Jānis Liepiņš. Tautas turētāji. Esejas.
Rīgā. „Antera” salikums. 2008. 214 lpp.
Kā
autors ievadvārdos paskaidro, sējuma virsraksts nāk no idejām,
ko pauduši pēdējā laika rakstnieki – tādi kā Imants Ziedonis,
Zigmunds Skujiņš, Marģeris Zariņš, Andrejs Eglītis u.c., kas
vērsuši skatu vairāk uz tautas kopumu un mazāk paši uz savām
personām. Apzīmējums „esejas” Liepiņa apdarē daudz neseko šī
žanra ciltstēva, Mišela Montēna domai, proti, eseja izvērtē kādu
iezīmi cilvēka dabā, piesaucot paraugus no klasiskās pasaules,
arī pievēršoties laikmetīgiem novērojumiem, ar sarkasma un
ironijas palīdzību izceļot tā laika nejēdzības, liekulību,
necilvēcību, kas nevēsta nekā pozitīva par jaunajiem
reformētajiem laikiem pēc viduslaiku tik bieži piesauktās
tumsonības. Liepiņa 23 esejas pievēršas visvairāk autora
laikabiedriem, īpaši tiem rakstniekiem un rakstītājiem, kam nav
palaimējies tikt ieceltiem popularitātes saulītē. Liepiņš,
šķiet, franču 19.gs. jauno rakstnieku garā grib norādīt, ka
dzīves pavārtē nonākušo lietās asaras ir tikpat rūgtas un
patētiskas kā priviliģēto aprindu asaras. Visbiežāk viņš
pievēršas tiem, kuri šodien jau daļēji piemirsti, mazāk
godināti, tiem, kuru atzinība kultūras dzīvē nav pienācīgi
novērtēta. Autora uzskatā „tautas turētāju” pulkā pienāktos būt
arī tiem, kam rakstniecība nav dzīves ass, piemēram, Nikolajs
Balabkins, tautsaimnieks ar priekšzīmīgu dzīves gaitu un dziļu
interesi par tautas kopības kopšanu. Taisnīgāku atzinību
meklējot, Liepiņš piemin Vilmu Delli, Veltu Grimmu, Laimonu
Puru, Mirdzu Ķempi, Mirdzu Bendrupi un vēl citus, dažbrīd
norādot arī uz netaisnīgu nomelnošanu (krāsa, protams, nav
melna, bet biežāk sarkana). Autors labo tautā izplatīto ieskatu
par Andreju Kurciju, par viņa aizbraukšanas iemesliem uz
Krieviju, Sarkanarmijai atkāpjoties no Baltijas 1941. gadā.
Autors citādā gaismā izvērtē arī politiķi Eduardu Berklavu,
ieskaitot viņa atskurbšanu no komunisma apmātības, kas labi
atbalsojas sarakstē starp Berklavu un vēsturnieku Uldi Ģērmani.
Paša Liepiņa lietpratīgi rediģētas, tās iekļautas materiālu
izlasē Dialogi, vēstules un publikācijas 1989-1997. Sava
veida scherzo ieskanas esejā par dažbrīd grotesko latīņu
valodas skolotāju Kārli Kristoforu – izcilu, savu skolnieku
visai iemīļotu un cienītu pasniedzēju. Vairākas esejas veltītas
autora apbrīnotai teātrinieku profesijai, īpaši aktrisēm, arī
likstām un sasniegumiem sava paša ārsta profesijā.
Liepiņš neatklāj nekādas pikantas aizkulišu
vinjetes. Taču lasītājam grūti neapbrīnot autora plašās
zināšanas un pieredzi. Autors, kura izredzēto pulks ir liels un
daudzveidīgs, koncentrējas tikai uz personībām Latvijā,
trimdiniekus piemirstot (ja neskaita minēto ekonomistu
Balabkinu) vai pat apveltot ar aizdomīgi šaubīgām piezīmēm. Par
Vairu Vīķi-Freibergu, kura neieradusies uz dzejnieka Andreja
Eglīša godināšanu, aizbildinoties ar prezidentisku nevaļu,
autors kodīgi piebilst, ka tolaik prezidente atsūtījusi vienīgi
garu un saturiski tukšu vēstījumu, ko formāli nolasīja kāds pils
sūtnis, nokaitinādams pašu jubilāru. Jāņa Liepiņa stāstījums ir
vienmēr raits, nepiespiests, bez mēģinājumiem izlekt ar
stilistisku eleganci. Ar savu iesaistīšanos rakstniecībā un arī
žurnālistikā, ar savu vēlmi paust svarīgo mūsu kultūrā, autors
pieskaitāms pašiem izcilākajiem „tautas turētājiem.”
Juris Silenieks
