Jaunā Gaita Nr. 260. pavasaris 2010

 

Gundars Ķeniņš Kings

KĀPŠANA ZINĀTNES KALNGALOS – I

 

Mūsu staltās Latvijas Universitātes vadībai diemžēl nākas atzīt, ka LU ierindojas kaut kur aiz 1 000 pasaules vislabākajām un labākajām augstskolām. Ja padomju varas laikā atsevišķo republiku galvenās augstskolas uzskatīja par labām sekotājām Ļeņingradas un Maskavas universitātēm, šodien šāds vērtējums ir vienkārši novecojis. Pat Krievijas Zinātņu Akadēmija cīnās ar nopietnu naudas trūkumu. Labākie zinātnieki aizceļo un šī ie­stāde vairs nespēj pretendēt uz augstāko zinātniskā darba kvalitāti.

Augstskolu vērtējumi, protams, var būt ļoti dažādi, un to droši vien ir vairāk nekā novērtētās mācību iestādes. Bet to galvenā funkcija ir pacelt izglītības kvalitāti. Arī vērtētāji var būt dažādi, sākot ar studentiem un beidzot ar ārzemju speciālistiem. No vērtējumiem visnoderīgākie ir tie, kas atbilst labi zināmiem kritērijiem, piemēram, ASV darbojas vairākas akreditācijas iestādes un organizācijas. No tām pirmais, plašākais, t.s. reģionālās vērtēšanas organizāciju tīkls, prasa pierādījumus par to, ka augstskola ar lielākām vai mazākām sekmēm darbojas saskaņoti ar saviem akadēmiskajiem mērķiem un sabiedrības normām. Tādas ir nedaudzās ASV federālas un krietni vairāk štatu universitāšu, kam pievienojas liels skaits privātu augstskolu. Ja ir grūti iedomāties augstskolu, kam nav gandrīz nekādas ticamības, tomēr atceros, ka vēl nesen Havaju salās kāda mācību iestāde izmisīgi centās nodrošināt sev pieklājīgu vietu vietējā sabiedrībā, bet tās mērķi bija neskaidri un arī skaitā nedaudzo mācībspēku kvalifikācijas bija viduvējas. Nespēdama iegūt reģionālo akreditāciju, tā pēdīgi apvienojās ar kādu augstākas kvalitātes augstskolu. Kas attiecas uz t.s. profesionālo jomu mācībiestādēm – medicīnas, tieslietu, biznesa, pedagoģijas un pat mūzikas, vērtēšanas kritēriji ir vairāk saistīti ar macībspēku pasniegšanas prasmi un pētniecības darbu, studentu izvēli un absolventu sasniegumiem. Labākās universitātes, kas ne vienmēr ir tās lielākās, rūpējas, lai tur ietilpstošās fakultātes būtu akreditētas. Latvijas Universitāte un citas Latvijas augstskolas lēnām iesaistās Eiropas Savienības sistēmā. Kaut arī tur ar laiku iekļūs vai visas augstskolas, uz zemāka līmeņa tomēr atradīsies reģionālās universitātes un tehniskās koledžas.

Īpašā kategorijā ievietojamas tās universitātes, kuru mērķis ir ne tikai izglītot studentus, bet vienlaikus arī nodarboties ar pētniecību dažādās zinību jomās. Šo iestāžu vērtējumā, cita vidū, svarīgi ir tas, cik „bagāta” finansiāli ir attiecīgā universitāte, respektīvi, tās spēja finansēt lielus un dārgus pasākumus – parasti gan ar ASV federālās valdības un/vai lielo fondu piešķīrumiem. Galvenie vērtējuma instrumenti tad vairs nav tikai mācībspēku kvalifikācijas (zinātņu doktora grāds – ar nedaudziem izņēmumiem – ir obligāts) un uzkrātie finansiālie līdzekļi, bet mācībspēku pētniecības darba rezultāts, parasti publikācijas. Svarīgs ir ne tik daudz publikāciju vai konferencēs nolasīto referātu skaits, bet gan citu pētnieku atsaukšanās uz attiecīgajām publikācijām zinātniskajā literatūrā. Interesanti, ka grāmatām ir tikai blakus vērtība, jo parasti tiek uzlūkots, ka tās atspoguļo jau zināmo un izdošanas laikā jau ir novecojušas. Citēto darbu indekss pēc savas dabas ir elitārs. Tiek sagaidīts, ka universitāšu pētnieki publicēs kaut ko vērtīgu noteiktā laika posmā, parasti vismaz piecos gados. Vecākie profesori bieži vien izstrādā savus zinātnisko pētījumu projektus kopā ar jaunākiem asistentiem. Gan projekti, gan publikācijas var tikt vērtētas anonīmi, kā tas lielākoties tiek darīts Vācijā, Ziemeļvalstīs, ieskaitot Igauniju.

Daudzās valstīs svarīga ir stažēšanās aizrobežā, piemēram, ķīniešu pētnieki pašu kvalifikāciju celšanai visvairāk ir ieinteresēti stažēties labākajās Rietumu universitātēs, no kurām par vislabākajām viņu uzskatā ir 20 līdz 30 amerikāņu un britu augstskolas. Kamēr Šanhajas U. vērtē ap 1 200 universitāšu, Taivanas U. izcilāko mācībiestāžu uzskaitē ir tikai 50. Šanhajā augsti vērtē ne tikai bieži citētus pētījumus, bet arī pazīstamas prēmijas – Nobela un vēl citas. Taivana akadēmiskos sasniegumus vērtē pēc ražīguma, nozīmīguma un kvalitātes.

Ja arī vislabākās ASV augstskolas neuzrāda vienādu pētniecības darbu kvalitāti visās disciplīnās, to priekšgalā parasti min Harvardas U. (Harvard U.), Džonsa Hopkinsa U. (Johns Hopkins U.) un Stanfordas U (Stanford U.), bet mazliet tālāk ļoti lielo Vašingtona U. (U. of Washington, Sietlā) un Kalifornijas U. (U. of California, Berklijā). Un kāda cita globāla novērtējuma galotnē atkal Harvardas U., Stanfordas U. un Kalifornijas U. (Berklijā), kam seko Kembridžas U. (Cambridge U. Anglijā), Kalifornijas Tehniskais Institūts (California Technical Institute), Masačusetas Tehniskais Institūts (Massachusetts Institute of Technology), Princtonas U. (Princeton U.), Kolumbijas U. (Columbia U.), Oksforda (Oxford U. Anglijā) un Jēla U. (Yale U.). Pirmajā simtā ir arī ievērojamākie Kanādas, Vācijas un Zviedrijas izcilākie pētniecības centri, kā arī mana kolēģa, Jaunās Gaitas redaktora darba vieta – ļoti lielā Arizonas Valsts U. (Arizona State University) ar saviem gandrīz ­70 000 studentiem.

Kā ievirzīties citām augstskolām pirmajā simtā? Skatoties no tīri praktiskā viedokļa, jānožēlo, ka Latvijas U. pieļāvusi sadalīšanos. Lielo pētniecības universitāšu plašums varētu rasties, ja LU būtu iekļauta arī Latvijas Lauksaimniecības U. un Rīgas Tehniskā U. Jāņem vērā, ka jaunatklājumi nav glīti sakārtojami tikai pa tradicionālām fakultātēm, drīzāk jaunas zinības un atklājumi varētu izšķilties tīri interdisciplinārā veidā. Svarīgs, protams, ir profesoru ražīgums, kam pamatā labas kvalitātes un uz tālāku pētniecību noskaņoti doktoru darbi. Citiem vārdiem, jāaudzina pašiem savi jaunie pētnieki. Tikai tad varēs parādīties tāda kalibra ļaudis (un Latvijā daži tādi jau ir!), kas labprāt sadarbojas savā starpā un ar kuriem profesionāli biedroties vēlas izcili pētnieki citu valstu augstskolās. Par Nobela prēmijām pašreiz gan vēl tikai pasapņosim. Līdz šim Latvija pasaulei ir devusi tikai vienu Nobela laureātu (1909) – Vilhelmu Ostvaldu (Ostwald, 1853-1932), vienu no fizikālās ķīmijas pamatlicējiem.

Turpinājums JG261