Jaunā Gaita Nr. 259. decembris 2009

VĒRIENĪGI PAVĒRIENI

Lidija Dombrovska. Virzības viļņojums. Atceres un apceres.
Rīgā: Sol Vita (bez datuma). Rīga. 144 lpp.

 

Lidija Dombrovska Larsena ir labi pazīstama ne tikai latviešiem ar savām gleznām, arī ar rakstiem vairākās valodās. Apskatāmais sējums sastāv no vairāk nekā 60 esejām – pieņemot šī apzīmējuma plašāko un sākotnējo etimoloģisko nozīmi, kam pievienoti šī žanra jaunāki atvasinājumi – kritika, fabuliski pastāsti, anekdotes un citi prozas paveidi, kur lasītājs vienmēr atradīs kādu pieredzējošākas acs morālu spriedumu. Autore apgalvo, ka grāmatā iekļautie teksti rakstīti gleznošanas laikā, lai rokas atpūšas, t.i., kad darītājs jūtas spiests pamest uz brīdi svarīgo nodarbību. Kad nepieciešams atslābināt koncentrāciju, lai pievērstos kaut kam, kas atvieglo radīšanas spriegumu (vai dažkārt – mokas). Ar to nebūt nav jāsaprot, ka autore nododas pļāpāšanai vai pajautrai tenkošanai, kas gan arī neizslēgtu sava veida filozofisku nosvērtību vai ironiju. Dombrovskas tematiskais apjoms ir plašs, visbiežāk par glezniecību, māksliniekiem, mākslas kritiķiem, arī par patērētājiem, t.i., izstāžu apmeklētājiem. Viņas prātu bieži nodarbina mūsdienu dzīves vienmēr pieaugošie, aulekšojošie ritmi, skaļie iestrāvojumi mūslaiku kultūrā, kas izsauc dinamisku spriegumu starp tradīciju un eksperimentēšanu. Nav jau tas nekas nepiedzīvots cilvēces gaitās, bet mūsdienās atšķiras ar to, ka izmaiņas un pārveidības uzbrūk ar reizēm vai gandrīz apdullinošu ātrumu, kad virzības viļņojums (kā saka pati autore) var pārmaiņus izlikties gan kā cilvēces slogs, gan arī glābiņš, kā lāsts vai arī kā cerība. Kā piemēru mūsu kultūras akselerācijai varētu minēt autores pašas norādījumu, ka jaunākās paaudzes mūziķi iekļauj savos darbos elementus no džeza, blūza, svinga (10). Viņu sava laika avangardisms vairs neiederas šodienas „svētbilžu grāvēju” pulkā. Jaunie mākslinieki izturas kritiski pret pašu radīto kultūru. (..) Pēc ‘dumpīgās’ paaudzes radās patērētāju paaudze un tagad – vēl Interneta maniaki (11). Nav viegli būt jauniem un radošiem māksliniekiem.

Lidija Dombrovska ir izteikta kosmopolitāne savos vērojumos un visai atšķirīga no tiem daudziem „ārpasaulniekiem” (citviet sauktiem par trimdiniekiem), kuri nespēj tikt galā ar „kultūru sadursmi” – iemācītais un smadzenēs iemazgātais latviskais nesakrīt ar piedzīvoto un redzēto ārpus Latvijas. Itin dabīgi, autores skats kavējas pie Austrālijas aborigēnu mākslas. Viņiem bijusi grūta un ilga cīņa ar iebraucējiem, sākumā galvenokārt noziedzniekiem, izsūtītiem uz pasaules „lejas galu” savu noziegumu izpirkšanai. Bijis laiks, kad Austrālijas valdība pieņem lēmumus padot aborigēnus aizmirstībai un lēnai izmirstībai. Sākumā baltie iebraucēji uzskata aborigēnus par mežoņiem, analfabētiem, cilvēkiem bez vēstures un vēstures varoņiem. Bet mūsdienās viņi ir pasargāti no citu rasu noziedzīgās diskriminācijas. Nevis ar apvainojošu līdzjūtību, bet ar patiesu interesi Dombrovska vēro aborigēnu „primitīvās” kultūras izpausmes un viņu šodienas pēcnācēju iemanīšanos mākslas izpausmēs.

Saistošas ir autores atziņas, kas gūtas ne tikai ielūkojoties sevī un savos darbos, bet arī ceļojot gandrīz pa visu plašo pasauli un satiekoties ar daudzām izcilām personībām. Viņas piedzīvojumu albums ir krāšņs, pilns kontrastējošu un saistošu atziņu un noskaņu. Paradoksālais izmainās ar visietverošu autoritatīvu vēstījumu, vairāk vai mazāk – urbi et orbi. Divas dominantes šķietami izpaužas viņas nostājā: optimisms un pozitīvisms. Viņa novēršas no tumšām krāsām un noskaņām. Dot padomu var vienīgi Dievs un mākslinieka mūza (141). Autore daudz nebēdā, ka šāds vispārinājums varētu būt teoloģiski visai neortodoksāls. Cik zināms, mūzas nepieder kristiešu pasaulei. Bet mākslai ir citas rūpes un robežas. Dombrovska nebēg no paradoksiem un vispārinājumiem, kas vērīgā lasītājā varētu izsaukt protestu, ko jebkurš autors droši vien grib arī panākt.

Dombrovskas grāmatas ārējā apdare ir glīta. Virzības viļņojums labi izskatīsies uz kafijas galdiņa – aicinās ziņkārīgos pašķirstīt, palasīt, tādējādi priecinot pašu autori, ko viņa ir atliku likām pelnījusi.

 

Juris Silenieks

 

Recenzents ir literatūras profesors emeritus un JG redakcijas loceklis. Dzīvo Pitsburgā (Pittsburgh), ASV