Jaunā Gaita Nr. 259. decembris 2009
Juris Rozītis
KAŅEPES UN ALUS
Fragments no topošā romāna Displaced Person jeb kāda latvieša stāja svešumā.
Jūlijs nekad saviem austrāļu skolas biedriem nestāstīja, ka viņš piektdienas vakaros iet latviešu baznīcas draudzes namā dejot tautas dejas.
Viņi to nebūtu sapratuši. Viņi būtu ņirgājušies. Tas bija kaut kas pilnīgi ārpus viņu priekšstatu loka. Folk dancing! Viņiem nāktu prātā jodelējošas sievietes puķainās kleitās ar mākslīgām blondām parūkām, kuras falši smaidīdamas met puķes no groziem, piespiestus pie krūtīm, vai vīrieši rūtainos kreklos ar lederhosen kājās, kuri stāv pie nedabīgām papes šķūņa kulisēm un siena gubām televīzijas studijā, sizdami karotes vai arī ar plaukstu sizdami pie dibena vai papēža, vai rokas vai partnera plaukstas, visu laiku nedabīgi smaidīdami. Kāda vella pēc lai Jūlijs tādā būšanā piedalītos?!
Moderns austrālis ir tiešs, patiess, bez pretenzijām, bez vecās sabiedrības izsmalcinātiem un liekiem izgreznojumiem. Eiropas kultūra ir trauslas porcelāna ganu meitenes un runāšana daiļskanības pēc. Austrāļi ir sviedri un āda, un sports un lakoniska patiesība vai – klusēšana. Eiropā – balti pūkaini jēriņi zaļās pļavās, Austrālijā – aita, kas ar vienu roku jāapgāž uz dēļu grīdas, ar otru jāapcērp, uzmanoties no sūdos saķepušās vilnas, kas dzirkles saķepina, un kuras brūces pēc cirpšanas ar darvu jāaptraipa, lai tās neiekaistu un sadzītu. Eiropā apbrīno balerīnu, kura, tērpta trikō ādā ar šifona frou-frou ap gūžām, māk uz kāju pirkstu pašiem galiem vairākkārt griezties pati ap savu asi. Austrālijā aplaudē futbola spēlētāju, kas, palēkdamies gaisā, atsperas pret sava pretinieka muguru un, uzstiepdamies trīs četru vīru augstumā, saķer bumbu.
Izejpunkti bija pilnīgi atšķirīgi.
Jūlijs ar saviem latviešu draugiem nerunāja par filmu. Fellini, Antonioni, Bergman, Godard bija vārdi, kas viņiem nekā neizteica. Polanski vārdu viņi bija dzirdējuši sakarā ar viņa sievas brutālo slepkavību narkomānu sektes rokās. Viņi droši vien pat nezināja, ka filmām ir režisori. Vienkārši sanāca aktieri un rāva vaļā! Viens labi šāva, viens ļoti vēsi, pat tad, kad dzīvība apdraudēta, mācēja kādu ironisku asprātību izmest, un cits atkal allaž atrada plikas vecenes savā gultā.
Mūzikā viņiem patika melodija, iztulkojams teksts (kas gan varēja būt drusku poētiski abstrakts, bet ne par daudz), dramatiski aizraujoša orķestrācija, aizraujoši ritmi, pie kuriem varēja labi dejot. Ja kāda rokgrupa savā dziesmā ielika pārāk garu instrumentālu iestarpinājumu, tad tas dziesmu sabojāja. Ja kāds pielietoja neritmiskas skaņas vai ieveda neparastus trokšņus pazīstamo instrumentu vietā, tad tam bija jānotiek ar mēru (kā Harrisona citāras dziesmā Norwegian Wood, bet tomēr ne galīgi ārpus rietumu mūzikas rāmjiem, kā Within You Without You, kur viņš nudien totāli izflipējies). Psihedēlijas vārdā gan varēja šo to atļauties – tas bija satraucoši un pikanti, bet nevajag jau trakot ārpus visiem rāmjiem. Varēja atļauties dziedāt:
Someone’s left the cake out in the rain,
All the sweet green icing’s flowing down... ja to pavadīja uzpūsti grandiozs pavadījums un dziedātājs savas sāpes skaidri izpauda balsī. Bet, ja kāds liek melnu sieviešu korim atkal un atkal un atkal atkārtot tikai vārdus:
All the tired horses in the sun
How’m I s’posed to get any riding done?... tad nu gan viņš galīgi zaudējis inspirāciju – izflipējies!
Šie latvieši ar apbrīnu smējās par modernajiem māksliniekiem, kuri uzglezno galīgi melnu gleznu un tad to pārdod par tūkstošiem dolāru, un to izstāda mākslas galerijās un mākslas kritiķi par to spriedelē un runā televīzijā, un mākslinieks droši vien apmierināti smejas, jo bija uztaisījis labu piķi.
Un austrāļu ballītēs, uz kurām Jūlijs gāja Adelaidē, ļaudis sēdēja aplī uz grīdas pustumsā un pīpēja kaņepes un laida tās apkārt, un gramofons spēlēja atkal un atkal sarežģīti vijīgu plūstošu mūziku. Bet latviešu ballītēs Melburnā mūzika bija skaļa un ritmiska, un cilvēki kustējās apkārt vai kratījās, vai, rokas ap pleciem aplikuši cits citam, skaļi dziedāja vai smējās, vai kliedza viens otram asprātības.
Jo kaņepju dūmus sūc uz iekšu un tur elpu.Mute ir ciet un acis pievērtas. Un domas vērstas uz iekšu un gaida, ka iekšā ievilktā enerģija izplatīsies. Un elpu izlaiž tikai tad, kad nevar vairs izturēt, un tad lēni un klusi... Un pēc tam atsēžas ērti un atslābina ķermeni un patur acis ciet, un cenšas koncentrēties uz savām jūtām. Un domas un jūtas iekšā viļņo, un uzsūc skaņas, kā nekad agrāk, un tās nāk iekšā caur ausīm galvā un izplešas ķermenī. Un, kad atver acis, izvēlas kādu detaļu no visa, kas ir apkārt, un to ievelk domās iekšā.
Bet alkoholu iemet pēc iespējas ātri, vienalga, vai tas alus, vai šņabis, lai atkal varētu piedalīties runāšanā, un bļaustīties, un grūstīties, un ar rokām žestikulēt, un aizpildīt arvien lielāku telpu dancojot un svaidoties vai streipuļojot. Un dzeršana ir tikai ātra degvielas iemešana, lai ķermenis no sevis izgrūstu skaņas, kustības, beigās – vēmekli. Cilvēki raida skatus cits uz citu, viens otru uzrunā, apkampjas, cīkstas, dejo kopā. Tas ir ļaužu pulks, tā ir sabiedrība. Cilvēki cits pret citu reaģē.
Puišu banda apstiprina savu kopienu atkal un atkal atkārtodami tikai viņiem vien saprotamus jokus, kā litāniju. Viens apliek otram roku ap plecu un nopietni saka: Tas bija pavisam cits zilonis. Un otrs iesprauslājas, smiedamies aizrīdamies un atspļaudams alus malku atpakaļ glāzē. Abi rēc. Ei, Valdi! – viņi sauc pār istabu, Valdi! Valdi! Tas bija pavisam cits zilonis! Un Valdis ar kreisās rokas pirkstiem sagrābj degunu un, paliekdamies uz priekšu, izstiepj labo roku, lai tā karājas kā snuķis priekšā, un šūpo to no viena sāna uz otru. Un abi šaipus istabai rēc saliekušies. Un viens atmuguriski uzgrūžas kādai meitenei, un viņai izšļakstās baltvīns no glāzes. Piedod! Tas nebija tīšām. Tas nebija zilonis. Un meitene viņam raida niknu skatu un ar roku viegli pagrūž. Un viņš ar dibenu atsitas pret stenderi un smejas. Un viņi abi ap pleciem saķērušies tagad sauc caur durvīm blakus istabā, kur citi dejo: Ei, Fredi! Frederico! Tas bija pavisam cits zilonis! Un Fredis dancodams rāda, ka nedzird. TAS BIJA PAVISAM CITS ZILONIS! Un Fredis piedanco klāt un viņiem uzsauc: Nē tā bija govs! Un abi tagad atkal rēc. Ei, Valdi! Valdi! Tā bija govs! Govs! Un Valdis pār istabu žestiem rāda, kā spaida govs pupus.
Bet kaņepju pīpētāji toties sēž ap galdu un klusē, kamēr domas un jūtas riņķo viņu galvās. Un pēc brītiņa viens saka: Jā!... Un citi gaida un ļauj šai skaņai iegrimt viņu apziņā... Un tad viens uz runātāju paskatās... Un skatītājs prasa runātājam: Kas?... Un runātājs meklē pareizos vārdus, kuros iespiest to apziņu, ko tas patlaban sevī uztver... Un viņš mēģina vārdus grūst ārā, bet tie it kā negrib viņa ķermeni atstāt, un viņš fiziski jūt, kā katrs vārds viņu atstāj, lēni, negribīgi veldamies starp lūpām... Es ... tik nupat... aptvēru... Un citi pie galda cenšas iedziļināties šo skaņu īstajā nozīmē... Beidzot kāds prasa: Ko?
Runātājs, izsists no sliedēm, lēni apmulsis paskatās uz vaicātāju... Ko?... Es teicu, ka es tik nupat aptvēru...
Kad es prasīju ko?, es prasīju ko tu aptvēri, nevis ko tu teici?
Un runātājs pagriež galvu atkal pret cigarešu paku galda vidū, uz kuru viņa skats bija agrāk raidīts... Es tikai tagad aptveru, cik sarkana tā krāsa ir uz cigarešu pakas... Es tā īsti aptveru, kas ir sarkans.
Un visi klusē un koncentrējas uz cigarešu paku.
Pēc brītiņa viens saka: Jā!... Un tad viņš piebilst: Tas ir sarkans!...
Un cigarešu pakas izskats no visām pusēm tiek vilkts visu apkārt sēdošo apziņā, un tās krāsa tiek uzsūkta visās smadzenēs. Un ilgu laiku daudzas smadzenes nodarbojas ar cigarešu pakas krāsas jēdzienu un šai krāsā šūpojas. Un varētu pat teikt, ka istabu pārņem kopīga sarkanu domu pasaule, tikai neviens no viņiem nezina, ko cits domā, un nejūt to, un pat brīžiem neaptver, ka citi tur ir.
Nē! – Pēkšņi saka runātājs. Es to pazaudēju. Es vairs neredzu to ko pirmīt redzēju!
Un laikam jau tā ir, ka rakstīšana aptver abus šos procesus – kaņepes un alu: pasaules detaļas, cigarešu iesaiņojuma krāsas iesūkt sevī, ļaut tām milzt un briest sevī līdz neizturamībai, un tad tās izvemt citiem par iepriecinājumu.
o