JG260 Dzintars Edvīns Bušs. Mūsdienu krīzes cēloņi ASV

Dzintars Edvīns Bušs

MŪSDIENU KRĪZES CĒLOŅI ASV

Raksts radies no referāta, kas nolasīts korporācijas Talavija viesu vakarā Rīgā. Autors ir darba aizsardzības speciālists, strādā pie vairākām Rīgas brīvostas firmām, bijis Vides Aizsardzības Kluba (VAK) komercdirektors un deviņus gadus zinātniskais līdzstrādnieks LPSR ZA Filozofijas un Tiesību institūtā. Atgriešanās Tēvzemē Atbalsta fonda (ATA) dibinātājs-viceprezidents, vairākus gadus bijis arī Sabiedrības Integrācijas fonda Repatriācijas un imigrācijas komitejas loceklis-eksperts.

Pagājušā gadsimta 30.gadu pasaules ekonomikas krīzes jeb Lielās depresijas viens no galvenajiem cēloņiem bija fakts, ka pirmoreiz ekonomiski attīstītā pasaules daļā bija saražots vairāk preču nekā pircēji spēja tās iegādāties. Šo krīzi analizējot, Keinss (John Maynard Keynes) izveidoja ekonomijas līdzsvara teoriju, kas bija pamatā visam tālākajam ASV ekonomiskajam uzplaukumam un varenībai. Keinsa līdzsvara teorijas būtība ir supervienkārša: nedrīkst pieļaut, ka tirdzniecībā iesaistīto partneru telpā tiek saražots (dolāros) daudz vairāk preču, nekā tiek izmaksāta nauda (dolāros) šo preču ražošanā nodarbinātajiem. Citiem vārdiem sakot, bez precēm ir jāsaražo arī to pircēji. Amerikāņi pieņēma šo principu, kura būtība ir stimulēt pirktspēju un patēriņu, tādējādi izveidojot tā saucamo patērētāju sabiedrību ar ļoti augstu dzīves līmeni. Par šīs politikas veiksmi liecina visā pasaulē ilgi valdošais uzskats par ASV kā vieglas iedzīvošanās zemi, gandrīz vai paradīzi, un milzīgā emigrācija uz to.

Laika gaitā Keinsa teorija attīstījās un, lai tās prasīto līdzsvaru (uz augsta patēriņa viļņa) noturētu, ASV finansu iestādes atbilstoši teorētiskām matemātiskām formulām veica dažādas manipulācijas, kas regulēja gan nodokļu lielumu, gan darba algas, gan pat dolāra vērtību. Šai teorijai bija arī nopietni pretinieki. Vīnes Ekonomikas skolas pārstāvju Ludviga fon Mizesa (Ludwig von Mises) un Fridriha Augusta fon Haijeka (von Hayek) personās tika pārstāvēts pretējs viedoklis – ekonomikas liberālisma pozīcijas (kas ir arī daudzu ASV republikāņu pozīcija). Viņi iestājās par to, ka brīvo tirgu nedrīkst ar šādām zinātniskām manipulācijām regulēt, ka katrs uzņēmējs pats zina, kas viņam labāki darāms un valstij tur nav ko iejaukties. Taču ceturtdaļgadsimtu Keinsa teorija valdīja, un tās stimulētajai ASV ekonomikas varenībai nebija šķēršļu.

Un tad kaut kas notika, kas padarīja Keinsa teoriju par nepielietojamu. Kas? Proti, zinātniski tehniskā revolūcija. Automatizācija, robotizācija, kompjuterizācija, supermodernas tehnoloģijas padarīja Keinsa teoriju darbnespējīgu tādā nozīmē, ka preču ražošana attīstījās efektīgi, bet pircēju „ražošana” kļuva pagalam neizdevīga, tas ir, modernajos uzņēmumos strādnieki nebija vairs vajadzīgi. Sākās masveida darbinieku atlaišanas, bezdarbs un līdz ar to pirktspējas strauja samazināšanās. ASV saimniecības institūcijas sita trauksmes zvanu, jo netika „saražoti” pircēji. Tika iedarbināti valsts un sociālie piespiedu mehānismi − piedraudot ar nodokļu slogu un citiem paņēmieniem, ražotājiem tika uzlikts par pienākumu saglabāt darba vietas, tādējādi saglabājot potenciālos preču pircējus. Kapitālistiskā demokrātiskā sabiedrība atbildēja noraidoši: uzņēmēji savāca savu kapitālu, augstās tehnoloģijas, vajadzīgākos speciālistus un nozuda ārzonu plašumos Austrumāzijā, Dienvidamerikā un diezin kur vēl.

Vīnes skolas ilgi neatzītie liberālie ideologi pacēla noliektās galvas: Nu, ko mēs teicām?... Re, kur nu jūs novedusi brīvā, svētā tirgus aizskaršana un nekautrīga regulēšana. F.A. Haijeks saņēma Nobela prēmiju un kļuva profesors Čikāgas Universitātē. Viņu kā „pasaules glābēju” pieņēma audiencē pats ASV prezidents Reigans. F.A. Haijeka ekonomijas liberālisma ideoloģiju pieņēma Anglijas premjere M. Tečere (Thatcher) un daudzi citi „labējā spārna” politikāņi ASV un Eiropā. Sākās jauna ekonomijas ēra − tā saucamā „reiganomika”. Arī tās būtība ir supervienkārša: no pircēju „ražošanas” jeb preču ražotāju darbavietu nodrošināšanas ar sociāla pabalsta līdzekļiem, jāpārorientējas vēl vairāk uz preču ražošanu jeb uzņēmēju finansiālo nodrošinājumu ar zemiem nodokļiem un lētu kredītu. Jāsamazina valsts institūciju iejaukšanās ražošanas un brīvā tirgus norisēs.

Taču gaidītā uzņēmēju atgriešanās Savienotajās Valstīs izpalika (velti meklēt ASV plašpatēriņa preci ar uzrakstu Made in USA). Ir dati, kas norāda, ka strādnieku algas dažās ārzonu valstīs ir bijušas pat 100 reizes mazākas nekā ASV, un kur nu vēl lētie šo valstu infrastruktūras pakalpojumi, lētās izejvielas un energoresursi. Tā kā veltīga bija iecerētā šo ražotņu atgriešanās dārgajās ASV. Amerikas uzņēmēju ārzonu produkcija gan tika transportēta atpakaļ un realizēta pašās ASV un Rietumeiropā par caurmēra pasaules cenu (varbūt nedaudz zemāku), tādējādi to ražotājiem sagādājot milzu peļņu. Bet par kādu naudu neražojošais amerikānis (Keinsa „nesaražotais pircējs”) var nopirkt šīs preces? ASV valdība, pielietojot ievedamo preču muitas nosacījumus vai kā citādi, bija panākusi, ka ārzonās ražojošās firmas bija spiestas pārdot kādu daļu no savām milzīgo peļņu nesošajām akcijām plaši atvērtajos finansu tirgos. Statistiskie dati liecina, ka ap 2000. gadu 50% amerikāņu bija šo milzu peļņu slaucošo akciju īpašnieki. Vēl vairāk, liela daļa ASV banku un fondu savas neaizskaramās naudas rezerves tika apmainījušas pret šiem peļņu nesošajiem vērtspapīriem. Rezultātā, bankas bez bažām dalīja kredītus, tās bieži centās pat nepamatoti stimulēt šo naudas aizņemšanos, nemaz neskatīdamās, ka tās ņēmēji to „vienkārši apēda”.

Milzīgā ārzonu firmu peļņa, uzņēmējiem labvēlīgā nodokļu un kreditēšanas politika nepārprotami stimulēja jaunu un jaunu investīciju pieplūdumu ārzonu uzņēmumiem, kā vecajiem, tā no jauna radušamies, neievērojot, ka ārzonu uzņēmumi jau sāka konkurēt savā starpā un, ka milzu preču pieplūdums jau fiziski nebija izlietojams, un to realizācija jau buksēja. Konkurences un pārprodukcijas rezultātā ārzonu uzņēmumu peļņa kļuva aizvien mazāka un uzņēmumu kopuma reālā vērtība strauji samazinājās. Taču akciju tirgus uz šo samazināto uzņēmumu vērtību nereaģēja. Gluži otrādi, to vērtība nemainījās vai pat turpināja pieaugt. Tas notika pateicoties nepatiesai informācijai, ko deva kā uzņēmuma vadība, tā uzņēmumus novērtējošās audita firmas. Tika likta lietā arī tā saucamā Ponciusa (eglītes) shēma, pēc kuras kārtējās investīcijas tiek uzdotas un izmaksātas kā dividendes no it kā pelnošām akcijām. Īpatnēji ir tas, ka daudzi ekonomisti, daļa sabiedrības un uzņēmēju juta un zināja, ka šis akciju bums ir uzpūsts un agri vai vēlu tam būs nepatīkamas sekas, taču neviens neaptvēra šīs parādības apmērus un seku smagumu. Spēle turpinājās.

Un tad notika tas, kam bija jānotiek. Viszīmīgāk tas sākās ar ENRON sabrukumu (2001) un izvērtās par ķēdes reakciju, kurā „supervērtīgās” akcijas un ar tām saistītie citi vērtspapīri pārvērtās par vienkāršu papīru. Izrādījās, ka privātajos un banku seifos naudas zīmju vietā nu glabājās šis necilais un nevērtīgais izstrādājums.

Kas tālāk notika ASV? Vai tad amerikāņi nekur nestrādāja, bet dzīvoja tikai no šīm nu zudušajām dividendēm un banku aizdevumiem? Nē, amerikāņiem bezdarbs joprojām nebija nemaz tik liels. Bet ar ko tad viņi nodarbojās? Pēc pēdējo gadu datiem, izrādās, ka 75% amerikāņu strādā pakalpojumu sfērā. Manuprāt, tas ir milzīgs daudzums cilvēku un tas iespējams ļoti bagātā sabiedrībā, tādā, kādas bija ASV pirms šīs krīzes. Vai šāds milzīgs skaits darbinieku pakalpojumu nozarē saglabāsies, maz ticams – šādas krīzes apstākļos (naudas trūkuma apstākļos) katrs būs spiests savu mauriņu nopļaut pats, tāpat remontēt savu māju vai veco džipu un varbūt pat nodzīt sev bārdu... Un ko dara ārzonās izputējušo ASV uzņēmumu īpašnieki? Vai viņi mēģina ražotnes pārcelt atpakaļ uz ASV, vai vismaz investēt ASV iekšzemes ražošanā? Ne vienu, ne otru. Amerikāņu ekonomisti ir konstatējuši, ka kaut ko ražot vairs vispār neesot jēgas, jo peļņas norma (vismaz ASV) esot jau nulle. Pēc dažiem datiem no ārzonām izņemtie līdzekļi tiek apmainīti pret ASV valsts aizdevumu zīmēm, uz kuru pamata tiek atjaunota izputējusī amerikāņu finansu sistēma. Nez tikai, kā bez jebkādas (ārzonu vai iekšzemju) ražošanas ASV valdība atdos šos triljonu vērtos aizņēmumus.

Kur tad īsti palika varenākās valsts milzīgie līdzekļi? Nu par tiem (muļķības un negausības dēļ, pašiem īsti negribot) tika uzcelta vēl viena, iespējams, vēl varenāka valsts – Ķīna.