Brīvību neviens nesaņem kā dāvanu ... Arī šodien neapbruņotas tautas un atsevišķi individi var aizstāvēt prasību pēc brīvības.BRĪVĪBAS KONSEKVENTAIS KAROGNESĒJS
Jaunās Gaitas intervija ar Eivindu Jonsonu
Jūsu romānos manāma pieslēgšanās aktuāliem sabiedriskiem jautājumiem — kā, zviedru, tā internacionālā nozīme. Vai Jūs varētu tuvāk skicēt, kādas problēmas Jūs uzskatāt, par svarīgākām un kā esat mēģinājuši tās attēlot savos literārajos darbos?
Manu romānu dažādās saistības ar aktuāliem sabiedriskiem jautājumiem? Vai var rakstnieks šai laikā izvairīties no šādām saistībām? Pasauli, t.i. dzīvi uz mūsu zemes lodes nevar pārskatīt citādi kā tikai ar preses un literatūras palīdzību. Pasaules posts — plašākās perspektīvās — un jautājumi par kaŗ un brīvību, terroru un iespējām uz daudzmaz paciešamu dzīvi visām tautām — tās ir galvenās problēmas, kas diendienā atspoguļojas laikrakstos. Un ar katru jaunu rakstnieku paaudzi tās atkal uznirst virspusē. Bailes un cerības — vai tās abas neietver sevī mūsu laikmeta patiesāko izpausmi?
Uzturoties ārzemēs, Vācijā un Francijā, Jūs esat ieguvuši uzskatu par eiropiešu kopību, par viņu kopējo likteni. Vai tā ir — un kā Jūs to izprotat?
Jā, atrodoties ārzemēs, man jaunībā atdarījās acis, ieraudzīju to, ko jau nojautu: viena pasaule — un brīva pasaule, kopība, ir vienīgais atrisinājums mūsu laikmeta politiskajām un sociālajām problēmām. Jūsu jautājums ir tā formulēts, ka es citādi nevaru atbildēt. Vai arī tā: brīvu, patstāvīgu kantonu kopība, kuŗā katrs kantons, katra nācija, katra tauta brīvi var attīstīt labāko savā īpatnībā brīvā apvienībā ar citām nācijām un tautām. Apvienotās Nācijas, kas spēj darboties ar labākiem nosacījumiem nekā tagad. Bet kad mēs tiktāl nonāksim?
Brīvība ir aktuāla problēma arī mums. Uzskatām Jūs kā brīvības sludinātāju. Kas Jums būtu ko sacīt par šo jautājumu šodien, tieši tagad?
Brīvības problēma pati smagākā. Esmu lasījis, daži grib šo problēmu atrisināt dīvainā veidā: ar padevību! Es šo domu nespēju izprast, tā atbaida. Tātad nevajadzētu mēģināt, pat ne mēģināt aizstāvēties pret varām pasaulē, kas vēršas pret brīvību un kuŗu spiedienu mēs vienā vai otrā veidā sajūtam ik dienas. Brīvību, kā es to saprotu — un es šeit ar to domāju nāciju, tautu brīvību un patstāvību un to domu un vārda brīvību, kas relatīvi lielos apmēros var eksistēt demokrātiskos valsts veidojumos — neviens nesaņem kā dāvanu. Tā ir veca patiesība, kas bieži jāatkārto. Arī šodien neapbruņotas tautas un atsevišķi cilvēki var aizstāvēt šo prasību pēc brīvības: esam skatījuši tūkstošiem liecību šai ziņā. Kāpēc tad tautas, kam ir ieroči aizsardzībai un kas ir apdraudētas, lai mestu tos projām?
Kas attiecas uz rakstniecību, tad termins ‘brīvais vārds’ kļuvis par sava veida ‘spārnotu vārdu’ — un tas bijis diskusiju temats arī mums. Kas Jums, piemēram, būtu sakāms par rakstnieku uzdevumiem un tiesībām šāsdienas situācijā vispār? Padomju Savienībā cita starpā prasīts, lai literatūra, t.i. rakstnieki ‘kalpotu tautai’. Kāda, ir brīva rakstnieka nostāja pret šādu prasību? Vai mākslinieciskā radīšana ir kādā dienestā, vai tai ir citi pildāmi uzdevumi?
Rakstnieka, dzejnieka uzdevums ir viņa paša izraudzīts. Viņš grib, un bieži vien viņam arī laimējas izsacīt, ko viņš jūt, domā, pārdzīvo. Mākslinieka iekšējā tieksme jau ir — meklēt izteiksmi tam kompleksam, ko sauc par dvēseli, garīgo dzīvi (det inre livet). Viņš grib pastāstīt citiem par saviem intīmajiem pārdzīvojumiem, pieredzi, vai arī kā viņš skata redzamās lietas. Tā ir kāda vajadzība ziņot, stāstīt. Nevar pasacīt viņam vai viņai: dari tā un ne šādi ar savu dvēseli! Šādā acumirklī — kā tas, piemēram, ir nebrīvajās valstīs — tie, kuŗu rokās ir vara, dod dzejniekam pavēli rakstīt tā un tā — un tanī mirklī dzeja novīst. Vienam otram atsevišķam ģēnijam ir laimējies arī pēc šāda veida pavēles radīt lielu un naizmirstamu mākslu - bet tad viņš nav sekojis pavēlei tā, kā tā bijusi domāta (vai arī viņš ir tik liels dzejnieks, ka var radīt mākslu no visa kā). Un mēs nezinām, ko viņš būtu radījis, ja viņš nebūtu saņēmis pavēli. Varbūt kaut ko vēl lielāku, patiesāku, daiļāku, skaistāku. — ‘Kalpot tautai’? Es uzskatu, ka māksla ‘kalpo’ šai nozīmē, tikai būdama brīva māksla. Faraoni — protams — spēj dot kultūrai zināmu virzienu kādam laika posmam un atstāt aiz sevis pieminekļus, kas mums jāsauc par kultūras vērtībām. Bet mēs nezinām un nekad neuzzināsim, cik daudz kultūras, cik daudz īstas mākslas nogalināts ar šādu eksperimentu. — ‘Kalpot tautai’? To dara visas brīvas kultūras nozares, negaidot pavēli no pārvaldes personām. ‘Tauta’ ir cilvēki, nevis robotu bars; tauta esam — mēs. Tas dzejnieks, kas izprot savus paša dziļākos pārdzīvojumus un pieredzi par cilvēkiem un cilvēku dzīvi, ‘kalpo’ tautai labāk nekā tas, kas liecas noteikumu priekšā un paklausa, mēģinādams tulkot valdošo vēlmes un sapņus tā, kā tas valdītājiem patiktu. Padomju Krievijas ‘literatūras vadības’ centieni, kā zināms, ir panākt paklausību. Tā grib, lai rakstnieku saime sasit papēžus, paklanās tiešā un pārnestā nozīmē un atbild: Ich diene! Dzejnieks, kas lūko redzēt mūsu pasauli ar iespējami vaļējām acīm un nodod atklātībai savu pieredzi, sapņus vai domas tik atklāti, cik atklāti tas iespējams — tāds dzejnieks patiešām kalpo cilvēkiem. Pēc tam varam diskutēt viņa idejas un sniegumus, tas arī pieder pie brīvu nāciju privilēģijām.
Vai Jūs vēlētos sacīt kaut ko brīvajiem latviešu rakstniekiem emigrācijā un mūsu jaunatnei?
Jābūt aklam, lai neredzētu, ar kādām grūtībām jums jāsastopas savā darbā: latviešu dzejniekiem un visiem pārējiem māksliniekiem un intellektuāla darba darītājiem. Tie otri, — tie, kas palikuši dzimtenē — ir apklusināti. Politiskās emigrācijas dzejniekam jāsajūt ļoti liela atbildība kā pret dzimteni, tā pret saviem emigrācijā esošajiem tautiešiem. Katrs vārds, ko viņš saka vai raksta, radies pēc pieredzes, un vairumā gadījumu tā ir traģiska pieredze. Bet ir jātulko ne tikai sēras, ir jāuztur arī cerības savas tautas gaišākai nākotnei. Tas ir uzdevums, ko daudzi veikuši un ko vēl daudzi veiks: teikt patiesību, bet ne tā, ka tā nonāvē cerības! Ka no tā top augstvērtīga māksla, to zinām. Tai pašā laikā kultūras sniegums ir arī šis: saglabāt nākošajām paaudzēm dzīvu savu mīļoto valodu, sniegt ainu par kultūru, kas pastāvīgi pakļauta draudiem un briesmām. Katra neliela emigrācijas rakstnieku grupa no zemēm, kuŗas tagad okupējis ienaidnieks — manās acīs ir cilvēcības un kultūras kodols. Viņi nes tālāk kādu daļu patiesās kultūras. — Un jaunatne emigrācijā? Šis taču ir tas mērķis, kāpēc tā pulcējas kopā, lai to aizstāvētu: Tā brīvība, ko ietveŗ dzejnieku dziļākie centieni — nākotne bez tiranniem.
