Jaunā Gaita Nr. 26. marts - aprīlis 1960

 

ALBĒRA KAMĪ PIEMIŅAI

Roberts Mūks

Ar Albēra Kamī nāvi š.g. 5. janvārī esam zaudējuši rakstnieku un domātāju, kas ar saviem darbiem un dzīvi varbūt visskaidrāk illustrē krizes situāciju, kādā šodien atrodas rietumu pasaule. Kamī bija tas, ko dēvē par laikmetīgu rakstnieku: viņa rakstos dominēja problēmas, kas izriet no šāsdienas cilvēka vēsturiskās situācijas. Bet ar to, protams, nepietiktu, lai būtu liels rakstnieks. Par Kamī var teikt, ka viņam gandrīz izdevās būt patiesi lielam, jo, rādot tagadnes īpatnējo apstākļu apsēstā cilvēka eksistenci, viņš brīžiem prata parādīt to kā daļu no cilvēka fundamentālās visu laiku apsēstības.

Kas ir šī apsēstība, un kādā veidā tā ir apsēdusi Kamī — Kamī kā 20. g. s. otrās puses Eiropas garu?

Kamī filozofiskajā un literārajā attīstībā, no ārpuses skatoties, var novērot vismaz divi momentus. Pirmo iezīmē romāns L’Étranger (Svešinieks) un luga Caligula. Romāna galvenā persona (Merso) jūtas kā trimdinieks cilvēku pasaulē; viss kas tajā notiek, viņam rādās svešs, nepazīstams un beznozīmīgs. Tad nu viņš arī nepaklausa cilvēku likumiem un bez iemesla nonāvē (crime gratuit) kādu gaŗāmejošu arābu, par ko viņu pašu ģiljotinē. Kamī šeit ir gribējis rādīt, ka cilvēka dzīve ar visu tās ikdienišķo rutīnu un neikdienišķo iekārtu ir absurdiska, t.i. tai trūkst augstāka (metafiziska) attaisnojuma, jēgas. Merso tālab viss ir apmēram vienalga, un par savas metreses priekšlikumu apprecēties viņš saka:

„Es teicu, ka tas man ir vienalga un ka mēs to varētu darīt, ja viņa grib. Viņa vēlējās zināt, vai es viņu mīlu. Es atbildēju, ka tas neko nenozīmē, un, bez šaubām, es viņu nemīlu. ‘Kāpēc tad mani precēt’, viņa teica. Es viņai paskaidroju, ka tam nav nekādas nozīmes, un ja viņa vēlas, mēs varam apprecēties. Viņa tad piezīmēja, ka laulības ir nopietna lieta. Es atbildēju: ‘Nē’!”

Uz neko nevar raudzīties nopietni pasaulē bez fundamentālas nozīmes un nopietnības. Tāda ir Kamī „Svešinieka” sajūta. Kamī tomēr nav tikai sajūtu cilvēks, un Sizifa mītā — Le Mythe de Sisyph (otrs moments rakstnieka uzskatos, ko turpina vēlākais romāns „Mēris” un paši pēdējie darbi — eseju L’Homme revolte — Dumpja cilvēks — ieskaitot) kas parādās nedaudz vēlāk, „absurda jautājums” iegūst jaunu precizējumu — šoreiz esejas formā.

Teikt, ka viss ir absurds, ir pārāk viegli un vienkārši, un īstenībā tas arī itin neko nepasaka. „Viss” nozīmē — „mani ieskaitot”. Tātad: nav pat jēgas teikt, ka viss ir absurds, citiem vārdiem, nav jēgas dzīvot. Sizifā tāpēc no paša sākuma Kamī uzdod; pēc viņa domām, vienīgo nopietno filozofijas jautājumu: vai pašnāvība ir vienīgā izeja? Atbilde uz šo jautājumu aptveŗ Kamī domas un darbības kodolu, kas ir apmēram šāda: mēs gan jūtam un redzam, ka dzīve ir visai bezjēdzīga notikšana, taču fakts, ka mēs to jūtam un redzam, nav bezjēdzīgs. Redzēt absurdu nav absurdiski. Bet tā tad ir arī vienīgā jēgas sala vispārējas bezjēdzības okeānā: cilvēks, kas atsakās pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir; cilvēks, kuŗa dumpis pret bezjēdzību veido vienīgo jēgas solījumu. Absurds šādā nostādījumā iegūst precīzu nozīmi:

„Es teicu, ka pasaule ir absurda, un tas bija par daudz strauji teikts: pasaule pati sevī nav saprātīga (raisonable), tas viss, ko par to var teikt. Bet absurds dzimst, konfrontējot šo irracionālo (pasauli) un šīs neprātīgās ilgas pēc skaidrības, kuŗu sauciens atbalsojas cilvēka visdziļākajos slāņos.”

Kamī domāšanas centrā ir neapvaldāma tieksme pēc skaidrības un pēdējā konsekvencē — pēc laimes. Viņš pats nav vairījies to vairākkārt nepārprotamos vārdos atgādināt, liekas, lai izkliedētu pārpratumus, kuŗi cirkulē par Kamī kā „absurda rakstnieku”, kas savukārt daudziem kaut kā saistās ar eksistenciālisma vārdu. Kāds franču kritiķis viņa morāli pat pieskaita „laimes filozofijām”. Šai bridī varbūt ir interesanti atcerēties, ka arī lielākais kristīgās baznīcas tēvs un doktors Sv. Augustins, kas, tāpat kā Kamī nāca no Alžīrijas, visu savu milzīgo filozofijas un teoloģijas celtni ir veidojis ap viedības (sagesse, wisdom, lat. sapientia) un laimes jēdzieniem.

Albēram Kamī kristiānisms palika būtiski svešs. Par to nebūtu pārāk jāuztraucas: kristieši Kamī neuzlūko kā svešinieku, jo viņš pieder pie kopējās saimes, kas stāv nevis par kāda jauna cilvēka tipa izaudzināšanu, bet par šo vecu veco apsēstību vecajā cilvēkā — par gribu un tiesībām dzīvot Patiesībā.

Romānā „Mēris” kāda persona jautā: kā ir iespējams kļūt svētam bez Dieva? Tas ir aplams, bet labs jautājums.

 

Albērs Kami: pasaule ir absurda, nejēdzīga, bet ar cerības dzirksteli.