Ieva Prīmane
* * *
Es atrados pie vecāsmātes zemeņu dobes,
Es, skuķe, draiskojos ar staļļa puikām
Un skrēju sacensībā uz vistu mājām:
Es biju atgriezusies Mazsalacā.
Kā? — To sapnī nekad nejautā.
Ierastā laimē klaiņoju pa ciema ielām.
Padodot labvakaru pazīstamām sievām,
Līdz skaļi, nevērīgi, bezsirds zvani
Pārcirta ceļu. Izzuda atrastie dārzi un nami.
Ak, cittautas vīr, man neprašņā:
„Kāpēc šorīt tu staigā tik klusa?”
Šonakt biju tālos viesos un viena;
Tagad kopā esam, jo atkal ir diena,
BĒRNĪBAS DRAUGAM
Vai atceros?
Kā meklējām kaķpēdiņas tantai Mirdzai
kaimiņmāju akmeņainā piekalnē;
kā, Mārtiņtēvu ķircinot,
ēdām ķiršus visiem kauliņiem.
Kā var aizmirst?
Tagad lieli vīri esam lieliem saiņiem,
svešās zemes gūtiem, katrā padusē.
Savāds liekos Tev, Tu savāds man.
Jel nemeklē, nav piekalnes, nav ķiršu vairs...
Indra Gubiņa
VECMĀMIŅAI
No tevis man palicis
vecmodīgs, niķelēts pulkstens
un neskaidrs tēls, vecmāmiņ,
kas aizgājušos gados saplūdis
ar Poruka Kukažiņu un Pēča māti
„Pie pagasta tiesas”,
un ar Līvbēzes nabagmājas vecītēm.
Tu zini, visas šīs vecās sievas
bij skumji vienādas ar liktens ziņu.
Reiz mēs tur iegājām, toreiz —
kad tev pašai tur nebija jāmīt.
Es vēl atceros — pulksteņi it kā sirdis
tikšķēja katrai vecītei blakus pie gultas,
gan tādi, kas paklusu kukū sauca,
gan ar čiekuriem zeltītās ķēdēs,
gan ar spožām kājām un īstu zvanu,
apklust kam lika, īpašnieces bērēs.
No tevis man palicis pulkstens,
kas savos tikšķos pasakas skaita
un manas bērnības mirkļus.
Es tev rakstīju vēstuli,
jo tu neziņā miti
ilgus gaŗus gadus. Atbildi piesūtīja citi,
mana vēstule sasniegusi Līvbērzes pagasta
nabagmāju
dažas dienas pēc tavas nāves.
Rita Gāle
TRIJEZERE
Ūdeņu gultne
aizmirsta
Aicina
pastaigāties. Divas
dzīvības ezera dobumā
Sausām kājām
nu ies!
"Divas
dzīvības?" tava mute smej,
"Varbūt
piecas vai sešas!"
Varbūt
sausajā ielejā augs
Bērni no
zemes svešas,
Smiltīs zemgaļu pilis cels,
Gružus trieks saules kaujā,
Nakti miegot skumīgi slēps
Pēdējo kareivi saujā.
Ūdeņu gultnē
senajā
Palos dzīvība
zibēs. Savā vietā
vai atgriezties
Visi reiz
gribēs?
NEPARDOMĀTAS PĀRDOMAS
Visi reiz
satiksimies. Dažs būs
puķe, cits kviesis, Kāds
klāsies kā Ziemsvētku sniegs.
Dvēsele -
ļaunuma aka -
Aizvērta. Miesa vien
tīra un laba
Labu tik
darīs:
Mūs ēdīs,
mūs elpos
Un mūsos
augs.
Rītos, kad
baznīcēni Mudri kā
irbes pa apkaltām ielām tek,
Mostos un
zinu: Es dzīvošu
mūžam.
Vakaros
gurda un smaga
Aizveŗu
acis un domāju:
Iznīkšu.
Aina Zemdega
AUDĒJAS ISTABA
Pasaules
krustceļā, vienā no daudzajiem,
Kur nēģer's
vienaldzīgs
Eskimosam iet
gaŗām,
Un japāņus un
Kolumba pēcnācējus
Vēl vienmēr nīst
indiānis —
Caur trokšņainu
steigu
Un melnām durvīm,
ieeju istabā
Ar vienīgo logu
uz sētas pusi,
Ar aužamiem
stāviem pie sienas
Un senlaiku
Tvaiku.
Izstīdzējušu un
bālu pirkstu
Velku pa nītīm,
Pa auduma rūtīm,
Kur sarkans
dzīpars ar zaļu aužas
Kā mīlestība caur
mūžu,
Un zilganā
klusumā dzirdu:
Nokrīt pie kājām
un saplīst
Lēts stikla nieks
—
Manas tirgus
dzīves
Miegs.
Un ilgas pēc
mājām,
Kas aizdeg ar
liesmu,
Nav pērnā gada
Ne mana mūža.
Tā stiprā un
mīlīgā sieva,
Te rasotā vagā,
Te rokām līdz
elkoņiem abrā.
Kas pusduci bērnu
zīda
Un kumeļa mīksto
purnu
Sajūt kā glāstu
uz vaiga —
Ne es tā biju
pērnā gadā,
Ne mātes mūžā.
Bet, atpakaļ
Šķetinās dzijas,
Velki un audi.
Gar saulēm un
zvaigznēm,
Pa skuju rakstiem
un takām
Es eju atpakaļ
Pie senkuršu
sievām. —
Izstīdzējušu un
bālu pirkstu
Velku pa nītīm,
Pa auduma
Zaļsarkanām rūtīm
Un nesaprotu —
Kas nolicis mani
Šai laikā un
vietā?
Vairs neatšķiŗu —
Vai tā patiešām
es pati — es?
Jeb tā tikai
aizmūžu atēna,
Kam nēģeri, briti
un meksikāņi
Staigā pāri?
|
