Jaunā Gaita Nr. 26. marts - aprīlis 1960
Ivars Dālbergs
DZEJNIEKS UN MŪZA
Parkā uz sola sēdēja dzejnieks un kasīja galvu. Turpat aiz egles stāvēja mūza un taisījās raudāt.
Viņš nebija nedz cildināts, nedz slavens dzejnieks — tāds sīks, trausls, šauru zodu un ūdeņainām acīm. Viņa vārsmas parasti krustoja grāmatu vīru melnos rakstāmgaldus vienu vienīgu reizi, tad noslīka papīrkurvjos uz neredzēšanos. Tomēr dzejnieks nemeta mieru, jo viņam bija pašam sava mūza.
„Ko slēpies aiz koka, nāc šurp — man vajaga iedvesmes,” dzejnieks šķendējās un nosvītroja pēdējo rindiņu.
Pa vara grīdu rāpo prusaks — es rāpoju pretim.
„Tālāk es netieku.”
Asaras apraudama, mūza piestājās pie sola, bet neatbildēja, raudzījās domīgi uz apvāršņa malu, kur zilgmē peldēja mākonīši, mazi un šķidri kā dzejnieka sacerētie panti. Mūza rādījās jau stipri vecīga, un viņas baltā toga, kas nokarājās līdz zemei dižciltīgās krokās, likās pielāpīta un pat drusku netīra. Bet seja tai vēl skaista un stingra kā dievietei.
„Iedvesmas?” tā beidzot atjautāja, un tagad viņas balsī sanēja gadu simteņu miers. „Iedvesmas vispār nav, ir tikai nolūks un māka. Tava iedvesma ir pirkstu ieniezēšanās, uzrakstot četrdesmit rindas aprasto četru vietā. Ar četrdesmit rindām nekas nemainīsies. Varbūt tavs prusaks aizrāpos līdz griestiem. Jāuzsāk ar cildenu tematu, pilnvērtīgu ritmu: Exigi monumentum aere perennius,” mūza skandēja, dzejnieku lūgumu aizmirsusi.
„Vai Horātijs tiešām gribēja dzeju mūžīgi iekalt odās kā Romas valdnieku aprocēs?” dzejnieks rūgti gražojās. „Neba jau lāga vīrs vainīgs. Aiz katra ģēnija, kā aiz bišu mātes, no savas kūniņas izķepurojas autors pēc autora un neglābjami atkārto vienu un to pašu. Platām bērna acīm pasaulē raudzīdamies, viņi tai dāvina nederīgas; neiespējamas un, protams, dziļi dvēseliskas izjūtas.” Dzejnieks noslaucīja degunu. „Zinu, ka runāju velti. Tu esi kā salna, kas aizkož manas iztēles pirmos, pārdrošos pumpuriņus. Tu esi ķildīga kā jau sievišķis, nospiedīga kā pagātne un nenovīdīga kā tagadne.”
„Un bezcerīga kā tava nākotne,” mūza rāmi piebilda.
„Tavas vainas dēļ,” dzejnieks spītējās. „Ja man vajaga karstas, neviltotas jūtas, tu allaž piedāvā ledainas prātulas. Un ja meklēju īpaši retas iztēles vijas un trauslas līdzības, tu sāc šķendēties par saturu! Dzejolim ir sava noskaņa, sava ira, varbūt pat savs virziens, tieksme. Kādēļ vēl raizēties par saturu?” Un dzejnieks rakstīja:
Kurp steidzies, pazemīgais draugs?
Varbūt uz skursteni, kur krēslā ēnas glūnas,
Apciemot draugus un nosnausties kvēpos kā dūnās?
Mūza vērās mākoņos un klusi murmināja: „Ai pieticīgais valodas burvi, kā tu alojies! Saturs ir pati dzīve. Senos laikos rakstīja tie, kas dzīvi pazina un no tās nebaidījās. Tikai prusaki dziedāja par prusakiem, ja tas iespējams.”
Dzejnieks, acīm redzot, neklausījās. Viņš pablenza uz mūzas pusi, it kā kaut ko gudrodams, un apņēmīgi turpināja:
Tavs mērķis tuvs un silts, mans — tāls un neatrasts,
To meži slēpj un kalns un vētrains jūŗas krasts.
Te dzejnieks piepeši iebrēcās – „Neder, neder!” un dramatiski atmeta ar roku.
„Kā nu neder,” mūza teica. „Vētrains jūŗas krasts! Glītākā rindiņa visā dzejolī.”
„Nav oriģināla,” dzejnieks norūca un mēģināja no jauna:
Tā es rāpoju, gluži kā tu, uz vēdera līzdams
Lai steidzīgas dāmas spēkratos nesabrauc mani un manu dzeju.
Es meklēju, meklēju, meklēju.
„Tu meklē, meklē, meklē vārdus,” mūza cietsirdīgi piezīmēja. „Tu spaidi un staipi nabaga valodu un beigās to sacep kopā ar zemapziņā raudzētu mīklu (atvainojos par klasiskam garam pretīgo salīdzinājumu). Pie tam tu gauži piepūlies un nogursti, un beigās tavi sacerējumi iznāk pavisam īsiņi, īsti bārenīši. Manā dzimtenē, senajā Grieķijā, dižie dzejnieki, kad rakstīja, uzrakstīja eposu. Dziedājums aiz dziedājuma lieliskā, mērķtiecīgā virknē. Toreiz par izteiksmi neraizējās, ja vien pašos pamatos doma bija skaista. Un kas skaists, tas labs,” mūza piebilda dziļā pārliecībā.
„— un kas labs, tas patiess,” dzejnieks skābi novilka. „Tu sirmās senatnes sēru stabule, cik nemainīga tava toņkārta! Es saku: Kas skaists, nav vairs labs. Taisni otrādi: kas skaists, tas apnicis. Sen apnikuši brīnumaini nezvēri mežos, kalnos, jūrās. Sen apnikuši varoņi, kam bagātīgi līst asinis, bet nekad nenosvīst paduses. Man vairs nevar iegalvot, ka lielas traģēdijas pamatā ir dievišķīgs pārpratums, nevis cilvēciska vājība. Padomā, cik reizes Oidips nav pārrakstīts citā lugā? Pirmatnējais Oidips izrādījās pārāk pirmatnējs: likteņa vajāts, bet ciets kā akmens — bez kompleksa!
Turpretim es atzīstu jau no laika gala, ka cilvēks ir īsteni sīks puteklis, un dzejnieks — tāds īpatnējs puteklis, kas krāsaini iedegas radīšanas brīžos. Tādēļ pazemīgi rāpoju uz ceļiem, lai izgaismotu dzīves pelēkos kaktiņus.”
„Tā gan — gluži kā padibeņu avīžnieks!” mūza nikni atcirta, un viņas balsī izzuda gadu simteņu miers. „Tava daudzinātā pazemība ir skaidra liekulība. Dzejā teicies izsalcis esam ,bet īstenībā tu ēd un guli kā negausis. Manā vecumā vairs nepieviļ sāpju vaibsti veselīgos vaigos. Tā ir izlikšanās, rotaļa. Rotaļā tu rādies pazemīgs, apdzejo jumta kārniņus, pamestas sētmales un nevēlamus kukaiņus.”
„Nepārspīlē,” dzejnieks vairījās.” Manos sacerējumos dažreiz manāma arī — kā lai to saka, — dumpja dzirksts, spītīga pretestība truliem, sacietējušiem uzskatiem.”
„Reti, ļoti reti,” mūza sacīja. „Un galu galā tu atgriezies šo uzskatu paudējiem pie kājām kā nopērts suns un izlūdzies žēlastību.”
„Nav tiesa,” dzejnieks aizvainots atteica. „Neuzbāžos nevienam ar savām jūtām.”
„Nevienam? Kādēļ tad vienmēr piemini sevi? Kopš man nolemts tevi pavadīt, tu neesi sacerējis nevienu pašu dzejoli trešajā personā!” Mūza atvilka elpu. „Ikviens, kas tik ilgi un aizrautīgi kaitējas pats ar sevi, beidzot iestrēgst gaŗā grēksūdzē. Tas izklāsta visu — izbeŗ netīros zvirgzdus sabiedrības apcirkņos. Manā pieredzē tā ir gandrīz neizbēgama lieta. Neesi arī pirmais, kas paradis šādu šķīstīšanos, ko dažreiz maldīgā kārtā sauc par katarsi, sapiparot ar dīvainiem un iedomātiem pārdzīvojumiem.”
„Tātad man drosmes netrūkst,” dzejnieks māksloti gavilēja, vairīdamies sarunu turpināt. „Neesmu gļēvulis. Lūk, līdz šim nedzirdēta līdzība.” Satvēris papīru, viņš aši ievilka spalvu:
Šonakt truli spīd mēness kā trekna ēdēja zods.
Mūza nopūtās un gurdi atspiedās pret egli. Dzejnieks sakrustoja kājas, sarauca pieri svērteniskās krunkās un šad tad bažīgi paskatījās uz mūzu. Beidzot skaidri pateica: Tu atkal izputināji manu iedvesmu.”
„Vai tavs prusaks jau nomaitāts?” mūza jautāja.
„Pareizi: prusaks!” dzejnieks priecīgi atsaucās un rakstīja:
Redz, mans prusaks jau izlien, meklēdams caurumu siltu.
Bet es?
..Dzejnieks pielika biezu jautājuma zīmi, brītiņu pagudroja un saberzēja rokas. Un tagad nobeigums. Straujš, ar īstu kāpinājumu. Forte. Tā:
Visai pasaulei liesmu no dusmām un īgnuma šķiltu,
Plūktu no debesīm leknās un sviestainās zvaizgnes,
Bezgala tumsā tad mestu nemieru savu.”Nopētījis sašvīkāto lapu, dzejnieks tomēr nemierīgi knosījās. „Neliekas īsti pabeigts,” viņš sacīja.
„Par īsu.”
„Nav vis. Tomēr kaut kā trūkst.”
„Vispirms trūkst stila,” mūza minēja. „Trūkst dailes un atturības. Trūkst visa kā. Sviestainās zvaigznes! Tā ir kosmiska bezkaunība.”
„Vecā, dīvainā, ērcīgā mūza,” dzejnieks beidzot saslējās stiprā pārliecībā, „tu gāni manas dziesmiņas gluži nepelnīti. Tās netiecas aiz zvaigznēm, tās nevēršas pret zvaigznēm. Zemes virsū sviests ir svarīgāks par pašu dižāko zvaigzni.
Mans uzdevums ir radīt jaunas attieksmes starp redzamo un neredzamo. Sakarības, it īpaši nezināmās, neuzminētās, ir brīnišķīgas. Kas par to, ja tādas nemaz nepastāv? No tām raisās skaistums... Cita starpā (negribēju to pieminēt (ja iespējams, neuztraucos par aizspriedumiem (arī tiem, kas vērsti pret mani pašu))), liekas, ka tavi visai indīgie personiskie apvainojumi nav attaisnojami no tīri klasiskā viedokļa. Tā kā nav pamata domāt, ka vēl tagad trūktu pieredzes, tad jāsaka, ka senatnīgās mūzas lomā tev vienkārši pietrūkst paredzētā maiguma. Šaubos, vai vispār esi likumīgi apstiprināta mūza. Varbūt kāda nelaba pārskatīšanās pirms daudziem gadu tūkstošiem....”
Uz mūzas skropstām atkal šūpojās asaras. „Ai dzejniek, dzejniek, pats teici — kaut mēdīdams — ka tas, kas skaists, ir patiess. Un patiesību tev sludinu jau no šūpuļa, patīk vai nepatīk. Nekā. Par velti. Ja nu tu noņēmies — skaistumu — medīt tikai savas necilās personas apvāršņos — tad — es tevi atstāšu.”
„Pavisam?” dzejnieks neticīgi prasīja.
„Pavisam.”
„Un kas gan plucinās manas nabaga rindiņas?”
„Kāds paliks pie tevis,” mūza skumji noslēpumaini smaidīja. „Kāds tiesnesis — daļa no tevis paša, sen atsvešinājusies. Tu vairs to nepazīsti, jo tu neciet tiesnešus, vārīgais rakstītāj!”
Samulsis dzejnieks gribēja vēl ko jautāt, bet viņam priekšā šūpojās tikai egle rudenīgiem zariem.
Parkā pamazām sametās krēsla. Dzejnieks devās mājup un ilgi nosēdēja pie galda gluži pamests un nelaimīgs. Tad viņš rakstīja, lēnītiņām un tik drūmi, cik vien prata:
Pamalē nočirkst vēla staiguļa soļi. Ir nakts. Miers spiež kā lietuvēns plecā.
Kā lai mākoņus sniedzu?
Klusums pārtrūkst...
Es kliedzu, kliedzu, kliedzu.
Atvieglots dzejnieks vārstīja aprakstīto papīra loksni šurp un turp, tad izbrīnā pameta acis uz durvju pusi. Istabā stāvēja vecs milzenis ar saveltu bārdu un smagām grāmatām rokā.
„Vai kāds trīs reizes kliedza?” vecais jautāja dobjā balsī.
„Protams, ka ne. Kas gan nakts laikā trokšņos? Kliedzieni ir atzīmēti vienīgi manā sacerējumā. Kliedzu simboliski. Esmu dzejnieks.”
„Dzirdu simboliski. Esmu kritiķis,” vecais draudīgi skaidroja. „Nu neslēp to raksta gabalu zem galda — rādi šurp!”
Dzejnieks pa pusei negribīgi, pa pusei bailīgi iedeva bargajam vecim nule pabeigto darbu:
Pa vara grīdu rāpo prusaks — es rāpoju pretim:
Kurp steidzies, pazemīgais draugs?
Varbūt uz skursteni, kur krēslā ēnas glūnas,
Apciemot radus un nosnausties kvēpos kā dūnās?
Tavs mērķis tuvs un silts, mans — tāls un neatrasts.
Tā es rāpoju, gluži kā tu, uz vēdera līzdams,
Lai steidzīgas dāmas spēkratos nesabrauc mani un manu dzeju.
Es meklēju, meklēju, meklēju.
Šonakt truli spīd mēness kā trekna ēdēja zods.
Redzi, mans prusaks jau aizlien, lūkodams caurumu siltu,
Bet es?
Visai pasaulei liesmu no dusmām un īgnuma šķiltu,
Plūktu no debesīm leknās un sviestainās zvaigznes,
Bezgala tumsā tad mestu nemieru savu.
Pamalē nočirkst vēla staiguļa soļi. Ir nakts. Miers spiež kā lietuvēns plecā.
Kā lai mākoņus sniedzu?
Klusums pārtrūkst . . .
Es kliedzu, kliedzu, kliedzu.
Kritiķis saviebās un raudzījās uz kamīnu, kuŗā sprēgāja žirgta uguns. Dzejnieks pielēca kājās pārsteigumā un dusmās.
Kritiķis raudzījās uz kamīnu, un viņam trīcēja bārda.
Dzejnieks lūdzās: „Tas nav iespiešanai. Tas paša priekam, draugiem un atmiņām.”
