Franks Gordons

Pribaltika pareizticĪgĀs profesores postulĀtos

Vēstule no Telavivas

 

La Pasionaria, t.i., kaislības pārņemtā – šo goda iesauku Spānijas pilsoņkara gados izpelnījās Doloresa Ibárruri (1895-1989), īsteni kaujinieciskas komunistes prototips. La Pasionaria – tā varētu saukt arī 1948. gadā dzimušo Natāliju Naročņicku (Naročņickaja). Pērn viņu iekļāva famozajā oficiālajā Kremļa komisijā, kuras uzdevums ir pretoties vēstures viltošanas mēģinājumiem, kas kaitētu Krievijas interesēm. Naročņickas patreizējais amats: Demokrātijas un sadarbības institūta Parīzes filiāles priekšsēde. Viņa ir emocionāli apsēsta, tāpat kā Doloresa Ibárruri, taču sauklis ir cits: nevis Visu zemju proletārieši, savienojieties! – bet Pareizticība, patvaldība, tautiskums. Kaut kā nesaskan ar viņas misiju – Parīzē sērstot, iepazīstināt Eiropu ar mūsdienu Krievijas demokrātisko virzību. Bet nekas! Jaunībā apguvusi marksistisko dialektiku, Naročņicka zina, kas ir neantagonistiskās pretrunas.

Labs ir. Pareizticīgā profesore Naročņicka sacerējusi vairākas pabiezas grāmatas, tostarp monogrāfiju Rossija i russkie v mirovoj istoriji (Krievija un krievi pasaules vēsturē). Īpaša vieta šai grāmatā ierādīta Pribaltikai, un viņas attiecīgie postulāti varētu interesēt Jaunās Gaitas lasītājus. Baltijas trejlapim veltītajai grāmatas nodaļai autore izvēlējusies nosaukumu „Neuzņēmības un nihilisma sekas”.

20. gs. pēdējos 15 gados, bažīgi konstatē profesore, ģeopolitiskie naidnieki darījuši visu, lai ASV un NATO ietekmes sfērā iekļautu ne tikai Austrumeiropu, bet arī vēsturiskās Krievijas valsts daļas, līdz ar to galīgi sagraujot Jaltas un Potsdamas sistēmu un ievelkot Rietumu orbītā teritorijas, kas nekad (!) nav bijušas Rietumu iespaida sfēras. Tādējādi Berlīnes mūris tiek pievirzīts pie Krievijas Federācijas pašreizējām robežām. Baltijas trejlapis Naročņickas uztverē ir vēsturiskās Krievijas daļas, un traģiski esot tas, ka Baltijas valstis atzītas nevis kā no PSRS atdalījušās sastāvdaļas, bet kā atjaunotās pirmskara valstis.

Naročņicka, protams, pilnīgi nopietni uztver Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Augstāko Padomju (pareizāk - t.s. Tautas seimu.- F.G.) 1940. gada lēmumus par iestāšanos Padomju Savienībā. Rietumi, sūrojas profesore, diemžēl uzskata vēsturiskās Krievijas sagraušanu, ko savulaik veica boļševiki, par neatgriezenisku, kamēr zaudēto teritoriju atgūšana, ko veica tie paši boļševiki, tiek kvalificēta kā agresija.

Kādreizējais PSKP CK Politbiroja loceklis Aleksandrs Jakovļevs Naročņickas acīs ir ļaunais gars, mefistofelisks nodevējs, jo uzdrošinājies uzvandīt Molotova-Ribentropa pakta tēmu. Komisija, ko nodibināja Jakovļevs, nav ļāvusi izsekot tam, kā radās Baltijas valstu neatkarība un teritorija: Naročņickas uztverē šīs attīstības pamatā bijis pilsoņkarš, Antantes intervence un boļševiku kaulēšanās, mētājoties teritorijām ar Loidu Džordžu (David Lloyd George) un Vilsonu (Woodrow Wilson) Versaļas konferencē, lai saglabātu varu valsts pārējā daļā. Īpatnējs skatījums, nudien...

Pareizticīgā profesore turpina šķetināt vēstures kamolu: Rietumi uztvēra padomju karaspēka ievešanu Baltijā 1940. gadā, it kā runa būtu par Franciju vai Dāniju, kaut gan šīs teritorijas divu gadsimtu garumā ietilpa Krievijas impērijā, ko nekad neapstrīdēja neviens no Krievijas sāncenšiem starptautiskajā arēnā.

Naročņicka savos sacerējumos vairākkārt šausta t.s. pasaules aizkulisi (mirovaja zakulisa), pieminot Rotšildus un turpat arī Trocki-Bronšteinu. Arī savos spriedumos par Pribaltiku viņa pārmet Trockim līdz ar Ļeņinu Krievijas sagraušanu. Boļševiki 1918. gada pavasarī noslēdza ar ķeizarisko Vāciju Brestas mierlīgumu, un šis līgums, uzsver Naročņicka, ļāva uz vācu durkļiem izveidoties kvazi-valstiskām Lietuvas, Latvijas un Igaunijas struktūrām ... un kļūt par pirmpamatu (?) tādiem procesiem Baltijā, kas 20. gs. 90. gados noveda pie strikti pretkrieviska Baltijas posma (zveno) izveides Rietumu ķēdē. Kļūsti nu gudrs!

Naročņicka alkst gan vēsturnieces, gan tiesībnieces laurus. Padomju Krievija 1920. gadā noslēdza mierlīgumus ar Latviju un Igauniju, taču, rezolūti apgalvo profesore, nav bijis nekādas likumīgas, leģitīmas Baltijas atdalīšanās no Krievijas impērijas. Tālāk nāk īsta pērle, nē – briljants: Ulmanis, fašistiska tipa diktators, neviena neievēlēts, nāca pie varas uz vācu durkļiem apstākļos, kad šo Krievijas impērijas daļu bija okupējusi Vācija. Dieviņ tētiņ, 1918. gada rudenī pats fašisma jēdziens vēl nebija dzimis pat Musolini galvā! Naročņicka nerimstas fantazēt: Boļševiks Jofe (atkal žīds! - F.G.), kas parakstīja līgumus ar Latviju un Igauniju, pārstāvēja valdību, kas nekontrolēja visu valsts teritoriju un ko neviens pasaulē neatzina. Bet līgumi neapšaubāmi (!) saturēja slepenus un mutiskus (?) paragrāfus. Tā, Ulmanim tika nodota Latgale – Vitebskas guberņas daļa kā atlīdzība par zināmiem pakalpojumiem – palīdzību boļševikiem Baltās armijas izstumšanā.

Ko par to teiktu Francis Trasuns?

90. gadu sākumā Krievijas „demokrātiskā” ārpolitika izgāzās, raksta Naročņicka, un rezultātā bez kompensācijas nu zaudēta izeja uz Baltijas jūru. Krievijas liberāļi bez ierunām akceptēja Baltijas republiku “atdalīšanās” koncepciju, ko uzspieda Tautas frontes un atbalstīja “civilizētā” Eiropa. Un šī koncepcija, rezumē profesore, laupa jebkādu pamatu Krievijas likumīgo vēsturisko interešu aizstāvībai šai reģionā.

Un nu seko pareizticīgās profesores galvenais, granītcietais arguments: Ziemeļu karš starp Krieviju un Zviedrijas karaļvalsti beidzās ar Kārļa XII sakāvi. Saskaņā ar 1721. gada Nīstates līgumu, kas ietilpst neviena neapstrīdētā starptautiski tiesisko aktu korpusā, uz kuriem balstās visu pasaules valstu teritoriju leģitimitāte, Krievija uz mūžīgiem laikiem saņēma šīs teritorijas nevis vienkārši kā uzvarētāja Ziemeļu karā, bet to pirkšanas rezultātā – Viņa cariskā majestāte samaksāja Zviedrijas karalistei divus miljonus jefimku.

Latviešu un igauņu zināšanai: Būdami Zviedru kroņa pavalstniecībā, latvieši un igauņi nebija nacionāli valstiskas gribas subjekti. Viņiem, tai laikā nevienam nepazīstamiem etnosiem (!), ne tikai nekad nav bijis pašiem sava valstiskuma, bet arī savas literārās valodas, nacionālās elites un nacionālās kultūras, izņemot folkloru, jo visi baroni bija vācu izcelsmes un izglītība bija vācu valodā – krustnešu mantojums, kamēr igauniski un latviski runāja tikai zemnieki, cūkgani un istabenes. Natālija Naročņicka bēdīgi konstatē, ka Rietumu stratēģiskajā areālā ierauti Pētera Lielā ieguvumi, kuri Eiropas vecītei nedeva mieru divu gadsimtu garumā. Tagad Latvijas debesīs patrulē NATO lidmašīnas. Un miers nu laupīts Naročņickai. Viņu tirda un urdī rūpes par Krievijas zaudēto pozīciju atgūšanu t.s. tuvējās ārzemēs, īpaši Pribaltikā.

Profesore dabūja gatavu kārtējo grāmatu – Chance to Survive: Minority Rights in Estonia and Latvia. Pērnā gada 9.decembrī Briselē notika šīs grāmatas prezentācija. Ar savu klātbūtni šo pasākumu citu starpā pagodināja Eiropas parlamenta deputāte no Latvijas, pareizāk – no PCTVL, Tatjana Ždanoka, arī sava veida Pasionaria, un Dmitrijs Rogozins – liels Baltijas nīdējs, kas vada Krievijas pastāvīgo pārstāvniecību NATO mītnē.

Tīmekļa vietnē www.brusselsjournal.com Naročņickas padotais, ņickas padotais, Demokrātijas un sadarbības centra pētniecības direktors (Director of Studies) Džons Lāflends (Laughland) šai sakarā nāca klajā ar apcerējumu „The De-Russification of the Baltics Serves a Geopolitical Purpose”.

Lāflends-Laughland savā rakstā atļaujas patiešām laughable – smieklīgas aplamības, apgalvojot, ka Baltijas valstu inkorporācija Padomju Savienībā 1944. gadā (nevis 1940...F.G.) nebūt nebija kails krievu agresijas akts, bet gan iepriekšējā stāvokļa (status quo ante) atjaunošana, kas pastāvēja gadsimtiem un ko katrā ziņā atbalstīja ievērojama Baltijas politisko aprindu (political class) daļa, no kuriem daudzi bija dedzīgi komunisti. Lāflends neaizmirst piemetināt, ka pretkrievu retorika Latvijā bieži vien ir arī atklāti antisemitiska. Un ar kādu norādi (link) viņš ilustrē šo antisemitismu? Jūs neticēsiet – ar izvilkumu no Vakareiropas nacistu portāla (www.stormfront.org), kura sauklis ir White Power World Wide un emblēma – t.s. ķeltu krusts. Tur pavīd kā negatīvi tēli Pliners un Giļmans, nereti arī Trockis ar Rotšildiem, kas pilnībā atbilst Lāflenda priekšnieces Naročņickas piesauktajiem bubuļiem. 

Krievu informācijas aģentūra RIA Novosti pie Dž. Lāflanda raksta The de-Russification of the Baltics Serves a Geopolitical Purpose pielika šo attēlu ar parakstu „Waffen SS in Riga”. Оксана Джадан