents Egils Lipšāns novadīja tā, ka dziesma līgot ielīgoja dziedātāju balsis. Tad vēl Arnes Missa Dolente un Jermaka Sargi, Dievs, latviešu tautu! Intu Teterovski labi zinām kā izcilu diriģentu, atceramies arī kā sadziedāšanās izdarīgu rīkotāju pērngad Rīgā Mežaparkā pēc Noslēguma koncerta. Jermaka gabalā Teterovskis, kurš Hamiltonā kļuva par otru svētku zvaigzni – tūlīt aiz Jura Ķeniņa, dziedāja baritona solo.

Kopkoru koncertā bijām vairāk nekā 400 dziedātāju. Dziedājām, kā mums diriģenti noteica, uz pirkstgaliem. Sevišķi patika Beloglāzova Trīs rītiņi saule lēca, Saksa Saule kokles skandināja, Mences Neba maize pati nāca, Ordelovska Es biju māmiņai viena pati meitiņa, Jēruma Māsiņas atvadu deja, Jura Ķeniņa Aiz purviem, aiz mežiem saulīte lēca. Kaut arī klausītāji sita plaukstas, cik nu vien spēja, diriģenti laikam bija norunājuši neko neatkārtot. Koncerta beigās nespontāni nodziedājām Pūt, vējiņi! – bet dziedātājiem ar to nepietika, sākām saukt: Gaismas pili vēl vienreiz! Gaismas pili vēl vienreiz! – un tā kādas 25 reizes, līdz diriģenti par mums apžēlojās.

Svētku nagla, manuprāt, bija Viesu koru koncerts akustiski izcilajā Anglikāņu katedrālē. Kori „Balsis” un „Burtnieks”, gan dziedot atsevišķi, gan arī kopā, tik tiešām parādīja klasi. Un kur tad abi brīnišķīgie solo soprāni – Kristīna Zemberga („Balsis”) un Ilona Haņina („Burtnieks”)! Bez tam abas bija ļoooti dikti SMUKAS! Un, ja nu Teterovskim, Tomsonam un Lipšānam vēl nav nekādi ordeņi iedoti, tad nu par šo koncertu tiem tie noteikti pienākas. Koncertā tā atsitu plaukstu applaudējot, ka zili sasistā delna sāpēja visu nākošo dienu. Ļaudis, kam neiznāca aiziet uz ekumenisko dievkalpojumu, nokavēja nevien prāvestes Zušēvicas sirsnīgo sprediķi, bet arī kora „Balsis” sniegto Romualda Jermaka kantātes Paceliet sirdis pirmatskaņojumu. Dziesmu spēlē Meldermeitiņa (melodramma giocoso) iepriecināja Toronto jauno aktieru un dziedātāju labā latviešu valoda. Svētku ieskaņas koncerts Sitiet bungas bija kaut kas speciāls – ar dejām, dziesmām un tikai pāris apsveicēju ļoti īsiem apsveikumiem. Vislabāk patika Ai jel manu vieglu prātu. Pērngad Rīgā pēc svētkiem to dziedāja vienā dziedāšanā atceļā no svētku vietas uz 11. tramvaja piestātni, arī pašos tramvajos. Arī Brauna Saule, Pērkons, Daugava. Raiņa vārdi. Laikam jau tikai mazliet jāpaskrāpē mūsu it kā vakareiropeiskā āda, lai apakša parādītos sensenais latvis – Saule, mūsu māte, Daugav’, sāpju aukle, Pērkons, velnu spērējs, tas mūsu tēvs... Desmittūkstošgalvīgais svētku koris Mežaparkā mirdzošam sejām sauca: atkārtot! atkārtot!

Hamiltonas Centra lielajā zāle bija iespēja acīm izbaudīt spriganos soļus interesantajās un sarežģītajās jaundejās. Rīgas grupa „Oglīte”, manuprāt, sniedza to labāko – Dzirkstis lec dancojot, un ne tikai tāpēc, ka šajā grupā dejo arī mans Rīgas radinieks. Un kur tad vēl folkloras grupa „Ceiruleits” ar savu brīnumskaisto spēlēšanu Ieskaņas koncertā, Jaundeju skatē un deju lieluzvedumā. Diženi nostrādāts!

Rakstnieku pēcpusdienā pie apmēram 30 galdiem vairāk nekā 300 sirmgalvju un vismaz trīs jaunāki ļaudis ar tumšiem, nekrāsotiem matiem, kuri droši bija iemaldījušies, domādami, ka, varēs paēst par brīvu. Veselu galdu okupēja Čikāgas Literatūras grupas dalībnieki. Sevišķi patika Laimas Muktupāvelas teiktais un Sarmas Muižnieces dzeja. Toties „Tautas vakariņās” pietrūka goda galds ar rīkotājiem, diriģentiem, komponistiem, mūziķiem, danču meistariem, rakstniekiem, arī vēstniekiem un politiķiem. Taču jau gribējās noraudzīties svētku prieka radītājos, nopriecāties par viņu varēšanu. Bet nekā. Sēdi un ēd tik pie sava galda un pazūdi, pirms sākas balle tajās pašās telpās.

Varen lepnajā viesnīcā Marriott, kur pirms un pēc sarīkojumiem nebija viegli iekļūt liftos, katru rītu pie istabas durvīm atradās The Globe and Mail – izcila avīze ar labiem rakstiem, pārskatiem, jaunākajām ziņām. Salīdzinājumā ar amerikāņu avīzēm, ieskaitot manas mītnes pilsētas Chicago Tribune un Sun Times, tās vislabāk noderētu sagrieztas mazos četrstūra gabaliņos kāda butkā. Var jau teikt arī tualetē (atmiņā uzpeld kādreizēja Čikāgas piecīša Ulža Ievāna teiktais: Latvians are very cultured people, ladies have long evening tualets...). Runājot par mazmājiņām, 19.gs. celtajā Anglikāņu katedrālē koru mēģinājumos kādiem 500-600 cilvēkiem bija jāapmierinās ar vienu pašu mazu „būdiņu”. Starpbrīdī sievu rinda garu garā, vismaz pusstundas gaidīšana, un mēģinājums jau tūlīt turpināsies... Vīriem neatliek nekas cits kā uzupurēties – izdzīt visus no savējās mazmājiņas, nostāties sardzē pie durvīm, lai citi vīri netiktu iekšā, un laipni lūgt dāmām pieņemt šo upuri.

Atpakaļceļā uz Čikāgu galvā dziesmu melodijas un prieks par izcilajiem svētkiem.

Ilgi nāca, drīz aizgāja

Tie diženi Dziesmu svētki.

Piecas dienas, piecas naktis,

Ne nedēļas nepalika.

 

 

* No Artūra Krūmiņa libreta Alfrēda Kalniņa operai Baņuta (Līgo dziesmas)

 

Juris Kornets. XIII Latviešu dziesmu svētkos Kanādā (2009)

Juris Kornets. XIII Latviešu dziesmu svētkos Kanādā (2009)

 

 

---

 

 

Andrejs Jansons

PAR TRĪS TENORU KONCERTIEM

Jau kuro reizi trīs Latvijas Nacionālās operas tenori Miervaldis Jenčs, Nauris Puntulis un Guntars Ruņģis iepriecināja Ziemeļamerikas latviešus ar saviem koncertiem. 2009. gada turnejas programma sākās ar izteiksmīgi un saistoši nodziedātām operu un operešu ārijām, kā arī populārām dziesmām no pag.gs. 30.gadiem, kurām pavadījumus spēlēja izcilais pianists Gints Bērziņš. Bet lielu vilšanos sagādāja koncerta otrā daļa, kad publikai bija jāklausās nejauki skaļus, iekonservētus pavadījumus (canned music). Tīri vai gribējās prasīt atpakaļ pusi no samaksātās naudas! Ieskaņotu mūziku taču varam klausīties CD diskos un radio raidījumos cik uziet, nav tādēļ jāiet uz koncertu un jāmaksā nauda. To vēl varētu saprast, ja nebūtu cita pavadījuma, bet pianists Bērziņš pa to laiku sēdēja dīkā un grozīja pastiprinātāja pogas. Vai tad šādu gaumes nabadzības apliecinājumu bija vērts vest pāri okeānam? Tā vien liekas, ka mākslinieki bija pārāk zemu novērtējuši šejienes publiku, kā to liecināja aplausi, kas šīm dziesmām bija manāmi atturīgāki nekā pirmajā daļā. (Pirms vairākiem gadiem līdzīgu eksperimentu izmēģināja Ņujorkas Brodveja teātru producenti, atvietojot orķestrus ar ieskaņotu mūziku. Kas notika? Publika izrādes izsvilpa un pieprasīja atpakaļ naudu. Rezultātā producenti bija spiesti likt atpakaļ dzīvus orķestrus.)

Gadu tecējumā, sākot jau no okupācijas laikiem, Latvijas publika kļuvusi tik notrulināta, ka lielāko tiesu mūzikas teātros atskaņo skaļruņos, un skatītāji to pieņem par pašsaprotamu lietu. Nesen gadījās būt klāt kādā augstskolas mācību gada atklāšanas aktā Rīgas Latviešu biedrības greznajā Zelta zālē. Valsts himnu tur atskaņoja no skaļruņiem! Konservēta mūzika! Publika gan piecēlās kājās, bet retais himnu dziedāja. Negribētos domāt, ka Latvijā tāda nabadzība, ka nevarēja atļauties pianistu. Neatliek cits secinājums, kā rīkotāju gaumes trūkums vai varbūt nolaidība. Pat vismazākos latviešu centros Ziemeļamerikā attiecīgos sarīkojumos valsts himnu pavada dzīvs pianists vai ērģelnieks. Gaidīsim trīs tenorus atkal. Viņu programmas bez šaubām ir interesantas un viņi spēj publiku sajūsmināt, bet turpmāk – vismaz Ziemeļamerikas publikai – ar dzīvu mūziku!

Obojists, diriģents, komponists Andrejs Jansons beidzis Džuljarda mūzikas skolu (1960), Manhatenas mūzikas skolu Ņujorkā (1973), ieguvis muzikoloģijas doktora grādu Ratgersa (Rutgers) U. (1986), spēlējis dažādos amerikāņu orķestros, arī tos vadījis. Ņujorkas latviešu kora muzikālais vadītājs un galvenais diriģents, Ņujorkas koklētāju un dziedātāju ansambļa vadītājs. Komponējis mūziklus Meža teika (1972), Sarkangalvīte (1974), A Brush with Magic (1981), Gundega (1988), Laimes reibonī (1997) u.c. Ierakstījis vismaz pusduci albumu ar latviešu autoru skaņdarbiem. TZO (1996), PBLA Kr. Barona prēmija (1966, 1976), K. Gopera Fonda balva (1972, 1976).