JG26 Rolfs Ekmanis. Pirmie soļi latviešu litātūras boļševizācijā

Rolfs Ekmanis

PIRMIE SOĻI LATVIEŠU LITERĀTŪRAS BOĻŠEVIZĀCIJĀ

Visbrutālākā veida tirannija ir tirannija pret cilvēka gara dzīvi ... Lai arī vēsture piedos komūnistiem daudz ko, katras niecīgākās uzskatu dažādības apslāpēšana personīgu interešu labā pienaglos viņus pie kauna staba.

Milovans Djilas — Jaunā šķira

Drīz pēc Molotova un Ribentropa vienošanās par Baltijas valstu likteni 1940. gada jūnijā, sarkanarmijas tanki sāk velties pāri Lietuvas, Latvijas un Igaunijas robežām. Šīs trīs mazās tautas kā vienas no pirmajām izbauda „komūnistu brīvību” ar tai raksturīgajām iezīmēm: piespiedu boļševizāciju, rusifikāciju, kolonizāciju, nacionalizāciju, denunciācijām, arestiem un deportācijām. Ļeņina mīts par tautu pašnoteikšanās tiesībām, cilvēku izmantošanas izbeigšanu, demokrātiju bez birokrātiskas valsts iekārtas, policijas un pastāvīgas armijas[1] kļūst par Staļina īstenību, kas balstās uz krievu despotu devīzi: „Viens cars, viena ticība, viena nācija”.

Lai pilnīgi iznīcinātu Baltijas tautu patstāvību un nacionālo dzīvi, ievērojami partijas administratori no Maskavas, pasaules komūnisma centra, sadarbojoties ar leļļu partijām, sastāvošām no lokālkomūnistiem, sāk graut ne tikai šo tautu ekonomiskos un sociālos pamatus, bet nekavējoties pieteic nežēlīgu kaŗu iedzīvotāju ideoloģiskajai un morālajai pretestībai pret uzspiesto režīmu. Propagandas aparāts aicina apspiestos iedzīvotājus būt lepniem par to, ka Baltijas valstis vairs nav „mākslīgi izolētas no viņu nacionālās bāzes — Padomju Krievijas”.[2] Maskavā trenētais Latvijas komūnistiskās partijas sekretārs Jānis Kalnbērziņš brammanīgi ziņo, ka beidzot Latvijas strādājošo sapnis esot piepildījies, jo tie vienmēr ilgojušies pēc visciešākās un brālīgākās sadarbības ar vareno krievu tautu, citām PSRS tautām un īsteni brīvas un laimīgas dzīves zem neuzvaramā Ļeņina un Staļina karoga, zem Staļina konstitūcijas saules, pēc dzīves, ko vada Komūnistiskā Partija un visu tautu lielais vadonis biedrs Staļins”.[3] Interesanti paklausīties, kā kāda cita vadošā komūnista akli padevīgā spalva attēlo Latvijas neseno pagātni:

„Latvijas buržuāzija, kas ar Amerikas, Anglijas un citu imperiālistu palīdzību 1919. gadā nodibināja savu kundzību, iedzina tautu kapitālistiskās verdzības jūgā ... taču gaisma no Austrumiem uzturēja dzīvu cerību par labāku nākotni ... 1940. gadā latviešu tauta, Komūnistiskās Partijas vadībā un lielās krievu tautas nesavtīgas palīdzības atbalstīta, gāza nīsto fašistisko budžu diktatūru, atkal nostājās uz padomju attīstības ceļa un iekļāvās lielajā komūnistiskās sabiedrības veidošanas darbā.”[4]

Tā kā komūnistu ideokratijā katram cilvēkam jāpaliek par vienas vienīgas oficiālās dogmas padevīgu instrumentu, visas dzīves sfairas uzdod saskaņot ar šo dogmu — marksismu-ļeņinismu. Rezultātā sākas baltu vēstures pārrakstīšana, viņu dzejas revidēšana un pat mēģinājumi noārdīt atmiņas: Ar speciāliem rīkojumiem daudzas grāmatas un periodiskos izdevumus, kas publicēti Latvijas neatkarības laikā, aizliedz kā kaitīgus. Atsevišķos gadījumos notiek grāmatu dedzināšana, lai iznīdētu „kauna pilnās pagātnes atliekas”.

Tiklīdz igauņi, latvieši un lietuvieši tiek oficiāli apvienoti „brālīgajā sociālistiskajā saimē”, viņu nacionālo kultūru attīstība apstājas; kultūras uzraugi katrā runā un rakstā nebeidz atkārtot Ļeņina frāzi, kuŗā viņš klasificē katru nacionālo kultūru par „zemes īpašnieku, garīdznieku un buržuāzijas kultūru.”[5] Dažādas direktīvas aicina latviešu kultūras darbiniekus radīt „Komūnistiskās partijas vadībā ... ne tikai visprogresīvāko sabiedrisko iekārtu”, bet izveidot arī „visprogresīvāko, patiesi cilvēcisku, humānu sociālistisko kultūru[6].

Literātūrai jākļūst par Padomju Krievijas literātūras piedēkli un jāpakļaujas tādai pašai monotonai „kosmopolītānisma” nolādēšanai, kā to prasa no visiem padomju literātiem. Formāli aistētisku literātūras pētniecību, individuālismu, brīvus spriedumus, saites ar rietumu kultūru, nacionālisma izpausmi, iedziļināšanos cilvēka psīcholoģiskajos konfliktos un viņa dvēseles noslēpumu atklāsmi — aizliedz un uzskata par literāriem noziegumiem. Daiļliterātūra, protams, kļūst bezkrāsaina un zaudē katru pievilcību, jo tā vairs nedrīkst atspoguļot mīlestību, smieklus, brīvību, individuālismu, skaistumu, patiesību. Robeža starp propagandu un beletristiku vairs nav saskatāma, jo pēdējai jākļūst par „dzīves apliecinātāju, par jaunā staļiniskā laikmeta audzinātāju.”[7]

Vairumu dzejnieku un rakstnieku, kas bija darbojušies neatkarības gados, dikreditē, klasificējot par „reakcionāriem”, un parādīties presē viņiem ir gandrīz neiespējami. Dažus „izņem no apgrozības”, deportējot. Kādreizējais revolucionārs romantiķis Vilis Veldre, kas jaunības dienās dzied par važām, zaudētām cīņām, vienlīdzību un brālību, dodas pašnāvībā. Atklāti paskaidro, ka „buržuāziskās Latvijas rakstnieku lielākā daļa bija valdošās kliķes sulaiņi. Viņu darbi oda pēc trūdiem un pelējumiem un pauda pesimismu un dekadenci. Viņu literātūra slavināja buržuāzijas zvērīgos tikumus, dzīves aprobežotību viensētās, pauda verdzisku padevību liktenim un visādi centās attaisnot netaisnīgo ekspluatātorisko iekārtu”[8]. Daži entuziasti ieteic aizmirst visu agrāk sarakstīto, jo latviešu dzeja „īsti sākās ar 1940. gadu, kad kā pavasara palu ūdeņi saviļņojās tauta un noslaucīja tās ienīsto un nicināto budžu diktatūru . . . kad latviešu tauta, izrāvusies no starptautiskā imperiālisma nagiem, mācījās dzīvot brālīgo padomju tautu saimē.”[9]

Pirmajā okupācijas gadā publicētos darbus pakļauj partijas direktīvām ar PSRS cenzūras iestādes (Glavlit) vietējo nodaļu un 1940. gada 26. oktobrī nodibināto Padomju Latvijas rakstnieku savienību, kuŗā tieši vai netieši spiež iestāties visus, kas vēlas redzēt savus darbus iespiestā veidā. Arī visi apgādi un spiestuves nonāk valdības kontrolē. Rakstnieku savienības sākumi meklējami jau okupācijas pirmajās dienās, kad viens no Latvijas KP sekretāriem Žanis Spure sāk organizēt vietējos komūnistu spalvas darboņus. Visaktīvāko atbalstu viņam sniedz Jānis Niedre (1909), Indriķis Lēmanis (1904-1960), Jānis Grants (Jākobsons, 1909) un Andrejs Balodis (1908) — visi komūnisti pagrīdnieki, kas par darbošanos Maskavas uzdevumā pavadījuši ieslodzījumā caurmērā 4½ gadus.[10] Šie agrāk neatzītie „ģēniji” apliecina Padomju Latvijas rakstnieku deklarācijā, ka „ies vienīgi pa to ceļu, pa kuŗu lielā Ļeņina Staļina Partija ved Padomju Savienības tautas. Komūnisma intereses ir Padomju Latvijas rakstnieku intereses, kas nesaraujamām saitēm saistījusi sevi ar tautu un Komūnistisko Partiju.” [11]

Par galveno literātūras uzdevumu izceļ „latviešu proletariāta kaujnieciskās tradīcijas, uzsveŗot Komūnistiskās Partijas vadītāju lomu cīņā ar nacionālistisko buržuāziju”.[12] Rakstniekus aicina atspoguļot „jaunā Padomju Cilvēka formēšanās procesu”, „grūtos fašistiskā terrora gadus” un „rietumu imperiālistu ekspansīvo koloniālpolītiku” Baltijas valstīs.[13] Rezultātā tiek publicēti vesela rinda naturālistiski apraksti par komūnistu pagrīdi Latvijā, patiesībai neatbilstoši raksti par dzīvi neatkarības laikā, kā arī mākslīga patosa piesātināti slavinājumi „Padomju brīvībai” un „Komūnistiskās Partijas gudrajiem vadoņiem”.

Tikai tādas grāmatas drīkst izdot, kas noder par „spēcīgu faktoru darba ļaužu komūnistiskajā audzināšanā un līdz ar to ir iespaidīgs līdzeklis cīņā pret satrunējušo, izvirtušo buržuāzisko ideoloģiju un kapitālisma paliekām cilvēku apziņā”.[14] Nodibinoties padomju varai Latvijā, komūnistiskā partija un padomju valdība par vienu no saviem svarīgākajiem, uzdevumiem uzskata, cik iespējams īsā laikā, „dot latviešu tautai iespēju izmantot vislielākos cilvēces kultūras sasniegumus — Marksa - Ļeņina mācību, izdot latviešu valodā Marksa, Engelsa, Ļeņina, Staļina nemirstīgos darbus”.[15] Ar skubu pārtulko un publicē atsevišķus Ļeņina un Staļina rakstus latviešu valodā, kā arī labu tiesu brošūru par tā sauktajiem dialektiskā un vēsturiskā materiālisma jautājumiem. Latviešu rakstniekam katrā vārdā jāsumina „vecākais un gudrākais brālis” un jākļūst par tā imitātoru. Viena no literātūras vēsturēm uzsver, ka latviešu padomju rakstnieki spēj droši un stingri nostāties uz sociālistiskās literātūras ceļa tikai tādēļ, ka „lielā krievu padomju literātūra kļūst par latviešu rakstnieku skolotāju”.[16] Par oficiālo latviešu rakstnieku rokas grāmatu ieteic Gorkija latviešu valodā pārtulkoto eseju krājumu Par literātūru (Rīgā, 1941. g.).[17] Lielos metienos izdod Maksima Gorkija autobiogrāfisko triloģiju Bērnība, Ļaudis, Manas universitātes, viņa propagandas romānu par revolucionāro kustību Krievijā, Māte, kā arī daudzus divdesmitajos un trīsdesmitajos gados sarakstītos padomju rakstnieku darbus. Te minama Majakovska 1924. gadā sacerētā patētiskā poēma „Vladimirs Iļjičs Ļeņins” (pats autors dažus gadus pēc šī darba sarakstīšanas, padomju realitātes ietekmēts, izdara pašnāvību), A. Serafimoviča romāns Dzelzs straume, kas „marksistiski pareizi” parādot cīņu starp baltajiem un sarkanajiem kazakiem pilsoņu kaŗa laikā Kaukāzā, N. Ostrovska romāns Kā rūdījās tērauds par nepārliecinoši idealizētu jaunekli, Paviļu Korčaginu, kas, lai gan boļševiku pagrīdē guvis smagus ievainojumus, kļūst par „īstu padomju cilvēku” un „rakstnieku masu ideoloģisko skolotāju”, A. Fadejeva saukļiem piesātinātā Sagrāve par pilsoņu kaŗu Tālajos austrumos, F. Gladkova pirmās piecgades romāns par Dņeprostrojas dambja būvi Enerģija, A. Tolstoja romāns Maize, kur autors glorificē Staļina „lielo nozīmi” pilsoņu kaŗa laikā pie Caricinas un tajā pašā laikā atmasko Trocka „nodevību” u.c. Bez dažiem Gorkija darbiem kā vienīgo ar zināmu literāro vērtību varētu uzskatīt Šolochova episko romānu Klusā Dona par Donas kazakiem pirmā pasaules un pilsoņu kaŗā.

Pēc Maskavas norādījumiem noorganizē arī periodiskos izdevumus. 1940. gada septembrī sāk iznākt biezais, bet saturā nabagais literātūras un mākslas mēnešraksts Karogs, oktobrī — nedēļas laikraksts Literātūras Avīze (vēlāk to pārdēvē par Literātūru un Mākslu), kā arī krievu valodas almanachs Sovetskaja Latvija (vēlāk Parus).

Publicistikā saprotamā kārtā visvairāk slavina atzītos „veco republiku”, jo sevišķi krievu padomju rakstniekus. Tikai nedaudzi no iespiestajiem rakstiem veltīti krievu 19. g.s. klasiķiem. 1940./1941. g. parādās kritiska rakstura apceres par šādiem padomju rakstniekiem: N. Asajevu, V. Bianki, A. Fadejevu, K. Fedinu, D. Furmanovu, M. Gafuri, M. Gorkiju, J. Krimovu, J. Kupalu, V. Majakovski, S. Norisu. A. Novikovu - Priboju, N. Ostrovski, L. Ovalovu, A. Serafimoviču, M. Šolochovu, P. Ticinu un N. Virtu. Priekšrevolūcijas literārām personībām veltītas tikai sešas apceres — par V. Beļinski, F. Dostojevski, M. Ļermontovu, L. Tolstoju, ukraiņu rakstnieku I. Franko un gruzīnu 19. gadsimta dzejas un prozas meistaru A. Certeli.[18]

Padomju Savienības zinātņu akadēmijas paspārnē sarakstītā un oficiāli apstiprinātā „Latviešu padomju literātūras vēsture” (krievu valodā) visus latviešu rakstniekus iedala četrās grupās. Kamēr lielākā daļa pieder „reakcionārajai buržuāzijas rakstnieku nometnei”, padomju literātūras vēsturnieki pārējos literātus iedala 1) revolucionārajos demokrātos (parasti ar A. Upīti, J. Sudrabkalnu, E. Birznieku - Upīti), 2) rakstniekos komūnistos (ar V. Lāci, A. Balodi, I. Lēmani, J. Niedri) un 3) jaunākās paaudzes „revolucionāri noskaņotajos rakstniekos”, kas gan neesot bijuši komūnistiskās partijas biedri, bet kuŗu darbos bijis dzirdams protests pret buržuāzisko iekārtu. Šajā grupā parasti iedala A. Griguli, V. Luksu, J. Grantu, M. Rudzīti, A. Brodeli, A. Čaku, J. Grotu, A. Saksi, P. Vilipu, J. Vanagu, F. Rokpelni, A. Tālci, J. Plaudi.[19]

Lielākā daļa ir literāri diletanti — līdz šim pazīstami tikai kreiso ekstrēmistu aprindās — kas atbalsta režīmu ne iekšējas pārliecības, bet gan oportūnistisku iemeslu dēļ. Iespējams, ka daži seko partijas līnijai maldīga ideālisma dēļ, nesaredzot oficiālās tezes loģisko klibumu. Citi parādās ar saviem literārajiem vingrinājumiem pēc okupācijas.

Tikai trīs no neatkarības laikā atzītajām literārām personībām — dzejnieks Jānis Sudrabkalns un prozisti Andrejs Upītis un Vilis Lācis — kļūst par Kremļa polītiskās spēles ieročiem. Jānis Sudrabkalns (Arvīds Peine, 1894), visai apdāvināts ekspresionistu dzejdaris, parāda sevi par sevišķi veiklu oportūnistu ar apbrīnojamām piemērošanās spējām.

Periodikā parādās virkne dzejoļu ar jo zīmīgiem nosaukumiem: „Kremlī satiekas brīvas tautas”, „Maijs”, „Amūras lāse, u.c.. Visi šajā laikā sarakstītie dzejoļi agrākās dzīves noliegšanas vietā paužot „prieku par atbrīvošanos no kapitālisma jūga un dziļa saviļņojuma pilnos vārdos apliecina mīlestību pret Padomju Dzimteni”.[20] Sudrabkalns ar nožēlu noskatās uz „veco, slimo Eiropu” un pateicas „varenajai rokai” Maskavā par to, ka „Kremlī mēs droši nu ieiet varam”, jo tur „satiekas brīvas tautas” un „draugs draugam liek laipni roku plecā”.[21] Vilis Lācis (1904), kuŗu 1940. g. jūnijā bēdīgi slavenais Višinskis izrauga par iekšlietu komisāru, bet pēc t.s. Latvijas pievienošanas Padomju Savienībai par Tautas komisāru padomes priekšsēdi, nevilcinās ziņot, ka „daudzus gadus Latvijas iedzīvotāji bija padoti valdošā plutokratiskā režīma nežēlīgai un nekrietnai apspiešanai ... šie tumšie verdzības gadi tagad pieder pagātnei ... tagad mūsu acis pievērstas nākotnei, jaunai, saulainai dzīvei un laimīgai perspektīvai”.[22] Lai gan trīsdesmitajos gados — pa daļai ar valdības atbalstu tiek popularizēti viņa diletantiskie darbi, Lācis lielās, ka jau no 1928. gada piederējis komūnistiskajai partijai. Andrejs Upītis (1877)[23], sava laika veiklais polemiķis un jo ražīgais prozists, kas jau pirms pirmā pasaules kaŗa savos romānos pievēršas t.s. proletāriskiem tematiem, visu savu mūžu nespēj atsvabināties no dogmatisma un vienpusības un jau dažus mēnešus pēc sarkanarmijas iesoļošanas Latvijā zaudē rakstnieka pašcieņu un pasteidzas iestāties partijā. Viņš top par lētu propagandas frāžu kalēju, kuŗās nopel savus bijušos maizes devējus, bet dzied slavas dziesmas tagadējiem. Par šīs zemošanās iemesliem valdošās varas priekšā pastāsta pats Upītis: „1940. gads un padomju iekārta pavēra brīvu ceļu ... mani no aizliegta un noklusējama rakstnieka izvirzīja par Augstākās Padomes deputātu un Prezidija locekli.”[24] Rakstnieks, protams, nemin, ka saņem līdz pat jūnija dienām pirmās šķiras valsts pensiju, lai varētu nodoties literāram darbam. Upītis ir arī Karoga redaktors, vēlāk kļūst par LPSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēža vietnieku, kā arī Padomju Latvijas rakstnieku savienības priekšsēdi. Tā kā 1940/1941. g. viņš nesaraksta nevienu darbu, valsts apgāds izdod vairāk nekā desmit jau tajos laikos publicētu grāmatu, kad Upītis bija „aizliegts un noklusējams” rakstnieks.

Daži vecākās paaudzes pārstāvji sagroza savas biogrāfijas tā, lai tās atbilstu brīža vajadzībām, un sāk mēroties ar norādīto „sociālo uzdevumu”: piesātināt lasītāju ar oficiālo dogmu. Viens no viņiem, Arvīds Grigulis (1906), kas labprāt mēdz sevi dēvēt par „sociāldemokrātu intelektu” pirms 1940. gada jūnija, ātri steidzas sūtīt pateicības sveicienus „visu tautu tēvam” un „mūsu laikmeta lielākajam ģēnijam” Kremlī:

„Tā vārdu visi zina,

To dzird pat vējš

Un gaisma ...

Tas vārds ir:

Staļins”.[25]

Kādā citā vārsmā Grigulis apdzied „ leģendāro” dienu, kad sarkanarmija iebrūk Latvijā: „... Kā skalu čaula bruka kopā reakcijas posts ... pa lielceļiem un ielām traucas drošsirdīgi tanki, ikkatrā lūkā smejas priecīgs karavīrs ... ar ziediem meitenes un sievas nāca, ar ziediem jāmaksā, kas dzīvei atver logu.”[26] Liekas, ka Valdis Lukss (1905) tomēr ir visražīgākais saldu, padevības pilnu rindu fabricēšanā. Viņš ir vienīgais, kam iznāk atsevišķs dzejoļu krājums Skarbums (Rīgā, 1941. g.), kuŗā ietvertas arī agrāk uzrakstītās vārsmas. Dzejoļa „No vēstules biedram Staļinam” (1940) ievadā Lukss pastāsta, kā viņš izgājis „tankiem ceriņus plūkt”, kā viņš apkampa, skūpstīja un cik pēkšņi „droša bij kļuvusi balss” Pēc tam rīmkalis patētiski deklamē:

„Tevi tad, Staļin, kā krāšņākos dzīparus sārtus
ieaudām sirdīs, un brālis un tēvs kļuvi mums.
Tu biji tas, kas mums atvēra varavīksnes vārtus,
tas, kas nākotni atdeva mums.
Steidzāmies darbā un dziedājām dziesmas par tevi,
Padomju Latviju solījām saulītē celt. —
Dzīve lai plauktu, mēs solījām nežēlot sevi,
visam kā dārzam būs ziedēt un zelt!
...
Vārds tavs bij kļuvis mums dzīve un prieks.”[27]

Citur rinddarim ierosmi dod sarkanās armijas lidmašīnu rūkoņa, kuŗu dzirdot visām tautām izraisoties dziesmas, „dziesmas par darbu un Staļina ērgļiem, dziesmas par mieru un cilvēku Kremlī, cilvēku Kremlī, kas pasaulei kļuvis brīvības sirds.”[28] Arī Anna Sakse (1905), kas vairākus gadus bauda bohēmiskās mākslinieku un dzejnieku biedrības Zaļā Vārna labumus, no korrektores un tulkotājas kļūst par „progresīvu” deklamātori. 1940 gadā sarakstītajā dzejolī „Šai laikā” Sakse jūtu iesiluma brīdī solās celt „gaišās prieka augstienēs” karogu, ko slepus audusi naktī.[29] Kāda kritiķa vārdiem „par īstu Padomju Cilvēku” viņa tomēr kļūst tikai pēc vairāku dienu pavadīšanas Maskavā — dzimtenes sirdī — kur Sakse piedalās 1941. gada maijā armēņu literātūras dekādē. Amizantas ir profesionālā diletanta Meinharda Rudzīša (1910) frāzes, kuŗās viņš salīdzina Rīgas ielas pirms padomju okupācijas, kad „skanēja bulvāra čala un buržuju skurbuma smiekli” ar Rīgu 1941. gada sākumā, kad varonīgi sarkanarmieši dzied par „saulaino padomju dzīvi ... skan soļi stipri un vingri, un zibsnī šauteņu durkļotās smailes”.[30] Ziņģu lustes un mīlestības gaudu dziesmas pavisam nobāl bijušā Raiņa muzeja pārziņa Friča Rokpeļņa (1909) priekšā. Ar tapinātiem teikumiem viņš vēlas izteikties tautas dziesmu garā:

„Auž māsa zvaigzni karogā

Uz sarkana ar zeltu,

Un seno dainu valodā

Par Staļinu vij dziesmu tā,

Kas dziļi sirdī smelta.

Nāk brālis kungiem tiesu spriest:

Simts tautu brālis — Staļins.

Es tāpēc varu runāties

Ar Staļinu kā brāli

Viņš manās bēdās dalījies,

Ar viņu ceļš man ies,

Cik skats vien saredz tāli.”[31]

Lirikas laukā cinisma pilnas rindas, kas dveš kailu naidu pret visu bijušo, bet cildina „jauno”, sacerējis vēl A. Balodis, P. Vilips, operas literārās daļas vadītājs, un daži citi. Pārsteigumu sagādā apdāvinātais urbānistu dzejnieks Aleksandrs Čaks (1902.-1950.), kas, lai gan kritizēts par formālistu, saraksta vairākas vārsmas ar šādiem nosaukumiem: „17. jūnijs”, „Divi maiji”, „Viņš redzēja Ļeņinu”, „18. martā”.

Arī lielākajā daļā 1940./41. gadā publicētajos prozas darbos izpaužas līdzīga gara un spalvas prostitūcija. Galvenie temati šajā, tāpat kā citos literāros žanros, ir „buržuāziskās iekārtas sabiedrisko apstākļu atmaskojums”, „sociālistiskā celtniecība” un „strādnieku apziņas veidošanās”. J. Niedres stāstu krājumi Ķeceris Latgalē (1940), Piecu korpusu kamerās (1941) un romāns Peivelišķu sala (1941), I. Lēmaņa īsie stāsti un Jūlija Vanaga un Friča Rokpeļņa kopīgi sarakstītā „pirmā padomju luga” Ceļa cirtēji (1941) pieder pie pirmās grupas. Bez minētajām grāmatām arī periodiskajā presē parādās apraksti, kuŗos autori uzbrūk „sabiedriskajai netaisnībai, varmācībai un postam kapitālistiskajā sabiedrībā”; tie idealizē nedaudzos polītiskos cietumniekus, mēģinot radīt iespaidu, ka viņi bijuši „Latvijas labākie dēli”,[32] Annas Sakses stāstu „Lūzums” cildina par pirmo „strādnieku apziņas veidošanas” darbu latviešu literātūrā. Šajā stāstā Sakse visus fiktīvos tēlus iedala varoņos (kas ir komūnisti, nacionalizāciju īstenotāji, jaunieceltie fabriku pārvaldnieki), „melnajos tēlos” (bijušie zemes un fabriku īpašnieki) un tā saucamajos vidusceļa gājējos. Viena no stāsta centrālajām varonēm audēja Kārkliņa tūdaļ pēc tekstilfabrikas nacionālizēšanas sāk karsti mīlēt „šīs pašas mašīnas, kuŗas trīsdesmit gadu tikai lādēju”.[33] Autore parāda, ka tomēr arī liela daļa strādnieku, vai ar viņas vārdiem „roklaižas”, ar nolūku sabotējot padomju pasākumus. Kā bija sagaidāms, stāsts beidzas ar „ļaundaŗu” sodīšanu, „varoņu” apbalvošanu, bet daži no neapzinīgajiem un šaubīgajiem strādniekiem atrod pareizo ceļu, jo „pati padomju dzīves patiesība ir tik gaiša un nepārprotama, ka tā pārliecina un noskaņo savā pusē arī sākumā svārstīgos un kapitālistiskās iekārtas galīgi sakropļotos cilvēkus”.[34] Pie šī paša temata darbiem pieder vēl J. Niedres „Ceturtā fabrika”, J. Granta „Notikums ar virpu” un I. Lēmaņa „Traktoriste Kristīne”. Pēdējais ir viens no nedaudzajiem aprakstiem par t.s. zemes sadalīšanu Latvijas laukos. Kalponei Kristīnei pirmspadomju laikos budži spļauj virsū, sper ar zābakotām kājām un mēģina izvarot. Vienīgi šķiru cīņu izprotošais laukstrādnieks Alberts ar mierinājumiem, ka drīz atnākšot citi laiki, dod Kristīnei spēku izturēt. Kad „citi laiki” pienāk, Kristīnes karstākā vēlēšanās ir kļūt par traktoristi, kas, protams, piepildās. Stāsta nobeigumā Kristīne, joņodama ar traktoru virs kuŗa plīvo sarkanais karogs, svēti apsolās, ka nekad neļaus atgriezties vecajai un nežēlīgajai dzīvei.[35]

Lai gan latviešu rakstniekus ar dažādu sanāksmju, rezolūciju un preses palīdzību neatlaidīgi aicina palīdzēt radīt „vienotu padomju literātūru”, okupantiem neizdodas pirmajā gadā boļševizēt latviešu literātūru. Pat Padomju Latvijas rakstnieku savienība darbojas samēra patstāvīgi. Latvijas Padomju rakstnieku I kongresam, kas notiek Rīgā 1941. gada 14. un 15. jūnijā Universitātes aulā (laikā, kad Čekas vienības realizē latviešu deportācijas, aizvedot arī vairākus rakstniekus,) jānosprauž ceļš totālai latviešu literātūras inkorporācijai visas Padomju Savienības „daudznāciju literātūrā”. Šajā kongresā atklāšanas runu saka Latvijas rakstnieku savienības pirmais sekretārs J. Niedre. Visasāk latviešu rakstnieku līdzšinējo darbu kritizē partijnieki Ž. Spure, A. Pelše un V. Lācis. Latvijas KP centrālās komitejas sekretārs Pelše piedraud, ka „mūsu Partija sagaida no latviešu rakstniekiem, lai viņi vēl stingrāk nostātos uz padomju platformas, lai viņi nodibinātu vēl ciešākas saites ar boļševiku saimi, lai viņi vēl dziļāk izprastu šāsdienas uzdevumus un cēlos komūnisma mērķus”.[36] Latviešu rakstniekiem visvairāk uzbrūk par to, ka tie neattēlo sociālistiskā darba lielo nozīmi un šķiru cīņas asumu, pārāk maz interesējas par šodienu un nenodarbojas ar jauno rakstnieku audzināšanu. Savienības valde izdod rezolūciju, kuŗu, protams, pieņem ar „ilgiem un vētrainiem aplausiem” un apsolās laboties: „Sekojot Padomju Savienības veco brālīgo republiku piemēram, mēs karsti vēlamies ņemt dalību sociālisma cēlāju izglītojošas mākslas radīšanā un cīnīties par to , lai šī māksla kļūtu arī mūsu jaunajā sociālistiskajā republikā par visuzticamāko ieroci strādājošo šķiras rokās cīņā par komūnismu”.[37] Galvenie runātāji nenokusdami izskaidro sociālistisko reālismu, kam arī jaunajā Padomju Latvijā jākļūstot par vienu vienīgo radīšanas metodi. Visbiežāk tiek citētas dažādas vietas no Padomju Savienības KP centrālās komitejas sekretāra A. A. Ždanova uzrunas padomju rakstnieku pirmajā kongresā Maskavā 1934. gada 17. augustā, kad šis Staļina kultūras uzraugs definē sociālistisko reālismu, nosakot, kā un par ko rakstīt. Padomju literātūras sacerējumā galvenajiem varoņiem esot jābūt „aktīviem dzīves cēlājiem — strādniekiem un strādniecēm, kolchozniekiem un kolchozniecēm, partijas darbiniekiem, saimniecības darbiniekiem, inženieriem , komjauniešiem un pionieriem”. Literātūrai jābūt obligāti optimistiskai, entuziasma un varonības piesātinātai. Tai jākalpo „sociālistiskās celtniecības uzdevumam”, attēlojot dzīvi nevis kā „objektīvu realitāti”, bet gan kā „īstenību tās revolucionārajā attīstībā”.[38] Rakstnieks var cerēt uz savu darbu publicēšanu tikai tad, ja tas cieši seko partijas priekšnoteikumiem, kas nosaka šo „revolucionāro attīstību”. Lai gan Latvijas padomju rakstnieku pirmais kongress par literātūras galveno uzdevumu atzīst „kalpošanu tautai un sociālistiskajai Dzimtenei, cīņu Komūnistiskās Partijas vadībā par sociālisma un komūnisma celtniecību, par jaunā Padomju Cilvēka audzināšanu”,[39] Kremlim uzticīgajiem latviešu literātūras pontifiem neizdodas īstenot visus šos draudus un solījumus.

Jau okupācijas pirmajās dienās lielāka latviešu rakstnieku daļa, nevēlēdamies kļūt par algotiem propagandistiem, vai nu pārtrauc rakstīšanu pilnīgi vai arī raksta paslepus, tādējādi protestējot pret kultūras degradēšanu. Centrs, redzēdams, ka sekmes latviešu literātu „pāraudzināšanā” ir niecīgas un piesaistīt intellektus „jaunās kultūras celšanai tikpat kā neiespējams (pirmajā okupācijas gadā Latvijas padomju rakstnieku savienībā ir tikai ap desmit biedru,[40] no tiem lielākā daļa ir jau agrāk minētie komūnistu skribenti), pieliek visas pūles, lai publicētu klasiskas literātūras laika garam atbilstošus marksistiskus iztulkojumus. Jāni Raini, ievērojamāko latviešu klasiķi — nacionalizē un piešķiŗ „tautas rakstnieka” titulu, iepriekš gan piemērojot viņa biogrāfiju partijas līnijai. Sarežģītais Raiņa ģēnijs tiek naivi vienkāršots. Raiņa nāves piemiņas dienā, 1940. gada 12. septembrī, Cīņa raksta: „Šodien pār Raiņa kapu plīvo sarkanais karogs. Tas ir tas pats karogs, zem kuŗa cīnījās Rainis. Šo karogu no dziļas tumsas un pagrīdes saulē iznesa Latvijas komūnistiskā partija. Latvju tauta ir brīva. Brīvs un tautai atdots arī Rainis”. Valsts apgāds bez lugām Ģirts Vilks, Indulis un Ārija, Pūt, vējiņi, Uguns un nakts un Zelta zirgs izdod vairākus sējumus ar izraudzītiem dzejoļiem, kas tiek dēvēti par „revolucionāru” un „kaujiniecisku” liriku.[41] Izmeklētus Blaumaņa darbus izdod četros sējumos. Arī daži citi, jau miruši literāti, kaut arī visu mūžu aizstāvējuši brīvības ideju, tiek izbazūnēti kā karsti sadarbošanās un draudzības atbalstītāji gan ar cara Krieviju, gan Padomju Savienību. Interesanta tajā laikā gandrīz 70 gadu veca E. Birznieka-Upīša (1871) nacionālizēšana. Viņu nostāda vienā plaknē ar A. Upīti un J. Sudrabkalnu. Lai gan Birznieks-Upītis savos meistariski uzrakstītajos zemnieciskās pasaules tēlojumos un Kaukāza stāstos visvairāk iezīmīgs kā mākslinieks un nevis kā nosodītājs un propagandists, tiek uzsvērts, ka tikai pēc okupācijas viņš varot brīvi publicēt savus darbus, jo „Ulmaņa režīma laikā tam nebija iespējas atklāti runāt ar tautu”.[42] Tajā pašā laikā 1940./1941. gadā izdod jau neatkarības laikā vairākkārt izdotos darbus (Pastariņa dienas grāmatu, Viņos laikos, Ņinas pasaciņas un Pelēkā akmens stāstus), pie tam „saīsinātā” un „pārlabotā” formā.[43] Tomēr lielāko daļu literāro personību vai nu izsvītrā pilnīgi no latviešu rakstniecības, vai arī kritizē kā „kaitīgus” un „mums svešus buržuju rakstniekus”.

Šajā gadā arī publicē Latvijas mirušo komūnistu rakstnieku darbus: Leona Paegles dzeju krājumu Jauno vanagu sasaukšanās (1940) un stāstus jaunatnei Dabas bērni (1941) un Augusta Arāja-Bērces Rakstus (1941). Tos latviešu komūnistu literātus, kas „pazuda” Padomju Krievijā trīsdesmito gadu beigās, nemin. Vienīgi Sudrabu Edžu (1880-1941.), kas, jāpieņem, vecuma dēļ izglābies no nolikvidēšanas, pagodina ar trīs bērnu stāstu izdošanu.

1940./1941. gadā publicistikā veltīti raksti šādiem latviešu rakstniekiem: A. Arājam-Bērcem, Kr. Baronam, E. Birzniekam-Upītim, J. Dievkociņam, Doku Atim, J. Ezeriņam, V. Lācim, I. Lēmanim, V. Luksam, L. Paeglem, Persietim, Rainim, F. Roziņam-Āzim, A. Saksei, A. Skujiņai, K. Štrālam, Sudrabu Edžum, E. Treimanim, A. Upītim, J. Vanagam, F. Rokpelnim un E. Veidenbaumam. Ar oriģināldarbiem periodikā parādās Arājs-Bērce, M. Bendrupe, E. Birznieks-Upītis, V. Branks, A. Brodele, A. Čaks, K. Fimbers, J. Grants, L. Grīva, V. Lācis, I. Lēmanis, I. Muižnieks, J. Niedre, L. Paegle, J. Plaudis, A. Sakse, R. Sēlis, Ž. Spure, J. Sudrabkalns, Sudrabu Edžus, K. Štrāls, A. Talcis, A. Upītis, J. Vanags, F. Rokpelnis un P. Vīlips.[44] Kā redzams, literāru pabiru radītāji ir pārsvarā. Tādi atzīti rakstnieki kā Skalbe, Jaunsudrabiņš, Jēkabsons, Gruzna, Erss, Veselis, Zariņš, A. Grīns, Ādamsons, Anšlavs Eglītis, Lesiņš, Ērmanis, Aigars, Zīverts, Klīdzējs, Sprūdžs, Raudive, Mauriņa, Raisters, Strēlerte, Lazda, Cedriņš u.c. tiek noklusēti. Aizrobežas rakstniekus un to darbus gandrīz pilnīgi ignorē un publicistikā sastopam tikai šādus vārdus: Anrī Barbiss, Johaness Bechers, Heinrichs Heine, Ādams Mickēvics, R. Oldingtons, Perecs, Servantess, Šekspīrs, Aleichems Šolems un Žils Verns.[45]

Kad 1941. gada jūnijā Hitlera tanku divīzijas sāk ripot pāri Padomju Savienības un tās okupēto territoriju robežām, lielākā daļa komūnistu un to līdzskrējēju dodas kopā ar demoralizēto sarkanarmiju Padomijas iekšienē. Šajā niecīgajā skaitā ietelp arī nedaudzie latviešu komūnistu literāti, kas, kāda kritiķa vārdiem, „nešaubīgi stājas pirmajās cīņu rindas, lai aizstāvētu sociālistisko Dzimteni”.[46] Visumā ar atsevišķo kollaborantu darbiem pat oficiālie literātūras emisāri nav apmierināti, jo neesot parādīts „Padomju Cilvēka tēls kā visas atbrīvotās tautas pārstāvis”.[47] Tas ienākot latviešu padomju literātūrā tikai „Lielā Tēvijas kaŗa” laikā. Šis ir nākošais solis latviešu literātūras boļševizācijā.

PIEZĪMES

[1] Lenin, V.I. State and Revolution. New York, 1926-.

[2] Kalnbērziņš, J. Ten Years of Soviet Latvia. Moscow, 1951, 105. lpp.

[3] Turpat, 117. lpp.

[4] Pelše, A. „Latviešu tautas kultūras uzplaukums”. Padomju Latvijas 15 gadi. Rīga, 1955, 187. lpp.

[5] Lenin, V.I. Critical Remarks of the National Question. Moscow, 1951, 171. lpp.

[6] Pelše, 187. lpp.

[7] Jansons, A. (ievads). Latviešu padomju dzeja. Rīga ,1952, 8. lpp.

[8] Pelše, 205. lpp.

[9] Jansons, 5-6. lpp

[10] Pisateļi Sovetskoi Latviji. Riga, 1956.

[11] Karogs, No. 3 (1940. g. novembris).

[12] Očerk istoriji latišskoi sovetskoi ļiteraturi. Akadēmija Nauk SSSR, Akadēmija Nauk Latvijskoi SSR, Riga, 1957, 170.lpp

[13] Turpat.

[14] Pelše, 200. lpp.

[15] Turpat ....

[16] Gaile, M. (red.) Latviešu literātūras .vēsture. II daļa. Rīga, 1958, 94. lpp.

[17] Očerk. 170. lpp.

[18] Ozols, J. „Latviešu literātūra pirmajos piecos gados; bibliogrāfija”. Latvijas PSR zinātņu akadēmijas valodas un literātūras institūta raksti. 1. sējums, Rīga, 1925.

[19] Očerk, 169. lpp.

[20] Strazdiņš, K. (red.) Istorija Latvijskoi SSR. Akadēmija Nauk Latvijskoi SSR. Rīga, 1955, 563- lpp.

[21] Sudrabkalns, J. „Kremlī satiekas brīvas tautas”. Latviešu padomju dzeja. Rīga, 1952, 53. - 54. lpp.

[22] Čakste, Mintauts. „Latvia and the Soviet Union”. Journal of Central European Affairs, (1949. g. aprīlis), 42. lpp.

[23] Uz Upīša 75 gadiem Rīgā izdod viņa kopotos rakstus 25 lielos sējumos ar apmēram 20000 lappusēm.

[24] Gaile, 138. lpp.

[25] Karogs, No. 3 (1940. g. novembris).

[26] Grigulis, A. „Jūnijs”. Latviešu padomju dzeja. Rīga, 1952, 74. lpp

[27] Lukss, V. Dzejas. Rīga, 1951, 29-32. lpp.

[28] Turpat, 158. lpp. („Sidraba spārni”, 1940)

[29] Gaile, 264. lpp.

[30] Rudzītis, M. „Dziesma par dziesmām”. Latviešu padomju dzeja. Rīga, 1952, 234.-235. lpp.

[31] Rokpelnis, F. „Auž māsa zvaigzni karogā”. Latviešu padomju dzeja. Rīga 1952, 93.-94. lpp.

[32] Očerk istoriji latišskoi sovetskoi ļiteraturi. Rīga 1957, 171. lpp.

[33] Gaile, M. (red.) latv. lit. vēsture II daļa, Rīgā 1958. g. 264. lpp.

[34] Turpat.

[35] Lēmanis, I. „Traktoristka Kristina” Na beregach Daugavi, Riga, 1955, 349. lpp.

[36] Literātūras Avīze, No. 12 (1941). (Citēts Očerk 174. lpp.)

[37] Turpat.

[38] Zhdanov. A. A. , Essays on Literature, Philosophy, Music . New York, 1950, 7.-15. lpp.

[39] Strazdiņš... 500. lpp.

[40] Pelše, Padomju Latvijas 15 gadi, Rīgā 1955. g., 205. lpp.

[41] Gaile, 95. lpp.

[42] Turpat, 96. lpp.

[43] Ozols.

[44] Turpat.

[45] Turpat.

[46] Gaile, 96. lpp.

[47] Turpat.