Jaunā Gaita Nr. 26. marts - aprīlis 1960

 

Dr. Ivars Ivasks

PAR APCERES AUTORU

IGAUŅU KULTŪRAS POZITĪVAIS VEIKUMS TRIMDĀ

Tauta, kuŗi nekad nekas nav klēpī iekritis, kuŗas eksistence vienmēr bijusi apdraudēta, domā un jūt citādi nekā tautas, kuŗas pasargājusi likteņa lutinātāja roka, un kuŗu problēmas tādēļ aprobežojas lielāko tiesu ar lielāka vai mazāka mēra miesīgas un garīgas labklājības iegūšanu. Mums gandrīz vienmēr viss ir bijis uz spēles.

ANSIS ORASS

1957. gada martā neitrālajā Somijas galvaspilsētā Helsinkos tika atklātas divas igauņu grāmatu izstādes. Vienā no tām Padomju Igaunija sniedza savu no 1944. līdz 1956. gadam iznākušo grāmatu klāstu, otrā igauņu bēgļi rādīja trimdas izdevniecību grāmatu ražu. Šī bija pirmā atklātā mērošanās starp igauņu bēgļu nelauzto patstāvīgas kultūras gribu un dzimtenē pēc partijas diktāta radīto literātūru. Salīdzinot abu izstāžu brošūras, pārsteigtie somu apmeklētāji atrada šādu statistiku: trimdā dzīvojošie igauņu tautas 6% publicējuši laikā no 1944. līdz 1956. gadam 85 oriģinālromānus ar kopskaitā 26800 lpp., bet Padomju Igaunijā šai pašā laikā iznākuši tikai 17 oriģinālromāni ar 6400 lpp. Noveļu krājumu attiecīgie skaitli ir: 25 trimdā pret 24 dzimtenē; memuāru sējumi trimdā 33 pret 4 dzimtenē un jauni dzeju krājumi trimdā 51 pret 42 dzimtenē. Šie kailie skaitļi runā jo skaidru valodu un atsauc visus okupantu apgalvojumus par kultūras brīvību un literātūras plaukšanu Igaunijā.

Izstādes laikā komūnisti arī apgalvoja, ka viņu valdīšanas gados iznācis vairāk grāmatu nekā patstāvības laikā. Ja atskaitām propagandas brošūras ar mazāk nekā 16 lpp., tad gan nekādi šo komūnistu apgalvojumu nevaram nopietni ņemt. Komūnistu okupācijas 11 gados (1940/41. 1944.-54.) iznākušas kopskaitā 6800 grāmatas, kas būtu ap 340 grāmatas gadā. Patstāvības laikā (1918.-1940.) iznākušas turpretim 25500 grāmatas, kas būtu caurmērā 1159 grāmatas gadā.

Vēsturiskā skatījumā igauņu grāmatas neražīgākie laiki ir grāmatu izdošanas agrīnais laikmets zem sveša jūga no 1535. līdz 1918. gadam, kad 382 gadu laikā iznākušas tikai 14503 grāmatas, no kuŗām lielāka daļa izdotas 20. g.s. sākumā. Neražības ziņā šim agrīnajam laikmetam pieskaitāmi arī komūnistu okupācijas gadi. Ka 22 patstāvības gadi bijuši ražīgākie igauņu grāmatas un literātūras vēsturē, nav nekāds pārsteigums. Bet ka 65000 igauņu bēgļu saujiņas stiprā kultūras griba rietumos varētu oriģināldarbu skaita ziņā pārspēt okupētās dzimtenes jaunrades sniegumu, liekas gandrīz neticami. Pie tam līdz šim nemaz nav vērā ņemta darbu kvalitāte, tikai kvantitāte. Šī paša 1957. gada ziemā igauņu bēgli atklāja otru izstādi, pirmo šāda veida, pašā Ņujorkas centrā, proti „New York Public Library” telpās. Oktobra mēnesī Ņujorkā parādījās plakāti, uz kuriem ar virsrakstu „Estonian Poetry” redzēja kādas īpatnējas igauņu grafiķa Edvarda Vīralta gravīras reprodukciju: ganu zēns lasa grāmatu liesmojoša ērkšķu krūma gaismā, kamēr viņam pār plecu skatās daļa ganāmpulka. Bibliotēkā bija izstādīti reti dzeju krājumi, grezni izdevumi, autogrāfi, tulkojumi svešvalodās, dzejnieku uzņēmumi un igauņu grafikas labākie piemēri. Izstāde sniedza pārskatu par igauņu dzejas attīstību, sākot ar tautas dziesmām un „Kalevipoegu” un beidzot ar dzejniekiem trimdā. Izstādi apmeklēja 1/4 miljona cilvēku. Ņujorkas pilsētas bibliotēkas biļetens decembrī publicēja igauņu kritiķa Anša Orasa rakstu par igauņu dzeju, kam bija pievienoti igauņu dzejnieku Marijas Underes un Gustava Suitsa attēli.

Abas izstādes, kā Helsinkos, tā Ņujorkā, skaidri apliecināja igauņu trimdas kultūras dzīves rosīgumu un labo organizāciju.

 

I

To igauņu bēgļu starpā, kas 1944. gadā devās uz rietumiem, atradās arī igauņu lielākais grafiķis Edvards Vīralts un pazīstamākais skaņradis simfoniķis Edvards Tubins. Vīralts Parīzē un Tubins Stokholmā ar saviem jaundarbiem un meklējumiem bija izcili paraugi trimdas jaunajiem komponistiem un māksliniekiem. Stāvoklis bija pat vēl labāks attieksmē pret izciliem rakstniekiem, kas devās trimdas ceļos. No dzejniekiem šeit jāmin vispirms Gustavs Suitss, igauņu modernās dzejas tēvs, kas ap gadsimtu miju piederēja t.s. „Jaunigaunijas” dzejnieku skolai, kā arī Marija Undere, divdesmito gadu dzejnieku skolas „Siuru” dalībniece un igauņu slavenākā dzejniece. „Siuru” dzejnieku skolai piederēja ari Underes vīrs, Arturs Adsons, kas dzejoja dienvidigauņu dialektā, kā arī Henriks Visnapū, kuŗu bēgļu gaitas noveda Vācijā. Bernards Kangro pieskaitāms igauņu patstāvības laika dzejnieku grupai, trīsdesmito gadu t.s. „Arbujad” jeb „Burtniekiem.” Šādā veidā trimdinieku saimē atradās izcilākie dzejnieki no trim galvenajiem igauņu literātūras strāvojumiem. Viņu klātiene un darbība deva trimdas literātūrai sevišķu jēgu un attīstības līniju. Cik svarīga trimdinieku saimei bijusi šo klasiķu klātiene, varam saprast, iedomājoties, kas būtu, piemēram, noticis latviešu trimdas literātūrā, ja bēgļu saimē tagad atrastos Rainis, Aspazija, Virza, Čaks un Medenis. No prōzistiem trimdiniekiem pievienojās igauņu izcilākais romānu rakstnieks pēc Tamsāres, diemžēl latviski nemaz vēl netulkotais Kārlis Ristikivī, kā arī latviešu lasītājiem pazīstamie Melks, Gailits un Kivikas. Bēgļu starpā bija arī Oksfordā izglītotais igauņu izcilais kritiķis un iejūtīgais tulkotājs Ansis Orass un igauņu valodas atjaunotājs — „igauņu Endzelīns” — Johanness Āviks.

Lielākā igauņu bēgļu grupa, ap 22 000 jeb vesela trešdaļa, devās uz Zviedriju. To vidū bija lielākā daļa igauņu mākslinieku, rakstnieku un intelliģences. Šāda koncentrācija vienā zemē, pie tam Skandināvijas valstī Baltijas jūras krastos, katrā ziņā palīdzējusi labāk izkārtot igauņu kultūras dzīvi trimdā nekā tas varbūt izdevies dažai citai bēgļu grupai. Dzimtenes tuvums un iespēja apciemot somu brāļu tautu nav ļāvusi Zviedrijas igauņiem tik viegli pārtautoties.

Jau pirmajā emigrācijas gadā Zviedrijā iesāka darbību apgāds „Orto”, izdodot kā trimdas rakstnieku darbus, tā arī igauņu klasiķu jaunizdevumus un pasaules literātūras tulkojumus. „Orto” apgāds izdeva arī Tamsāres lielo romānu ciklu „Taisnība un patiesība”, kas latviešu lasītājiem pazīstams kā „Zeme un mīlestība”, un vēlāk iznāca vēl otrā trimdas izdevumā Vācijā; Kārļa Ristikivī jau klasiskos piecus romānus; Marijas Underes trimdā sarakstīto dzeju krājumu „Dzirkstis pelnos”, kā arī veselos divi metienos greznu „Kalevipoega” izdevumu ar jaunām gleznotāja Ērika Hāmera illustrācijām. Ilgus gadus „Orto” bija vienīgais vērtīgais igauņu trimdas apgāds bez jebkādas konkurences, kādēļ arī varēja pēc saviem ieskatiem noteikt honorāru lielumu. Tas radīja arvien lielāku nesaprašanos rakstnieku un apgāda attieksmēs, kas 1951. gadā noveda pie jauna apgāda dibināšanas Lundā, Zviedrijā.

Rakstnieki nodibināja paši savu igauņu trimdas rakstnieku kooperatīvu, kuŗa lasītāji saņem katru mēnesi pa jaunam romānam vai stāstu krājumam. Visus šos darbu autorus kooperatīvs atalgo vienādi, nevērojot rakstnieka slavu (20% no pelņas). Šīs katru mēnesi iznākušās grāmatas ietelp t.s. A-serijā, kuŗai līdzās pastāv arī vēl B-serija: tanī atrodam memuārus, dzeju krājumus, literārvēsturiskus pētījumus, mākslas darbu reprodukciju izdevumus, tulkojumus un kooperatīva autoru dažu agrāko darbu jaunizdevumus. No kooperatīva autoriem jāmin vecākie romānu rakstnieki Gailits, Melks, Kivikas un jaunākais Ristikivī. Jauno trimdas rakstnieku vidū par interesantākajiem izvirzījušies Valevs Uibopū, Ilmārs Talve, Raimonds Kolks un Bernards Kangro. (Uibopū un Kangro tulkoti arī latviski.) Līdz šim iznākušo 100 grāmatu starpā techniski skaistākie kooperatīva sniegumi, bez šaubām, ir 4 lielie uzņēmumu un aprakstu sējumi „Mūsu zeme: Igaunija vārdos un attēlos” *), grezni izdotā „Igauņu sēta” un 1954. gadā mirušā grafiķa Edvarda Vīralta piemiņas izdevums. Ļoti reprezentatīva ir arī līdz šim lielākā igauņu dzejas antoloģija 2 sējumos, kas aptveŗ 150 gadus igauņu dzejas attīstībā un kuŗā pārstāvēti 47 dzejnieki ar 650 dzejām 746 lappusēs. (Salīdzinot ar šo igauņu antoloģiju, latviešu trimdas reprezentatīvajā dzeju izvēlē „Dzīvā dzeja” no 99 gadiem sakopoti 99 dzejnieki ar 716 dzejām, tādējādi diemžēl nedodot nevienam dzejniekam iespēju sevi pietiekami parādīt.) Katrā ziņā būtu vēl minams Orasa „Fausta” tulkojums (1955.). (Šī kapitāldarba iecerētā illustrātīvā apdare neīstenojās Vīralta pēkšņās nāves dēļ.)

Ja pirmais trimdas apgāds „Orto” sākumā izdeva oriģināldarbus, igauņu literātūras klasiķus un svešvalodu tulkojumus, tad pēdējos gados „Orto” apgādam lielāko tiesu parādās tikai dažādi populāri tulkojumi. Kopš 1951. gada igauņu rakstnieku kooperatīvs gandrīz pilnīgi pārņēmis savā ziņā trimdā radušos oriģināldarbu izdošanu. Kopš 1953. gada sāk izdot klasiķu darbus trešais un jaunākais apgāds „Vaba Eesti” jeb „Brīvā Igaunija,” uzsverot kvantitātes vietā kvalitāti. Ja „Orto” apgāda idejiskie vadītāji ir vecākās paaudzes varbūt vairāk materiālistiski noskaņotie pārstāvji un kooperatīva vadītāji pieder vidējai paaudzei, tad „Brīvās Igaunijas” apgāds apvieno jaunākās paaudzes centīgākos un apdāvinātākos pārstāvjus. Šis apgāds spējis veikt to, kas nav bijis pa spēkam vecākajiem, daudz lielākajiem apgādiem: proti, sākt izdot valodnieka Andrusa Sārestes līdz šim lielāko igauņu vārdnīcu (analoģisku tezauru 4 sējumos) **), igauņu literārā stila attīstības piemēru antoloģiju (1524.-1958.), Adsona igauņu teātra vēsturi, Marijas Underes kopotās dzejas, kā arī jaunāko eksperimentālo igauņu dzejnieku darbus. Šai apgādā iznākuši arī daudzi svarīgi prozas klasiķu jaunizdevumi un literārkritisku rakstu krājumi. Apgādam ir sagatavošanā plaša somu lirikas antoloģija igauņu valodā un igauņu grafikas reprodukciju sējums. Nav šaubu, ka „Brīvās Igaunijas” apgāda izdevumi techniskā ziņā ir skaistākās trimdā iznākušās igauņu grāmatas (piem. „igauņu Rembō”, Jāņa Oksa kopoto rakstu un Uku Māzinga dzeju ļoti moderni illustrētie izdevumi). Šādā veidā trīs lielākie igauņu apgādi trimdā atraduši katrs savu darba lauku un arī savus īpatnējos vaibstus. ***)

No "Mana" satīras pielikuma

Trimdas pirmajos gados igauņu bēgļi turpināja patstāvības gadu lielākā literārā žurnāla „Looming” jeb „Radīšanas” izdošanu. („Looming” varētu salīdzināt ar latviešu „Daugavu”). Diemžēl nebija iespējams izdot vairāk kā četrus saturā bagātus numurus, un 1946. gadā šis žurnāls beidza iznākt. Laikā no 1946. līdz 1950. gadam dažādās vietās pēkšņi uzplaukušie un tikpat ātri noziedējušie kultūras laikrakstiņi nespēja aizstāt nepieciešamo centrālo laikrakstu. 1950. gadā liriķis, literātūras vēsturnieks un romānu rakstnieks Bernards Kangro sāka izdot Lundā, Zviedrijā, trimdas gadu svarīgāko kultūras žurnālu „Tulimuld” jeb „Līdumu”. Pirmajā gadā tas iznāca trīs reizes, nākošos 8 gadus pat sešas reizes gadā, bet tad nostabilizējās ar 4 numuriem gadā. Tā kā 11. gada gājumu uzsākušais „Līdums” saistīts ar kooperatīva apgādu un visumā nacionāli konservatīvi noskaņots, tad liberālāk un internacionālāk domājošā jaunatne 1951. gadā sāka izdot pati savu žurnālu „Vaba Eesti” jeb „Brīvā Igaunija”, kas tiešām kļuva par brīvo ideju demokrātisku forumu kā to solīja šī mazā žurnāla izdevēji. Līdz šim neregulāri iznākuši 35 numuri, bet sākot ar 1960. gadu izdevēji nolēmuši šo žurnālu izdot 8 reizes gadā, nenoteiktās atstarpēs. Žurnāls sniedzis ne tikvien ļoti skaidrus, objektīvus un reālistiskus rakstus par igauņu polītiskajām, sociālajām un saimnieciskajām problēmām, bet arī apskatus par modernās mākslas un literātūras strāvojumiem. „Vaba Eesti” darījis daudz, lai atrastu attiecīgus igauņu jaunvārdus, kas atbilstu psīcholoģijas, socioloģijas un citu modernās zinātnes nozaru terminoloģijai. Žurnālam „Tulimuld” arvien vairāk aizstāvot kooperatīva intereses un jauno rakstnieku neapmierinātībai ar to pieaugot, arī žurnāls „Vaba Eesti” drīz izrādījās par šauru kā polītisko, tā arī kulturālo jautājumu iztirzāšanai. Pēdējos tādēļ kopš 1957. gada pārņēmis jauns žurnāls „Manā” jeb „Burvju vārdi”, kas iznāk četrreiz gadā. Tā izdevēji ir jaunākās paaudzes dzejnieki un rakstnieki, bet atbildīgais redaktors Ivars Grīntāls, dzejnieks un tulkotājs, aktīvi iestājies par ciešāku kulturālu sadarbību somu un baltu tautu starpā. Viņa žurnāls sniedzis ne tikvien latviešu, lietuviešu un somu valodas tulkojumus, bet noorganizējis arī interesantu simpoziju (aptaujas veidā) par somu un baltu pēckaŗa literātūru. (Tanī no latviešu puses piedalījās „Ceļa Zīmju” redaktors Jānis Andrups, no lietuviešiem viņu pazīstamākais trimdas dzejnieks Henriks Radausks, no somiem avangarda literātūras žurnāla „Parnasso” izdevējs Kajs Laitinens un no igauņiem šī raksta autors.)

Konkurence abu lielāko literātūras žurnālu — „Tulimulda” un „Manā” starpā tikai cēlusi abu kvalitāti. Ir patiešām apbrīnojami, ka mazā igauņu bēgļu saujiņa spēj uzturēt divus šāda apjoma kultūras žurnālus, jo pat patstāvības laikā Igaunijā nebija vairāk par divi literātūras žurnāliem. „Vaba Eesti” brīvo ideju foruma eksistence apliecina jauno igauņu aktīvo interesi par polītiskām un sociālām problēmām, kas saistās ar viņu zemi un tautu. Žurnāls arī spilgti izceļ jaunās paaudzes patstāvīgo un skaidro domāšanu, kas bieži ļoti atšķiŗas no vecākās paaudzes sentimentālajiem un dažkārt pat histēriskajiem polītiskajiem strīdiem un neesošās valsts amatu dalīšanas.

Līdzās igauņu trimdas literārās dzīves trim apgādiem un trim žurnāliem mēs varētu nostādīt trīs kritiķus, kas pārstāv trīs ievirzes. Bernards Kangro, žurnāla „Tulimuld” izdevējs un rakstnieku kooperatīva vadītājs, pārstāv nacionāli konservatīvo domu virzienu šī vārda labākajā nozīmē. Par viņa pretpolu varam uzskatīt sirreālistiskas ievirzes dzejnieku, tulkotāju, frankofīlu un nesaudzīgo kritiķi Ilmāru Lābānu, kas ir viens no „Vaba Eesti” skaidrākajiem domātājiem, kā arī žurnāla „Manā” redakcijas loceklis un starptautiskā modernisma pārstāvis igauņu dzejā. Starp šiem ekstrēmiem stāv igauņu izcilākais kritiķis un tiešām ģeniālais tulkotājs profesors Ansis Orass, kas ar eiropisku vērienu apvieno un līdzsvaro kā nacionāli konservatīvās domāšanas labākos elementus, tā arī starptautiskā modernisma jauninājumus. Pie tam Orass visu rietumeiropisko nebūt pārāk neideālizē. Vairākās esejās viņš norādījis, ka mūsu pašu jaunajā literātūrā bieži ir vairāk spirgtuma un spēka nekā mūsdienu Rietumeiropas rakstniecībā, kas iestigusi pesimismā, nihilismā un daždažādās abstrakcijās.

*)Šī izdevuma četri sējumi atbilst ziemeļu, rietumu, vidus un dienvidus Igaunijas apgabaliem Attiecīgo nozaŗu speciālisti apskata šo apgabalu īpatnības gan no ģeogrāfiskā, gan vēsturiskā, valodnieciska, kulturālā, folkloristiskā u.c. viedokļa. 848 lpp. ar 740 uzņēmumiem un 138 apcerēm dots līdz šim pilnīgākais priekšstats par Igaunijas zemi un tautu, šāds priekšstats kļūst arvien vajadzīgāks trimdā uzaugušai jaunajai paaudzei. „Mūsu zeme” un Sārestes plašais valodas tezaurs padara viņiem pagātni tvirtu un dzīvu, pārvēršot to tagadnē.

**) Šis tezaurs ir valodnieka Sārestes mūža darbs, ko viņš iesācis jau 1916. gadā. Pirmais sējums aptveŗ 660 lpp., un visa vārdnīca laikam pārsniegs 3000 lpp. Šī nav parastā alfabētiskā vārdnīca, bet gan idejisks un analoģisks tezaurs, kuŗā vārdi sakārtoti pēc to nozīmes un jēdzieniskās piederības, nevis formālajām pazīmēm. Tā, piem., zem vārda „māņticība” atrodam visus ar māņticību saistītos vārdus, izteicienus, parunas u.c. Sārestes tezaurs aptveŗ: (1) pazīstamās F.J. Vīdemaņa igauniski-vāciskās (alfabētiskās) vārdnīcas (1869., 1891., 1923.) materiālus — saprotams, iedalītus pēc vārdu nozīmes (Vīdemaņa vārdnīca atbilst Mīlenbacha-Endzelīna latviski-vāciskajai vārdnīcai); (2) pēdējā laikā rakstu valodā lietātos jaunvārdus; (3) no 1915. līdz 1957. g. Igaunijā un trimdā savāktos, bieži plašākās aprindās nepazīstamos izlokšņu vārdus; (4) mazāk pazīstamus vai pilnīgi nepazīstamus vecākās literārās valodas vārdus; (5) ziņas par vārdu izcelsmi no dažādiem dialektiem; (6) vārdu nozīmes un stilistisko nianšu sīkākās izskaidrošanas labad dotus piemērus teikumu veidā, gan no ikdienas, gan rakstu, gan literārās valodas (piemērus no igauņu rakstnieku darbiem, reizē ar darbu virsrakstiem un lappušu skaitu), ja attiecīgais vārds tanīs lietāts; (7) sakāmvārdus un parunas; (8) grūtāk izskaidrojamo un retāko, sevišķi etnogrāfisko priekšmetu attēlus. Vārdi izskaidroti igauniski, bet to galvenā nozīme dota vienmēr arī franču valodā, un vārdnīcas beigās būs atrodams vispārējs alfabētisks indeks kā igauņu, tā arī franču valodā. Šis pēc modernās valodniecības jaunākajiem atzinumiem sakārtotais tēzaurs ir tiešām neatsveŗams kā rakstniekiem, tā tēvu valodas cienītājiem, kas vēlas savu valodu padarīt bagātāku vai arī neaizmirst to, ko jau zina. Nodaļas „sēta”, „siens”, „maize”, „mīlestība” saista un sniedz interesantāku igauņu gara dzīves un paražu šķērsgriezumu vēsturiskā skatījumā nekā labākais romāns, šis analoģiskais tezaurs parāda valodu kā dzīvu, organisku būti, nevis mākslīgi sadrumstalotu sīkdalu jucekli. Ievadā Sāreste uzsveŗ, ka cilvēks taču domā un runā vārdos, kas saistās nevis alfabētiskajā, bet gan satura secībā. Tādēļ viņš arī izvēlējies par moto savam monumentālajam mūža darbam igauņu sakāmvārdu: „Sōna seob sōna” — Vārds saista vārdu.”

***) Diemžēl, igauņu trimdas grāmatu starpā trūkst tautas dziesmu izdevumu, kādu latviešiem ir veseli divi. Konversācijas vārdnīcas izdošana tāpat stipri novēlojusies. Trūkst arī sava skaņu plašu kluba „Latvian Music” veidā.

 

II

Mēģinot atklāt igauņu literātūras īpatnējo seju, vispirms jājautā, kad igauņu literātūra vai — plašākā nozīmē — kultūra kļuva patstāvīga. Bieži kulturālā patstāvība tiek sasniegta agrāk nekā saimnieciskā un polītiskā patstāvība. Nav šaubu, ka viena patstāvība lielākā vai mazākā mērā ietekmē otru. Bieži tauta var zaudēt savu polītisko un pat saimniecisko neatkarību, bet palikt tomēr kulturāli patstāvīga. Tā tas gadu simteņiem noticis ar žīdu tautas kulturālajām vērtībām. Patstāvīgu literāru tradīciju izveidošanai nepietiek ar folkloru vai pat ar vienu otru apdāvinātu dzejnieku un rakstnieku vien. Vajadzīga tiklab nacionālā pašapziņa, kā arī pašapzināšanās: jāredz nepielūdzami skaidri un reālistiski savas tautas garīgais un materiālais stāvoklis, jo tikai uz sāpīgās patiesības pamatiem var celt savas kultūras ēku. Nepietiek tikai ar romantisku sapņošanu un no realitātes novērsušos panteismu. Bet bieži vien savas tautas traģisko likteni un iekšējo sašķeltību spēj objektīvi skatīt un panest tikai ģeniāli taisnīgs cilvēks.

Igauņu kulturālie un saimnieciskie patstāvības centieni sākās apmēram vienu gadu simteni pirms polītiskās patstāvības iegūšanas. Franču revolūcijas un vācu romantisma ietekmē Frīdrichs R. Kreicvalds (1803.-1882.) sastādīja 19. g.s. vidū igauņu tautas eposu „Kalevipoegu” (1857.-1861.). Šodien attieksmē pret Kreicvalda paša piedzejojumiem vecajiem tautas balāžu fragmentiem igauņu kritiķu domas dalās. Neviens tomēr nenoliegs, ka Kreicvalds ar savu eposu pacēla igauņu kulturālo pašapziņu augstāk nekā jebkuŗš cits rakstnieks pirms viņa, kaut gan tanī, tāpat kā Lidijas Koidulas (1843.-1886.) patriotiskajās vārsmās, kas sajūsmināja igauņu lasītājus pagājušā gadsimta otrā pusē, ir vēl daudz kā epigoniska. Kulturālās patstāvības sasniegšanai ar romantisko ideālismu vien tiešām nepietika. Nepieciešams bija arī reālistisks tautas traģikas skatījums. Ģēnijs, kas spēja apvienot romantisko ideālismu un ilgas ar reālistiski drosmīgu īstenības skatījumu, ienāca igauņu literātūrā ar Juhanu Līvu (1864.-1913.). Līvs ir igauņu literātūras pirmais nemierīgais jautātājs, intensīvais patiesības meklētājs un taisnības prasītājs. Līvs sarakstījis savus labākos darbus skaidrības brīžos, kas mainījās ar viņa pēdējo gadu gara slimības nomāktību. Viņa veselību salauza tieši igauņu tautas traģēdijas pārāk dziļais pārdzīvojums. Ja Līva stāstos romantika savienojas ar reālismu, tad viņa labākajās dzejās viņa paša personīgais liktenis izteic simboliski visas tautas likteni: „No kapara bija debess pār mani, / zeme bija dimdoša, sarūsējusi dzelzs, / un pats es staigāju apkārt / kā dzīvs, kustošs kaps.” (Līva prozu varētu salīdzināt pa daļai ar Blaumaņa novelēm, bet viņa dzeju iespējams raksturot kā Poruka un dažu Raiņa dzejas elementu sintēzi.) Kopš Līva igauņu literātūrā, kā dzejā, tā arī prozā, iemīt dramatisks cīnītāja gars. Pēc Līva igauņu dzeja un proza kļuvusi eiropiskāka, formāli un stilistiski sarežģītāka, tomēr visai izcilākajai igauņu literātūrai vijas cauri Līva reālistiski nesaudzīgais sevis skatījums, tautas traģiskā likteņa izjūta, kas bieži var pacelties simbolistiskā plaknē, sasniegt metafiziska skatījuma augstieni. Ar Līvu iesākās igauņu dzejas un prozas neatkarīgā galvenā tradicija, kas savukārt ietekmējusi igauņu mūziku un mākslu. Pateicoties Līvam, romantiska sapņošana igauņu literātūrā ir tikai patīkams blakus nozarojums.

Veltīgi diskutēt par latviešu vai igauņu dvēseles būtību, un tikpat veltīgi mēģināt formulēt, kas ir „tīri” latviskais, kas „tīri” igauniskais. Katras tautas dziļākā būtība kristallizējas visuzskatāmāk tās literātūras galvenajā tradīcijā, kāda slavena romāna tipiskajos tēlos, kāda dzejnieka vārsmu īpatnējos salīdzinājumos, lielākā gleznotāja audeklu klāstā, kāda komponista tautas dziļākās tieksmes izteicējā simfonijā. Tā, piemēram, somu tauta juta sevi visdziļāk izprastu Sibēliusa simfonijās, Alekša Kivī „Septiņos brāļos”, Eino Leino tautas balādēs un Gallēn-Kallelas vīrišķīgajos gleznojumos ar „Kalevalas” tēmu. (Kur īsti slēpjas, piemēram, latviešu tautas būtība? Kuŗā romānā, kuŗa dzejnieka, kuŗa skaņraža darbos? Kā izraudzīt to, kas vispilnīgāk un patiesāk izteiktu latviešu tautas raksturu? Vai tas slēpjas Raiņa dzejā, Brigaderes lugās, Skalbes pasakās, Purvīša ainavās, Vītola dziesmās? Par šo jautājumu derētu padomāt, tāpat arī par to, vai latviešu literātūrā ir izveidojusies galvenā tradicija, un ja tāda būtu, ar kuŗu autoru tā iesākās? Šādu jautājumu pārdomāšana nav nekāds akadēmisks laika kavēklis, bet gan ļoti nopietns mēģinājums izprast paša un savas tautas īsteno būtību.)

Atgriežoties pie igauņu kultūras jautājuma, atbilde uz to, kuŗi mākslinieki visskaidrāk atspoguļojuši igauņu tautas meklējumus un būtību, ir vieglāka. Lielākā daļa igauņu droši vien minētu: no dzejniekiem Mariju Underi, no romānu rakstniekiem Tamsāri, no komponistiem Edvardu Tubinu un no tēlotājas mākslas pārstāvjiem Edvardu Vīraltu. Kaut arī mēs mainītu kādu no šiem slavenajiem vārdiem pret kādu citu, tas tomēr negrozītu izvēles kopiespaidu. Visos minētajos māksliniekos spoguļojas tieksme pēc lielās formas: Underes 12 dzeju krājumi cikliski − architektoniskā vienībā izteikuši visus cilvēka dzīves posmus; Tamsāres pieci romāni sniedz igauņu lauku un pilsētas dzīves šķērsgriezumu pus gadu simteņa laikā; Tubina septiņas simfonijas runā ar savu formu pašas par sevi, un Vīralta asējumiem bieži ir gleznu formāts, ainavām ārkārtīga plašuma izjūta.

Runājot par lielo formu, gribētos vēl pakavēties pie latviešu lasītājiem pazīstamā A. H. Tamsāres (1878.-1940.) romānu cikla „Taisnība un patiesība” (1926.-1933.). Kā zināms, igauņu autors piecos sējumos sniedz igauņu dzīves šķērsgriezumu pus gadu simteņa laikā, no 1875.-1925. g. Romānā tēlota lauku un pilsētas dzīve, miers, revolūcija un karš. Bet runājot iepriekš par tiekšanos pēc lielās formas, es nedomāju mākslas darba fizisko apjomu vien, bet gan vēl daudz vairāk tā dziļumu un vispārcilvēciski simbolisko nozīmi; uz šīm īpašībām minētajā romānā norāda arī franču rakstnieks Žans Žiono savā ievadā romāna franču tulkojumam (1946.-1948.). Trimdā nesen publicēta līdz šim nepazīstama Tamsāres vēstule kādam igaunim Amerikā, kuŗā viņš nepārspējami īsi un kodolīgi izskaidro sava lielā romāna jēgu: „Iecerēju savu romānu tādā veidā, ka pirmā daļa tēlotu cīņu ar zemi, II daļa — cīņu ar Dievu, III daļa — cīņu ar sabiedrību, IV daļa — cīņu ar sevi pašu un ar savu dzīves laimi, un V daļa — rezignāciju. Bet tā kā neviena no šīm cīņām nav iespējama, necīnoties tai pašā laikā gan ar zemi, gan Dievu, gan sabiedrību, gan pašam ar sevi, tad visas šīs cīņas ir lielākā vai mazākā mērā parādītas katrā romāna daļā, tikai ar to atšķirību, ka katrā daļā vienai zināmai cīņai it kā liktenīgākā un vadītāja nozīme. Tā ir visa mana romāna idejiskās uzbūves viena puse un seja. Otra puse: romāns mēģina ietvert sevī cilvēces attīstības vēsturi vispār. Cilvēks iesāk, rokoties zemē kā kurmis un ticot savam Dievam. Ar laiku viņš atbrīvojas kā no sava zemes gabala, tā arī no Dieva; viņš dibina sarežģītu sabiedrību; tiecoties pēc paša laimes, viņš ceļ savu māju kaut vai uz smiltīm vai vēja, māju, kas nākošajā acumirklī nožēlojami sabrūk. Tiek iznīcināti atsevišķi cilvēki, veselas tautas, kultūras, un atkal cilvēks sāk no jauna ar zemes gabalu, ticot Dievam. Tā tas bijis ar seno Grieķiju un Romu, tā bijis ar Ēģipti, Mikēnu, Asīriju un Babilonu, tā ar tām tautām, kuŗu divpadsmit kultūru slāņi gulstas viens pāri otram senās Trojas pamatos. Un beigu beigās visur ir rezignācija, vai nu apzināta vai neapzināta, atziņa, ka cilvēks sevišķi tālu no zemes un Dieva netiek. Pat attieksmē pret savu laimi mana romāna varonis ieskata, ka tā iespējama tikai tad, kad tanī pašā laikā kaut kur kāds cieš, jo nav iespējams pašam sevi uzturēt un apģērbt, neiznīcinot kādu citu dzīvu radību, kas arī, tāpat kā cilvēks, gribētu būt laimīga. Paliek vienīgi mierinājums: mēs varam viens otram palīdzēt, darīt viens otram prieku un labu, un tā varbūt ir arī īstā cilvēciskā laime. Neesmu, saprotams, mēģinājis visu šo parādīt diskusiju veidā, bet gan cilvēku un raksturu likteņu tēlojumos un to sadursmēs, lai caurmēra lasītājs atrastu saistošu un aizrāvīgu stāstījumu, un tikai pētnieka un kritiķa meklētāja acs saredzētu dziļākos idejiskos pamatvilcienus.

Kā galvenos tēlus parādu pirmajā daļā Andreju un Pearu, kas abi mirst piektajā daļā. Andrejs mīl zemi, tādēļ viņam arī neizbēgami jāmīl Dievs; Pearu izjūtas pret zemi nav sevišķi nopietnas, un viņa attieksmes pret Dievu ir nenoteiktas. Bet viņu abu gaŗajā mūžā dzīve tos piespiež dažu labu uzskatu pārvērtēt, un Pearu beidzot šķiet it kā vēl vairāk pieķēries zemei un vēl drošāk atzīstam Dievu nekā Andrejs, kas mirst svētlaimības priekšnojautās, jo visu mūžu bijis zemes vergs un ticējis Dievam, tādā veidā kalpodams nākošajai paaudzei.

Andreja dēls Indriķis, kas baudījis izglītību, atbrīvojās no zemes un Dieva, bet beigās nonāk tik tālu, ka no jauna atgriežas pie zemes un sāk no gala tieši tur, kur iesāka viņa tēvs: viņš meklē jaunu dzīves spēku saskarsmē ar zemi, kā to atrada reiz kāds senās Grieķijas varonis. Tā beigās sakūst kopā īstenība un pasaka; ikdienas dzīve, sapņu lolojums un dzeja” (Vēstule 17. 5. 1934. A. Pranspillam.)

Man šķiet, ka šis citāts izsaka to, ko es saprotu ar lielo formu. Tai pašā laikā Tamsāres vārdi: „un beigās sakūst kopā īstenība un pasaka, ikdienas dzīve un dzeja” — dod mums labu formulu igauņu mākslas galvenās tradicijas raksturošanai. Sākot ar Līvu sastopam igauņu literātūrā un mākslā it bieži reālistisku igauņu tautas traģiskās pagātnes un tagadnes analīzi; lielākie gari neapmierinās ar šādu, kaut arī plašu, reālistisku analīzi vien, bet paceļ igauņu dzīves traģiskās pretrunas vispārcilvēciskā, simboliskā plaknē. Pie tam Līva, Underes, Tamsāres, Vīralta reālisms tikai reti ir liriski maigs, visvairāk dramatiski sasprindzināts, tik sasprindzināts, ka reālistiskais skatījums top vizionāri simbolisks, pat pārreālistisks — sirreālistisks. Tas viegli saskatāms, piemēram, Vīralta gravīrās, kur asējumā „Elle” redzam tūkstoš īstenības sīkdaļu, kas it kā izaug viena no otras. Underes dzejā īstenības skatījums bieži sakāpinās līdz ekspresionistiskai intensitātei, tomēr nezaudējot saskari ar īstenību. Sonetā „Spirdzinājums” dzejniece izsaucas;

„Ak, gaisma man kā asins pretī plūst,

kā kaija jaužu es jau sāļo jūru.

Kā eņģel’s brāžas lejup dzidrais vējš.”

Tubinam viņa simfonijās nav grūti atrast pāreju no Sibēliusa ietekmētām dabas skaņu impresijām uz disonanti dramatisku modernismu. Un vai nepārsniedz jau caurmēra reālisma intensitāti pat krogus skats Tamsāres romāna pirmajā daļā? Iereibuši zemnieki krogū plātās ar naudu. Pēkšņi to vidū parādās, no kungu istabas iznācis, jaunbagātnieks Kasiaru Jaska, basām kājām, katrā kājas pirkstu starpā čaukstošas, jaunas simts rubļu zīmes, tā sauktās katrīnas. Tās pašas katrīnas viņam ir arī roku pirkstu starpās: „Ar godbijību vīri viņam pašķīra ceļu. Valdīja kapu klusums. Daži bija pat pīpes no mutēm izņēmuši, it kā domātu baznīcā iegriezties vai it kā baznīca gribētu nākt krogu paskatīties, ko tur īsti dara.” Cik labi šeit raksturota zemnieku verdziskā naudas kāre, viņu primitīvisms, bet arī kaut kas daimoniski vitāls, kas negribot valdzina. Ja šeit reālisms tiecas savā intensitātē uz satīriska sirreālisma pusi, tad lai atceramies skatu romāna pēdējā daļā: pa krēslaini klusu sniega izplatījumu slēpējošo Indriķi, kuŗa dvēselē sāk neizskaidrojami dzīt dzīves sistās rētas. Šeit intensīvais reālisms padziļinās uz mistiska simbolisma pusi. Vai varam saukt Tamsāres romānu par reālistisku igauņu dzīves šķērsgriezumu vien? Latviskā tulkojuma virsraksts „Zeme un mīlestība” īsteni neizteic romāna dziļāko jēgu, kas ietverta igauņu virsrakstā „Taisnība un patiesība”.

 

Rakstnieks Antons Tamsāre, dzejniece Marija Undere.

Valodnieks prof. Andruss Sareste, dzejnieks un lit. vēsturnieks prof. Gustavs Suitss, valodnieks mag. phil. Johaness Āviks.

Prof. Ansis Orass, Tulimuld red. − autors Bernhards Kangro, Mana red. − autors Ivars Grīntāls, dzejnieks Ilmārs Labāns.

 

 

III

Šeit skicētā igauņu literātūras un mākslas galvenā tradicija tiek turpināta arī trimdas apstākļos. Pa daļai tādēļ, ka šīs tradicijas izcilākie veidotāji paši turpina vai nobeidz trimdā savu mūža darbu un tādējādi rāda jo dzīvu paraugu jaunākajai mākslinieku paaudzei. Pa daļai arī tādēļ, ka šī igauņu literātūras un mākslas tradicija patiesi izteic igauņu tautas dziļāko iedabu: ziemeļnieciski atturīga cilvēka noslēgtību, aiz kuŗas bieži slēpjas neatlaidīga domāšana, kas var pēkšņi izlauzties uz āru intensīvās domu un jūtu izpausmēs; un arī zemnieciski patieso reālismu, kas savukārt var sakāpināties līdz vīzionāram redzējumam.

Arturs Adsons (1889.) trimdas gados atmetis dzejošanu un pievērsies savu memuāru un igauņu teātŗa vēstures rakstīšanai. Igauņu Plūdonis un Virza vienā personā (ja tā atļauts teikt) — Henriks Visnapū (1889.-1951.) sarakstījis trimdā līdz savai nāvei 1951. gadā visvairāk patriotiskas dzejas, kas kvalitātes ziņā nepārspēj viņa Igaunijas patstāvības laiku ekspresionistiski krāsaino un izjusto mīlestības liriku. Bernards Kangro (1910) patstāvības pēdējos gados likās viens no igauņu daudzsološākajiem jaunajiem liriķiem. Viņa pirmajos dzeju krājumos spoguļojas gandrīz vai botāniski ievirzīta dabas mīlestība un ļoti nopietna iedziļināšanās seno igauņu ticējumu pasaulē. Šai pēdējā ziņā Kangro ir līdzība ar Jāni Medeni. Kaut gan trimdā Kangro publicējis veselus septiņus dzeju krājumus, kuŗos viņš savā veidā turpina Visnapū tautas dzejnieka lomu, no šiem krājumiem viņa Igaunijā sarakstītās dzejas līmeni aizsniedz tikai divi pirmie: „Apdegušais koks” (1945.) un „Svētdiena” (1946.). Trimdā Kangro pasacīs rakstīt romānus, publicēdams veselus sešus. Arī šie lirikas caurstrāvotie darbi, kaut gan veikli sarakstīti, ir tomēr lielāko tiesu retrospektīvi un neko sevišķi savdabīgu satura vai formas ziņā igauņu romānam nedod. Kangro galvenā nozīme trimdā bijusi kā izcilam organizētājam, kuŗa rosība lika pamatus žurnālam „Tulimuld” un igauņu rakstnieku kooperatīvajam apgādam. Nav šaubu, ka Kangro ir viens no interesantākajiem vidējās paaudzes trimdas rakstniekiem.

Šķiet, ka no vecākās paaudzes dzejniekiem tikai paši lielākie auguši un radījuši vērtīgus darbus trimdā. Ja Līvs ir pirmais igauņu dzejnieks, kas iemieso igauņu literātūras galvenās tradīcijas raksturīgos vilcienos, tad Gustavs Suitss (1883. -1956.) kā kritiķis un dzejnieks ir igauņu modernās dzejas tēvs, kas iedvesmoja igauņu kultūru vairāk pievērsties somu brāļu tautai un Rietumeiropai. Suitss radīja mūsu gadsimta sākumā saukli: „Paliksim igauņi, bet kļūsim eiropieši”, un pēc šī mērķa arvien tiekušies igauņu dižākie gari. Suitsa paša tagad jau klasiskie dzejoļu krājumi iznāca no 1905. līdz 1922. gadam un ir simbolisma ietekmēti. Visu Igaunijas patstāvības laiku Suitss darbojās galvenokārt par igauņu un Eiropas literātūras profesoru Tērbatas augstskolā. Trimdā Suitss atgriezās atkal pie dzejošanas un pēc 30 gadu starplaika izdeva 1952. gadā jaunu dzeju krājumu „Uguns un vējš”. Šis virsraksts apvieno zināmā veidā viņa pirmo divu dzeju grāmatu nosaukumus: „Dzīves uguns” un „Vēju zeme”. Savos pēdējos simboliski daudzšķautņainajos dzejoļos Suitss pievēršas igauņu tautas liktenim. Šī igauņu dzejas vecmeistara darbi, kas grūti saprotami asā, sakāpinātā stila un valodas bagātības dēļ, izstaro viņa gara enerģiju, kas iedziļinās paša likteņa un savas tautas vēstures jēgas meklējumos. Dzejolī „Vārds” sirmais dzejnieks saka:

„Nekad tam nekas par labu nenāks, kas kūpošajās drupās palicis tikai par skatītāju.”

un tālāk:

„No mutes mutē dzīvo neiznīcināmi
mūsu vārdi. Pat pelnos tie vērtības rod.
Par sirdspukstienu mēmu neapklustot,
pletiet, vārdi, spārnus, celieties, lidojiet
no vienas debesu puses uz otru.”

Ja Suitss atkal atsāka dzejot pēc 30 gadu starplaika, tad Marijas Underes trimdas dzeju krājums „Dzirkstis pelnos” (1954.) turpina viņas dzejas augstvērtīgo produkciju. Par savas tautas likteni Marija Undere pasaka nepārprotami šai savā divpadsmitajā dzeju krājumā:

„Mēs gaidām. Un uzticību nelaužam.
Tā vieglāk dzīvot ir un — lepnāk mirt.”

Bet jau dažas lappuses tālāk sirmā dzejniece skata savas tautas ciešanas no plašāka, vispārcilvēciska viedokļa:

„Sensenais, tālais grūtums,
dvēseles apēnotājs,
cilvēkam biedros dots,
no seniem laikiem mūžīgi.
Sāpju pirksti zivs aukstumā
ap karsto sirdi.”

Un dzejniece nobeidz izsaukdamās:

„Ak šis neizsmeļamais,
nebeidzamais cilvēka grūtums!”

Savos trimdas dzejoļos Undere kļuvusi vienkāršāka un tiešāka. Viņas dzeja, šķiet, izsaka kodolīgāk un aizkustinošāk bēgļu sāpes un cerības nekā pat Suitsa, Visnapū vai Kangro dzejas. 1958. gadā iznāca, sakarā ar Underes 75. dzimšanas dienu, viņas kopotās dzejas: 405 dzejoļi, sarakstīti 54 gados un sakopoti divpadsmit krājumos, kuŗiem bija pievienota kā liela atzinība mazas tautas dzejniecei pasaulslavenā austriešu ekspresionista Oskara Kokoškas illustrācija.

Savā mūža darbā Undere ar lielu sirdsdegsmi apdziedājusi katru savas dzīves posmu, no visagrākās jaunības līdz vecuma dienām. Soli pa solim mainījies arī dzejnieces izteiksmes veids, kā tas noticis, piemēram, arī ar Gētes dzeju. Šāda veida dzeja nekad nav māksla mākslas dēļ, bet savā dziļajā cilvēciskumā atspoguļo ikviena cilvēka dzīves loku, cilvēka, kas meklē, cieš un slavē. Bet Marijas Underes 12 dzeju krājumi simboliski izsaka arī igauņu tautas vēsturi pēdējā pus gadsimta laikā. Underes pirmās dzejas, sakopotas krājumā „Agrīnais ziedonis”, kas iznāca igauņu patstāvības pasludināšanas gadā, pauž pasteļa toņos it kā visas tautas cerības un gaidas. 1917. gada rudenī iznākušie „Soneti” ar savu spēcīgo krāsainību un vitālo dzīves baudījumu izteica vairāk nekā jaunas sievietes mīlestības laimi vien: sajūsminātie lasītāji izjuta tos kā jaunā laikmeta un tautas sengaidītā brīvības pavasara reibinātāju izpausmi. Jaunās valsts un dzejnieces mēģinājumi rast savu seju un ceļu, šķiet, simbolizēti divos krājumos, kurus Undere sarakstījusi vienlaicīgi, proti: „Balss no ēnu puses” (1927.) un „Prieks par kādu skaistu dienu” (1928.). Dzejnieces iekšējais plašums skaidri parādās šais divi grāmatās, kas aptveŗ cilvēka dzīvi no traģiska pesimisma un nemierīgas patiesības meklēšanas līdz aizrautīgai dzīves un visa dzīvā slavināšanai. Muzikāli runājot, varētu teikt, ka Underei padodas komponēt tiklab mažorā kā minorā. Bet trīsdesmitajos gados parādās pirmie tumšie mākoņi pie jaunās valsts apvāršņiem, un dzejniece kā jūtīgs seismografs uzrāda negaisa tuvošanos. 1935. gadā iznākušajos sonetos „Akmens no sirds” sastopam pavisam citu dzejnieci nekā dzīves baudas pilnajos agrākajos sonetos. Undere kļuvusi filozofiskāka, abstraktāka; šais dzejās ieelpojam — igauņu kritiķa Orasa vārdiem runājot — „augstu kalnāju spirdzinātāju gaisu, kas paver arī lasītājam pavisam jaunu redzes loku”:

„Kāda skaidrība pēc negaisa, elpo, elpo!
Kāds skaudrums, dzidrums kā ūdens zem ledus.
Manī atvērušies ir sarūsējuši vārti.”

Agrīnās dzejas dārza intimitātes vietā stājies kalnu, jūras un līdzenuma plašums, ko izsaka arī vēl otrs Underes Igaunijas patstāvības pēdējo gadu dzeju krājums „Zem plašas debess”. Šai krājumā atrodam tādus dzejoļus kā „Vienatnē ar jūŗu”:

„Stāv rudzi jau statos.
Nu aizbraukt mums nākas,
un zirgi drīz sajūgti būs.
Kā kučier’s uz bukas,
tā ceļinieks ratos
ir domīgs un kluss.

Cik krastmala plaša!
Neviens te vairs nenāk,
ne kāds mani vēro, ne zin.
Un tā ir ar labāk.
Vien klints, ūdens dvaša
un pēdas, ko mana kurpe min.

Tik kaija vēl klaigā.
Vējš ūdeni šķaida.
Tik smagi man cilājas krūts.
Lūk, bite pār pēdējo puķi staigā,
kas klintīs šūpojas slaida.
un pēdējo medu sūc.

Tā ūdeņu malā
es meklējot eju,
ar sevi pašu vien runājos.
Te pēkšņi augšup es paceļu seju
un stingstu kā klints. Vizmo jūŗa bez gala.
Kā Dieva priekšā es apstājos.”

Un „Pavasaŗa vēstnešus”:

„Dzer liela urdze mazās; zeme veŗ
līdz ausīm muti un tās visas dzeŗ. No dubļiem mēģinu es kājas glābt —
visapkārt gaisma, ūdens, nav kur kāpt.

Kūp visi krūmi. Matus sajauc vējš.
Es sapurinu zarus — trekns un spējš
aiz kakla dažs labs piliens aizkrīt man.
Pret sauli ceļu piedurkni, lai tvan.

Ir brūkļenlapām spīdums jauns un košs,
un sūnu zaļums atkal neplūkošs.
Man tīkas jaundzimušo zāli ost
un pirmo mušu istabā sist nost.”

(Atdzejojusi Astrīde Ivaska)

Sevišķi „Pavasara vēstnešu” tvirtais svaigums tuvs Aleksandra Čaka dzejai, un nav brīnums, ka tieši Undere varēja konģeniāli pārtulkot Čaka vēlāko dzeju („Dzīvību”, „Jāņus”, „Kazu”u.c.).

Līdz padomju okupācijas laikam Underes dzeja bija dziļi izjusta personiska dzeja, kuŗā tikai it kā netieši spoguļojās igauņu valsts tapšana un augšana. Vācu okupācijas laikā iznākušajā dzeju krājumā „Ar rūgtu muti” (1942.) Undere kļuva par savas tautas pārdzīvojumu un sāpju tiešo izteicēju. Bet kā jau vienmēr Underes dzejā, arī šeit tikai personiskajam savijoties ar vispārējo rodas dziļi aizkustinoša māksla: Dzeju krājums, kas simboliski analizē tautas traģēdiju, ietver sevī arī ciklu, kas sarakstīts pēc dzejnieces mātes nāves. Trimdas krājums „Dzirkstis pelnos” (1954.) turpina Underes — tautas sāpju dzejnieces lomu. Dažs labs dzejnieks varētu mācīties no Underes, ka tikai dziļi personiskā pārdzīvojumā sakņojot patriotiska dzeja ir īsta dzeja. Viss cits ir varbūt skaisti, bet tukši vārdi. Undere trīs reizes bijusi Nobela literātūras balvas kandidāte (1945., 1950., 1955.), bet pēc Pasternaka fiasko zviedru akadēmija laikam gan neuzdrošināsies piešķirt šo balvu polītiskai bēglei. Underes dzeja pieejama angļu, vācu, krievu un zviedru valodā.

Diemžēl, nav šeit iespējams pakavēties ilgāk pie jaunākās paaudzes igauņu liriķiem. Gribētos tomēr minēt žurnāla „Manā” izdevēju, ārstu un kādreizējo somu armijas brīvprātīgo, Ivaru Grīntālu (1924.), kas piecos dzeju krājumos apdzied Erosu un Marsu; „Manā” redakcijas līdzstrādnieku un lielisko tulkotāju Ilmāru Lābānu (1921.), sirreālistiskas dzeju grāmatas „Enkura ķēdes gals ir dziesmas sākums” autoru, kas tulkojis moderno franču dzeju igauniski un zviedriski; Suitsa ironiski asās dzejas tradīcijas turpinātāju sešos sējumos Kaiju Lepiku (1920.); gleznotāju un epigrammu sacerētāju Arno Vihalemmu (1911.). Visos šais jaunajos dzejniekos jūtam Līva, Suitsa un Underes tradīciju turpināšanu, kas tomēr nenozīmē vēl epigonismu, jo jaunie bieži izsakās kritiski par saviem priekštečiem un to problēmām. Meklējot paši savā veidā taisnību un patiesību, tieši viņi, apsēsti nemiera gara, kas neļauj pieņemt vienkāršas atbildes un kompromisus, ir igauņu galveno tradīciju dzīvotspēju labākais pierādījums.

Hermanis Talviks (1906-) Illustrācija Uku Masinga dzejai	Arno Vihalems (1911-) Illustrācija Jāņa Oksa kopotiem rakstiem

 

 

IV

Igauņu romānu rakstnieki, saprotams, latviešu lasītājiem daudz labāk pazistami nekā dzejnieki. Augusta Melka (1900.) populārie romāni par igauņu zvejnieku dzīvi ir varbūt tikpat labi pazīstami kā Augusta Gailita (1891.) bohēmiskās dzīves apraksti. Tulkots arī apdāvinātais Valevs Uibopū (1913.) un jau agrāk minētais Kangro. Bet pēc daudzu igauņu lasītāju un kritiķu domām 1940. gadā mirušā Tamsāres pēctecis igauņu prozā ir nevis kāds no šiem rakstniekiem, bet gan latviski līdz šim neizprotamā veidā nemaz vēl netulkotais Kārlis Ristikivī (1912.). Arī Ristikivī, līdzīgi Tamsārem, tiecies pēc lielās formas. Tamsāre pats vēl 1938. gadā izteica savu atzinību Ristikivī pirmajam godalgotajam romānam „Uguns un dzelzs”. Šim romānam sekoja ar dažu gadu atstarpi „īsta vīra māja” (1940) un „Savs dārzs”(1942.) Šie trīs romāni veido sava veida triloģiju par Igaunijas galvas pilsētas Tallinas pilsoņu dzīvi laikā no 1885. līdz 1935. gadam. Ristikivī ļoti smalkjūtīgā veidā iezīmē savu tēlu dzīves stāstus pret jaunās igauņu valsts tapšanas fonu, ņemot „Ugunī un dzelzī” savu galveno varoni no strādnieku vides, „īsta vīra mājā” no tirgoņu aprindām, bet „Savā dārzā” galveno lomu piešķirot intelliģences pārstāvim — skolotājam. Ja Tamsāres filozofiskajos spriedelējumos daži kritiķi saskatīja Dostojevska ietekmi, tad Ristikivī lasot nāk varbūt vairāk prātā Tolstojs. Jūtam, ka Ristikivī, gluži tāpat kā Tolstojs, nesāk radīšanas procesu ar idejām, bet gan konkrētiem tēliem un zināmām pamatsituācijām. Šo pirmo trīs romānu ironiski humoristiskais reālisms atgādina reizēm arī Balzaku un Tomasu Mannu. Manām, ka Ristikivī savu smalko stāstītāja stilu mācījies labākajā Eiropas romāna skolā. (Ar šo apgalvojumu nebūt nav teikts, ka Ristikivī ir tieši atkarīgs no kāda zināma pasaules literātūras lielmeistara. Arī atzinums, ka Ristikivī romāna triloģija nebūtu bijusi iespējama savā tagadējā veidā bez Tamsāres „Taisnības un patiesības” lieliskā piemēra, nenozīmē, ka Ristikivī trūktu savas īpatnības. Kā katrs īsts mākslinieks, Ristikivī pieder kā savas nacionālās literātūras galvenajai tradīcijai, tā arī plašākai Eiropas romāna attīstībai.)

Trimdā Ristikivī sarakstījis vēl trīs romānus. Pirmie divi, „Viss, kas reiz bijis” (1946.) un „Nenotika it nekas” (1947.), īstenībā ir viena un tā paša romāna divi daļas un dod īpatnēju mozaīkas veida šķērsgriezumu (mazliet ą la Dos Pasos) caur visiem igauņu tautas slāņiem patstāvības pēdējā gadā. Savā 1953. gadā iznākušajā sestajā un līdz šim pēdējā romānā „Dvēseļu nakts” Ristikivī maina trešo reizi savu stilu, lietājot šoreiz allegoriski simbolisku stāstīšanas veidu, kas atgādina austrieti Franci Kafku. Romāns apraksta pašu autoru, kas kā problēmu mākts bēglis pastaigājas vecgada vakarā pa jautrības pilnajām Stokholmas ielām. Kādā sānu ieliņā viņš iegriežas apgaismotā namā un tur sastop personificētā veidā daudzas no savām iemīļotajām socioloģiskajām, filozofiskajām un reliģiskajām idejām, no kuŗām neviena neizrādās par vienīgo un atpestītāju atbildi viņa problēmām. Šis īpatnējais nams īstenībā simbolizē paša rakstnieka sirdsapziņu, kas viņam nedod miera. Un grāmatas beigās viņš tiek nostādīts pat it kā tiesas priekšā, kur viņam bargi noprasa, kādēļ viņš īstenībā ir bēglis? Vai viņš nebūtu labāk varējis kalpot savai tautai, mirstot varoņa nāvē kaujas laukā vai paliekot tēvzemē pie cietējas tautas? Šie ir, saprotams, ārkārtīgi sasāpējuši jautājumi, kuŗus bēgļi parasti noslēpj zem patriotisku klišeju aizsargsegas, kuŗas pavēnī var arī itin ērti pārtautoties. Romāna beigās autors pasludina, ka šī māja un tiesas sēde ir tikai māņi un viņa paša iedomu radījums; jaunais gads ir sagaidīts. Bet lasītājs netiek vaļā no nospiedīgā iespaida, ka šai allegorijai galu galā ir dziļāka psīcholoģiska jēga un taisnība nekā visiem tiem trimdas romāniem, kas sentimentāli atgremo patstāvības pasakaino zelta gadu vienus un tos pašus kumosus. Romānā iepīta autora vēstule kādai caurmēra lasītājai, kurā autors ironiski mēģina jau iepriekš atbildēt uz gaidāmajiem jautājumiem un apsūdzējumiem: nez kāpēc gan tik labs reālistisks autors pēkšņi sācis tik „neskaidri” un „juceklīgi” rakstīt utt?

Savos sešos romānos Ristikivī devis bagātīgu un daudzpusīgu pārskatu par igauņu dzīves problēmām, panākumiem un trūkumiem no 19. gadsimta beigām līdz pat trimdas laikam pēc otrā pasaules kaŗa. Tamsāres un Ristikivī romāni kopā tātad notēlo pāri par pus gadu simteņa igauņu tautas dzīvē. Ja kāds no trimdā uzaugušajiem jaunajiem igauņiem prasītu, kas tad tā Igaunija īsti tāda bija, kas tie bija par cilvēkiem, kas tur strādāja, cīnījās, mīlēja, cieta un mira, tad nevaru iedomāties labāku, dzīvākos tēlos ietvertu atbildi, kā to sniedz Tamsāres un Ristikivī romāni. Uz jautājumu, kādi tad ir igauņi, var droši atbildēt: igauņi ir tādi kā Tamsāres Andrejs, Pearu, Indriķis, Maurus, Krēta, Marija, Karina un Tīna; igauņi ir tādi kā Ristikivī vecais strādnieks Juris Sēvels, tirgotājs Jēkabs Kadariks, ģimnāzijas skolotājs Jūlijs Kilimits un sirmais prāvests Augusts Tamiks. Šie ir raksturīgi igauņu tautas pamattipi, kas romānos parādīti neideālizētā veidā un tieši tādēļ kļuvuši lasītāju iztēlē gandrīz vai par simboliem.

Saprotams, ka Tamsārem un Ristikivī līdzīgi romānu rakstnieki nedzimst pārāk bieži, un līdz šim viņiem neviens īsts konkurents igauņu literātūrā nav radies, kaut gan romāns ir ļoti dzīva igauņu literātūras daļa. No trimdas romāniem gribētos izcelt vēl jaunā, sirsnīgā dienvidu Igaunijas dialekta dzejnieku Raimonda Kolka (1924.) pirmo iespaidīgo romānu „Ciems deg no abiem galiem” (1955.), kuŗā psīcholoģiski smalkā veidā apskatītas caurmēra igauņu bēgļa attieksmes ar kādu zviedrieti. Parasti jau mēs mēdzam daudz cietušos bēgļus pārāk idealizēt, attēlojot viņus sniega baltumā, salīdzinot ar trimdas zemes iedzīvotājiem, vai nu tie būtu vācieši, amerikāņi vai zviedri. Raimonds Kolks ļoti pārliecinoši parāda kāda daudz pieredzējuša igauņu kaŗavīra apjukumu un iekšējo tukšumu. Beigu beigās viņš savas nenosvērtības dēļ pazaudē superpatriotiskos igauņu trimdas dziesmu svētkos Stokholmā tiklab savu tagadējo intelliģento zviedru mīļāko, kā arī savu šais dziesmu svētkos atkal atrasto veco igauņu līgavu. Un lasītājam patiešām jāpievienojas autoram Kolkam, kad tas, galvu kratot, nosaka: ciems deg no abiem galiem! Tieši šinī virzienā, proti, bēgļu un viņu trimdas zemes iedzīvotāju attieksmju psīcholoģiski patiesā un neideālizētā tēlošanā, atrodamas trimdas romānu rakstnieku auglīgākās radīšanas iespējas. No šāda redzes viedokļa sarakstītie romāni varētu patiešām padarīt bagātāku mūsu literātūru, jo sentimentāli ideālizētāju romānu birums par pazaudēto paradīzi ir pa lielākai daļai māklinieciski nevērtīga un bieži gandrīz vai slimīga parādība. No igauņu rakstniekiem Ristikivī sarakstījis pirmo un līdz šim labāko šāda veida atmiņu romānu, nosaukdams to īstajā vārdā — „Viss,, kas reiz bijis”. Pēc šī romāna nobeigšanas pats Ristikivī meklējis jaunus ceļus bēgļu problēmu mākslinieciskai risināšanai. Līdz ar viņu šos jaunos ceļus atraduši igauņu spējīgākie jaunie rakstnieki.

 

Eduards Vīralts (1898-1954) Pravietis - litogrāfija 1931

Ēriks Hāmers (1908-) Lofotu salās - eļļa

 

V

Ēriks Hāmers

No igauņu trimdas māksliniekiem gribētos sevišķi izcelt trīs: latviešiem jau labi pazīstamo grafikas vecmeistaru Edvardu Vīraltu, viņa pēcteci Hermani Talviku un gleznotāju Ēriku Hāmeru. Edvards Vīralts bija savos trimdas gados sevišķi ražīgs, radot bez vairākiem liela apjoma ainavu, dzīvnieku un ģīmetņu asējumiem arī vēl maza formāta, bet toties jo intīmāku gravīru ciklu „L’Apatride” — „Trimdinieks”. Vīralts jau pirms otrā pasaules kaŗa bija slavens Eiropas apjomā, un Parīzes mākslas pasaule uzņēma viņu kā savējo, jo Vīralts pavadījis mūža lielāko daļu šai Eiropas mākslas galvas pilsētā. Pēc šī vecmeistara nāves 1954. g., Hermanis Talviks (1906.) ir igauņu grafikas savdabīgākais pārstāvis: nemierīgs meklētājs, kuŗa mistiskās vīzijas bieži izteicas kā kristīgās ticības (krustos, ērkšķos), tā arī budisma simbolos. Talviks iejūtīgi illustrējis īpatnējākā igauņu liriķa, Tērbatas augstskolas teoloģijas profesora Uku Māzinga (1909.) dzeju jauniespiedumu. Māzinga intensīvo Dieva meklējumu vīzionārais stils atbilst Talvika paša mākslai un tuvojas maģiskam sirreālismam. No trimdas gleznotājiem nobriedušākais ir Zviedrijā dzīvojošais Ēriks Hāmers (1908.). Sāmsalieša Hāmera gleznu pasaules galvenais temats ir zvejnieki, kā arī salu un piekrastes iemītnieki. Tos viņš labprāt gleznojis jau Igaunijā un turpina trimdā Lofotu salās. Gluži kā Augusts Melks, arī Hāmers mīl šos vienmēr visu uz spēli licējus cilvēkus, kuŗiem, Melka vārdiem runājot, „ir starp dzīvību un nāvi tikai dažas collas dēļu”. Bieži Hāmera gleznas ir liela apjoma, darinātas dzīvās krāsās un ar gandrīz grafiski rūpīgu uzbūvi. Trīs Hāmera meistardarbi sevišķi dziļi iespiedušies atmiņā: grupa sevī iegrimušu zvejnieku pret ostas viļņu mētātu laivu fonu; dejojošu zvejnieku prieka izvirdums aizrāvīgā Jāņu vakara dejā zem ziedošām kastaņām (kas viss savā veidā atgādina Pēteri Breigeli) un beidzot Lapzemes tundrā nemierīgi viļņojošu ziemeļbriežu bars, kas gaida īpašnieka zīmes iededzināšanu. Zināmā veidā Ēriks Hāmers ir igauņu glezniecības tautiskākā mākslinieka Kristjāņa Rauda pēctecis. Tāpēc ir gluži loģiski, ka trimdas skaistajam „Kalevipoega” izdevumam illustrātīvo apdari sniedzis Hāmers, tāpat kā to patstāvības laika izdevumam darināja Rauds. Jaunākos gleznotājus varbūt mazāk ietekmējusi abstraktā māksla nekā sirreālisms un fovisms. Ja minētu kaut vai tikai interesantāko mākslinieku vārdus, tie būtu sekojošie: Endels Kekss (1912.), itāliešu modernās skolas ietekmētā Kārina Luca (1904.), Olevs Mikivers (1922.) un Arno Vihalemms (1911.), — Oksa darbu greznā izdevuma illustrātors („Vaba Eesti” apgādā).

Igauņu patstāvības laiku izcilākais komponists, bez šaubām, bija simfōniķis Edvards Tubins (1905.), kas īsto māksliniecisko briedumu sasniedzis gan tikai trimdā. Kad Tubins ieradās kā bēglis Zviedrijā, viņš bija jau sarakstījis četras simfonijas, vienu baletu, vienu operu un citus mazāka apjoma kamermūzikas darbus. Šīs pirmās simfonijas ir vēl stipri somu meistara Sibēliusa ietekmētas, liriskas dabas plašuma meditācijas, kuŗās gan arī dramatiski izceļas meklētāja cilvēka nemiers. Bet jau trešajā jeb „leģendārajā” simfonijā izpaužas Tubiņa disonantais dzīves spēks un motoriskā enerģija. Varam vispār teikt, ka, salīdzinot ar Sibēliusa melodiku, Tubinam daudz stiprāka ritma izjūta. 1938. gadā Tubins tad arī sastapās ar viņam varbūt vēl radnieciskāko ungāru brāļu tautas skaņradi Belu Bartoku. Līdzās Bartokam, patstāvības pēdējos gados Tubinu ietekmēja arī vēl eksperimentālie modernie krievu komponisti Prokofjevs un Stravinskis. 1946. gadā tika pirmo reizi atskaņota Tubina trimdā komponētā piektā simfonija. Tajā spoguļojas mūzikā mazās igauņu tautas traģiskais liktenis. Varam saprast, ka, salīdzinot ar lielākās un arī laimīgākās somu tautas lielmeistara Sibēliusa skaņdarbiem, mazākās, grūtāk piemeklētās igauņu tautas simfonijām jābūt sasprindzinātākām un eksplozīvākām. Igauņu mūzikas kritiķis Harijs Kīsks raksta par šo simfoniju: „Vai nenoved mūs pirmā daļa (allegro energico) domās uz smagajiem vergu laikiem, vai neskan andantes daļas senais korālis ‘Tur beidzas nakts’ it kā senos laikus izcietušo paaudžu mierinājums tagadējai paaudzei, un vai trešā daļa (allegro assai) nenoved mūs atkal nesaudzīgajā tagadnē, kuŗai pēc kulminācijas neizbēgami jānorimst, lai tās vietā varētu nākt plaša brīvības slavas dziesma, kas largamente daļā arvien pieaug un ar neapvaldāmu spēku sasniedz vareno beigu atrisinājumu.” Ka visu šo nesadzird tikai mūsu igauņu kritiķu ausis vien, pierāda kritikas no Zviedrijas, Norvēģijas, Vācijas, Somijas, Anglijas, Austrālijas un Amerikas zemēm, kur atskaņotas igauņu skaņraža simfonijas. Tā izsakās, piemēram, viens no pazīstamākiem zviedru komponistiem un mūzikas kritiķiem Mozes Pergaments par Tubina piekto simfoniju: „Tubina piektā simfonija meistarīgi uzbūvēta un liek manīt, ka komponists brīvi pārvalda muzikālo formu valodu”. Un kritiķis vēl piemetina, ka „šī kompozicija attēlo skaņās igauņu tautas traģēdiju.”

Tubina sestā simfonija tika pirmo reizi atskaņota 1954. gadā, un šinī darbā viņš iepinis mūsdienu deju ritmus kā bolēro un rumbu, un no instrumentiem lietā pat saksafonu un klavieres. Tas viss atspoguļo rietumeiropisko kultūru, bet šis iespaids rodas tikai pirmajā daļā. Jau otrā daļā ar moderno saksofonu iesāk īpatnēju dialogu senā Karēlijas tāšu taure, ko pūta gani. Tā skan arī senatnīgajā pēdējā daļā, kas sarakstīta čakonnas veidā, nobeidzoties ar svinīgu dabas vīziju, kas it kā atgādina Tamsāres „Taisnības un patiesības” pēdējo daļu, kuŗa atved Indriķi atpakaļ pie zemes. Šī gada martā Zviedrijā pirmatskaņotajā septītajā simfonijā Tubins pēdējā daļā lietā divpadsmit toņu techniku. ****) Tāpat kā latviešu apdāvinātākais jaunās paaudzes komponists Tālivaldis Ķeniņš, Kanadā atrodas arī igauņu mūzikas lielākās cerības Kaljo Raids (1921.) un Udo Kazemecs (1919.) Abi šie jaunie komponisti kopā ar citiem Zviedrijā iet vēl radikālākus skaņrades ceļus nekā vecmeistars Tubins. Nevienam no viņiem tomēr nav muzikāli vēl tik daudz ko teikt kā Edvardam Tubinam.

Tubina septiņas simfonijas stāv līdzās Underes dzejai, Tamsāres un Ristikivī romāniem un Vīralta gravīrām kā igauņu kulturālās patstāvības sasniegums ar eiropisku vērtību. Tautai var gan atņemt polītisko un pat saimniecisko patstāvību, bet viņas kulturālā patstāvība nevar izzust, kamēr lielie mākslinieki turpina darbu radīšanu pēc lielo priekšteču veidotām tradīcijām un kamēr vēl dzīvo tie, kas šo tradīciju augļus cienī un mīl. Par igauņu kultūras dzīvi trimdā kopiespaids, ka igauņu kulturālā patstāvība nav lauzta, nav arī paralizēta no raudzīšanās atpakaļ pagātnes medūzas sejā; tā attīstās tālāk tagadnē, gaidot polītiskās patstāvības atjaunošanas brīdi nākotnē.

****)Tubina 5. simfonijas partitūra un vairākas citas viņa kompozīcijas klavierēm, vijolei un orķestrim izdotas un dabūjamas zviedru mūzikas apgādā „Körlings Förlag AB” Stokholmā.

 

 

 

Īsa bibliogrāfija

1. Estland beratiar Noveller (Valis Eesti, Stokholmā: 1946.),

2. Harris, E. Howard, Estonian Literature (Londonā: 1947.), Boreas Publishing Co; 80 lpp.

3. Jackson, Hampden J., Estonia (Londonā: 1948.), Allen & Unwin, 272 lpp.

4. Kangro, Bernard, Earthbound: Selected Poems. Translated by W. K. Matthews (Lundā: 1951.), Tulimuld Press 79 lpp.

5. Kangro, Bernard, Flucht und Bleibe: Gedichte in Auswahl. Deutsch von H. Stock. Lundā: 1954.), Eesti Kirjanike Kooperatiiv. 96 lpp.

6. Loorits, Oskar, Estnische Volkserzahlungen (Berlīnē, 1959.) Walter de Gruyter & Co., 227 lpp.

7. Matthews, W. K., „Linguistic Aspects of Estonian”, The Slavonic and East European Review, 1954. g, jūnijā, 291-317. lpp.

8. Matthews, W. K., Anthology of Modern Estonian Poetry, (Gainesville: 1953.), Univ. of Florida Press, 161 lpp.

9. Oras, Ants „Letteratura Estone”, Storia delle Letterature Baltiche, Giacomo Devoto izdevējs, (Milānā: 1957.), Nuova Academia Editrice, 13 - 72. lpp.

10. Oras, Ants, (Londonā: 1948.) V. Gollnez

11. Saagpakk, P.F., An Esionian-English Dictionary, Part I, (Ņujorkā: 1955.), Nordic Press, 240 lpp. ar īsu J. Āyika igauņu valodas gramatiku angļu valodā).

12. Suits, Gustav, „Estnisk Litteratur”, Europas Litteratur Historia 1918-1939, A. Lundkvists izdevējs. (Stokholma: 1947.), Forum, 123, 110. lpp.

13. Suits, Gustav, Flames on the Wind. Compiled and Translated by W. K. Matthews. (Londonā: 1953.), Boreas Publishing Co., 80 lpp.

14. Tammsaare, A.H. La Terre - du - Voleur. (Parīzē: 1946-1948.), Pierre Tremois, 5 sējumos.

15 Under, Marie, Child of Man. Compiled and Translated by W. K. Matthews (Londonā: 1955.), Boreas Publishing Co., 96 lpp.

16. Under, Marie, Stimme aus dem Schatten. Deutsch von H. Stock. (Freiburgā: 1949.), Verlag Herder, 77 lpp.

17 Uustalu, Evald, The History of Estonian People. (Londonā: 1952.), Boreas Publishing Co. 261 lpp.

 

 

 

PAR APCERES AUTORU

Ivars Vidriks Ivasks dzimis 1927. g. Rīgā. Tēvs ir igaunis, māte — latviete. Ģimene pavada ziemas Rīgā, vasaras vienmēr Igaunijā. Ivars Ivasks mācījies Rīgā igauņu, latviešu un vācu skolās, beidzis igauņu ģimnāziju Vīsbādenē, Vācijā, 1946. gadā. No 1946. līdz 1949. gadam studējis Mārburgas universitātē mākslas vēsturi un salīdzinošo literātūras vēsturi. 1949. gadā ieceļojis ASV un apmeties Minnesotā, studēdams no 1950. līdz 1952. Minnesotas universitātē vācu valodu un literātūru un mākslas vēsturi. 1950. g. ieguvis maģistra grādu („Gottfried Benn als Lyriker”) un 1953. g. doktora grādu („Hugo von Hofmannsthal als Kritiker der deutchen Literatur”) Minnesotas universitātē. Sākot ar 1952. gadu māca vācu valodu un literātūru St. Olafa kolledžā, būdams kopš 1956. gada vācu nodaļas vadītājs. 1957. gada vasarā ar sievu Astrīdi (dzim. Hartmani) (JG 23) apceļojis Rietumeiropu; 1958. gada vasaru pavadījis Somijā. 1960/61. gadā dosies uz Vīni, lai vāktu materiālus grāmatai angļu valodā par moderno austriešu romānu.

Ivars Ivasks publicējis dzejas igauņu periodikā un daudz rakstījis par igauņu un Eiropas literātūras problēmām igauņu žurnālos „Tulimuld”, „Manā” un „Vaba Eesti, kā arī par baltu, vācu, krievu u.c. literātūrām

Par latviešu literātūru Ivars Ivasks publicējis sekojošas apceres:

1. Latviešu dzeja (Vaba Eesti Nr.2, 1957)

2. Andrejs Johansons „Dzīvā dzeja” (Books Abroad, 195,7, 325 lpp.)

3. Aleksandra Čaka poēma „Dzīvība” un tās vieta latviešu dzejā (Manā Nr. 4, 1958, 36.-39. lpp.)

4. V.K. Metjūzs (W.K. Matthews) kā baltiešu tautu draugs, (Tulimuld Nr. 5, 1958, 226.-230. lpp.)

Ivaska sirdslieta ir Baltijas tautu kulturālā tuvināšanās; viņš iepazīstinājis igauņu lasītājus ar latviešu un lietuviešu dzejnieku darbiem. Šī ir viņa pirmā publikācija latviešu valodā.

L. Z.