PAR DZĪVI, DZEJU UN...

Māra Zālīte. To mēs nezinām: sarunas ar Imantu Ziedoni. No 2000. gada janvāra līdz jūlijam dažādās Rīgas kafejnīcās.
Rīga: Dienas Grāmata, 2009. 199 lpp.

 

Bija doma par grāmatu, kuru kādreiz varbūt varētu uzrakstīt par dzejnieku. Kādreiz. Varbūt.

Gāja laiks. Vienmēr atradās steidzamāki darbi. Grāmata par dzejnieku palika neuzrakstīta. Tad atgadījās neparedzētais. Likteņa kaprīze. Gandrīz viss ir kā agrāk: dzejnieka doma – asa, prāts – darbīgs, gars un griba – stiprāki nekā jebkad. Vienīgi valodot, tērzēt, tērgāt, mēļot un pļāpāt kā agrāk dzejnieks vairs neielaižas.

Tagad paturēt sarunas ar Imantu Ziedoni vienīgi sev būtu mazliet savtīgi. Kopā ar dzejnieku esam mūsu pļāpāšanu no jauna pārskatījuši un nolēmuši to vairs neslēpt no tautas acīm. Tā grāmatas ievada rindās raksta Māra Zālīte un piebilst, ka sarunu pilnīga autentiskuma vārdā tās nav literāri nedz gludinājuši, nedz stērķelējuši, nedz kā citādi uzlabojuši.

Grāmatā nav interviju, bet ir sarunas, – to Māra Zālīte īpaši uzsver. Saruna no intervijas atšķiras ar to, ka nav iepriekš sagatavotu jautājumu. Tā brīvi plūst no vienas tēmas citā. ..man liekas, ka tās par Ziedoni pasaka arī ko tādu, ko agrāk neesam zinājuši. Saglabāta Imanta sarunvalodas intonācija. Tas, kā Imants runā, kā viņš domā runājot. Kā uzšķiļas paradokss. Grāmata ir veltījums Ziedonim, arī viņa cienītājiem. (..)

Grāmatā arī nešķiroju svarīgas vai mazāk svarīgas tēmas. Varbūt var likties, ka tā ir pļāpāšana. Bet – autentiska pļāpāšana. Un – pļāpāšana ar Imantu Ziedoni. Tam ir vērtība. ( Māra Zālīte. „Gan pele, gan putns”. Diena, 2009.14.IV).

Sarunu autentiskums gan šķiet apstrīdams kritiķim Normundam Naumanim, bet pašu grāmatas kompozicionālo izveidi viņš pamatoti uzteic: Tā kā personīgi es visai maz ticu grāmatas veidotājas Māras Zālītes apgalvojumam par sarunu „pilnīgu autentiskumu”.., tad varu vien uzslavēt dramaturģi par prasmi pīt sarunas intrigu, vienlaikus radot iespēju (iespaidu – I.K.) par to „autentisko” savvaļību.., gan strukturēt sarunu nenopietnos anklāvus ar latviešu nācijas dzīvē gluži eksistenciālu jautājumu izspriešanu. (Normunds Naumanis. „Pīlītes ar zelta acīm”. Diena, 2009.24.IV).

Patiešām, ne jau sarunu pilnīgs vai nepilnīgs autentiskums nosaka To mēs nezinām kultūrnozīmīgumu, bet paši sarunu biedri – izcilas personības. Viņu domāšanas enerģētiskais spēks un valodas dzīvais, dabiskais pulsējums, intonācijas tiešums valda literāri negludinātās vai arī mazliet piegludinātās sarunās. Un šī dzīvā, tiešā intonācija ne tikai paver katra runātāja domu un emociju pasauli, bet ļauj arī lasītājam baudīt sarunu biedru klātbūtni gan izteiktos, gan neizteiktos, zīmīgi aprautos vārdos, kad aprāvums vai pauze runā vēl spēcīgāk (par Latvijas tā brīža morālo situāciju vai ko citu netīkamu).

Grāmatā ievietotajās 18 sarunās, protams, ieraugāma Zālītes vēlme uz noteiktiem jautājumiem Ziedoņa atbildes dzirdēt, bet turpat arī liela un brīva ļaušanās sarunas mirkļa burvībai (pat ja tā „gudri režisēta”). Te savveidā ienāk tas „viegli” princips, kuru Ziedonis tik augstu vērtē un pēc kura tiecas dzejā (1993.gadā izdotā dzejoļu krājuma Viegli nosaukums jau ir konceptuāls). Te planē divi brīvi putni. Skaisti un viegli planē.

Sarunas skar plašu tēmu lauku, nereti tām tikai pieskaroties, bet tik precīzi un izteiksmīgi, ka pietiek ar dažiem vārdiem vai teikumiem, aforistiskiem izteicieniem, lai kādu parādību raksturotu, ilgāk pie tās nekavējoties, un saruna „brīvi plūstu tālāk”.

Lūk, šis ietilpīgais pieskārienu lakonisms: M. Vai tu zini, ka šodien ir dzimtās valodas diena? – I. To es nezinu. – M. Es arī tikai šorīt uzzināju, kad mani pieteicās intervēt šajā sakarā. Izrādās, ka šodien mums Latvijā ir dzimtās valodas diena. – I. Viena diena vismaz ir.

Kādā sarunā tālajā 1992.gadā Imants Ziedonis ir sacījis: Manā izpratnē dzīvo divi lieli nojēgumi: Dievs un tauta. Lai cik dažādībā krāšņs būtu sarunās skarto jautājumu loks, Ziedoņa lielie nojēgumi būtiski caurvij arī grāmatu. Kad sarunas ris par Ziedoņa ceļu pie ticības visaugstākajam saprātam, par folkloras un reliģijas attiecībām (Ziedonis: Man neēdas kristiānisms ar tautiskumu), par tautasdziesmām un Ziedoņa atzītajiem augstākās apziņas meklējumiem tajās (dievišķā apgaismība tur ir), par Brigaderes pasaules kodu Dievs, Daba, Darbs un „Dieva gaumi”, par kultūras lomu nācijas liktenī, par Raini un runātāju dažādo attieksmi pret Raiņa dramaturģiju (Zālīte: Rainim māksla bija līdzeklis, bet Šekspīram - mērķis), par profāno un sakrālo Ziedoņa Poēmā par pienu un vēsturiskās situācijas ietekmētajiem poēmas vērtējumiem, par dzejas impulsiem un dzejnieka pašapziņu, par vērtību sistēmu un lasītāju rezonansi utt.

To mēs nezinām interesanti iezīmējas abu dzejnieku dažādā paaudzes piederība un dzīves pieredze. Kad Zālīti pārsteidz līdz tam neizprastais kritikas nospēlētais teātris ap Poēmu par pienu, kad viņa nespēj saprast, kā latviešu dzejnieki varēja romantizēt Sibīriju (Krievi, to es vēl saprotu), Ziedonis paškritiski vērtē savu paaudzi un nožēlo, cik muļķi bijām (..) mēs bijām apstrādāti, un pieskāriens šim nebūt ne vienkāršajam jautājumam beidzas ar Zālītes vārdiem: Nu ja, jā. Tomēr jūs kļuvāt tie ledlauži. Bet skepse ieskanas abu domās par nākamajām literātu paaudzēm.

I. Nāks cita paaudze, kurai līdz kaklam tā rūpe, tā labā rūpe par latviešu tautu un par visu. – M. Valodu... – I. Par taisnību un par netaisnību. Viņiem tas viss apnicis. –

M. Aizbērsim Daugavu ciet! Tā šie saka.

Arī tajos brīžos, kad viedokļi jūtami nošķiras, sarunu biedri izlīdzināti paliek katrs pie sava. Kad Ziedonis stāsta par metafiziskām cēlonībām, fiziskās pasaules, garīgās pasaules, dievišķās pasaules sajūgšanos, bet Zālīte bilst, ka viņa principā nelieto to terminoloģiju, kuru lieto Ziedonis, kad Ziedonis atzīst, ka dzejai jātop viegli, bez pienākuma smaguma, bez problēmu sloga, un tam nevar piekrist Zālīte (tad jau iznāk, ka nav nozīmes ne tavai identitātei, ne tavai bērnībai, ne tavai latvietībai, ne tavam vectēvam zvejniekam, ne taviem mērķiem un ideāliem) u.tml.

Izlīdzinājumu Ziedonis izjūt kā vienu no dzīves pamatprincipiem (man strīds neliekas vairs patiesības izziņas veids), varbūt tas iespaido sarunu intonāciju. Dzejnieka paļāvība uz Trismegista atziņu, ka iespējams sajūgt cēlāko ar zemāko un zemākais ar cēlāko sajūgts visu laiku, grāmatā sabalsojas ar Zālītes cenšanos nešķirot svarīgas vai mazāk svarīgas tēmas, un šī it kā „mikro un makropasaules” līdzvērtīgā pastāvēšana rada īpašu sarunu gaisotni. Pilnestīgu, suģestējošu.

Neilgā laikā mūsu lasītāji kļuvuši bagātāki ar divām atšķirīgām un spilgtām sarunu grāmatām: ar kolorīto režisores Māras Ķimeles pašportretu Ievas Zoles grāmatā Sarunas ar Māru Ķimeli (2007) (skat. Ildzes Krontas apceri JG253:63-65 – Red.) un Māras Zālītes sarunām ar Imantu Ziedoni, sarunām – impresijām vēsturiski konkrētā brīdī – 2000.gadā. Tam ir vērtība. Paliekoša.

 

Ildze Kronta

 

Literatūrkritiķe Ildze Kronta ir vairāku grāmatu autore. Dzīvo Rīgā.