Jaunā Gaita Nr. 26. marts - aprīlis 1960

 

 

NEPABEIGTA ODISEJA

Zenta Mauriņa: I - DIE WEITE FAHRT, Eine Passion; II - DENN DAS WAGNIS IST SCHOEN; III - DIE EISERNEN RIEGEL ZERBRECHEN.

 

Zenta Mauriņa nepieder pie autoriem, par kuŗu darbiem var rakstīt vieglu spalvu. Ir tomēr neiespējami paiet gaŗām viņas līdz šim lielākajam un nozīmīgākajam darbam - triloģijai, kas gan formāli sastāv no trim atsevišķām un patstāvīgām grāmatām bez kopīga virsraksta, bet faktiski ir viena otras turpinājums un kopsummā aptveŗ vairāk nekā 1.000 lappušu. Visas trīs grāmatas vispirms publicētas vācu valodā, pēc tam tulkotas zviedriski un latviski. Tās savā lappušu tūkstotī ietveŗ ne tikai kādas individuālitātes dzīves stāstu, bet arī milzumu vēsturisku, kultūrvēsturisku un polītisku materiālu, kas daudzējādā ziņā rādīti citādi nekā esam pieraduši. Šis lielais darbs pelna atzinību - arī tad, ja daudzas lappuses lasot ir vēlēšanās rezervēties pret autores domām un stilu, tāpat notikumu tēlojumu.

Šīs trīs grāmatas ir sava veida autobiografija - pirmajās autore gan lieto grāmatas "es" personas vārdu, kas nav identisks ar autores rakstnieces vārdu. Bet tā nav autobiografija parastajā nozīmē, un Zenta Mauriņa pati kaut kur norāda, ka viņa nav iecerējusi rakstīt memuārus. Šī rezervēšanās praksē padara visas trīs grāmatas, jo īpaši pirmās divas, par grūti definējamām - tajās atrodam sajaukumu, kas sastāv no autobiografiskiem elementiem, esejām, daiļliterātūras un polemikas, viss kopā ir diezgan grūti atšķetināms, un mēs nekad īsti nezinām, kad atrodamies pie īstenības reportāžas, kad pie fantazijas. No otras puses - autobiografiskais elements grāmatās ir tomēr tik izteikts, ka grūti paiet gaŗām autores personai un to atdalīt no diskutējamā darba - grūtība, kas brīžiem nospiež. Lai tomēr varētu būt kaut cik taisnīgs pret autori, jāmin daži fakti.

Zenta Mauriņa agrā bērnībā saslimst ar polio un manto šīs slimības visai parastās sekas - kāju paralīzi. Kopš tā laika viņa saistīta pie braucamkrēsla. Viņas jaunībā šādas sekas automātiski nozīmēja ari izolāciju. Jādomā, autorei taisnība, ka vienīgi viņas tēva ideālisms un pareizā pieeja dzīvei ir tā, kas sakoncentrē viņā pietiekami daudz garīga spēka, lai viņa draudošo izolāciju spētu pārvarēt, ejot - ne fizisko, bet garīgo ceļu - caur grāmatām uz pasauli. Glābiņš ir arī nenoliedzama autores apdāvinātība - jo vienīgi tā ir pamats iespējai "neiet parasto ceļu". Kaut arī grūtību ir daudz - tās ir fiziskas, psīchiskas un sociālas - Zenta Mauriņa pabeidz ne tikai vidusskolu, bet ari universitāti ar doktores gradu un ceļodama iepazīstas ar Eiropas kultūras dzīvi, bieži vien tiešā kontaktā ar tās redzamām personībām.

Bet no savas piespiestās izolācijas Zenta Mauriņa pilnīgi izbēgt nevar. Jāatzīst, ka viņas pirmās grāmatas "Die weite Fahrt" ievadā rakstītas rindas par dažādajiem cietumiem, kas ierobežo kustības brīvību, ir traģisks summējums viņas pašas dzīvei. Šis motīvs reizi pēc reizes ieskanas grāmatās, un visur tas ir sāpīgs atgādinājums, ka ir šķēršļi, pie kuŗiem tomēr jāapstājas. Tādā kārtā autore it kā palikusi statisks centrs visam, kas norisinās ap viņu, viņas kontakts ar pasauli, drusku vienkāršojot, iet caur tiem cilvēkiem, kas a t n ā k pie viņas - tāpēc nav brīnums, ka autore tik ļoti mīl runāt par saviem viesiem. Tie ir viņas pasaules dzīvā daļa. Otra ir grāmatas. Abām viņa pati ir centrā - ka tas neizbēgami noved pie egocentrisma, ir vairāk nekā skaidrs.

Varbūt neliela parallēle ar šo traģisko liktenību ir fakts, ka ap Mauriņu kā radošu rakstītāju salasās vai nu viņas pielūdzēji vai noliedzēji - abas puses dominē kopīgā ainā, objektīvitāti ir grūti aizsniegt. Un - diemžēl - rakstniece pati nav labāka. Viņa savās grāmatās gan daudz runā par izpratni, bet tikpat daudz tajās manāma nelīdzsvarota šūpošanās starp apbrīnu un naidu, ka jāatzīst, sava taisnība ir kādai zviedru recenzentei (Ann Bouleau, laikr. Expressen), kas par Denn das Wagnis ist schoen raksta: "Viņas naida un resentimenta līdzsvars ne vienmēr labi saskan ar cildeni apgaroto dzīves uzskatu, un tas, protams, var kaitināt: Kad Mauriņa stāsta, kā Latvijas akadēmiķi un avīžnieki savā dumjībā un maziskumā viņu vajājuši, vai kā visi ārsti, atskaitot nedaudzus, bijuši nemākulīgi šarlatāni - tad nevar to vērtēt citādi kā temperamenta izvirdumus, jo neredzam lietišķu pamatu ne kritikā, ne tās pretstatā."

Pirmajā grāmatā saista autores atklātība - viņas vaļsirdība vietām ir fascinējoša, un tā padara grāmatu par interesantu psīcholoģisku studiju - viņa introspektīvi pastāsta par tāda bērna pasaules uztveres un uzskata veidošanos, kam viņas liktenis. Šis pavediens ir vispār visvērtīgākais visā šajā plašajā darbā. Grāmata "Denn das Wagnis ist schoen" vairāk paliek atmiņā ar savu sociālo un polītisko kritiku - un kaut ari dažreiz liekas, ka daudzas lietas Zenta Mauriņa skata sava egocentrisma greizajā spogulī, mums ir pamats vaicāt: Vai viņai nav daļa taisnības? Un ja tā - tad mums, diemžēl, jārevidē mūsu pārāk nospodrinātā aina par kultūras dzīvi Latvijā un Rīgā, sevišķi Latvijas neatkarības pēdējos sešos gados - gan varbūt nenonākot līdz tai tumšajai ainai, kādu atrodam autores darbā, bet vismaz līdz cilvēcīgajam - ka mums pašiem nav trūcis kļūmju un savādību. Vismaz - nekur, sakarā ar šīs grāmatas parādīšanos atklātībā, nav sniegti materiāli vai liecības, kas pierādītu pretējo, kaut gan notikumu līdzgaitnieki ir mūsu vidū. Runājot par M. grāmatām, kas turklāt publicētas citās valodās un pieejamas nelatviešu lasītājiem - pretpierādījumi (ja tādi ir! ) būtu vajadzīgi par tik, par cik Mauriņa un arī viņas grāmatu recenzenti, kas uzsvēruši tieši šīs detaļas, paši nenonāk pretrunās. Kaut gan viņu apgaismojumā Rīga ir kultūrāla "nomale" un autoritārā režīma taustekļi sniedzas pēc tam nepatīkamās rakstītājas, viņas publicitātei un populāritātei nekā nav iespējams padarīt - kaut kas neparasts mūsu laiku "lielajās diktātūrās"! Turklāt - Mauriņa iegūst pat doktores gradu universitātē, pie tam ar "summa cum laude", laikā, kad autoritārais režīms ir ziedu laikos, un lai gan Mauriņas produkcijā nedominē zinātniskais elements tādā izpratnē, kā to saprot rietumu skolās! Sacītais drīzāk liecina, ka "dumjie" un "maziskie" bijuši mazākumā - kāpēc tiem tik liela proporcija Mauriņas grāmatā? Jāatgriežas pie iepriekš sacīta egocentrisma un līdzsvara trūkuma, mēģinot saprast un piedot.

"Die eisernen Riegel zerbrechen" ir okupācijas un bēgļu laika odiseja - kaut arī Mauriņas rakstīšanas veids vietām tuvojas sentimentālismam, nenoliedzami - šai grāmatai ir sava sūtība arī ārpus tās pašvērtības. Ir tikai bailes - vai visur; vai tiem, kas lasa, vispirms jau pašiem nav jābūt krietni "mauriņiskiem", lai viņi p a t i e s o ainu akceptētu kā patiesu un nevis kā pārspīlēta jūtīguma sabiezinātu pasentimentālu krāsu mudžekli? Reliģiskais elements pēdējā grāmatā dominē, bet blakus tam Mauriņas konsekventā nostāšanās pret netaisnībām izaug varenumā un patīkami kontrastē ar daudz ko citu, kas publicēts mūsu valodā - Mauriņa par centrālo izvēlas cilvēcīgo, un tā priekšā viņa noraida etnocentrisko, viņa vispirms meklē cilvēku kā komūnistos, tā vāciešos, kā žīdu tautības personās, tā pašas tautiešos. šajā perspektīvā Mauriņas grāmata ir vienreizēja, kaut arī tajā vairākkārt jāsaduŗas ar pārjūtīgumu sīkumos, aizsniedzot grotesku galotni, kad Mauriņu pārņem šermuļi tāpēc, ka zviedri ō skanu, "kas ir saulei vairākumā (?) valodu", izrunā kā tumšu ū". Tomēr jāpievienojas recenzentam J. Edfeltam (Dagens Nyheter), kas raksta : "Gadu gaitā ir lasīts daudz tautu slepkavības attēlojumu un par mūsu laika benžu varu, bet jājautā, vai briesmu un mežonību reālitāte mūsu acu priekšā atradusies tik drebinoša, atklāta un kaila kā Zentas Mauriņas stāsta par tiesību aizkārumu, kas noticis viņas dzimtenē ... Un tāda patiesībā ir šī Zentas Mauriņas odisejas pēdējā grāmata."

Mauriņas "pasaules" viena - laikam dominējošā - daļa ir grāmatas, viņa dzīvo tajās un ar tām. Var redzēt, ka Mauriņas zināšanas ir milzīgas, kaut arī simpātijas liekas vienpusīgas. Viņas attiecības ar rakstīto vārdu ir personīgas, grāmatas viņai ir draugi, ne materiāli un ietekmes. Bet no pēdējām arī Mauriņa nevar izbēgt. Jādomā, ka viņas dzīves uztveri pareizi izpratīs tikai tas, kas arī būs izstudējis - pieņemdams vai noraidīdams - Mauriņas mīļākos autorus. Bet šī personīgā attieksme ir arī tā, kas Mauriņas grāmatām dod kādu negātīvu vilcienu - tūkstošiem domu graudu birst no Mauriņas spalvas, bet vai katra priekšā stāvam nolaistām rokām, jautādami - vai tā ir oriģināla doma vai patapināta atziņa, skaista sentence, kas ieķērusies atmiņā un palikusi, neatšķetināma no autores oriģinālitātes un personības? Varbūt tāpēc - bet tā, droši vien, ir ļoti subjektīva sajūta - brīžiem neciešamas kļūst Mauriņas grāmatu "esejiskās nodaļas un detaļas, kur Mauriņa apjūsmo "savas" kultūras personības un viņu fantazijas tēlus - man tā šķiet tikai literātūras pārgremošana. Faktisko notikumu tēlojumi pašas piedzīvojumi, dzīves epizodi un polemiskā kritika - pieņemama vai nepieņemama - un tāpat un jo sevišķi introspektīvais skatījums psīchiskās attīstības gaitā ir vērtīgākais, ko šajās grāmatās var atrast - un vietām tas ir pat ļoti vērtīgs. Atstājot to vien, grāmatu apjoms varbūt samazinātos par trešdaļu, bet varbūt iegūtu vairāk koncentrētības. Bet varbūt tad Zenta Mauriņa vairs nebūtu Zenta Mauriņa?

Tomēr liels darbs ir darīts un padarīts. Mūsu priekšā ir trīs grāmatas par kādu īpatnēju odiseju, kuŗai varbūt maz līdzinieku literārajā pasaulē. Turklāt -- vismaz vienā daļā cittautu lasītājas publikas šīs grāmatas darījušas pazīstamu Latvijas vārdu - ne vienmēr slavējamā nozīmē - un pastāstījušas par to neģēlīgo varmācību, kas pēdējo pāris desmitu gadu laikā vēlusies pār mūsu tautu un - galvenais - pār tās dzīvo un vērtīgāko kodolu - individuālo cilvēku.

Gribētos tomēr saukt šo odiseju par - nepabeigto. Tai vajadzētu sekot vēl vienai grāmatai, kuŗas nobeigumā kāds autorei varētu sacīt tāpat kā viņas tēvs bērna dienās:..Kad es nākošreiz braukšu uz Liepāju, es tev sagādāšu kādu skaistu grāmatu, kas pastāstīs, kā nēģeŗi kļuva brīvi cilvēki."

Tātad - kā cilvēki un latviešu tauta kļuva brīvi.

 

Gunars Irbe