Jaunā Gaita Nr. 259. decembris 2009

VIŅŠ MEKLĒ MARMORA TĒLAM NOLAUZTO ROKU...

Fikrets Demirāgs (Fikret Demirağ). Gaisos tālu medību balsis / Havada ince av sleseri. No turku valodas atdzejojis Uldis Bērziņš. Rīgā: Lietusdārzs, 2009. 59 lpp.

Rīgā latviešu tulkojumā iznākusi Kipras turku dzejnieka Fikreta Demirāga dzejas paša sastādīta dzejas izlase, kur ietverti no 1976. līdz 1998.gadam sacerēti darbi. Ar šo grāmatu atdzejotājs Uldis Bērziņš turpina latviešu lasītāju iepazīstināt ar mums ne visai pazīstamo Kipras turku literatūru. Tikai pagājušogad iznāca gados jaunāka Kipras turku dzejnieka Mehmeda Jašina krājums Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas, arī Bērziņa tulkojumā. Gadu pirms tam Bērziņš kopā ar Knutu Skujenieku bija autori vienreizējam notikumam Eiropas kultūras pasaulē, izdodot grāmatu Kipras dzeja, kurā apvienoti Kipras gan turku, gan grieķu dzejnieku darbu latviskojumi.

Fikrets Demirāgs, tagad jau turpat 70 gadus vecs, dzimis Kipras pilsētā Lefkē, bet augstskolu beidzis Turcijā – Ankarā. Viņš, tāpat kā daudzi mūsdienu Kipras dzejnieki, tiecas izcelt un uzsvērt Kipras un kipriešu īpatnējo identitāti, ko veidojusi salas īpatnējā vēsture un ģeogrāfija, kur līdzās dzīvo (..) abas tautas – Bizantijas mantinieces: grieķi un turki (10. lpp). Šī identitāte veidojama kā kaut kas īpatns, atšķirīgs no cietzemes turku vai grieķu kultūrām, bet ietekmēta no abām. Lai gan Kipras literatūru ne vienmēr pienācīgi uzņem Turcijā pašā, pasaules literatūras žurnāla World Literature Today 1996.gada rudens numurā Demirāgs ierindots starp labākajiem modernajiem dzejniekiem jebkur pasaulē, kas raksta turku valodā.

Demirāga dzeja tiecas radīt modernu mitoloģiju, kas izpēta un aptver gan seno grieķu, gan anatoliešu civilizācijas (WLT). Tā attēlo dabu un cilvēku, kas piesātināti ar vēsturi, kariem, senām kultūrām, mitoloģiju un reliģiju. (Manas krosenes iegrimst satrūdējušos augumos, / raud un raud – 20. lpp.). Vēsture sāpīgi izveidojusi kipriešu identitāti. Iepazīdamies ar Kipras grieķu dzejnieku Ģorgosu Moleski, Demirāgs drīz secina, ka 1974.gadā abi cīnījušies vienā kaujā pie Lokmasilāras, bet katrs savā pusē, kam seko apkampšanās: Labi, ka viens otru toreiz nenokāvām. Šāda vēstures untumu veidota identitāte, liekas, varētu latviešu lasītājam būt viegli saprotama.

Uldis Bērziņš ir viens no redzamākajiem latviešu tulkotājiem. Viņš ir poliglots, kas tulko ne tikai no slāvu un ģermāņu valodām, bet arī no latviešu lasītājiem grūtāk pieejamām valodām, piemēram, turku un seno islandiešu. Viņš latviešu kultūrā palīdz ienest pasaules seno kultūru klasiskos stūrakmeņus – viņš ir tulkojis seno islandiešu Eddu (skat. JG258), piedalījies arī Bībeles tulkošanas komisijas darbā, tulkodams Vecās Derības dzeju no senebreju valodas, šī gada vasarā pabeidzis; Korāna tulkošanu no senarābu valodas. Jau 1970. gados, t.i., padomju varas gados, Bērziņš kopā ar Knutu Skujenieku, Leonu Briedi u.c. bija pasauli sadalījuši ”interešu sfērās”, vadoties pēc valodu grupām. Viņi arī mudināja jauno paaudžu dzejniekus apgūt valodas literāru tekstu tulkošanas/atdzejošanas darbam. Tādā veidā latviešu kultūras apvāršņi tika sistemātiski paplašināti. Šo svarīgo darbu motivēja ne tikai dzejnieku tulkotāju pašu interese un ziņkārība par citu tautu kultūram, bet arī politiska pārliecība. Padomju Savienības monolītiskā vienveidība un iecerētā vienvalodība tika pakāpeniski drupināta. Padarīdami citu tautu kultūras pieejamas latviešiem, tulkotāji vienlaikus atgādina citām kultūrām, ka pastāv arī tāda latviešu valoda un kultūra. Šī ir loģiska un dabīga stratēģija latviešu kultūras pārdzīvošanai – saprasties un saistīties ar citām mazām kultūrām, ar minoritātēm, ar visu, kas atrodas pasaules kultūras galveno novirzienu perifērijā vai ir izņēmums tās likumībām.

Arī šodien, kad latvieši brīvi var sastapties ar visas pasaules kultūrām, ir veselīgi iepazīties ar citu tautu – it sevišķi mazākuma tautu – likteņiem un tajos saredzēt daudz pazīstamu pazīmju. Galu galā, vai tas nebūtu varējis būt trimdas latvietis, kas sarakstījis sekojošos Fikreta Demirāga vārdus?

Kad sakni izrauj no zemes, tai sāp,

tādas pat sāpes jūt zeme, kad sakni aizrauj,

te – miesas un kaulu traģēdija, ne mazāk;

purini, dauzi, vienalga paliek uz saknes

kaut kas no zemes, kurai tā nolaupīta,

bet zemē – saknei norautas spalvotas dzīslas.

(”Traģēdija. Sakne un zeme” – 29. lpp)

 

Juris Rozītis

 

Par rakstnieku un literatūrzinātnieku Juri Rozīti skat. JG257:9.