Jaunā Gaita Nr. 260. pavasaris 2010

 

 

JĀNIS VĀDONS

 

Jānis Vādons (1979) jau iedzīvojies Rīgā, lai gan kurzemnieciskas saknes. Tulkotājs, studējis valodniecības doktorantūrā. Sakaros ar dzīvi, sapņiem un vīzijām. Tieši šie sakari un (ne)sakarības Jānim patīk dzejā. Kopā ar citiem latviešu atdzejotājiem piedalās dzejas izlases Josifs Brodskis („Neputns”, 2009) veidošanā.

 

 

 

 

 

 

* * *

 

zilgana čokuraina āda

plaksti mikli un smagi kā māls pēc lietus

es esmu izticis krastā

pauninieks kapracis nodevējs augstākās tiesas vārdā

piedzimis

atkal bez sejas atkal bez saknes stingruma zemē

un nazis pie rīkles

 

vēl viena gadu rīdze pierē un cieši ap kaklu

nu jau var elpot – tāda ir piedzimšana

tikai stundu vēl nēsāt uz rokām

un tumsa iemigs

 

tikai nenodot māti pirmo kliedzienu

šausmīgā aukstā gaismā

uz kuru bēg katrs nākamais solis

un satek visas patversmes ielas

dzīvās un skaļās ielas

kurās mēs iznirstam rītos

paklūpam paši aiz savas elpas

un nozūdam laika cieti savērpelētajos matos

 

 

 

 

 

 

* * *

 

tādu kā lāsteku redzu uz vasaras zaļā zoda

zem siltas rokas kūst tilta metāla marga

bet nirēja acis jau tur – atvarā iekšā

 

šeit tikai palicēju sastingušais apbrīns

spīdoši acu objektīvi gatavi nirēja lēcienā nofotografēt nāvi

ilgā un satricinošā ūdens šaltī sadzirdēt balsi

līdz kurai mums brīvības nepietiek

 

un lāsteka pil zaļām lāsēm matos

kurā pusē mēs stāvam? lai acis izdziestot

gurdeni slīd pāri zaļajam fonam?

lai sviedrains un drēgns rudens

piesaka nāvīgi aklu ziemu?

vai esam tikai viens lēciena mirklis

viss klusi gaistošā vējā

un tad – silts nospiedums uz sastingušā mūžības vaiga

maza fotogrāfija kādās apbrīnas pilnās acīs

un atvaros luminiscējoši spoki

tāda skaņa ir zemei pirms ilgas saules

 

 

 

 

 

 

* * *

 

 

būsim lēni

jo asfalta dubļi izžūs

jo asfalts ir tikai mazcenas tālruņa vāciņš

zem kura pieplokot cieši ar seju

skan bezvadu tīklu zvani

miljoniem rītu miljoniem elpu miljoniem soļu

bez adresāta

 

būsim lēni

mums vēl paliek šis kilometrs

šī mazā pudele ūdens

un daži soļi pa kreisi

zaļajā upē

turoties sapņu briedim pie labējā raga

 

kas ir šī centrāle un ar ko mūs savienoja?

mēs taču atkal dubļus brienam

bet man kāds pieplacis cieši cieši

un man vienīgajam vēlreiz vienīgo reizi zvana

 

 

 

 

 

 

* * *

 

es varētu palikt šai pieturā
iespiesties zaļajā ēnā
un izlīst caur laika spraugu
pašā viducī liesmai
brīvi no krusta zīmēm
mēs pulcētos dīvaini mirdzošām acīm
vienā mezglā bez telpas
bez asins kas diedelē balsi
tuvi kā putni ceļā uz svešu zemi
mēs mirušie mācītos dzīvot
vējā kur nepaliek pulksteņu skatlogi
akli un tikšķoši rēgi
tikai ēna un nekas
nezustu kad mēs gultos silti uz kāda pleca
un elpa sekotu elpai
mirklim kas uzlido palikt
 

 

 

 

 

* * *

 

atnākšana

manās mājās ir durvis un logu ducis

šķīvji visādi nieki asaru trauks

viss rūpīgi ierāmēts saskaitāmās un precīzi citējamās laika zīmēs

aiz kurām katra telpa ir noslēpusi citu telpu

un aiz laika kāds nepieskaitītais

asiņu rievām pārvelk švīku­ un izrādās – viņš te jau ir bijis

 

kad vedu suni pastaigā krēslas draugs

uz palodzes košļā ēnu kurā savādi atspīd svece

un savādi runā par nakti pēc dienas

kurā viņš nebija klāt

un es steidzos es steidzos aiziet

lai atnāktu ātrāk ne jau pirmajam būt

bet paspēt pie sevis atnākt kad atbīdās visādas zemes un debesu sienas

nevienas klusēšanas vairs nepaliek tikai kāda balss

visam pieskaita nesaskaitāmo

 

 

 

 

 

 

* * *

 

mani soļi lien atpakaļ manī

un atbalss kļūst atkal par balsi

tu (viņas pirksti caur lapotni

ieslīd sarkankrūtīša spalvās)

spēlējies maiga maiga ir sarkanā upe

naga gals muguras švīka

 

tik bieza migla pār jūru reti mēdz būt

tavs (mēness ir baltā lāča bērns

lēns ar lielu zivi un mākoņu blāvo ledu)

kailums noslīd pār mani

nakts peld gar pašiem Japānas krastiem

nav ķiršu laiks

nav (ziedi maigāk saplosītā spēļu kastē)

tavas ūdensrozes sārtā kontūra

un valgums (uz sirpja asmens šūpojas vilnis)

izslīd no lūpām dzestra agruma pilns

un tevis (paslēpsim ziedu no gaismas

paslēpsim vismaz kaut ko

un dzīvību dūkainajās spalvās)

 

 

 

 

 

* * *

 

tad es vēl dievināju šo pilsētu

vienmēr vieni un tie paši rīti

kaiju kaitinošie kliedzieni

laistītājs kura darbu saule izžāvē

vēl nepacēlusies virs daudzstāveņu jumtiem

tukšo ielu pazemojums rītausmā

kad migla kairi smaržo no tālas mežmalas

kā jauneklim nepieejams jaunavas vainags

vienmēr vieni un tie paši vakari

gaisma visās istabās skaļais viegli būt jaunam

un tava skaistā skaistā skaistā seja

un laiks kas kā dadaists spēlējas ar divām avīzes driskām

tu esi tu neesi

 

plaukstās nosēdies melns putns

lēni knābā tev acis

katru reizi atskatīdamies uz mani

mums abiem mēmi kustas lūpas

visos iespējamos veidos kā nav iespējams dzīvot

visos iespējamos veidos kā nav iespējams dzīvot

bet tas putns nenogalinās tevi

es pats uz sevi saderēju

iemīlēdams šo mazo pilsētu

uz kuru neatlien neviena sliežu slieka

es pats uz sevi

un tam velnam ir tikai divas avīzes driskas

 

 

 

 

 

* * *

 

pieskaries valodai – zivij laika duļķainā

tintē kas slīd gar tavu ādu ar glumu

netveramu miesu un atstāj zvīņas kā bites dzeloņus

vakar vai brīdi senāk tu viegli turējies aiz spuras

tev nebija mēles ar kuras trulo harpūnu

mērķēt kaut kur starp caurspīdīgajām acīm

un tavs ķermenis vēl nebija tukšs vraks

kur tu mēģini atgriezties meklēdams pirmatnības ēnas

neizdeldējamo balsi

un saprazdams sākumu kurā tu biji pirms sevis

un kas paliks pēc tevis zem mazām spīdīgām plēksnēm

 

 

 

 

 

* * *

 

vilciņš griežas rudā mās

rudens mās paņem čūsku par mēli

tavs vilciņš griežas

ziemā tu piedzimi saulei

un tevi kristīja – Baltā

palos ar tevi sargāja slieksni

slīkšņu un purvāju ļaudis

un kad tu izzudi skatam

kad tevi nespēja atsaukt no vēja

viņi pielūdzās mēnesi

melnu mākoni palsajā gaismā

viņi vilciņu grieza

un šņācošā čukstā

vilka tevi no sūnām laukā

no smaržas no piebūruma

kurā tu iedzimta biji

laiku un esību indi glabāt

atmiņu sargāt un atgādināt

tavs vilciņš uz rudeni griežas

rudā mās rudens mās

 

 

 

 

 

* * *

 

pilsēta aizaug

lēni aizmirstām sejām

logu biezokņi pamāj aiz paraduma

tikai tāpēc ka balss spiež uz varžacīm

un kauc katrā dubļu pliķī

tikai tāpēc ka sev kāds aiznaglo muti

un sajūk prātā

kad klusums uzrīko dzīres

visiem vientuļiem kam šeit nav paredzēta vieta

un dzīve ir aizsvīdis stikls

uz kura viss sadalīts laika joslās

pa solim pirms un pēc durvīm

kas nekad neveras ciet

 

 

 

Jaunā Gaita