JAUNĀS GAITAS AUTORI
Manā jaunībā bārda bija vecuma simbols. Ja kādam mākslas darbam vai tā autoram piedēvēja „bārdu” tad tas norādīja uz mākslinieka vecmodīgo gaumi. Pēdējos gados tomēr bārda ir kļuvusi par nemierīgākas jaunatnes „karogu”. Arī Dainim Miezājam ir bārda . .
Mariss Vētra (Laiks)
GLEZNOTĀJS AR BĀRDU, BEZ DUSMĀM
Modelis apsēdināts pret „Sarkano egli”, vienu no Daiņa Miezāja Kanādas ziemeļu sirojuma gleznām. Arī citās telpās pa kādai tās māsai gan eļļā, gan akvarelī.
„Sarkanais cikls” — norūc pats gleznotājs. Ir bijuši zilie, dzeltenie violetie cikli. Lūk, zilas klintis, ūdeņi, zemes mala, debess, — vai dzirdat Sibeliusa simfoniju? — Dzelteni mati, rokas, tērps kādā portretā.. Gaiši violetos toņos ģīmetne. Mazliet tumšākā noziedā dārzā gleznotāja mātes noskatīti viņas uzgleznot lūgti, ceriņi. Gleznā gan tie ir pavisam citādi nekā dabā jo dēla individuālās patiesības un skatīšanas izgaismoti.
Dainis Miezājs pilošām rokām steigšus klāj uz grīdas īpaši izmērcētu akvareļa papīru. Viņš sēstas turciski tam blakus, jauc krāsas, triepj un izklīdina tās gan ar otu, tās kātu, gan ar pirkstiem, tos noslaucīdams, kur pagadās — laikrakstā, lupatā, vai biksēs, kas zied visās varavīksnes krāsās.
„Akvarelis ir uztraucošs, prasa radīšanu un tapšanu, tūlītēju zināšanu un varēšanu, visu reizē.” Gleznotājs nomalko alu lieliem guldzieniem pieveŗ možās, pelēkās acis un brīdi vēro modeli un darbu. Jaunajā rudajā bārdā ir smaids.
No darba vietas, Canadian Broadcasting Corporation dekorāciju gleznotavas, ik vasaras uz vairākām nedēļām izraudamies Dainis Miezājs dodas uz mežonīgi skaistajiem, civilizācijas neskartajiem Ontario vai Kvebekas ziemeļiem, arī uz Labradoru. Tur pirmatnējā dabā starp kokiem, klintīm un ūdeņiem viņš rada jaunus darbus. Tur pati no sevis ataug jo kupla savvaļas bārda. Kā no Aleksandra Grīna „Zemes atjaunotāju” lapas pusēm izkāpis, bārdas un sēlisko senču dēļ, Dainis Miezājs pārrodas atkal Toronto. Ziemeļu klusumā un skaistumā viņš ir atkal saticis pats sevi.
Šobrīd mākslinieks nomalko alu, uzmazgā dzelteni zaļu ābolu modeļa rokās uz papīra, noslauka pirkstus biksēs:
„Mākslas kolledžas laikos mani apciemoja kāds gluži normāls cilvēks. Apskatījis manus darbus, viņš prātīgi konstatēja: tev tāpat kā man, kad vēl skolā gāju, padodas uzzīmēt visu citu, tikai ne cilvēkus.”
Bārda izplešas smaidā. Cildināšana kanādiešu presē, ievērība un atzinība latviešu sabiedrībā nav padarījusi Daini Miezāju iedomīgu, viņš nav ne visgudrs, ne zaimotājs, ne noliedzējs, nevienam un nekam. Viņš nekāpj uz barikādēm, lai sludinātu. Smaids senciskā bārdā ir dziļš, īsts un labestīgs. Mākslinieks nemēdz izlekt ar modīgu vai atšķirīgu apģērbu. Strauji viņš dzen savu pusbusīti, pārvietojamo mākslinieka darbnīcu ‘Folksvāģīti’. Reizēm vētras samilzt un plosās viņa asinīs un prātā, tad top ilgākas, skaļākas dzīres — reibums, izvēzīšanas, lai atkal atgrieztos mājas, kur mīt kopā ar mati, un kalpotu mākslai, tās radīšanai.
„Visvairāk man Eslingenas mākslas skolas laikos ticēja Jūlijs Matisons, vismazāk Francis Bange. Pret prof. J. Kugu cieņa un bijāšana uz visu mūžu. Kuŗš ir lielākais latviešu glezniecības meistars? Protams, Valdemārs Tonē!”
Roka nevērīgi atbīda pelēki dzelteno matu pinku no acīm, tās uz brīdi pieveŗas, un sevī grimdams Dainis Miezājs skandē Eslingenas laikubiedru Teodoru Tomsonu: „Krīt ledains sniegs. Vējš vēju naktīs vajā. Ar rozēm sarkanām tu manos sapņos ej, Kad mēness bāls nāk valdīt debess klajā.” Tā ir pazīstama soneta „Moku miers” pēdējā terca. Ne Tomsonu vien, Dainis Miezājs citē un lasa daudzu autoru dzeju. Dailans Tomass tiek lasīts oriģinālā. Gleznotājs ir klāt vai ikvienā izcilākā rakstnieku rītā vai vakarā. Par Gunāru Saliņu un Linardu Taunu domā, ka tos vislabāk dzirdot autoru pašu lieliskā skandējumā. Dainis Miezājs mīl mūziku, tās fonā vedas domāt un gleznot, vienalga — klasiskās vai džeza.
Jauns vēl, dzimis 1929. gada 11. martā, Kaucmindē. Zemgalē. Dainis Miezājs no mātes puses, kā jau minēts, sakņojas Daugavai piegulošā Sērenes pagastā, Sēlijā. Zīmēt ļoti gribējis, un zīmējis jau no mazu dienu. Tad sācis mācīties Eslingenas mākslas skolā. Arī tikko Kanadā iebraucis, zeltrača gados, Norandā, Kvebekas ziemeļos, skicējis un gleznojis. Tur sācies Sarkano egļu cikls no mūža mežu izdeguma! — Pārnācis uz Toronto, iestājies Ontario College of Arts, kur ar godalgu beidzis Fine Art Course 1956. gadā.
Savrupa gleznu skate ik rudeņus. Akvareļu ne mazāk kā eļļas gleznu. Pašam sava pasaules un lietu skatīšana un izteiksme mākslā. Dainis Miezājs allaž piedalījies jaunkanadiešu mākslinieku grupas Krāsa un Forma skatēs, tāpat latviešu mākslinieku grupas klāstos ik rudeņus. Patlaban aizsākti vairāki portreti, pabeigti daži plikņi. No tiem sastāvēs nākamā izstāde. Kad? — Nākamā gada sākumā.
Akvarelī jau viss siluets ap ābolu rokās, no otas slapjos lokos kāpj galvas atveids ... Ko Dainis Miezājs domā par mākslu pašu? — Brīdi klusums. Tad otas triepienu rakstā teikums pa teikumam:
„Spriedelējot par mākslu visām teorijām galu galā ir viena kopīga atziņa — mākslas uzdevums ir meklēt, atrast un fiksēt skaistumu. Un skaistums ir patiesība. Tas nekas, ka to tādiem pat vārdiem apgalvojis Džons Kīts savā „Grieķu urnā”, un jādomā, daudzi pirms viņa... Taču skaistums ir abstrakta lieta, manas krāsas turpretim konkrēta. Ar krāsām vien skaistuma pārdzīvojumu nav iespējams izteikt. Man ar krāsām ir jārada abstraktas vērtības, kas simbolizē skaistumu. Es nedomāju to skaistumu, kas ir rudens lapās, lietus lāsēs aiz loga, bet gan to, ko šīs lapas un lietus lāses izraisa manī. Manu skaistuma patiesību! Būtības ārējā izpausme ir tikai ierosinājums šī skaistuma atraisīšanai. Bez garīgās esmes iejaukšanās ārējā izpausmē nav māksla. Bet par mākslu pašu es nevaru nekā pasacīt. Ja es to varētu, otas un krāsas man būtu liekas.”
Akvarelis ir pabeigts. Daiņa Miezāja bārdā pāris krāsu piles. Acis modras, koncentrēti vēro darbu, vēl itin kā neizšķiŗot: ir vai nav. Otrā telpā klusi spēlē radio. Starp Sarkano egli un modeli gleznotāja skandēta soneta atbalss. Modelis domā: Daiņa
Miezāja glezniecība tik tuvu dzejai, tikai — tā sākas, tur, kur vārdu vēl nav, un beidzas tur, kur vārdi vairs nesniedzas.Velta Toma.
