JG26 Skabargas

Redakcijai tiesības, negrozot domu, saīsināt vēstules. Vēstulēm, kas kritizē personas, jābūt parakstītām ar pilnu vārdu; citas vēstules var būt parakstītas ar segvārdiem, iniciāļiem vai šifrām, ja redakcijai zināms rakstītāja īstais vārds un adrese. Redakcija neatbild par vēstulēs sniegto faktu pareizību.

MUZEJS BEZ SIENĀM

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Tā kā Rīgu atstājām, to neevakuēdami, mums ir līdzi personīgā īpašumā tikai daži Purvīša, Ubāna u.c. miruša vai Latvijā palikuša gleznotāja oriģināldarbi. Kopā tomēr sanāktu savs simts vai pat vairāk, pie tam ja arī ne pirmās šķiras darbi, tad katrā ziņā ieskatam mūsu glezniecības īsvēstures virzienos diezgan labi. Tam jāpieskaita ārzemju muzejos un mūsu sūtniecībās esošie latviešu gleznotāju darbi.

Ja tos papildinātu ar šīs puses (apm. 50% gleznotāju izbrauca, un nu ir radušies arī jauni) aktīvo gleznotāju darbu reprodukcijām, tad varētu gūt jauku kopainu pašiem un citiem.

Iespiešana vairākās krāsās ir dārga un neiespējama bez lielām piemaksām. Atliek cita technika: fotografēšana uz krāsu pozitīva filmas. Kā diapozitīvi (Color slides) šādi uzņēmumi ērti izrādāmi (projicējami) palielinātā veidā. Tā varētu iegūt par dolāru 3-4 trīskrāsu reprodukcijas.

Tas būtu mūsu „mūzejs bez sienām” (Malro izteiciens), tomēr — ar bildēm „uz sienas”, ja ne rindā, tad secībā. Ceļojošs, pārsūtāms, izīrējams, aizdodams „muzejs” vistālākajiem pasaules kaktiem.

Ar vārdu sakot, tā būtu mūsu bibliotēku nodaļa — „diapozitīvu bibliotēka”. Katrs varētu aiziet un palūgt līdzi ņemšanai Annus vai Strunkes darbu uzņēmumus, nākamajā reizē Tones utt. Ja kādā literārā vakarā vai citā sarīkojumā referē, teiksim, par mūsu glezniecību trimdā, tad var aizrakstīt uz Stokholmu vai Londonu un palūgt aizdot diapozitīvus. Mazīša, Indusa, Valdmaņa u.c. darbus tā iespējams apskatīt „uz sienas”, kaut pašus oriģinālus ceļojošā skatē sagaidīt nevaram.

Kaut kur šinī pusē ir J. Grosvalda māsa, T. Ūdera meita, K. Ubāna kundze, R. Zarriņa meita utt. un katrai ir līdzi kāds „piemiņas darbs”. Reiz Augsburgas DP nometnes skatē bija redzami septiņi V. Zeltiņa darbi, kas ir ļoti daudz, ja ir runa par Zeltiņu, jo viņa darbi zuduši un izkaisīti jau pirms 1. pasaules kaŗa. Tāpat pārfotografējami būtu nelaiķu Jēgera, Munča u.c. darbi.

Kultūras fondu, kultūras biroju un citu organizāciju pārstāvjiem katrā zemē, pavalstī un pilsētā vispirms būtu jāapzina, jāreģistrē un jāpublicē gleznas, kas līdzi paņemtas no Latvijas. Pēc tam jāsameklē profesionāls fotogrāfs darbu uzņemšanai vairākos eksemplāros savstarpējai apmaiņai. Protams, vēlāk būtu vajadzīgs šī pasākuma globālais centrs.

Ārzemju muzejos, kur glabājas mūsu gleznotāju darbi, vajadzētu dabūt atļaujas tos uzņemt un tas būtu jādara ar steigu. Ja darbi nomētāti pagrabos un „magazīnās”, kā dzirdams par Malmes (Zviedrijā) mūzeja latviešu kollekciju, tad ir daudz kas jau nokavēts.

Diemžēl, 15 gadus neesam likušies zinis par savām tēlotājas mākslas vērtībām, atskaitot Stokholmas jaunatni pēdējos gados. Ir skaidrs, ka „kultūras polītika” ir vismaz tikpat svēts pienākums kā kaŗā kritušo kapu apkopšana. Sacīt, tā jau pašu mākslinieku būšana — būtu aplami, ir vajadzīga cita veida rosība.

Asimilācijas process ir, droši vien, „saprotams un nenovēršams” (Mobergs), bet kamēr mēs vēl neesam „pārkausēti”, kāpēc gan neierīkot savu „intellektuālo geto”! Ja nevienam citam, tad Latvijā palikušajiem latviešiem ir un būs interese par to,
kas saglabāts un radīts še. Runām par mūsu tēlotājas mākslas vecmodību no pašreizējās „modes bodes” viedokļa nevajadzētu pievērst lielu vērību, jo tā ir pārejoša parādība. Nākamās paaudzes būs prie cīgas par „atradumiem”. H. S.

TRAČI, KLUČI UN VILNAS MEŠANA

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

„Trimdas presei jāvieno, ne jāšķeļ,” lasīju kādā aptaujā jaunatnes salidojumā Jenčepingā (Zviedrijā). Gribētos to attiecināt arī uz Jauno Gaitu. Daudz esam pārmetuši „veco” presei, ka tā pārāk labprāt nodarbojas ar savstarpēju apkaŗošanos. Bet kā ar mums pašiem? Diemžēl, ne reti sajaucam kritiku ar ķengāšanos (piem. „Skabargās” vai „Gludajā dēlī”), humoru ar personīgiem uzbrukumiem. Pārāk daudz uzsveram pretišķības jaunās un vecās paaudzes starpā, pārāk maz meklējam veidus, kā tās novērst, jo tas napšaubāmi ir grūtāk.
Neaizmirsīsim — viena pagale nedeg. Būtu beidzamais laiks ar vislielāko nopietnību pievērsties uzdevumam — kas ar katru gadu kļūst grūtāks —PUSAUDŽU UN BĒRNU IESAISTĪŠANAI LATVISKĀ VIDĒ. Tā mums pašiem jārada. Rādīsim tiem mūsu
kultūras vērtības, mācīsim tiem saprast, ka arī mums ir tiesības prasīt atpakaļ savu neatkarīgo valsti, ne tikai Āfrikas nēģeriem. Par to mums jāraksta, nevis par gaužām nevajadzīgu „vilnas mešanu”, kas, atklāti sakot, maz interesē tos, kuŗi aktīvi šajos tračos nepiedalās. Neaizmirsīsim, ka „Jaunā Gaita” ir vienīgais latviešu jauno autoru izdevums brīvajā pasaulē. Tāpēc pirms meklējam skabargu brāļa acī, izvilksim baļķi no savējās. Tas būs svētīgāk un lietderīgāk. Andris Vītoliņš

JAUNAS GAITAS redakcijai:

Jau no paša sākuma esmu Jūsu žurnālu atbalstījis. Ceru, ka arī pašreizējie „smagie kluči” Jūsu vērtīgo žurnālu nenospiedīs. Labprāt saņemtu kādas ziņas par Jaunās Gaitas draugu klubu. Vai tas darbojas, kādi tam panākumi, vai no kluba saņemto J.G. abonementu var atdāvināt citai personai, ja pats jau ir abonents?

Novēlu Jūsu žurnālam vislabākās sekmes un izturību, izturību, izturību! R. Pakalns, Ņujorkā.

Redakcijas paskaidrojums: Jaunās Gaitas draugu kluba priekšsēdis Dr. Andrejs Olte, Department of Engineering, University of Michigan, Ann Arbor, Mich.

PĒDĒJO REIZI PAR KURBADU *)

*) J.G. redakcija izbeidz polemiku par Ķēves dēlu Kurbadu un pateicas rakstītājiem. Diemžēl, visas vēstules, vai to izvilkumus, nespējam iespiest.

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Daudzi priecājas par Gunāra Saliņa, Linarda Tauna, Valža Krāslavieša un daža laba cita dzejoļiem. Bet vai tiešām esam tik vāji daiļprozā? Vai nekā prātīgāka nebija ko ievietot kā galīgi negatavo, bezjēdzīgi gari stiepto „Kurbadu”?

Jaunās Gaitas pārstāvis Zviedrijā.

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Mācītājs F.H. Ruperta kungs rakstā „Saplosītās dvēseles” (Ceļa Biedrs Nr. 2 (42) 1960. g. febr., rakstot par J.G. 19 - 21 nra iespiesto Kurbadu, ar nožēlu konstatē, ka latviešu sabiedrības priekšā nostājušies daži „garīgi pašnāvnieki” ar nolūku maitāt mūsu jaunatni.

Esmu pārliecināts, F.H. Ruperta kungs tīri labi saprot, ka šo parādību pamatā nav zaimošana (vai tās veikla „iesmērēšana”), taču saprotamu iemeslu dēļ atrod, ka izdevīgi celt trauksmi. Manuprāt šo „ciniķu” darbību izraisījis viens un tas pats cēlonis: skaidrības alkas. Tas izpaudies trijos dažādos veidos, proti — pasaules uzskata noskaidrošana (Daizis), ideoloģiju (arī mīti var būt ideoloģijas) dinamisko mijiedarbju aplūkošana ar smaidu caur mākslinieka prizmu (Turbads) un vienreizēji pamatīga studija latviešu literātūras stilistikā (Sodums). Nevajadzētu pārspīlēt tā saukto ‘slikto’ vārdu bīstamību literātūrā. Pat tik ļoti uzmanīgi rediģētā un pārrediģētā grāmatu grāmata pārpilna ar ‘ziediem’, kas jaunatnei var būt nevēlami, it īpaši sava dīvainā tikumiskā koncepta dēļ piem. 1. Mozus gr, 16 un 19. nod.)
F.H. Ruperta kungam derētu padomāt, vai ir pareizi šķirot instinktus (vismaz no morāles viedokļa) augstākos un zemākos, jo visi instinkti ir amorāli. Arī pornogrāfijas jēdzienu vajadzētu piemērot ar lielāku uzmanību. Paldies Dievam, ka latviešu nerātnās tautas dziesmas nav nākušas rūpīgu „atkritumu” novācēju noteikšanā, — jau tā esam aptīrīti visai pamatīgi. Noliegt saprātu būtu viens no tiem mazajiem cinīšiem, kas apgāztu visu mūsu jēgas vezumu. Kanaks.

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Velga Braunfelde Jauno Gaitu turpmāk vairs neabonēs. Vainīgs „Ķēves dēls” .

H.Braunfelde, Ņujorkā.

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Kā kāds vispār var salīdzināt J. Miesnieka pretreliģisko rakstu ar J. Turbada svaigo un vērtīgo Kurbadu — mūsdienu „Mērnieku laikiem”! A.A.

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Jaunatni pilnā mērā neapmierina Jaunās Gaitas saturs: Interesanti ir jauno dzejnieku sniegumi, bet plaši aprunātais ķēves dēls Kurbads uzkāpis tādā ģenialitātes kalngalā, ka jauniešiem nav pieejams. Redakcijai vajadzētu atturēties no pārliecīgām galējībām un apšaubāmiem mēģinājumiem, bet gan vairāk rūpēties par gara ražojumiem, kas ir pieejami un saista lielāku lasītāju skaitu. Liekas, ka žurnālam ir svarīgs lielāks atbalstītāju skaits. Tāpēc nopietni vajadzētu padomāt par žurnāla saturu nākotnē, jo patiesi ieinteresēto skaits manāmi sarūk.

— š, Stokholmā

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Kā oriģinālāko no sabiedriski literāriem darbiem uzskatu Kurbadu. Kā pēc Don Kichota bruņinieku romāni vairs nevarēja eksistēt, tā šis „ķēves dēls” iznīcina pseudonacionālos vārstījumus. Cita starpā tādu ārēji nacionālu fabricējumu netrūkst
tagad arī dzimtenē. Reizēm grūti pat pateikt, vai tie nāk no Ulmaņa laikiem vai no sociālistiskās nāciju paradīzes. V. Z., Anglijā.

IEZĪMES APSPIESTĀS LATVIJAS JAUNO AUTORU DZEJĀ

Alfrēdam Krūklim okupētās Latvijas jauno autoru vidū pāris raksturīgu īpatnību: plecīgs augums, visvairāk komponētu dziesmu, visvairāk „kritiķu” pārmetumu. Viņš esot kā „no vecajām lirikas siltumnīcām atnests stiebrs sakaltušām ziedlapām ...” — Rīgā iznākošais laikraksts Literātūra un Māksla raksta: „...autors saka, ka tam gribas panākt tos gadus, kas zūd aiz apvāršņa,un sapņus, kas atdusas aiz bērnības rūts: Daugavas tāles ir tik zilas, ‘ka es varētu mirt’...” Te Literātūra un Māksla kļūdās, jo autors dzejolī Daugavas tāles saka ‘ka es par tām varētu mirt’. Protams, šīs vēlmes ir cilvēciski izskaidrojamas un saprotamas. Taču kompartijas vadlīnija ‘domā’ citādi: „... autors vietumis nokļuvis uz aistētizēšanas takas...” Tā tas ir dzejolī Smeldze — un tas jau ir ‘grēks’!

Alfrēdam Krūklim 5 dzejoļu grāmatas: „Pavasaris dzimtenē”, „Diena aust”, Jūŗa šalc”, „Vismīļākā dāvana” un „Putni, kas nepagurst”.

●

Amerikas Savienotajās Valstīs no oktobŗa līdz februārim uzturējās Austrālijas jaunais (24 g. v.) atomfiziķis Juris Reinfelds. Ķīnas ezerā (China Lake) Kalifornijā viņš nodevās kalkulācijām ar moderno elektrisko smadzeņu palīdzību (IBM 704), kuŗu Austrālijā vēl nav. Kalkulācijas veidos daļu no Jura Reinfelda doktora darba. Disertācijā viņš mēģina attīstīt sava profesora H.S. Grīna kodolspēka teoriju.

Kripatu mirstīgajiem J. Reinfelds paskaidro, ka atomkodols esot pozitīvi lādēts, ka pozitīvi elektriskie lādiņi parasti atgrūžoties, bet atoma kodolā tomēr brīnišķīgi turoties kopā. Šo kopā turēšanās spēku saucot par kodolspēku, un to viņi ar prof. Grīnu mēģina izskaidrot.

Jaunais zinātnieks aktīvs arī sabiedriskajā darbā. Bijis Austrālijas Latviešu Studentu Apvienības un Adelaides Studentu Kopas priekšsēdis, darbojas skautu organizācijā.

Decembrī Juris apciemoja latviešu centrus ASV un Kanādā, iepazīdamies ar šejienes latviešu studentiem un viņu darbu, mēģinot ieinteresēt viņus Adelaides Studentu Kopas ierosinājumā izveidot studentu apmaiņu: vienam adelaidietim uz gadu dodoties studēt Amerikā, vienam Amerikas latviešu studentam — uz Adelaidi. Adelaidieši domā, ka ierosinājumam ideoloģiska nozīme un viņi viegli varētu savākt naudu sava studenta braucienam (plāns paredz apmaiņas studentam uzturēties vienam otra mājās, tādējādi ietaupot uzturēšanās izdevumus). Amerikas studenti tomēr esot skeptiski, Juris ziņo, viņus baidot savācamie 1000 dolāri. Juris domā, ka Amerikas jaunā latviešu paaudze esot polītiski un ideoloģiski aktīvāka nekā Austrālijas jaunie; Austrālijas jaunie totiesu esot reālistiskāki un praktiskāki.

●

Par jaunajiem dzejniekiem starp rindām izteicies Jānis Rudzītis, rakstīdams laikrakstā Laiks:

„Skalbes pirmie dzejoļi radās laikā, kad Jaunā strāva no visām pusēm nesa iekšā nacionālajā kalvē pārkausējamas idejas un formas. Skalbe mira, kad trimdas tauta tikko sāka iepazīties ar Dzintara Soduma dzejoļiem, kas uzmanīgākam vērotājam varēja likt secināt, ka latviešu poētiskajā aistētikā atkal gaidāms straujāks stūres pagrieziens. Patiešām, aumaļains ir bijis laika skrējiens, kuŗā radās, attīstījās un izbeidzās Kārļa Skalbes radošais mūžs. Un laiks aumaļo tālāk, pilns rēgu, pilns malduguņu. Vai gadi, kas arvien vairāk atbīda prom Skalbes laicīgo mūžu no ‘mūsdienām’, nesāk jau vilināt uz dzejnieka atstātā mantojuma pārvērtēšanu? Kā iederas Skalbes pasaka šai laikā, kad cilvēka rokas atbrīvojušas enerģiju no atomu iesprosta un gaŗās pupas vietā debesīs šaujas raķetes ar kosma kuģinieku sapņiem? Vai var pastāvēt vientiesīgās sirds atklāsme Skalbes dzejā, kad pārlutinātā gaume vēlas rotaļāties ar nemitīgi par jaunu sadomājamām konstrukcijām saturā, izteiksmē, ritmu lauzumos?”

●

1960. g. janvārī jaunatnes apgādam „Ceļinieks” un vienam no tā izdevumiem Ceļinieka Rakstiem Jaunatnei pievienojies jauns jaunatnes apgāds ar savu izdevumu latviešu jaunatnei. Redakcija (atbildīgais redaktors Tālivaldis Dukāts, redaktori A. Ronis, J. Lipiņš J. Jēkabsons, G. Grīslītis, P. Tauriņš, Ā. Liepiņš un A. Lipiņa) paskaidro, ka jaunais pasākums „...grib būt izdevums, kas ar savu literāro un vēsturisko saturu kalpos latviešu jaunatnei, sniedzot tai mūsu tautas likteņgaitu aprakstus un tēlojumus, stāstus par sentēvu paražām, tautas greznumiem un varonību no senās pagātnes līdz mūsu dienām. Tēvzemes skaistā daba: klusie ezeri, rāmās upes, šalcošie meži un puķēm bagātās pļavas atspoguļosies ne vienā vien izdevumu aprakstā.

„Kristīgās pasaules principu un viņas atribūtu godā turēšanas dēļ redakcija ir izvēlējusies iet pozitīvitātes ceļu, sniedzot piemērotus un ierosmes pilnus rakstus.”

Jaunā jaunatnes apgāda un tā izdevuma nosaukums: „Tālavas Taurētājs.”

●

Dzejnieks un kaŗavīrs Andrejs Eglītis, rakstot par Latvijas valsts svētkiem, ierosinājis sarīkot brīvās pasaules latviešu jaunatnes kongresu. „Nīcības” un „Uz vairoga” autors, raksta:

Daudz, būsim tautas lielajai dienai palīdzējuši, ja svētku runas nomainīsim ar priekšnoteikumu radīšanu par brīvās pasaules latviešu Jaunatnes kongresu tuvākā laikā, vēlāk to pārvēršot apspiesto Baltijas valstu un citu jaunatnes lielu dimensiju sanāksmēs. Tur mīt dinamiskais polītiskās cīņas spēks — ceļš uz tautu un cilvēku brīvību.

●

Visi ceļi drīz vedīs uz Romu, kur 1960. gadā notiks Olimpiskās spēles. Kā parasti, sporta pasaule zīlē uzvarētājus un zelta medaļas ieguvējus. Ja pirms 1936. g. olimpiādes Berlīnē par vienu no drošākiem medaļas ieguvējiem tika minēts soļotājs „Janis Dalins” (kas 50 km soļojama vadībā esot, sarāva muskuli un izstājās), tad šoreiz sporta žurnālisti domā, ka vienas vai divu zelta medaļu ieguvējs būšot „John Konrads”. Mūsu Jāņa nopietnākie konkurenti — brīvā stila (galvgala) peldētāji japānis Jamanka un austrālietis Rouzs.

Jānis Konrāds izraudzīts par 1959. g. labāko amatieŗu atlētu pēc viņa 22. janvāra rekorda Sidnejā (220 jardi 2;01,9 laikā). Žurnāls „Time” nosaucis Jāni par visu laiku labāko pasaules peldētāju. Atliek gaidīt pirmo latvieti uz „Time” vāka — Varbūt pirmos, jo māsai Ilzei arī savi seši pasaules rekordi un Romas biļete kabatā.

●

Šī gada sakumā Londonā viesojas Rietumvācijas parlamenta deputāts kristīgo demokratu partijas loceklis Hermanis Eplē. Tā kā Eplē ir jelgavnieks, kas pie tam uzmanīgi seko trimdas latviešu dzīvei, viņu intervējis LONDONAS AVĪZES pārstāvis. Šī intervija iespiesta L.A. 1960. g. 5. februāra numurā ar virsrakstu „TIEŠI PATLABAN IZŠĶIRAS MŪSU TRIMDAS NĀKOTNE”. Eplē domas par latviešu trimdiniekiem, sevišķi jaunatni, ir interesantas un provokatīvas. L.A. pārstāvis jautā, atbild Eplē.

Kādus iespaidus Jūs esat guvuši no mūsu laikrakstiem, kuŗus Jūs lasāt, par mūsu organizācijām, par mūsu jaunatni un par latviešu stāju trimdā vispār?

Tie ir ļoti sarežģīti jautājumi. Kaimiņa padoms dažkārt netiek uzņemts ar pateicību. Bet tā kā jūs mani izaicināt, tad pateikšu to, ko domāju bez aplinkiem. Latviešus trimdā, man liekas, ir iemidzinājis labklājības miegs. Lielum lielajam vairumam, šķiet, eksistē tikai materiālās problēmas. Bet kur paliek latviešu nacionālās ideoloģijas kopšana trimdā, kur paliek jaunatnes sagatavošana nākotnes uzdevumiem? Man radies ieskats, kas varbūt ir aplams, ka vecākās paaudzes pārstāvji, kuŗi tagad vada latviešu trimdas organizācijas, ne labprāt vēlas laist atbildīgākos posteņos jaunākās paaudzes pārstāvjus, it sevišķi akadēmisku izglītību ieguvušos. Latviešiem, tāpat kā vāciešiem, vajadzīga jauna maiņa. Varbūt tas izklausās savādi, ka es kā sveštautietis runāju par nacionālās ideoloģijas un nacionālās vadības nepieciešamību. Taču tas ir pats svarīgākais, kas patlaban veicams. Varbūt pēc pieciem vai desmit gadiem jau viss būs par vēlu. Tieši tagad latviešu trimdiniekiem ir krizes stāvoklis, kad jāizšķiras, vai asimilēties vai saglabāt savu tautību. Jums kā mazai tautai ir svarīga katra dvēsele. Ko jūs esat darījuši, lai tās paturētu pie latvietības? Jums ir sociālās palīdzības organizācijas, jums ir polītiskās organizācijas, bet ko tās ir darījušas, lai visus latviešus ārzemēs apvienotu viena liela aizraujoša ideja par savas kultūras un valodas saglabāšanu. Līdz tam tādas, diemžēl, nav. Par šīm problēmām organizāciju sanāksmēs runā, it kā gaŗāmejot. Protams, ir daudz vieglāk materiāli palīdzēt kaŗavīra atraitnei un invalīdam nekā bērnam un jaunietim, kuŗu vilina projām svešas tautas vide, bet − kaut kas ir jādara, un pie tam jādara ļoti drīz, lai stāvoklis nekļūtu katastrofāls.

Vai Jūs patiesi domājat, ka stāvoklis ir jau tik kritisks?

Bez šaubām, stāvoklis ir kritisks. Visiem tiem, kas runā par cīnīšanos Latvijas labā, vispirms ir pienākums cīnīties par nacionālā gara un vienības saglabāšanu tautas dalā, kas atrodas svešumā. Kādu priekšzīmi jūs varēsit dot saviem tautas brāļiem dzimtenē, kādu mudinājumu viņi saņems no jums, ja zinās ka jūsu bērni vairs nerunā latviski? Tie sainīši, ar kuŗiem jūs vietā un nevietā iepriecināt tuviniekus un radus, nekā nedod jūsu nacionālam stiprumam. Esmu par šīm problēmām daudz domājis. Tās nav raksturīgas vienīgi latviešu trimdiniekiem, bet arī citu tautu trimdiniekiem. Kas tad rūpēsies par jūsu zemju atbrīvošanu, ja jūs paši pieņemsit citu valodu un citu dzīves veidu. Padomājiet par to. Es vēlu jums tikai labu, bet patiesība ne arvien ir pasakāma saudzīgiem vārdiem. Ja tikai katrs latvietis trimdā upurētu 1% no saviem ienākumiem trimdas kultūras mērķu vaiadzībām, kas tās būtu par lielām summām? Un ir daudz vieglāk taču atteikties no 1% nekā no paša tēvu tēvu dzīves veida un valodas. Vismaz es tā domaju. Taču pagaidām beigšu. Labprāt dzirdētu, ko teiks par maniem ierosinājumiem jūsu trimdas vadītājas personas!

●

ALJA’s un LNJAK kopsēdē 1960. g. 12.-13. martā Niagarā par 1960. g. jaunatnes nedēļas mudi abu apvienību valdes pieņēma J.G. redakcijas ierosināto: „Pazīsim mūsu literātūru”. Apvienības sagatavos speciālu brošūru — ierosinājumus un padomus pulciņiem.

●

Jāņa Sarmas, Gunta Zariņa un Teodora Zeltiņa 1959. gadā iznākušos stāstu un noveļu krājumus literātūrvēsturnieks J. Bičolis atzina par augstvērtīgas prozas paraugiem referātu rītā Ņujorkā š.g. 3. aprīlī. Pavisam iznākuši 13 romāni un 3 stāstu un noveļu krājumi.

Referātā par dzeju (iznākuši 8 krājumi) E. Raisters secināja, ka laikmetiskā patosa tagad mazāk, un dzeja kļuvusi rāmāka, vairāk pievērsusies paša cilvēka un mūžības mīklu minēšanai, jaunas pieejas un tēlainības meklēšanai. 1959. g. izdotās dzejoļu grāmatas: Andrejam Pablo Mierkalnam iznācis trešais dzejoļu krājums Purpura sirds, Veltai Tomai ceturtais — Vēl, Dzintaram Freimanim otrs — Sveču smarža, Zentai Liepai otrs — Dzintara lasītāja, Olafam Stumbram pirmais — Etīdes, Valentīnai Hermanei pirmais — Meklējumi un Albertam Spoģim pirmais — Dzejoļu krājums iznācis arī Teodoram Tomsonam Austrālijā ar nosaukumu Dramatiska septima.

Apskatus nobeidza Dr. B. Jēgers, informēdams par to, kas paveikts latviešu valodniecībā kopš 1954. g. Bez zināmiem lielajiem izdevumiem, kā Mīlenbacha vārdnīcas, Dainām u.c. atzīmējamas arī 4 disertācijas (A. Gatera, B. Jēgera, A. Zumenta un V. Rūķes-Draviņas).

●

Kripatu zīlējumi par nākošo Ziemeļamerikas latviešu iaunatnes svētku vietu un laiku (JG 22.) izrādījušies pareizi: ALJA’s valdes sēdē š.g. 2. janvārī Fiiadelfijā vārdu prasījis Čikāgas latv. jaunatnes pulciņa pr-ks Leonīds Neimanis un ziņojis, ka visu vēju pilsētas jaunieši pētījuši iespējas par jaunatnes svētku sarīkošanu Čikāgā 1962. gadā jau kopš pirmajiem jaun. svētkiem Toronto. Iniciatori atzīst ka otriem svētkiem 1962. g. 4. jūlija nedēļā liekama lietā pirmo svētku pieredze, bet svētkiem Čikāgā nav jābūt pirmo atkārtojumam — tiem jābūt oriģināliem, programmā svaigiem.

Jaunākās ziņas no Čikāgas: ievelēta svētku organizācijas komiteja. Priekšsēdis: Austris Klētnieks, palīgs Leonīds Neimanis.

Neimanis un draugs pēc Rožu balles Toronto

Otrajiem svētkiem nav jābūt pirmo tiešam atkārtojumam.

Skabargu autoru tiesības aizsargātas. Bez autoru vai Skabargu redakcijas atļaujas par ievietotiem rakstiem smieties vai dusmoties aizliegts. Ar autora vārdu, segvārdu vai iniciāļiem parakstītajos rakstos izteiktās domas ir autora paša un tāpēc nemaldīgas.

SKABARGU REDAKCIJAS PADOMNIEKS

Skabargas! Lasīju Ceļa Biedrā mācītāja F.H. Ruperta rakstu, kuŗā viņš saka par Dzintara Soduma tulkoto Ulisu šādas lietas: „Tagad pievērsīsim mazliet uzmanības citai parādībai. Jaunās Gaitas 20. burtnīcā lasām, ka Stokholmā reiz sanākusi „grupa jaunu latviešu mākslu ļaužu” (citējot Soduma valodu), kas pārrunā pēdējā laika parādības mākslas pasaulē. Ziņojuma autors saka: ‘Runājām, ka vajadzētu kādu katalizatoru, kas jaunā veidā sakrata pagājušo gadu kapitulācijās palikušas latviešu gara lauskas.’ Pagrūti ir saprast, ko tas katalizators ‘sakratīs’, bet tas pavedina gan domāt, ka modernajam latviešu gara darbiniekam vajaga kāda sveša dzinuļa palīdzības, kāda satraucēja vai uzbudinātāja, tātad kaut kā mākslīga, lai radošais mākslinieks noturētos radoša darba līmenī. Par tādu katalizatoru top ieteikts un slavēts īru rakstnieka Džemsa Džoisa ‘Uliss’ (James Joyce, ‘Ulysses’), kas jau iznācis 1922. g. Nav šaubu, ka tā ir ievērojama grāmata savā žanrā, bet mēs noteikti apšaubām, vai šī patiesi necenzētā valodā sarakstītā grāmata kļūs par to ‘sakratītāju’, ,kas attīrīs ‘aizbirušos latviešu gara avotus.’ Pat ar minimālām daiļuma prasībām apveltīts lasītājs noskurināsies, nepatikā uzdurdamies uz tādiem ziediem „Ulisā” (Dz. Soduma tulkojumā) kā, piem.: ‘Puņķu zaļā jūŗa’ (vai kāds cits izteiciens par jūŗu, kas literatūrā jau pilnīgi nelietojams). Vai neizklausās neglīts pārpratums tad Džēma Džoisa grāmatas nozīmes salīdzināšana ar Raiņa „Fausta” tulkojumu!”

Es esmu nesaprašanā, jo savā laikā atceros, ka māc. Ruperta slavināto Faustu lādēja kā nešķīstu gabalu. Kam taisnība — man vai māc. Rupertam?

Skabargu redakcijas pētījumu rezultāti: Taisnība diemžēl Jums. 1936. gadā Raiņa tulkotā Fausta izdevuma ievada 41. lappusē A. Birkerts raksta:

„Visā pasaulē Fausts atzīts par vienu no visievērojamākiem darbiem. Viņa pārtulkošanu katra tauta apsveic un uzskata par ko ievērojamu un sevišķu. Bet pie mums? Laikraksti cieš klusu! Vēl vairāk. Minētais kritiķis (J. Pd. Baltijas Vēstneša 1897. g. 24. num.) Fausta tulkojumu apzīmēja par ‘sēnalām’ un nosauca pat par ‘nelietīgu darbu! Viņš pat izteicās, ka viņā atrodas tādas vietas, kuŗas pie famīlijas galda neklājas lasīt!”

Tai pašā izdevumā lasām šādas Raiņa tulkotas rindas:

„Esmu nu studējis prātniecību,
Tiesu zinības ārstniecību,
Un diemžēl, ticības mācības arī —
Ar kvēlošu centību plaši un gaŗi.

Gan prātīgāks esmu par visiem tiem sušķiem, papīru rukškiem...”
Dakteŗiem, cientēviem, papīru rukškiem...”

„Pie joda! Ka tev pieder locekļi,
Un galva, p— , tu sajēgt vari.”

„Reiz bija žurka pagrabā,
Tā speķi vien tik rija,
Un vēderiņa resnumā
Kā Mārtiņš Luters bija.”

„Mēs lienam it kā gliemeži,
Lūk, priekšā visi sievišķi,
Jo kad uz ļaunā namu steidz,
Par tūkstots soļiem sieva veic.
„Nu ko tur lieku runājiet,
Ar tūkstots soļiem sieva iet.
Bet lai tā steidz sev steidzamo,
Ar lēcienu vīrs panāk to.”

Jā gan, taisnība, diemžēl, Jums.

Skabarģeli! Jums tā Jaunā paaudze tāda pašvaka. Izkurtējuši intellektuāli, rakstnieķeļi un tādi visādi. Ko jūs tik smagi spriežat un tik smagu lasāmo savā žurnālā iekšā spiežat? Vai nevarat kādu mīlestības stāstu, kādu rakstiņu par zušu zvejošanu Latvijas upēs, kādu meitenes bildīti?

Jēkabs Sprukstiņš, Amerik

Skabargu redakcija atbildes vietā citē šo pantu no Fausta:

„Kam tagad tīkas lasīt grāmatu
Ar puslīdz saprātīgu saturu?
Un kad no jaunās paaudzes ir ruņa,
Tur ir tik vīzdeguns aiz vīzdeguņa.”

Cienīgā Skabargu redakcija!

Izlasīju mūsu pilsētas Laika chronikā šādu te ziņu: „26. aprīlī ALA Vašingtonas ansambļa viesizrāde ‘Klauns Fiasko!’” Es esmu nobijies — vai šitā vajadzētu mums atklāt savas neveiksmes. Demokratija jau ir laba lieta, bet mūsu centrālajai organizācijai gan vajadzētu pieiet darbam ar lielāku nopietnību: strādāt un ne izrādīt savus vājumus. Gan tad nevajadzēs runāt par fiasko. Ko domājat jūs?

Mag. iur. (ex officio) E. Lappusītis,
Grand Rapidā.

Skabargu redakcijas atbilde: Arī mēs esam nobijušies — par Jūsu skaidro loģiku!

Skabargu Kanadas redakcijas piebilde: Toronto latviešu roveru gadskārtējā balle jau četras reizes pēc kārtas saucas Fiasko Nr.1,2,3,4.

NEKUR NEIET TIK RAIBI KĀ PASAULĒ

Londonā 1960. g. pavasarī viesojās Padomju Savienības dzejnieks un bij. rakstnieku savienības sekretārs Aleksejs Surkovs. Britu penkluba pieņemšanā ar viņu saticies Pēteris Aigars.

„Sakait, kāpēc tad Rīgā pēdējos mēnešos atstādinātas tik daudzas amatpersonas? Vai tad Kalnbērziņš būtu pats sevi atstādinājis? Ja Latvija pastāv, kamdēļ tas viss noticis? Mēs patiesi esam nobažījušies, ne jau Kalnbērziņa, bet latviešu tautas dēļ!”

„Jūs, acīm redzot, domājat, ka tā ir rusifikācija? Nē, tā nav rusifikācija!”

„Kas tad tā ir?”

„Zinat, tā ir trīsstāvaina lieta (trjochetažnoje ģelo). To nevar tik vienkārši izstāstīt.”

Laiks, 5. 3. 60.

Neskati vīru no auto — tas var būt arī samaksāts.

Brunis Rubess,

Mercedes-Benz pārstāvis.

Iespējams, ka blakus pazīstamajiem tipologiem Krečemeram, Šeldonam un Sebringam nākotnē minēs ari mūsu ilggadīgo līdzstrādnieku Mr. Kažu. Lai nerastos nepatīkamas konsekvences, lietojot Kažas kunga vārdu cittautu literātūrā, ko tad rakstītu vienkārši Kaza, ierosinām viņa vārdu transkribēt vai nu Kascha (bet tad iznāk „kaša”, kas nozīmē krieviski putra, un atkal nav labi) vai Chazscha, kas izskatās impozanti ar savu līdzskaņu daudzumu. Šeit sniedzam izvilkumus no Kažas splendidās teorijas par arodu tipoloģiju, kas pieskaņota trimdas apstākļiem — ideāls darbs, ko vēl neviens nav darījis. Kaža savu darbu kommentē šādi:

Psīchologi un sociologi daudz diskutē par arodizvēli, vadoties no apdāvinātības, kas nomanāma jau pamatskolas vecumā. Pēc manām domām tikpat liela vērība pievēršama aspiranta izskatam, ko tāpat — zināmās robežās — var konstatēt jau relatīvi agrā bērnībā. Labprāt polemizēju par šo uzskatu un tā nākotnes izredzēm, bet tikai bildēs. Verbāla polemika manai teorijai nekā laba nevar dod, jo ir būtiski tai sveša.