Jaunā Gaita Nr. 26. marts - aprīlis 1960

 

Photo — Tschira, Baden-Baden

Bet mazas tautas, ja tās vispār ievēro, baŗo ar tukšām frāzēm. Patiesībā neviens tās neaizstāv ne pāvests Romā, ne Dievs debesīs, ne paša kaŗaspēks. Un tomēr arī mazām tautām, kā visiem šīs zemes radījumiem, ir tiesības dzīvot. Mazās tautas parasti tiek saberztas bezcerīgā cīņā ar lielajām. Kas šodien, piemēram, palicis pāri no mūsu liktens brāļiem prūšiem?... Zenta Mauriņa — Tālā gaita

 

ZENTAS MAURIŅAS PERSONĪBA

Apoloģija un atmiņas                   Pēteris Ērmanis

 

Neaizmirstams notikums manā dzīvē bija pirmā satikšanās ar Zentu Mauriņu svētdien, 1921. gada 16. oktobrī Misiņa bibliotēkas telpās Rīgā, Skolas ielā, kad pie manis ieslīdēja braucamā krēslā jauna meitene. Parādība, kas uzreiz saistīja. Kuplie, toreiz tumšie mati, intelliģentā bālā seja, dzīviem vaibstiem, balss jaukā modulācija. Visvairāk saistīja lielās, skaistās, tumšās acis, mainīgu izteiksmi: gan suģestīvi pētījošas, gan jautri iemirdzīgas, gan skumjas. Jau šo pirmo reizi jutām: būsim draugi, kaut arī vēlāk viņu sāpīgi aizkāra mans viņai veltītais dzejolis. Tur reāli tēlots, kā Zenta Mauriņa pa ielām brauc, stumta ratiņos. Mauriņa man atrakstīja smeldzīgi skumju vēstuli — ne jau „ļaunu”, kā teikts autobiogrāfiskajā romānā. Reizēm mums cēlās strīdi, nesaskaņas. Bet ikreiz mums bijis tik daudz ko runāt, vārds dzina vārdu, mēs it kā steidzāmies sirdi izkratīt, nezinājām, ar ko sākt, ar ko turpināt. Biju atradis sievieti, kuŗai milzīga interese par dzeju, par mākslu. Sākumā meitenīga romantiķe, kurai iemīlēti Helderlīns, Novāliss, Rilke, Poruks, Fr. Bārda, vēlāk interešu loks kļuva aizvien plašāks, erudīcija lielāka.

Tai pašā 1922.g. vasarā iepazinos ar jaunu ļoti savdabīgu, talantīgu dzejnieci, kas man daudz stāstīja par savu mīlas prieku un kļūmēm, par romānu ar iemīlētu vīrieti. Par citu viņa nerunāja, citas intereses viņai nebija. No viņas aiziedams, domāju: cik jauki, ka Rīgā ir Zenta Mauriņa! Jo no Zentas es allaž aizgāju pacildināts, laimīgs, it kā gribētos visu pasauli apkampt.

Manā dzīvē nāca visādas pārgrozības, ar Zentu Mauriņu satikos retāk, bet ik tikšanās bija notikums. Aizvien skaidrāk iezīmējās Mauriņas personības pamatvilcieni. Vispirms viņas stiprā, dzelžaini stiprā griba, nesalaužamā enerģija. Ko viņa visu nav sasniegusi, kaut slima būdama, kaut sākumā cīnīdamās ar nabadzību, trūkumu: pārcelšanos no provinces uz Rīgu, augstskolas izglītību, doktores grādu, ārzemju ceļojumus, pazīšanos ar ievērojamiem sveštautu rakstniekiem un kritiķiem, popularitāti, jā, zināmu slavu Eiropas rakstniecībā, gan kā Dostojevska pētniece, gan citādi.

Šāda personība spējusi pievilkt, suģestēt. Mauriņai nekad nav bijis draugu, cienītāju, pat dievinātāju trūkums. Jau pirmajos Rīgas gados, kad viņa vēl bija gluži maz populāra, pie viņas nāca un gāja kollēgas — studentes. Ar laiku Zenta Mauriņa attīstījās par lielisku lektori, uz kuŗas lekcijām jau Rīgā cilvēki nāca drūzmēdamies, klausījās, ko Mauriņa stāsta par literatūru, ētiski psīcholoģiskām u.c. parādībām. Atceros kādu viņas lekciju 1944. g. pavasarī Rīgā. Zāle stāvgrūdām pilna, Mauriņa runā no galvas — brīvi, tekoši, nekur neapstādamās, teikumus neatkārtodama, nedurstīdamās. (Viņa tai reizē iepazīstināja latviešus ar mums toreiz gluži svešo Džonu Steinbeku). Teātra kritiķis Strauts izteicās: Es varētu paziņot, ka mani tur un tur publiski skalpēs, arī tad nesaskrietu ne puse tik daudz cilvēku kā uz Mauriņas lekcijām”. Cilvēku drūzmēšanās, aplausi, sajūsma saņem un pavada Mauriņu ik vasaras viņas lekciju turnejās Vācijā un Šveicē. Allaž Mauriņai radušies draugi, gan vīrieši, gan sievietes, vienkārši ļaudis, kas viņai pakalpojuši ikdienas vajadzībās, jo palīgi viņai slimai tik ļoti vajadzīgi. Atrasts arī kāds, kas viņai dzīves gaitās ir blakus gadu pēc gada.

Jā, viens no Mauriņas rakstura pamatvilcieniem ir lielas kultūras slāpes. Milzīgs viņas izlasīto grāmatu skaits no visu laiku un tautu dzejas darbiem. Iegūta plaša, respektējama erudīcija filozofijā, kultūrvēsturē, mūzikā, glezniecībā. Grāmatās Mauriņai droši, patstāvīgi spriedumi, piemēram, kritiskā nostāja pret Tomasu Mannu un Marseli Prustu, salīdzinot viņus ar Dostojevski. Tā lūk: Mauriņas rakstura pamatvilciens ir iegūto kultūras bagātību sniegt tālāk grāmatās, lekcijās. Lekcijās gan Mūrmuižas tautas augstskolā, gan Rīgā, gan arī citur. Un stāstīt cittautiešiem par latviešiem, par mūsu kultūru.

Bet ne jau cienītāji, dievinātāji vien Mauriņai bijuši. Nē, liels arī viņas nīdēju pulks. Jā, nīdēju, jo Mauriņa nav nicināta, bet tieši ienīsta. Visniknākais bijis diždzejnieks Virza, kas Mauriņas zākāšanā parādījis tiešām apbrīnojamu temperamentu. Ne vien pats viņu apveltījis visādiem nelabi smaržīgiem epitetiem, bet, cik zinu, ja kāds Brīvajā Zemē kritizēja kādu Mauriņas grāmatu atturīgos toņos, tad Virza no sevis ierakstīja recenzijā īpaši nievīgus teicienus. Kādreiz dabūjis zināt, ka Mauriņa būs kādā literārā sanāksmē, kur ielūgts arī viņš, Virza uz ielas sācis kliegt, ālēties, lēkāt. Vai tiešām tikai metodika dzejas darbu interpretācijā, kas Mauriņai it kā vācu literatūrzinātnieku ietekmē, varētu izvērst taisni ārprātīgu naidu? Vai šis mīklas atrisinājums nav jāpavaicā Zigmundam Freudam? (Erotiski noskaņoti dzejnieki — ne jau Virza vien — zemapziņā nevar Mauriņai piedot viņas ratiņus). Bet Mauriņu jau arī sievietes ienīst, gan mazāk. Jā, Mauriņas nīdējus nekad neesmu varējis saprast; cienījami, gudri cilvēki, par Mauriņu runādami, zaudē līdzsvaru, izsaka absurdus spriedumus. Bieži bija tā: ja kāds gribēja tikt vaļā no nelāga gara stāvokļa, pasacīt ko nievīgu, mazcienīgu, tad viņš recenzēja kādu Mauriņas grāmatu: viņai nav īstas literāri oficiālas aizmugures, nav iespaidīgu aizstāvju, kritizēt Mauriņu „neko nemaksā”, īpaši t.s. autoritārisma gados Mauriņas grāmatas vai nu noklusēja, vai nozākāja. Izņēmums bija Jāņa Grīna mēnešraksts Daugava, kur atsauksmes bija atzinīgas. Lai nu šā vai tā — katru Mauriņas grāmatu izpirka dažu nedēļu laikā. Kultūras fonda godalgu nav nekad saņēmusi neviena no tām, ne dzimtenē, ne trimdā.

Mauriņa savās literārajās apcerēs, rakstniecības apskatos, recenzijās (tādas rakstīja dzimtenē) nekad nevienam neuzbruka; gan noklusēja, kas viņai tāls. Kad sirdī sakrājās rūgtums par pārestībām, Mauriņa rakstīja romānus. Viņas treji „īstie” romāni nav pievienojami viņas labākajām grāmatām, bet autobiogrāfiskā triloģija, kur autore sev devusi Amatas Egles vārdu, gan ievērojams, īpatnējs darbs. Te nu Mauriņa tiešām nav klusējusi par viņai nodarītām pārestībām, atklājusi, cik ļoti tās ievainojušas viņas sirdi. Par to nu visur satraukums: Mauriņa „rāda zobus”! Kā viņa to drīkst! Bet jājautā: nosauciet vienu vienīgu plašāku autobiogrāfiju, kurā autors par saņemtajām pārestībām nebūtu „izrēķinājies”! Tiesa, šis tas nav patīkams, piemēram, pārmērīgais īgnums pret „Zeltiņu” (autobiogrāfijā) un īpaši „Riroto” nonievājums (kādā romānā: šī „Riroto” prototips bija tiešām jauks, sirdī skaidrs cilvēks.) Bet — kurš ir bez grēkiem, lai met akmeni. Mauriņa pārāk izcēlusi sevi? Hm. Bet ir taču ko izcelt! Kritizētāji maz saprot Mauriņu, neiedomājas viņas stāvokli viņas traģikā: sieviete ar dinamisku dabu un temperamentu, kas spiesta būt „statiska”; zināmu kompensāciju dod prieks par pašas panākumiem, kas prasās izteikties. Un — es varētu nosaukt autobiografus, kas sevi vēl vairāk izcēluši. Mauriņa pārāk cildinājusi sev tuva cilvēka rakstus? Jā, tur sava taisnība. Bet citi ar sev tuvajiem tāpat darījuši. Turklāt par K. Raudives romāniem atzinīgi izteicies arī, piemēram, nelaiķis Švābe, vienu pat atradis godalgas cienīgu, kaut arī tā nav piespriesta. Jā, dažiem kritiķiem ir divējāda morāle: ko citiem, laipni smaidot, piedod, par to Mauriņai rāda dūres.

Ka Mauriņa taču ir personība, tas būtu jāatzīst arī pretiniekiem. Reiz pie manis Ingolštatē bija atbraukusi latviete, dedzīga Mauriņas neieredzētajā. Ņēmāmies abi. Viņa pret, es par. Tad es minēju divas liriķes (vienu Rīgā, otru aizjūrā): „Vai par viņām mēs tik karsti strīdētos?” — „Nē, tur nebūtu par ko.” — „Nu tad skaidrs: rakstniece, par ko mēs tā iekarsusi, taču ir personība, vai ne?” Viešņa neko gan neteica, pretoties nepretojās. Reiz kāda Ingolštates latviete atnāca, vai man esot Mauriņas grāmata Iedrīkstēties ir skaisti? — „Jā, ir”. Palūdza izlasīt, piebilstot: „Es neesmu Mauriņas cienītāja.” Mauriņa viņai Latvijā nodarījusi pārestību, to nevarot piedot. Pēc pāris dienām viņa atnesa grāmatu, jau no sliekšņa saukdama tīri vai ekstāzē: „Ņemu visus vārdus atpakaļ, kuŗus pret Mauriņu esmu teikusi. Ko viņa sasniegusi, ko pārcietusi! Un kā daži latvieši pret viņu izturējušies! Kauns!” Dažiem Latvijā nepatika, ka Mauriņu apbrīno jaunas meitenes. Kāda dāma reiz teica: „Esmu Mauriņas cienītāja, gribēju pēc lekcijas pie viņas pieiet. Bet visapkārt meitenītes skatās Zentā kā svētbildē”. Bet varbūt bija labāk kā tagad, kad viņas skatās tai Stilvī Sprīslī (Nu, kā taču to kino zelli sauc?)

Par Mauriņas literāro metodi runājot, jāatceras kāda moderna latviešu dzejnieka vēstule (Viņš tuvs Jaunās Gaitas „modernistu” virzienam): „Neesmu Mauriņists un nekad nebūšu. Bet visās tautās ir daudz viņai līdzīgu literatūras interpretētajā Kādēļ lai mums nebūtu?”

Iedrīkstēties ir skaisti! — šie vārdi izteic visu Zentas Mauriņas dzīves gājumu. Man no šīs lielās iedrīkstētājās neaizmirstami iespaidi sākot ar pirmo tikšanos, beidzot ar to, kas varbūt paliks pēdējā: Ingolštatē, piektdien, 1959. gada 29. maijā.