Laima Kalniņa

KĀDS IESĀKUMS

Ritas Laimas Bērziņas zīmējumi

Arhitektes, prozaiķes, dzejnieces, tulkotājas un jaungaitnieces literārais oeuvre – gan grāmatās, gan periodikā – ir plaši pazīstams un nozīmīgs. Lai tikai pieminam Jaunsudrabiņa balvas laureātes romānus Atgrieztais rieciens (1981), Valentīns un viņa sievietes (1982), Brīnīšķīgās puķes (1995), kopā ar Gunaru Janovski sarakstīto Cilvēku, kas gribēja vairāk (1987). Un tie nebūt nav visi. Vairāk par Laimu skat. JG236(2004):8.

 

Uz austrumiem no mājas aiz plūmjkoku rindām ir mežrozīšu dzīvžogs. Tās, vienotrai blakus stādītas, ir saaugušas tik cieši, ka ir nedomāt izkļūt tām cauri – īsta ērkšķu siena. Aiz mežrozītēm ir apaļiem akmeņiem bruģēts ceļš, kas, no pils puses nākdams, ar līkumu iesniedzas pagalmā, izbeidzoties pie lielā šķūņa durvīm. Mežrozīšu smarža ienāk mājā pa vasarā atvērtiem logiem un ir stipra un tīri vai reibinātāja, ja diendusā paklāj segu zem plūmītēm un guļ tur, kamēr lielie ļaudis ir aizgājuši nomidzī istabā. Šeit ārā var sarunāties, var rotaļāties uz paklātās segas, nav jābūt klusu kā telpās, lai netraucētu gulētājus. Bet var arī nedarīt nekā – tikai gulēt uz muguras, raudzīties zilajās vasaras debesīs un baltajās mākoņu pūkās, kas dzenā viena otru, nemitīgi pārvēršoties un pārveidojoties. Un visu laiku tur ir arī mežrozīšu smarža, smalka un svaiga, viegla ienākdama apziņā tīri nemanot, lai vēlāk vēl pēc gadiem atnestu līdzi vasaras dienas kluso diendusas stundu un dzidrās, zilās debesis.

Dažreiz – ļoti reti – uz apaļiem akmeņiem aiz dzīvžoga norīb garām braucošu ratu riteņi. Braucējs nemana to vai tos, kas uz segas aiz dzīvās sienas, bet mazas ausis klausās – vai pie mums? Vai iegriezīsies pagalmā? Vai turpinās braukt pa ceļu, kas aiz mūsmājām kļūst grambains, parasts mazlietots lauku ceļš? Vēl retākas ir tās reizes, kad svešie rati seko akmeņainā ceļa līkumam uz mazās, baltās mājas pagalmu. Parasti ratu rīboņu un zirgu pakavu klaboņu noķer smilšainā taka. Steidzīgie rikši kļūst lēni soļi, un vienīgais troksnis nu vairs tikai ir ratu asu žēlā smilkstēšana, ļodzoties pa dziļi izbrauktajām grambām.

Tie uz Meža muižu, gudri nosaka mazie, kas ausās, ierīkojušies uz paklātās segas, un jau domās pavada braucēju garām jaunsaimniecības dārzam un laukiem, garām kļavu gatvei, kas ved uz barona dzimtas kapiem, pāri akmens tiltam, kam blakus pavasaros tik krāšņa zied mežābele un aiz kura sākas tā māju pudura tiesa, kuras visas vēl aizvien mēdz saukt par Meža muižu, kaut tagad tā sen vairs nav vienīpašnieka daļa, pusmuižiņa, bet virkne mazzemnieku te atrod iztiku. Ir tikai viena vieta, uz kurieni var doties svešais braucējs, ja nav siena laiks – uz Meža muižu, jo aiz tās vairs nav nekā, nevienas mājas, nevienas iedzīves. Vēl īsu gabaliņu mazzemnieku lauki un tad aiz vilciena sliežu pārbrauktuves ir mežs, dziļš, noslēpumains sils ar milzu kokiem, valsts mežs.

 

 

Patiesībā tā ir vienkārša un ierobežota pasaule, šī 30 pūrvietu lielā jaunsaimniecība, un tikai bērnam tā var šķist ļoti plaša un pilna atklājumu un pārsteigumu. Varbūt sīkais radījums raugās citām acīm kā lielie ļaudis, kam skatu sasējusi ikdiena un darāmie darbi, kas ātrajā un īsajā Latvijas vasarā dzen viens otru, un tādēļ, ka mazais ir tik brīvs, viņš pamana lietās nākotnes sastapšanos. Redz, akmens tiltu un mežābeli uzlūkojot, jau to brīdi, kad būs pieaudzis, un šķirstot grāmatu ar Japānas attēliem, tā skats pēkšņi apstāsies pie viena no tiem. Cik pazīstama šī vieta šķiet! – viņš izsauksies. Tas tilts un koks – kāda saskaņa! Man šķiet, es atceros. Nav nemaz tā, it kā es skatītos svešas zemes attēlos!

Bet varbūt bērnam, šī viņa pasaule, kas lielajiem šķiet tik ierasta un necila, sniedz dziļumu un plašumu nevis tās nākotnes atmiņu dēļ, kas pavadīs visu mūžu, bet gan tādēļ, ka bērns atceras un jauž pagātni, ko tā glabā. Lietu virspusei cauri mazais jūt pulsējam iepriekšējās dzīves ritmu. Vai arī to, ka sākumā, pašā, pašā sākumā, nemaz nebija lieta pati, tikai jēdziens – mazs gaistošs enerģijas impulss, un tomēr tik pastāvīgs un nemainīgs, ka pukst un vibrē vēl aizvien ikkatrā priekšmetā un vietā, kam pieskaras bērna meklētāji pirksti un apziņa.

30 pūrvietu jaunsaimniecība. Maza, balta divstāvu dzīvojamā ēka un milzīgs šķūnis. kas reiz tiešām bijis muižas šķūnis. Tagad zem tā jumta ievietojušās visas nepieciešamās saimniecības ēkas: kūts, klēts, siena, salmu, pelavu un nekultās labības noliktavas. Kad atbrauc kuļmašīna, arī tai tur ir vieta, un vēl atliek telpas, kur nokraut dēļus un citus būvmateriālus. Kaķis, kas laikam arī dzīvo šķūnī, pazūd kā akā, kā ūdenī iekritis, kad ieiet pa lielajiem vārtiem – durvīm. Tūkstoš un viena paslēptuve melnraibajam zvēriņam zem milzīgā, pelēkā kokskaidu jumta. Šķūnis bija bez savas drošas segas, kad jaunsaimnieks te ienāca, Par daudz jau būtu bijis cerēt, ka jumts būtu saglabājies cauri garajiem kara gadiem. Dieniņ! Pat šķūņa akmens stabi, kas mainās ar pelēksirmu dēļu sienām, pat tie glabā apaļas sprāgušu granātu izdobtas bedres, un tur tālāk, pakalnā, barona dzimtas kapu malā ir tik vēl pa daļai aizauguši ierakumu grāvji. Šeit bijušas cīņas. Karavīri reiz noliekušies staigāja pa līkloču ejām, kur tagad vasaras siltajā saulē patvērumu meklē tik mazas, zaļas, iztraucētas ķirzaciņas. Ierakumu pusaizgruvušajos grāvjos, to tumsā, var slēpties visādas briesmas: čūskas, vēsi gludas un neganti indīgas, nesprāgušas granātas, no kurām bīstas un brīdina pieaugušie, un dzeloņdrātis. No šīm pēdējām mazie prot un grib sargāties, tās viņi pazīst. Jaunizkarotajai Latvijas zemei un laukiem dzeloņdrātis vijas apkārt un pāri kā ērkšķu vaiņags visur, kur vien risinājušās cīņas, un vai gan šai mazajai, skaistajai pasaulei ir kaut vai tikai pēda zemes, ko nav pārstaigājis savs vai svešs karavīrs?

Vissaldākās un lielākās zemenes aug tieši visbīstamākajās vietās – uz pašām ierakumu malām. Lielas, vilinātājas, sārtas tās pievirzījušās cik vien tuvu var tumšajām ejām, augdamas tur, kur vēl nesen kāds mēdza balstīt ieroci, no barona kapu kalniņa raudzīdamies pāri laukiem uz rītiem, uz Pasta muižas pusi, kuras virzienā, garām Maskavas krogum, taisns un balts aizstiepjas putekļainais lielceļš. Arī ap lielo granātbedri aiz šķūņa aug mežzemenes, un arī no šī zemes dobuma, kas aizaudzis nātrēm, jāsargās. Arī šeit vislielākās, vissaldākās ogas, sarkanas, apaļas lāses, ir vistuvāk bedres malām. Pati tā iegrebta gravas, kas aiz lielā šķūņa, slīpumā. Lai pamēģina lielie šeit ogot! Nav viegli noturēties tā, ka neieslīd nātrās. Kur nu vēl saglabāt smilgā savērtās zemenes!

Bet gravas slīpajam krastam ir pašam savs pievilkšanas spēks.Te rodas rotaļa, kas gauži nepatīk pieaugušajiem. Tie pavisam nevar saprast tās pievilcību. Kas gan par prieku var būt, viņi rājas, ripināties lejā kā baļķēnam no kalna uz leju, apreibstot un saskrāpējot seju un locekļus uz asākām zālēm vai stublājiem? Un kā lai vēlāk nopļauj veldrē sadzīto zāli?

Nē, pieaugušie nesaprot nemaz! Un kā lai bērns viņiem izskaidro brīnišķīgo ritēšanu, kad var gandrīz pārvērsties par mazu, priecīgu, nedomātāju strautu, ūdens lāsi, kas lēkādama steidz uz dziļumu, ripojošu akmeni, ko zeme velk dziļāk un tuvāk, visu ceļu lejup dāvājot zemes, zāles un ziedu smaržu tik tuvu, kā to nekad neizjūt steidzīgie un tālie kājāmgājēji.

Nebēdīgi ļauties zemes vilkšanas un nešanas spēkam, to var tikai bērns. Labā zeme nes un šūpo cauri visai zaļai, siltai vasarai. Vakarā pēc garas un saulainas dienas īsajā pirmsiemigšanas brīdī, guļot dzelzs gultiņā ar misiņa rotājumiem galvgalā, bērnam šķiet, ka arī guļvieta viegli šūpojas miglainajā miega jūrā iepeldot. Tikai aizmidzis, bērns ir rāms. Nomodā esot, bērns ir nemitīgā kustībā.

Nu kādēļ tu skrēji, rājas pieaugušie. Nevajag mūžīgi tā drāzties! Kad atkal kārtējo reizi ceļgali bērnam kritienā ir asiņaini. Mazais skatās uz saviem brūnajiem stilbiem un kā tur, kur nobrāzta āda, tumšsarkanas piles lēni sāk sūkties cauri pelēkai putekļu kārtai. Bet tu neliec klāt jodu, viņš mātei saka, tas kož. Un tad viņš meklē iemeslu, kā tas viss tā gadījās. Tur pakalnē pie gravas taka ir nelīdzena, bērns saka, man aizmetās kāja.

Vai arī: Es skrēju, un Mudra gribēja līdz, un tad viņa man gadījās ceļā.

Bet lielie nesaprot. Viņiem ir cits dzīves ritms kā mazajam, lēnāks ar īsāku dienu, ko nes pašu uzliktie pienākumi. Bērnam katra diena ir maza mūžība, un tomēr viņam ir jāsteidzas līdzi tai nerimtīgai kustībai, ko viņš jūt ap sevi un sevī. Pieaugušie, tie no saviem augstumiem neredz un nesaprot. Viņu lielajos un it kā nopietnajos darbos neietilpst tas, kas tiešām ir svarīgs.

 

 

Bērns ar kaimiņzēnu stāv pagalma malā pie govju dzirdināmās siles un rotaļājas ar biezstikla pudelītēm. Tās, senlaicīgas un visvisādās krāsās, ir nule atrastas nojaucamās vecās kalpu mājas sienā. Tā ir vienkārša un ļoti skaista spēle, ar kuru nodarbojas mazie. Nomazgājuši pudelītes spodras, viņi tās iegremdē silē un skatās, kā, ūdenim pildoties tajās no krāsainajiem traukiem, bēg sudrabaini gaisa burbuļi. Tad pilnus ar ūdeni piepildījuši, viņi paceļ tos augstu sev virs galvas un ļauj dzidrajam šķidrumam šļākties atpakaļ silē. Krāsas un kustības mainīgā rotaļa. Varbūt vēlāk, kad bērns būs pieaudzis, viņa gaitas to novedīs tālajā Ņujorkā. Modernās mākslas muzejā viņš skatīs krāsas un gaismas spēli, kur nemitīgā kustībā mainīsies raksts. Skaisti, viņš teiks ar smaidu, bet tas būs tikai viegls, acumirklīgs iespaids, kam nebūs grūti paiet garām, kaut gan šajā rotaļā svešs mākslinieks būs raudzījis atveidot savas bērnības spēles neizdzēšamo zīmogu, kas dvēselē. Bet skatītājam tas nebūs tik nozīmīgs kā senpagājušais brīdis, kad pats viņš radīja mirdzošu, šļakstainu brīnumu, jaunu un pirmreizīgu.

 

 

Cik daudz un dažādu pudelīšu, saka gājēja, kas uz brīdi piestāj blakus silei, kur rotaļājas bērni. Vai tur jūs atradāt? – viņa jautā, norādot ar roku uz veco sienu, kas vēl palikusi nenojaukta blakus jaunajai mājai. Divi vīri ar laužņiem mēģina atdalīt vienu no otra akmeņus, kas nav vairs vajadzīgi. Reiz blakus lielajam šķūnim bijusi gara, zema ēka, nu tikai daļa no tās paliks iemūrēta jaunceltā nama sienās. Jā, saka mazie un steidz parādīt šķirbu, kam atsedzoties atrasti viņu dārgumi. Ir labi, ja arī kāds no pieaugušajiem grib dalīties viņu atklājumos. Meita groza rokās dīvaini veclaicīgu, tumšzilu pudelīti – Re, tādas jau tagad vairs nav! Gatavais aptieķis viņiem te bijis! Un tad – Nu jūs varat spēlēt bodi, viņa bērniem ieteic un aiziet savā ikdienas solī. Bodi? Mazie domā. Kas būs šajā traukā? – Petroleja! – Un šajā? – Mašīneļļa!

Ar to šī pieaugušā ieteiktā spēle ir cauri. Ne zēnam, ne meitenei neienāk prātā vairs cits kāds šķidrums, ko varētu pirkt veikalā – lauku bodē, kur ož pēc siļķēm, ādas un petrolejas. Jā, tur ir vēl arī cukurs, sāls, dzelzlietas un tālāk uz plauktiem aiz letes paplāni baķēni ar katūna drēbi, bet ir arī kārdinātājas konfektes, lēni sūkājamās, caurspīdīgās, kas glabājas stikla traukā zem vāka, kur tās mirdz un spīguļo kā mazi, krāsaini dārgakmenīši patumšā telpā.

Bodi pieaugušie vēl aizvien sauc par Maskavas krogu. Jāaiziet lejā uz Maskavas krogu, viņi saka, kad pietrūkst sāls, petrolejas vai cukura. Mazie grib līdz – un ne tikai saldumu dēļ vien. Ir jau labi, ja izdodas izkaulēt tos, bet ne jau tādēļ vien. Ne tikai šis guvums ir tas, kas dara gājienu lejā uz Maskavas krogu tik tīkamu. Bērnam nu ir mazs ceļojums, cita vieta, jau aiz viņa ikdienas pasaulītes robežas. Vecā krustmāte pat neļauj iet basām:

Tur tak jākrusto lielceļš, apaun kājas! Bērns meklē sandales gājienam uz lauku veikalu, kādreizējo Maskavas krogu, kur reiz pagātnē dzēris negausīgais Alaines Edgars un varbūt arī viņa pasakas teicējs. Diezin, kur noklīduši apavi, kad lielie ir steidzīgi un negrib gaidīt bērnu. Dienām nav redzētas sandales, jo vasaras sākuma ikdienā labāk ir ļaut kailajām pēdām izjust zāli un zemi – vēso rīta rasu mauriņā, sasilušos apaļos akmeņus uz braucamā ceļa pusdienā, vai mīkstos, valkanos dubļus un brūngano ūdeni peļķēs lietum līstot. Beidzot – vēl pēdējā brīdī pirms nepacietīgais pieaugušais aiziet viens – pagultē nevērīgi pamestas atrodas sandales, un, kad tās uzautas, var sākties gājiens.

Tepat tas jau ir – Maskavas krogs. Aiz šķūņa gala, pa taciņu gar gravas malu, garām lielajai granātbedrei, tad jāpagriežas pa kreisi, atstājot balto baznīcu aiz zaļās koku lapotnes pa labi, un celiņš no kalna cauri aplokam noved lejā pie lielceļa, un tam pāri otrā pusē, gara, zema akmens ēka ar pelēku skaidu jumtu ir Maskavas krogs. Šķiet, tas vēl glabā savu pagātni, Latvijas vasarā sapņojot par straujām vīru valodām, putojošiem alus kausiem, kas telpā tukšoti, un sen pagājušām kaislībām – gan mīlestībām, gan dusmām, kas visas noplakušas un izdzisušas kā putas, kas dzirkstīja vīru kausos. Varbūt bērns sajūt vecās ēkas sapņus, kad blakus pieaugušajam piestāj pie letes, bet tikai jūt, nav vārdu kā tos izstāstīt.

Kādreiz bērns pieaugs, kļūs nevērīgs un paviršs, izteiks sajūtas īsos formulējumos. Šai vietai ir atmosfēra! Tas nozīmēs: Es sajūtu – šeit bija citas dzīves pirms manējās, citi, man nezināmi sapņi tās veidoja, bet man tiešām nav vairāk laika kavēties, man jāiet tālāk. Cita sapņi? Kas man ar tiem!

Bet ir daži, kas vēl pieauguši saglabā bērna spēju lasīt vietu un lietu čaulai cauri, to sapņus, un meklē vārdu un veidu, kā to izteikt. Citi ļaudis dēvē šos savādniekus par māksliniekiem un uzskata viņus ar dīvainu bijības un nicināšanas sajaukumu. Tas jau mākslinieks! – ļaudis saka. Ko tad tāds sajēdz no reālās dzīves! Ir gandrīz tā, it kā teicēji ticētu tikai lietu čaulām un apveidiem – Nē, nē, ir tikai tas, ko saredz acs! Bet kad pienāk reize, paši skaita lūgšanas savam neredzamajam Dievam, uzlūko To un visus Viņa kalpus ar bijāšanu. Dažreiz arī māksliniekus. Varbūt cerēdami, ka šie savādnieki atsegs kādu noslēptu pasauli, parādīs ceļu uz vislielāko noslēpumu – Visas Dzīvības Pirmsākumu? Ir daži, kas to spēj – lasīt lietu un vietu sapņus dziļāk un dziļāk, senāk un senāk, jau gandrīz pieskardamies sapņa sākumam. Tādus ļaudis dēvē par svētajiem, lieliem zinātniekiem vai lieliem māksliniekiem, un viņiem ir dažkārt dota spēja mainīt dzīves plūduma gultni, dot tai citu virzienu, bet paši viņi ir gluži nevarīgi, vienmēr būdami sapnim pakļauti.

 

Bērni rotaļājas ar mirdzoša stikla daudzkrāsu traukiem un sudrabainiem ūdens burbuļiem. Jau viņi ir pametuši un aizmirsuši pieaugušā ieteikumu, jo jūt, ka viņu spēlei tas neder. Viņu rotaļa ir gaismas un krāsas spēle – nerimtīga, mainīga kustība. Tā rotaļa, kas glabājas Maskavas kroga biezajās akmens sienās, bija citāda. To viņi sajūt. Ir daudz un dažādas rotaļas, neskaitāmas, Latvijas vasaras bērnam. Pieaugušie nenojauš, cik dažādas ir tās vietas, kas spēles ierosina un ko glabā 30 pūrvietu jaunsaimniecība un tās apkārtne Koknesē.

Vecie barona kapi – to ieejas pīlāri ir pakalnē tieši pretī mazās, baltās dzīvojamās mājas rīta logiem. Varbūt, šie divi iedzeltenie sargi būtu skumjš mūžības atgādinājums pieaugušajam, kas nav ar tiem saradis, bet ne tā bērnam. To saulē sasilušie, gludie sāni laipni ļaujas mazas rokas glāstam. Tiem bija būt balstam dzelzī kaltiem vārtiem, kas neļautu svešām kājām staigāt pa kapu kalniņu lielo koku paēnā, bet pīlāri ir aizmirsuši un pametuši tiem uzticēto uzdevumu. Viņi tikai stāv un raugās lejup uz kādreizējo barona kalpu mājas pagalmu, kas piekļaujas lielajam šķūnim, un redz, kā aina pārveidojas un mainās. Šķūnis vairs lepns neglabā neskaitāmu labības vezumu zeltaino bagātību, bet ir kļuvis palīgs un kalps jaunsaimnieka dzīvošanai. Tajā no ganībām atgriežas piecas brūnaļas un viens linu krēpēm zirgs, kam uz muguras maza, sen aizaugusi rēta – kara rēta. Aizgaldā rukšķ trīs barokļi, kam arī atļauta vieta zem šķūņa lielā jumta. Visus tas sarga un glabā.

Vai abi iedzeltenie pīlāri pie kapu kalniņa brīnās par pārvērtību? Par to, kā visa piekalne līdz pat kļavām apdēstītai alejai, kas ved pie viņiem, pārvēršas par jaunsaimniecības ābeļdārzu, pamazām vien tiekot apdēstīta jauniem, slaidiem kociņiem? Kā garās, karā pussagrautās kalpu mājas vietā tagad nostājas divstāvu balta ēka ar platu logu otrā stāva istabā, kas pavēries viņiem tieši pretī tā, ka mājas saimnieks pie tā sēžot un rakstot vai lasot, ja uz brīdi paceļ acis no sava darāmā, redz abus gaišos sargus uz tumšzaļā fona?

Lēnām ap balto māju apaug košuma dārzs. Sākumā tas negrib lāgā iesakņoties sarkanā māla daudzu gadu nostaigātā pagalmā. Zaļums bīstas ienākt tur, kur tam nebija ļauts. Zāle un puķes stiepj sīkas, bailīgas saknītes – vai drīkstēs? Šaubās. Tad kā vēstneši, kā viegli vasaras tauriņi, pirms dārzs sāk zaļot, tajā nolaižas plīvurainas lauku magonītes visdažādākās krāsās. Lielie brīnās – kur tās te gadījās? Ne sētas, ne meklētas, ne aicinātas, tās noklāj nākošo zālāju tik cieši, ka, visām reizē ziedot, tas pārvēršas par dzīvu, brīnišķīgu paklāju un ienāk bērna apziņā uz mūžu ar kustīgu, krāsainu ainu, skaitot laiku – no tās vasaras, kad magonītes ziedēja. Pēc tam sāk zaļot dārzs – platlapainie lupstāji gar graviņu starp ābeļu un košuma dārzu, jaunie kociņi un jasmīnu un ceriņu krūmi. Jaunsaimnieks mīl smaržīgas puķes un ziedus. Zieds, kas nesmaržo, ir kā..., viņš pasāk teikumu. – Kā auto, kas nerūc, smiedamies viņa vietā teikumu nobeidz draugs. Viņi ir nebēdīgi, šie jaunie vīri, kas izstaigājuši Latvijas brīvības cīņu gaitas un nu ceļ savu jauno valsti un dzīvi. Viņu rokām padodas un pašķiras darbs, nespēdams tos kavēt un tiem pretoties, kā reiz to nespēja ienaidnieks, atvilkdamies līdzīgi tumšiem negaisa mākoņiem uz rītiem un vakariem. Viņi dzied un smejas, un strādā, kādreizējie brīvības izcīnītāji. Viņi rada un veido dzīvi, un rada un audzina bērnus.

Meitenei, kas dzīvo baltajā mājā pretī barona kapukalniņam, ir brālītis, un kaimiņmāju zēnam divi. Kad jaunākais no tiem ierodas pasaulē, citi mazie drīkst iet raugos. Kaimiņš vēl nav paspējis sacelt visas jaunās saimniecības ēkas. Viņa Imantiņš ierodas pasaulē pussagrautā muižas saimniecības ēkā iebūvētā istabiņā. Vēsas un vējainas ir telpas, bet stūrī, kur aiz aizklātas segas ir nedēļnieces gulta un šūpulis zīdainītim, ir silti un gaiši.

Vai gribat redzēt jauno dēlu? – jautā kaimiņiene. Viņa smaida, un zem baltā galvas lakatiņa mati ir apgriezti taisni pāri pierei kā meitenei. Arī kaimiņš pats ir priecīgs un smaidīgs. Arī šī vieta un reize paliks prātā meitenei. Bērns, bērna atnākšana – viņa atcerēsies, ir laba un mierīga reize. Tā ir siltums un kluss, labs tuvums. Bet bērni aug un rotaļājas.

 

 

Starp abām jaunsaimniecībām ir mazs dīķītis, kam pāri liec zarus milzīga apse vienmēr viegli drebošām lapām. Tā ir mazliet svešāds koks – ne gluži līdzīga parastajām Latvijas mežu apsēm, kas jaunas un smuidras aug starp skujkokiem, ne arī šur tur pie pilsētām stādītajām slaikajām papelēm. Šī laikam atlikusi no tām, ko barons Lēvenšterns savā laikā licis sastādīt gar ceļmalām, kas ved no dzelzceļa stacijas uz pils pusi. Tur tās, mainoties ar ozoliem, stāv divās rindās, braucējus vērojot. Citas zemes apses. Amerikā par tām dzied dziesmas, saucot tās par kokvilnas koku – cottonwood – tik mīksti pūkaini ir tās garskarainie ziedi. Tā, kas aug pie mazā dīķīša starp abām jaunsaimniecībām, nokaisa sudrabainu skaru bārkstīm zemi un dīķīša virsmu, kad zied. Mazie lasa tās un rotaļājas ar tām, auklējot plaukstās mīlīgos, pelēcīgos kaķīšus, ko tiem dāvā koks.

Bet vēl tīkamāka ir rotaļa ar zaļajām kalmēm, kuras aug ūdens malā. To rupjās, baltās saknes tiek pītas bizēs, un katrs smaržīgais augs pārvēršas linkrāsas matu princesē, plānā, vēdekļveidīgā tērpā, slaidām, zaļām rokām. Laipnas un klusas ir kalmju princeses, dara, ko bērni tām liek, kavējas tur, kur tās atstāj, saka vārdus, ko bērni liek tām teikt.

Labās zaļās princeses! Ar viņu smaržas atmiņām līdzi nāk lietaina Jāņu nakts, kas pasākta kaimiņa jaunajā mājā – jā, arī tā reiz tiek gatava! – un vēlāk, lietum piestājot, iedegas ar ugunskuru pakalnē blakus tumšajai egļu sienai, aiz kuras šalc baronu dzimtas kapu koki.

Varbūt tādām būtu jābūt visām Jāņu naktīm, kāda bija pirmā, ko atceras kādreiz domās jaunsaimnieka meita, kad viņa auklēs mazos. Vienkārša lauku istaba ar balti noberztiem, nekrāsotiem koka soliem un galdu, grīda izkaisīta sakapātām kalmēm un stūros māla podos meijas – jaunu bērziņu zari ar mīkstām, zaļām lapām, kas laipni sveic visus atnācējus. Alus kausos un siers, karašas un pīrāgi bļodās. Ap galdu priecīgas sejas. Smiekli un dziesmas un satikšanās prieks. Mēs jau neredzamies nemaz – kaimiņi saka, kaut mājas turpat vai ar roku aizsniedzamas.

Bet vai īsajā Latvijas vasarā gan ir iespējams pacelt acis no darba, satikt un parunāties ar otru jauno saimnieku? Ir labi, ka atnāk gada visīsākā nakts ar vasaras viskrāšņāko ziedēšanu, uzputo priekā kā alus kauss, un cilvēks atceras puķes, dziesmas un to, ka arī viņam ir lemts ziedēt un naktīs izdziedāt savu prieku. Satikties. Bet ne tas vien, domās tā, kas atceras. Ne tas vien! Vēl jābūt arī tam otram, kas mūs vieno. Tam noslēpumainajam, mistiskajam. Pielijušam laukam un slapjai zālei tumšā naktī un ugunskuram, kura gaismā mazliet svešādas kļūst zināmas sejas zem Jāņu vaiņagiem, un tomēr tuvas, tuvas. Ir tā, it kā līgotāju baram nu pievienotos vēl citi – sveši un tomēr zināmi. Tāli senči? Radu rakstos savīti neatrisināmām saitēm? Vai tā ir ugunskura sārtā gaisma, kas vērš visu citādi skatāmu kā dienā? Vai tumšā, smagā nakts, kas visapkārt? Vai tā ir, kas savelk līgotājus neatraisāmā lokā, sakaļ tos gredzenā Latvijai?

Draugs, – saka mazās meitenes tēvs kaimiņu saimniekam un uzliek tam roku uz pleca. Abi viņi ir cīnījušies par Latviju, kaut katrs citā karapulkā. Draugs, – domā bērns, un viņam šķiet, ka vārds ir nozīmīgs šai reizei, izteic ļoti daudz. Tādā naktī kā šī, bērnā atmiņa sakustas par tautas daudzajiem pagājušiem Jāņu vakariem. Varbūt to sajūt ikviens, kas pievieno savu balsi līgotāju pulkam? Varbūt, varbūt.

 

 

Pīlāru sargi pie barona kapu kalniņa ir klusi. Ko sacītu viņi, ja spētu stāstīt? Viņi, kas veidoti no dzeltenīga Latvijas šūnakmens? Stāstu varētu būt daudz – gan par barona dzimtu, gan par Latvijas zemi. Barona dzimta – vai viņš domājās jau esam daļa no šīs zemes un tā viņa? 700 gadus Lēvenšternu dzimtai (Blaumanis saka “Mēvenšternu”) piederējuši šie lauki un pils. Vai tas nozīmē mūžīgi? Aprociet mani zem baltā bērza, visaugstākā vietā, – lūdzis vecais barons. Arī miris es gribētu skatam ļaut slīdēt pāri maniem laukiem.

Baigi ir stāsti, ko zina stāstīt pieaugušie. Toreiz, kad Vidzemē trakoja sarkanie, viņi stāsta, toreiz tie atraka barona kapu un pakāra tā līķi lielajā bērzā. Raugies nu pāri saviem laukiem, lielskungs, – teikuši sarkanie, kad līķis šūpojās zarā. Vai viņi gribēja būt labi pret veco baronu, tie sarkanie? – vaicā bērns, kas vēl nespēj saprast tādu naidu, ne kapa klusumu un mieru. Šūpoties līdzi baltā bērza zariem, tas šķiet priecīgāk un labāk kā dusēt zem zaļajām velēnām.

Bērni bieži sēž blakus barona kapam zem baltā bērza, kad ierakumu malās lasījuši zemenes, un vieta tiem nešķiet nedz baiga, nedz bēdīga. Tāls ir skats pāri Latvijas laukiem un zemei. Tā nepieder nevienam – tikai pati sev un tautai, kas dzīvojusi – šai vietā jau tūkstošiem gadu.

Bērni – viņi ir maza daļiņa no tautas, un zeme ir arī viņu, un viņi tās. Droši mazie ņem, kas tiem tiek dots – sauli, zemenes savērtas smilgā, zilus, maigus zvaniņus līganos kātos. Rotaļas un skaistumu. Barona kapukalniņš – tā ir zemeņu un puķu vieta. Rotaļu vieta. Arī no tā var ripināties lejup kā mazs, savvaļā palaists baļķēns, un neviens šeit nerājas par veldrē sadzītu zāli, jo šo nogāzi nepļauj neviens – tā nepieder nevienam. Pakalniņā skan bērnu smiekli un Mudras priecīgie rējieni. Tā arī ir attecējusi līdzi, un arī suņuks mēģina šļūkt lejup pa stāvo malu. Bērniem jāsmejas, tik jocīgi tas izskatās.

Arī mazajā kapsētā neviens no apkārtējiem saimniekiem nepļauj zāli zem lielajiem kokiem. Tur saaug lapoti, mētraini smaržojoši stādi, kas zied maziem, baltiem ziediem. Kapu šeit vēl nav daudz – tikai pāris pašā vidū, mazas sētiņas norobežoti un ar tumšu, strupu obelisku atzīmēti. Tie aizaug un apaug zālēm. Tikai barona kapu zem baltā bērza kopj neredzamas rokas. Ir kādi, kas piemin. Reiz bērns pamana pieminētājus, vai pareizāki sakot pieminētājas. No aploka mājās dzenot govis, viena no brūnaļām iesprūk kapsētiņā. Kā nevarīgi, melni putni vājās rokas cilā divas vecas, sirmas sievietes atgaiņājot, pirms meitenei izdodas palaidni aizdzīt pie citām.

Mētra man ieskrēja kapos, – bērns stāsta mājiniekiem. Un tur bija divas kundzes melnās kleitās, kas man palīdzēja viņu atgriezt pie citām.

Pieminētājas. Bet ne viņas vien ir tās, kas atceras aizgājušos laikus. Vai par tiem neliecina arī sagrautā barona pils parka malā? Šīs drupas nav tālu no mazās jaunsaimniecības, un kad svētdienās kādreiz atbrauc paziņas no Rīgas, līdz ar tiem pastaigājoties, arī jaunsaimniecības ļaudis aiziet uz tām. Vispirms jāsoļo tāds gabaliņš pa lielceļu un tad ir vieta, kur jānogriežas no tā. Te ir virsmežniecība, – bērns lepni zina stāstīt ciemiņiem, kā dzirdējis no pieaugušajiem, – kādreiz tur dzīvoja Blaumanis. Zema, gara ēka. Vai arī tā glabā pati savas atmiņas Latvijas vasarā? Kā kādreiz pa šo nekaltiem akmeņiem klāto ceļu iebrauca pajūgi ceļā uz barona pili? Kā kučieris, izlaidis savus vedamos pie pils platajām kāpnēm, atgriezās šeit, un tad tam pretī steidzās staļļa puisis Edgars, lai saņemtu un novietotu zirgus un ratus? Un, pie muižas pārvaldnieka nama loga piegājis, viņu vēroja rakstnieks, lai vēlāk tā tēlu notvertu un paglabātu savā darbā? Varbūt.

Bet ir viena, kas noteikti atceras. – Tajā mājā otrpus lielceļam, tieši pretī virsmežniecībai dzīvo Kristīne, – bērns stāsta viesiem, – viņu sauc par Peņģerota kundzi. – Jā, jā, – tie saka, smaidot par dīvaino vārdu un stāstu, un nevēro daudz ne to, ko saka meitene, ne akmens māju otrpus lielceļam, kuras jumts tikko saredzams pāri jau gadiem necirptajam dzīvžogam. – Nē, nē, tā ir patiesība, – apliecina arī pieaugušie, – vecā kundze jaunībā bijusi istabene muižā, kad tur strādājis Blaumanis, un arī viņa pati tic, ka bijusi paraugs Kristīnes tēlam. – Tiešām, saka Rīgas viesi un tagad viņi mazliet domīgi paskatās uz zaļumu aizsegto celtni. Pa tās iebraucamo ceļu var manīt daudzkrāsainu puķu dārzu. – Vai viņa no tiesas apprecēja Edgaru? – Nē, laikam Akmentiņu, skan atbilde, viņš bija kārtīgs un centīgs dārznieks un visādi cienījams vīrs. – Bet vai viņa vismaz mīlēja Edgaru? – tagad grib zināt viesi, vēl aizvien raugoties uz paslēpto akmens māju, kas nule iegūst noslēpumainu pievilkšanas spēku. – Laikam gan nē, – smejas tie, kas mīt Koknesē. Droši vien tā bija rakstnieka fantāzija. Taču tagad pamanītais un ievērotais nams vēl negrib atlaist atbraucēju domas un prātu. – Bet tai tomēr jābūt savādai sajūtai, tie kavējoties saka, tā dzīvot turpat vien pretī savai jauno dienu vietai un redzēt to pārveidojamies un atcerēties. – Iesim tālāk, jūs taču gribēsit redzēt barona pili un parku, aicina koknesieši.

 

Un tad viņi iet tālāk pa ceļu, kas kādreiz veda garām muižas pārvaldnieka namam, garām staļļu un ratnīcas galam, lai apstātos pie pils platajām uzejas kāpnēm, kuru augšgalā, platformā pie divviru durvīm varbūt kādreiz stāvēja pilskungs un kundze, savus viesus sagaidot. Varbūt durvis aiz viņiem jau bija pavērtas, atklājot skatu uz plašo zāli un greznajām kāpnēm uz augšstāvu. Arī tagad var viegli paraudzīties pils iekšienē. Vairāku durvju vietai priekšā aizsistie dēļi neaizsedz skatu. Nedaudz tik jāpiemiedz acis un izdegušai un sagrautai lejas zālei viegli var piedomāt mirdzoša parketa grīdu, pa kuru dejā griežas stāvi veclaicīgos tērpos – dejotāji, kam mūziku gādā vējš, dziedot dīvainu dziesmu tukšajās logu ailēs. Kāpnes uz otro stāvu vēl aizvien ir saskatāmas no ieejas durvju vietas, bet tagad tās vairs nesniedzas līdz nākošā stāva grīdai. Tās, apstājušās pusceļā, karājas it kā neredzamu virvju turētas, un pie pelēkajiem dēļiem pie ieejas ir brīdinājuma raksts, nespert kāju pāri vecā grausta slieksnim, jo tas var jukt un brukt, sodot pārgalvnieku.

Otrpus pilij, prom no iebraucamā ceļa, ir plaša terase, kuras kāpnes vēl ir veselas. No tām uz leju sniedzas plašs, līdzens laukums. Kādreiz tas esot bijis rožu dārzs, – saka jaunsaimnieks, un viņa mazā meita, raudzīdamās lejup no paaugstinājuma pie pils, mēģina iztēloties klajumu sev priekšā, klātu rozēm, bet viņa to nespēj – iedomāt tādu rožu pārpilnību, kas nosegtu visu zāles zaļumu un pat tagad iekopto sakņu dārzu pa kreisi no kāpnēm. Bet, varbūt, tāda rožu pārpilnība reiz bija? Atcerieties Blaumaņa Purva bridēja iesākumu. Arī viņš runā par rozēm, gan citviet, bet kas zina, kuras rozes viņu ierosināja tās pieminēt, jau noveli iesākot. Tā, it kā jau norādot, ka stāsts būs par mīlestību, šos ziedus kā simbolu tai izvēloties. Noveles norises vieta, teic literatūras vēsturnieki, esot Koknese, kaut arī rakstnieks to, tīši maldinot, sauc par Alaini: Alaines muižas dārzā šur tur starp biezajiem zaļumiem mirdzēja baltās maija rozes. Arī kaktā, kur dārznieka mājas sarkanā siena sadūrās ar augsto sētu, liels krūms stāvēja pilnos ziedos. Gaŗš, kupls zars sniedzās līdz pat atvērtajam logam un piemetās pa reizei viegli, viegli pie tā rūtīm. Smalka smarža pildīja istabiņu, kuŗā Kristīne nupat ienāca un, dziesmu grāmatu uz galda nolikdama, mātei pretim nosēdās.

Es atceros tikai mežrozītes, domā jaunsaimnieka meita, kas pieaugusi pārlasa Purva bridēju, tikai tās un to maigo un smalko smaržu. Arī parkā, arī tur zem milzīgajiem kokiem šur tur bija paslēpies rožaino ziedu krūms, un tas bija priecīgs atradums, kam mēs liecāmies klāt, ieelpojot smaržu un tīši bārstot viens otram virsū rasas lāses, kas glabājās ilgi, vēl dienā, lielo koku paēnā

Vai es zinātu un atcerētos izstaigāt parka celiņu tīklaino režģi, ja tas par jaunu atklātos manā priekšā? Vietu, kur auga lazdas un kur mēs rudenī lasījām riekstus to zaros un arī uz zemes nobirušos zem lapām? Jā, man šķiet es vēl aizvien uzietu taku – tā nebija tālu no pils un arī no parka malas. Es atceros, ka turpu ejot celiņam vienā pusē koki un krūmi brīžam pašķīra šauras spraugas, ļaujot pamanīt lauku gaišo zaļumu vasarā un bagātīgo zeltainumu rudenī. Bet tālāk – vai es vēl atrastu to taciņu, kas veda uz vecajām ordeņa pilsdrupām? Un vietu, kur pa ceļam uz tām papardēs slēpās veclaicīgie akmens krusti? Tik neparasti – dažiem no tiem apkārt bija apaļi akmens riteņi kā senajiem ķeltu krustiem.

Kam bija kapu zīmes, krusti Kokneses parkā? Bruņiniekiem? Vai vēl senākiem karotājiem, staigātājiem? Varbūt, stāstu par tiem bija saglabājusi baronu dzimta 700 gadu vienvietā dzīvojot, bet varbūt noslēpumu pačukstēja tikai papardes viena otrai, pelēkos akmens veidojumus sargājot no neminamiem laikiem.

Akmens krusti pa ceļam uz vecajām pilsdrupām. Tie, kaut slēpdamies papardēs un prom no celiņa, tikai zinātājam uzejami, ir ievadījums tālajā pagātnē, ko glabā arī Kokneses pilsdrupu mūri. To logu ailēs stāvot un lejup raugoties, kur rāma un plata plūst Daugava, var raudzīt arī pagājušiem gadiem un gadsimteņiem ļaut aizplūst un pašam nonākt laikā, kad pils vēl bija jauna un stipra, kad šajā loga ailes iedobumā biezajā mūrī varēja slēpties vērotājs tā, ka nebija manāms ne no ārpuses, nedz telpas. No kā vairījās vērotājs? No ienaidnieka, kas vēlējās iekarot pili? Vai šeit kavējās karavīrs ar ieroci, brīžam izšaudams spindzīgu bultu uz uzbrucējiem tālu lejā, tad pats atvilkdamies ailes iedobumā? Vai varbūt loga malas nišā aiz aizkariem bija paslēpies kāds, kas noklausījās telpā runātus noslēpumus? Kalps, kā uzticība nepiederēja pilskungam, bet kādam citam ārpus šiem mūriem, kas gribēja iekarot ne ar varu, bet ar viltu?

Var jau arī iztēloties romantisku sendienu stāstu. Lūk, šajā ailē reiz stāvēja pilskunga meita. Klusa, aizturējusi elpu, viņa tur stāvēja, slaika, brūnām garām bizēm, kurās bija ievītas visā to garumā mirdzošas zelta aukliņas. Skaista un maiga viņa klausījās tās mūžu tur telpā dalām – lemjot viņu nemīlētam vīram, bet tikmēr viņas pašas sirds klusu skaitīja mirkļus līdz brīdim pēc pusnakts, kad atskanēs ūpja sauciens Pērses gravā un, mēļā sagšā ietinusies, viņa steigsies pie sava mīļākā, kas to gaidīs slēptuvē, pavadā turot divus ābolainus, ašus zirgus.

Un šīs šaurās akmens kāpnes mūrī starp divām biezām akmens sienām? Kurp veda tās? Kā tās slēpjas! Varbūt arī tās bija slepenas? Tikai zinātājam ļautas. Pat tagad izārdītajos un atsegtos pils mūros ne katrs apmeklētājs tās pamana. Ai, tik reizi gribētos paskatīties uz pils neizpostītajām telpām! Bet Daugava lejā plūst un plūst bez apstājas un aiznes sev līdzi gadus un gadsimtus un neļauj kavēties nevienā pagātnes mirklī, līdz aizskaloti ir 700 verdzības gadi kā nebijuši, un zeme ir jauna un brīva kā iesākumā.

Ir Latvijas vasara. Uz parka pusi no pilsdrupām, kur reiz bija priekšpils pagalms, varbūt, drūms un nemīlīgs akmens mūru iežogots, tagad tikai klajs, līdzens laukumiņš, saules apspīdēts, pa kuru skraida priecīgs Daugavas vējš, kā jokojot pabužinot mazos, zaļos krūmus un eglītes – vienīgos sargus, kas vēl palikuši priekšpils pagalmā. Pazuduši ir arī pilskungs un kundze un visi, kas reiz bija pilī. Ja te reiz bijis sens mīlestības stāsts, tad to var atgādināt tikai mežrožu krūmi, kas atnākuši arī līdz šejienei un šeit klajumā saulē klāti no vietas vien rožainiem ziediem.

Stāva ir taka lejā no pils uz Daugavu un vēl stāvāka uz straujo un čalīgo Pērsi, kuras ieteka lielākajā upē ir šeit pie pils. Vai rakstnieks neteic niekus, ja stāsta, ka, bērni būdami, Kristīne un Edgars vizinājušies kamaniņām no pilsdrupu kalna? Pārāk stāvs tas šķiet šādam pasākumam. No Daugavas puses nākot, ne katrs var uzrāpties kraujā. Vecās krustmātes dažkārt nemaz nemēģina un citreiz tām ir jauni un stipri palīgi, radu bērni, kas tās vilktin uzvelk kalnā

Kādu pavasari pārsteigums – uzceltas ir cementa kāpnes no lejas lielceļa līdz pat pašām pilsdrupām. Nu katrs tās var sasniegt ātrākā vai lēnākā gaitā, atpūšoties ceļā vai kāpjot bez atelpas. Paldies Dievam! – saka vecie ļaudis. – Bojā skatu romantiskajām drupām, teic jaunie. Un bērni pukojas: Tās garlaicīgās kāpnes! Agrāk bija labāk! Jā, daudz jaukāk bija rāpties, kad tik vien bija kur pieturēties – pie zāles kušķa ceļā, atsperties no akmens uz akmeni stāvā kraujā, būt tuvu saulē sasilušai dienvidu nogāzei un just mazus, priecīgus oļus ripojam lejup. Bet zeme pārveidojas. Tās jaunie saimnieki un jaunā valsts ceļ, labo un rada no jauna.

Vai tas vairs ir tas pats tilts pāri Pērsei pie ietekas Daugavā, līdz kuram kādreiz Kristīne vadīja draudzeni pēc kora dziesmu mēģinājuma skolā? Taču nē! Vecais tilts ir aiznests Daugavas palos. Nu tā vietā ir jauns uz Rīgas lielceļa. Lai mēģina izkustināt šo nemierīgie ūdeņi! Tas nenāksies viegli. Kokneses parkā ir avots nogāzē virs Pērses lejas. Mūra siena šeit sarga celiņu no stāvā kalna nobrukuma. Ūdens iztekai ir dāvāta maza akmens lauvas seja – avots, paslēpies aiz pavērtā zvēra purna, līst no tā dzidrā straumē akmens traukā. Taču varbūt tā bija miklā zeme, kas pavasarī, sniegam kūstot, vai arī naidīgas rokas, kuru īpašnieki nevēlējās vairs skatīt akmens tēliņu, ir sajaukušas un izārdījušas avota izteku. Mazā lauvas seja ir ieguvusi skrambas un bojājumus. Nogāzts un apvēlies ir akmens trauks. Ūdens sūcas uz celiņa, darot to miklu un dubļainu. Arī šajā vietā kādu vasaru ir pārsteigums. Sakopta un pārveidota ir nogāze. Akmens trauks ir atkal savā vietā zem avota iztekas, un ūdens vairs nesūcas sāniski no iebojātā akmens lauvas purniņa, bet to priecīgā straumē izspļauj smīnoša čuguna velna mute. Iesākumā bērni negrib pieskarties šim jaunajam mākslinieka veidojumam – svešs, neierasts. – Nejauks! Kur palicis labais lauva? Taču pamazām bērni pierod pie jaunatnācēja. Pavasarī, satiekoties pēc ilgajiem ziemas mēnešiem, tas jau ir iepriekšējās vasaras paziņa, kura vaibstus var izsekot ar mazas rokas ziņkārīgiem pirkstiem, noķert glāstā tā zobgalīgo smīnu, atrast starp metāla matu sprogām noslēptos radziņus. Nebaida vairs. Tāpat kā melnais, nekustīgais ūdens plankums lejā Pērsē, pie kā jau ir pierasts, kaut turpat ir brīdinājuma raksts – nepeldēties šeit, atvarā peldoties noslīkuši vairāki ļaudis.

Otrpus Pērsei iepretim atvaram ir augstu, zilganzaļu egļu siena. Vasaras karstajās dienās upei pāri atvējo skujkoku sveķainā smarža. Ja vasaras dienā nevar biedēt nedz atvars, ne velna seja nokalnē, ne tumšo egļu siena otrpus upei, tad reiz mākoņainā vēlā vakarā, kad pa pils parku meitene staigā divatā ar lielāku meiču, šeit tās abas pēkšņi sagrābj bailes. Kaut kas draudīgs šķiet esam ūdens rituma skaņā, kas plūst no velna smīnošās mutes, kam atbild Pērses čala pie atvara, ko sastinguši klausās parka augstie, slaikie koki un egļu mūris Pārpērsē. Tik zemu guļ mākoņi, gandrīz vai balstīdamies uz koku galotnēm, ka, šķiet, notvers visu pasauli bezvēja stingumā. Pat ods vairs nedrīkstēs iedziedāties klusumā, kur runāt ļauts tik ūdeņiem. Mazais lidonis paliks karājoties nekustīgiem spārniem starp debesīm un zemi. Tumsa noķers un satīs abas meitenes un pārvērtīs par klusiem kokiem – tūjām vai paegļiem, kas netiks vairs prom no šīs vietas. Abas reizē viņas pasniedz viena otrai rokas, bez vārda izmaiņas zinot, kā paglābties no nobūruma. Ašā polkas solī viņas drāžas uz priekšu pa taisno parka celiņu. Nedomājot, neskatoties. Ātrā kustība sadzen asinis vaigos, atraisa, atbrīvo. Pārnes pāri koku saknēm, kas šķērso celiņu, visiem negludumiem un grambām. Tikai pie parka malas viņas atlaiž rokas. – Tas tikai bija lēciens! – viņas smejas, jo tagad viņas ir brīvas un drošas. Tur, ja tur bija kāda burvība vai nelāga vēlējums, tas ir palicis barona parkā. Meitenes nav apdraudētas no tā varas. Lēni viņas dodas uz mājām gar tagadējo mežniecības ēku, kur viņas norāj prātīgs Krancis par staigāšanu tik vēlā naktī.

 

 

Jaunsaimniecības pļavas ir pretējā virzienā no pils, aiz Meža muižas. Lai pie tām nokļūtu, ceļš ir tāls, jāšķērso arī lielais sils – valsts mežs. Tā ir reta reize, kad tur ir būts, tādēļ paliek atmiņā. Sils – noslēpumains, mazliet biedētājs un ļoti pievilcīgs, pārvēršas par īstu pasaku vietu. Ja vēlāk kādreiz dzīvē dzirdēs vārdu pasaku sils, tad šī vieta ienāks atmiņā. Lēni iznirs no gadu ūdeņiem, zem kuriem tā nogulusi, un kas to šūpojot glabājuši, un būs atkal dienvidu stunda un maza meža taka. Sveķu smarža, meža smarža būs atkal sajūtama. Diendusas stunda un dziļais klusums zem milzīgajām eglēm. Rīta vējš, vakara vējš, tie aizmiguši snauž koku vēdekļainajos zaros. Taka, kas aicina – dziļāk, tālāk un mazliet baida un brīdina. Kas to iemina? Cilvēka ceļš, zvēra? Vai šādos mežos dzīvo vilki un lūši, par kuriem dzirdēts stāstam? Dipata, dipata, vai, sarkano mēli kārstīdams, pretī tecēs tas ar dzeltenīgajām vilkača acīm? Un otrs – mazām spalvu otiņām ausgalos un mīkstiem kaķa lēcieniem, bet asiem, asiem nagiem, ķepās paslēptiem, vai šis snauž uz resna, līmeniska zara, kas pārkāries takai? Zvērs dienas vidus nomidzī, bet dzirdēs, tūdaļ dzirdēs visklusāko basu soļu dipoņu uz celiņa. Sakustēs ausis, kas vienmēr nomodā, kad aizvērušās zaļās acu iešķībās spraugas, lēks. Izbailes! Bērns nebaidās no vilka, no lūša. Nē! Bērnam bail no sava paša bailēm, kas tik stipras, sagrābs savās ķetnās tad, kad pēkšņi pamanīs pretī tekam vilku ar dzintara acīm, kad lēcienā ar mīkstu būkšķi atsitīsies pret cieto zemi lūša ķepas. No tās briesmīgās sajūtas, kas būs tad, kad parādīsies nostāstu zvēri, bērns bīstas no tās. Un tādēļ ir labi, ka gājienā uz valsts mežu līdzi nāk vecāki un brālītis. Nekad mazā meitene nenāktu viena uz šo skaisto un noslēpumaino vietu.

Bet ar vecākiem kopā – jā, tad vairs nav baiļu. Tēvs, tik liels un stiprs, vai viņam drīkstētu uzbrukt meža zvērs? Vai nevērstos lūsis mīlīgs kā kaķēns? Nepasniegtu ūsaino galvu glāstam, lai paņurca kažociņu aiz tā spalvu otiņas greznotās auss? Murrādams, piemiegtām acīm pamaltu senu meža stāstu, ko saklausījies egļu šalkoņā? Un vilks – vai tas nepārvērstos paklausīgā suņukā? Tecētu līdzi kā kaimiņu Duksis – nemaz ne atkratīties no šī uzbāzīgā līdznācēja!

Tikai tad, ja meitene pagrasītos soli sānis no takas, no vecākiem, zvēra acīs iespīdētu zeltaini zaigojošas uguntiņas – nāc, nāc tu manā valstībā, kur valdu es! Tur, kur man ir dota pasaku vara. Cauri ejai zem nolīkušas saknes tevi aizmānījis, pārvērtīšu arī tevi vilka bērnā – mazā vilkatītī, kam vairs neatrast ne mājas, ne klaju lauku. Paliksi noburta uz laiku laikiem manos nebeidzamos pasaku silos. Vai brīnums, ka šeit, gājienā uz valsts mežu, bērni ir tik klausīgi? Godīgi turas uz taciņas, neskrien vieni mežā, vēl bažīgām acīm vēro, kur paliek tētis un māmiņa. Ja tēvs apstājas meža pļaviņas malā nogriezt alkšņa mizas tarbu zemenēm, kas mežmalā, arī abi mazie turas turpat tuvumā. Stiepj roķeles pēc tarbas: Man, man dod. Es pielasīšu pilnu! Vēl salīdzina abi tās, kas viņiem iedotas: Manējā lielāka, es salasīšu vairāk! Un tad jau atkal jāsteidzas pakaļ pieaugušajiem, lai nepaliktu vieni zaļajā pasaulē.

Caur koku stumbriem tālāk pavīd mātes gaišais vasaras tērps. Mam, pagaidi! – skriešus viņi seko pieaugušajiem gājienā. Meža pļavas ir tiešām tālu no mājām. Viss tālais gājiens tikai tādēļ, lai tēvs varētu uz brīdi apstāties pļavmalā, pavērot zāli un tievkātu puķes, kas pavisam viegli viļņojas vasaras dienas vēsmā. Laiks būtu sākt pļaut, – viņš saka, bet mazie nevar izprast, kādās viņiem nezināmās zīmēs viņš izlasījis šo spriedumu. Vienu īsu brīdi ir žēlums – skaistās meža pļavas puķes! Bet tad jau ir cita doma: Vai varēsim nākt uz pļavu? Vai varēsim, kad sienu vedīs mājās?

Ne jau visu sienu, nē! Liela daļa tiks krauta milzīgā kaudzē pļavas vidū zem četrstūru jumtiņa. ko balsta četri slaiki stabi. Tagad, pirms pļaujas laika jumtiņš noslīdējis gandrīz jau vai līdz zemei, un gaisā vienas un kailas rēgojas apaļās kārtis, kas sedzējam ļaus celties augstāk un augstāk, siena kaudzei augot, slīdēt lejup, kad krājums sāks rukt. Bet daļu siena vedīs mājā, lai novietotu lielajā šķūnī. Ja pieaugušie atļaus līgoties mājās uz smaržīgā siena vezuma, ai, kas tas būtu par prieku! Nebūtu tā kā pēc garā gājiena uz meža pļavu, kad zāle nepļauta vēl viļņo vasaras saulē. Atpakaļceļš uz mājām mazajiem ir grūts, ja jāsoļo pašiem.

Tēt, panes mani! Man piekusušas kājas! – abi mazie snaica rokas uz augšu, sniedzoties pretī lielajam cilvēkam. – Nu vismaz Meža muižai garām panes mani, kur tie negantie kvekši, kas rej. Lūdzu, lūdzu, panes mani! – lūdzas bērns.

Labi ir būt drošās rokās, kad nikni vāvuļo no svešajām mājām izskrējuši suņu zvēri, un arī no siena vezuma augšas vērot aizgūtnēm rējējus var bez bailēm. Taču retas ir reizes, kad bērnam tas izdodas. Viena tāda paliks atmiņā uz visiem laikiem, kad siena vezums tiek krauts ar steigu vēlā vasaras vakarā, lietum draudot. Visa pēcpusdiena lielajiem ir iezīmēta šajos draudos, un viņu darbs ir drudžaini ātrs. Bažīgiem skatiem tie mēro vēl nesavāktā siena daudzumu un padebešus, kas milst pie pamales, augot un plešoties lielāki. Pirmās lietus lāses, smagas, sāk krist tieši tad, kad pļava ir tukša un tīra. Kaudze tajā zem četrstūra jumtiņa ir uzpildīta līdz augšai un atlikušais siens sakrauts vezumā. Tumsa nu savelkas bieza zem melnajiem mākuļiem, jo strādāts ir līdz vēlai vakara stundai. Vēl atliek tikai nosegt vezumu ar krāsaini austajām zirgu segām un brezentu un pabāzt mazos zem tām, lai bērni nesalīst garajā mājup ceļā. Vakariņas būs tad, kad tiksim mājā, tiem saka, tagad palasiet pirmās mellenes, lūk, no šiem ceriem, – un iedod tiem katram rokās pušķi saplūktu melleņu stādu.

Tas vakars – melleņu garša mutē, siena smarža visapkārt un līgainais brauciens tumsā, ar lietus lāšu ritmu grabinot telteni virs galvas. Tas ieķeras, ieaug prātā. To glabās aizvien atmiņu bērns.