Jaunā Gaita Nr. 259. decembris 2009

 

Juris Šlesers

 

DISTANCE TUVĪBĀ

 Zviedrijas zinātniece pēta diskursu par žīdiem latviešu literatūrā

 

Emocionālā un sabiedriskā distance un dehumanizācija – tiem pretim nacionālisms, kultūras mantojums, tautu izdzīvošana, sadzīvošana. Šie pavedieni mudžinās caur prātu, lasot un pārdomājot Reinš-Kampbeles (Anette Reinsch-Campbell) filoloģijas doktordarbu Tradition and Modernity / Images of Jews in Latvian Novels 1934-1944.[1] Publicētā abstraktā teikts, ka tas ir pētījums par žīdiem kā tie atspoguļojas latviešu romānu selekcijā, kas izdoti 1934.-1944. gadu periodā, un ka tradicionālais žīdu tēls tur izmainās modernizēšanās, nacionālisma un strauju politisku pārmaiņu iespaidā.[2]

Priekšvārdā autore pastāsta arī par sevi – pētījums veikts pamīšus ar apprecēšanos un trīs bērnu pasaulē laišanu. Šī Zviedrijas zinātniece ieprecējusies, jādomā, angliskas izcelsmes ģimenē – vīramāte Mabel Campbell palīdzot pieskatīt bērnus – bet pirms tam jau paspējusi diezgan pamatīgi ieaugt latviešos. Iemācījusies latviešu valodu, dzīvojusi Latvijā un ir tuvās attiecībās ar vairākiem prominentiem vidējās paaudzes latviešu literātiem Stokholmas un Upsalas universitātēs un jaunās Södertörn augstskolas Baltijas un Austrumeiropas studiju centrā. Šī tuvība ar latviešiem, kā arī tas, ka latviešu literatūra ir samērā jauna un pārskatāma, un žīdi ir labi pazīstami un daudz aprakstīti „otrie” daudzās Eiropas sabiedrībās un laikmetos, palīdzēja autorei izvēlēties un norobežot sava pētījuma tēmu.

Ilustrācija no Jāņa Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas. Žīdu skroderis ar savu dēlēnu latviešu zemnieku mājās 19.gs. Pārspiesta no recenzētās grāmatas (123).

Latvieši nav antisemīti!

Par to, kā tas viss iesākās, viņa pastāsta kādā 2004.gada apcerē:[3] „Kad biju studente, izlasīju nodaļu ... Annas Brigaderes Dievs, daba, darbs, kurā viņa atstāsta, kā [Anneles] māte savām abām meitām pārnesusi maizi Lieldienām (viņām mājās nebija krāsns) un meitas priecājās, bet kad māte ieminējās – ja viņas zinātu, kur tā maizīte cepta, tās to varbūt negribēs ēst, vecākā māsa izsaukusies – „Tu esi bijusi pie žīdiem!” – un tiešām sāka šaubīties, ēst vai neēst. Es nevarēju saprast, kāpēc – vai kaut kāda pretžīdu aizsprieduma dēļ, vai varbūt dēļ kādas latviešu tradīcijas, ka Lieldienu maize jācep mājās? Pajautāju savam (trimdas) latviešu valodas skolotājam. Atbilde – latvieši nav antisemīti! ... Es jautājumu neatkārtoju, bet sāku turpmāk pie sevis atzīmēt visas norādes uz žīdiem, kurām uzdūros, lasot latviešu klasisko literatūru.” (Šo episodi Brigaderes triloģijā viņa apskata arī šajā darbā, vēl arvien nebūdama droša par Līziņas neapmierinātības cēloni.) (135)

Autore apzīmē savu pētījumu kā case study (apskatīts gadījums), kas nākotnē varētu salīdzinoši sakļauties ar citiem case study pētījumiem – piemēram, citu tautu literatūrās, citā laikmetā, vai pievēršoties citiem „otrajiem”. Runājot par vēsturisko žīdu „apmešanās nožogojumu” Krievijas ķeizaristē (angliski – Pale of Settlement), viņa saskata: „Plašs reģionāls pētījums padziļinātu mūsu zināšanas un izpratni par nežīdu-žīdu attiecībām teritorijā, kurā žīdi gadsimtos bagātinājuši un veicinājuši pamattautu kultūru attīstību, kas tik traģiski izbeidzās ar Otro pasaules karu, atstājot vairs neaizpildāmu tukšumu” (299). Viņa saredz iespēju pētīt šīs attiecības arī no žīdu perspektīvas – piemēram, žīdu rakstnieku darbos.

 

Ultimais mērķis

Pētījums balstās vispārpieņemtajā atzinumā, ka literatūra atspoguļo sabiedrību, un tāpēc literāri darbi ir pētāmi kā sabiedriski dokumenti (14). Ievadā autore izskaidro pētījuma mērķus: 1) noskaidrot tradicionālā žīdu tēla atspulgu latviešu literatūrā pirms 1934.gada; 2) noskaidrot, kā tas salīdzinās ar to, kas redzams 1934.-1944.gadu romānos, īpaši – vai ir antisemītisma pazīmes; 3) konstatēt, vai ir izmaiņas žīdu literāro personu individualizēšanas/ stereotipēšanas pakāpē; 4) konstatēt, vai redzama žīdu dehumanizācija, un kādā veidā. Tad viņa uzstāda vēl piekto jautājumu – kaut pati atzīst, ka to atbildēt šajā pētījumā varētu izrādīties neiespējami – bet kas tomēr turams prātā kā ultimais šādu pētījumu mērķis: ņemot vērā fiktīvās literatūras lielo iespaidu pār mūsu prātiem, vai tajā allaž kā „otrie” attēlotai sabiedrības daļai „īstajā pasaulē” pastiprināti draud dehumanizācija, un – krīzes laikā – arī diskriminācija un vardarbība? (20‑21)

Pētījuma viela sastāv no „korpusa” (1934.-1944.gadu romāni) un ko varētu saukt par „kontroles materiālu” – folklora un literatūra pirms 1934.gada, salīdzināšanai. Korpuss ietver visus 147 romānus latviešu valodā, kas publicēti dotajā laikposmā un atbilst noteiktiem kritērijiem (izslēgti vēsturiski romāni, kuru galvenā darbība ir pirms 1900. gada, autobiogrāfiski romāni, kara memuāri un romāni, kam nav sakara ar Latviju vai tās kultūru vai politiku). Korpusā aprakstītā sabiedrība ir Latvijas „mikrokosms” no apmēram 20.gs. sākuma līdz apmēram 1941.gadam, skatīts caur 1934.-1944.gadu prizmu.

Pievienotajā kompaktdiskā ir „Matrix” – liela tabula (63 lpp.) ar visiem tiešiem vai netiešiem žīdu pieminējumiem korpusa romānos un īsām atzīmēm par katru. Šīs „matrices” uzdevums ir pārskatāmi sniegt atsevišķo romānu informāciju par žīdiem un atvieglot salīdzinājumus starp tiem.

 

Blakus, bet ne pārāk tuvu

Korpusā ietvertā žīdu tēla pilnīgākai izgaismošanai, autore uzstāda vēsturisko un sabiedrisko fonu. Vēsturiskais fons ir latviešu un žīdu vēsture Latvijas teritorijā un tradicionālais žīdu tēls latviešu folklorā un literatūrā pirms 1934.gada (ne tikai romānos). Pamatā viņas maģistra tēzes materiāls,[4] papildināts ar vairākiem citiem darbiem, kā arī tautas dainas, pasakas, teikas, mīti, sakāmvārdi, anekdotes un karikatūras. Īpaši apskatīti 10 autoru stāsti un romānu fragmenti (sarakstīti 1887-1933), kas izdoti 1938. gadā kā antoloģija jīdiša tulkojumā.[5] Izvērtējusi visus šos avotus, autore secina, ka tradicionāli latvieši saskatīja žīdus kā citādus, bet bez negatīva vērtējuma – apzīmēdama šo attieksmi ar vārdu allosemītisms: „Latvieši un žīdi dzīvoja blakus, bet ne pārāk tuvu” (141). Seko korpusā ietvertā „latviešu nacionālā diskursa” analīze[6] (latviešu pasaules redzējums), šādi radot sabiedrisko fonu žīdu tēlam. Kaut žīdi pieminēti tikai 99 no korpusa romāniem, sabiedriskajam fonam izmantoti visi 147. Tekstā atsauces uz kādu simtu.

Karikarūra no žurnāla Vecais sikspārnis (1939), kas rāda žīdu ēdam sīpolus (246). Abas ilustrācijas pārspiestas no recenzētās grāmatas, un atspoguļo kontrastu starp tradicionālo un „moderno” žīda tēlu latviešu skatījumā

Modernie trīsdesmitie

Diskursa teorijā dominējošās grupas attieksmi pret „otrajiem” izsaka „sabiedriskā un emocionālā distance”. Distancēšanās procesu autore angliski apzīmē ar vārdu othering. No 99 romāniem korpusā, kuros pieminēti žīdi, kādi 60 piemēri arī īpaši apskatīti tekstā. Caur diskursu analīzi autore atklājusi, ka korpusā šī distance starp latviešiem un žīdiem ir ievērojami lielāka nekā agrākajā materiālā. Varbūt pirms pirmā pasaules kara latviešiem bijis vieglāk iejusties žīdos un žīdiem – latviešos (297). Tas šķiet ticami, ja atceramies, ka tad kā vieni tā otri bija sabiedrības apakšslānī un vieni otros nekādu draudu nesaskatīja, kamēr par varu sacentās baltvāci un krievi. Kontaktzona bija laukos, kam latviešu vērtību skalā vienmēr bijusi pozitīva vērtība.

Pēc Latvijas neatkarības nodibināšanās, situācija mainījusies – latviešu nacionālisms jūtami audzis, valdošā šķira ir latvieši un kontaktzona ar žīdiem ir pilsētās – kur viņu lielākā koncentrācija izraisa latviešos apdraudētības sajūtu, ko tie apzinīgi vai neapzinīgi saista ar modernību. Modernība, uzņēmējdarbība un žīdi rakstnieku darbos parādās savstarpēji saistīti un visumā negatīvā gaismā – pretstatā latviešu nacionālajiem ideāliem, kas turpina būt konservatīvi un koncentrēti ap lauku sētu un zemnieku tautas tradīcijām. Izteiktu antisemītismu autore tomēr saskata tikai divos trīsdesmito gadu un četros nacistu okupācijas laika romānos, kurus viņa skaita kā izņēmumus – un pēdējos, turklāt, ārējas propagandas iespaidotus.

Arī „vecajā” literatūrā divi romāni minēti kā „varbūt” antisemītiski – zem jautājuma zīmes. Viens, kuru vairāki vēsturnieki autorei apzīmējuši kā antisemītisku, ir Andrieva Niedras Kad mēness dilst (1902)[7] (138-140). Sniegtais apraksts un fragmenti ārkārtīgi interesanti un pamudināja mani grāmatu sameklēt un izlasīt (viscaur saistoša!). Kā man, tā autorei ir skaidrs, ka romāns nebūt nav antisemītisks, bet tieši otrādi – ietver reti dziļi un psiholoģiski reljefi iezīmētu garīgi traumēta žīda literāru personāžu.

 

Vai tad es sava brāļa sargs?

Pētnieces piektais jautājums – par dehumanizāciju un vardarbību īstajā pasaulē – protams, palicis neatbildēts un pirmie trīs tā kā būtu noskaidroti. Kā ir ar ceturto – par dehumanizāciju literatūrā? Kaut arī izteikts antisemītisms latviešu 1934.-1944. gadu literatūrā turpina būt rets, viņa saskata lielu intereses trūkumu vienai grupai par otras dzīvi. Tas, pēc autores domām, ir šī pētījuma galvenais atklājums, un šo pasīvo distancēšanos viņa uzskata kā kāpsli (precondition) ceļā uz eventuālu dehumanizāciju. Literārie tēli – žīdi (tāpat arī citi nelatvieši), mūsu literatūrā attēloti kā stereotipi – bez iezīmēm, kas raksturotu viņus kā indivīdus ar jūtām, ģimenes apstākļiem, dzīves pieredzi utml. Tāpat iztrūkst žīdu domu, viedokļu un darbības motīvu apraksti (297-8). (Paliek neskaidrs, kāpēc tieši modernībai dota tik liela ievērība virsrakstā!)

Lai varētu izvērtēt, cik lielā mērā savstarpējā neieinteresētība ir abpusēja, piekrītu autorei, ka būt labi redzēt līdzīgas analīzes nežīdu-žīdu attiecībās arī žīdu rakstnieku darbos (299). Liekas, katra tautība 20.gs. pirmajos 40 gados bijusi tik ļoti apmāta ar sevi, ar savu nacionalitāti, ka tai neatlicis enerģijas un empātijas „otrajiem”. Ko tur var, vai vajadzētu, darīt, paliek ārpus šīs grāmatas diskursa – kaut lielāka izpratne pati par sevi jāuzskata kā vērtība.

 

---

[1] Anette Reinsch-Campbell. Tradition and Modernity/ Images of Jews in Latvian Novels 1934-1944. Stockholm: Stockholms universitet, 2008 (Nr. 7 sērijā Acta Univeritatis Stockholmiensis – Stockholm Studies in Baltic Languages). 325 lpp., pievienots CD.

[2] Tāpat kā apskatāmajā literatūrā (atskaitot 1940-1041), arī šajā rakstā konsekventi turos pie etnonīma žīds, nevis ebrejs vai jūds. Lūdzu lasītāju to pieņemt bez krievu okupācijas laikā ieviestās negatīvās pieskaņas.

[3] Anette Reinsch Campbell, „Latvian-Jewish Relations and Images of ‘Them’: Literature, Historical Consciousness and Questions of Guilt and Shame” („Latviešu attieksme pret žīdiem un priekšstats par tiem kā „Viņi”: literatūra, vēstures apziņa un jautājumi par vainu un kaunu”), The Baltic Sea Area Studies: Northern Dimension of Europe, Working Papers edited by Prof. Dr. Bernd Henningsen, Vol. 11, Gdańsk-Berlin: BaltSeaNet 2004 (angļu valodā). (http://www2.hu‑berlin.de/ostseekolleg/virtual/online_pdf/paper11.pdf)

[4] Žīdi piecu latviešu klasiķu darbos – stereotipi vai indivīdi? (zviedru val. – Judar hos fem lettiska klassiker – sterotyper eller individer? Pieejams caur Department of Baltic Studies, Finnish and German, Stockholm University).

[5] Jidn un lotvišn, K. Tolmana sakārtojums un ievads.

[6] Filologu un sociologu terminoloģijā diskurss ir tāds virmojošs sabiedrības uzskatu, sajūtu, izteicienu, žestu un noklusējumu akvārijs, kurā ar noteiktu prizmu (šinī gadījumā latviešu romāniem) var apskatīt noteiktu objektu (kā latviešus pašus – vai kādus „otros”, šinī gadījumā žīdus). 2. nodaļa veltīta pētījuma teorētiskā pamatojuma skaidrošanai. Modernā diskursa analīzes teorija īpaši pievēršas varas attiecībām dažādo sabiedrības grupu starpā – kā tās iespaido „diskursu” un kā „diskurss” savukārt iespaido tās. Šeit dažas publikācijas, kas skaidro diskursa teoriju: Sara Mills. Discourse, London: Routledge, 1997; Evija Kļave. „Kritiskā diskursa analīzes lietojums etnopolitisko diskursu izpētē”. Socioloģija (Latvijas Universitātes Raksti. 714. sēj.). Latvijas Universitāte: Rīgā, 2007:17-30 (http://www.lu.lv/materiali/apgads/raksti/714.pdf); Richard C. M. Mole. „The Impact of Political Discourse on Group Beliefs and Outgroup Antipathy among Latvian Youth”. Journal of Baltic Studies. Vol. 38, No. 3, September 2007:273-289.

[7] Vēlāks izdevums: Waverly, Iowa, ASV: Latvju Grāmata 1955. Traģisks vēsturisks romāns bez laimīgām beigām – par 16.gs. Vidzemē un Lietuvā.

 

 

 

JG redakcijas loceklis Dr. Juris Šlesers, nesen beidzis ārsta praksi, kopā ar dzīvesbiedri, dzejnieci Maiju Meirāni (skat. 65 lpp.) dzīvo Bostonā, ASV.