Laimonis Mieriņš

SKANDĀLS LĪDSĀ

Laimonis Mieriņš, Līdsas Mākslas un Dizaina koledžas absolvents un mākslas kursu pasniedzējs ar gandrīz 30 gadu stāžu, kā mākslinieks ir pazīstams gan Latvijā, gan arī ārpus tās.

 

Saprotamu iemeslu dēļ gribējās redzēt Stasa Paraskosa (Stass Paraskos, dz.1933), kurš pirms gadiem ieceļoja Anglijā no Kipras salas, jauno izstādi Līdsas Mākslas un Dizaina Koledžas (Leeds College of Art and Design) telpās, cerībā ne tikai atsvaidzināt atmiņu, bet retrospektīvi salīdzināt eksponātus ar pirms 50 gadiem redzētiem viņa naivās glezniecības paraugiem. Mazliet vīlos, jo izstādē bija iekļauti tikai pāris agrīno darbu. Labi atminos, ka toreiz (tāpat kā tagad) nelielo formātu gleznas bija glīti ierāmētas un arī krāsas tikpat košas. Pats tolaik koledžā (kad tā saucās Leeds College of Art) studēju glezniecību, biju notikumu liecinieks, vēlāk turpat 30 gadus lasīju kursus par dažādiem mākslas jautājumiem. Toreiz koledža bija pazīstama kā Anglijas modernās mākslas citadele, un tāda tā joprojām ir palikusi. Daudzu citu slavenību vidū tur studēja skulptori Mūrs (Henry Moore) un Hepvorsa (Barbara Hepworth). Paraskosa izstāde lika atcerēties, ka mana Alma mater allaž ir atradusies karstu mākslas diskusiju centrā.

Jau agrā bērnībā kautrais Kipras aitu fermera dēls glezno savu apkārtni. Kā jau dabīgam, naivam gleznotājam, viņam ir sava, skolotu gudrinieku nesabojāta, vizuāla domāšana, savs stils. Viņš ieradās Līdsā strādāt sava brāļa restorānā par pavāru, brīvā laikā turpinādams gleznot. Līdsas mācībspēks Tubrons (Harry Thubron) mūs, studentus, mudināja apmeklēt restorānu, lai iedziļinātos Paraskosa pie sienām piekārtajos darbos, ko arī darījām, malkodami kafiju. Uzņemts koledžā bez jebkādiem pārbaudījumiem, jaunais kiprietis bija Tubrona protégé, un drīz vien tika iebīdīts pasniedzēja darbā. Tubrons nebija dogmatisks mākslas izglītības reformators, taču necieta citus viedokļus un diktatoriski vadīja Līdsas Mākslas koledžas glezniecības fakultāti, bija viens no pamatkursa veidotājiem pēc praksē sen pārbaudītiem Bauhaus principiem.

Skandāls notika manos studenta gados. Pa­raskosa izstādē Līdsas pilsētas teātra (Civic Theatre) galerijā vienā sevišķi maza formāta gleznā bija redzama istaba ar gultu, kurā gulēja pliks vīrietis un varbūt spēlējās ar sevi, varbūt arī nē – viss izskatījās tik niecīgs un neuzbāzīgs – situācija, kuras vizuālā jēga ir atkarīga no skatītāja domāšanas. Bet blīkšķis bija varens. Kāda nezināma persona bija griezusies pie policijas, kas nekavējoties novāca šo sabiedrības seksuālās morāles grāvēju simbolu. Paraskosu iesūdzēja, un tiesas prāva tolaik atbalsojās tālu aiz Anglijas robežām.

Šeit varētu piebilst, ka arī no manas personālizstādes policija reiz lika noņemt vienu no maniem plikņiem, jo esot saņemta sūdzība. Arī man, tāpat kā Paraskosam, policija atteicās izpaust sūdzības iesniedzēju. Ne Paraskoss, nedz arī es nekādā ziņā nevēlējāmies nevienu apvainot ar savu mākslu. Kaut arī krietns laiciņš pagājis kopš Lorensa (D.H. Lawrence) romāna Lady Chatterley’s Lover prāvas, gaisotne nebija brīva no tālās rūsas strēlēm.

Tiesas prāvā daudzi liecināja Paraskosam par labu, ieskaitot dzejnieku un kritiķi Rīdu (Sir Herbert Read), mākslas vēsturnieku Lintonu (Norbert Lynton), pat toreizējo Anglijas Iekšlietu ministru Dženkinsu (Roy Jenkins), kurš tikko bija pabeidzis formulēt jaunu likumu par seksuāli ievirzītu vārdu lietošanu. Par spīti labvēlīgai publicitātei, Paraskoss prāvu zaudēja un tika nosodīts ar simbolisku naudas summu – piecām angļu sterliņa mārciņām. Ar mūsdienīgu skatu raugoties, īpaši pēc nesenās mākslinieka izstādes apskates, atliek pabrīnīties, kāpēc toreiz sacēlās tāds tracis?

Ir ptīkami baudīt naivās mākslas pārstāvja Paraskosa mākslu kā pārliecinošu apliecinājumu dzīves priekam. Būdams nelabojams optimists, mākslas pilnveidošanai viņš dažkārt ieauda savos darbos bizantiešu, franču gleznotāju Matīsa (Matisse) un Gogēna (Gauguin) u.c. elementus. Tagad Paraskoss ir Kipras Mākslas Koledžas rektors, turklāt pazīstams kā daudzu mākslas publikāciju autors. Par Tubrona lepošanos ar savu protégé nevar būt šaubu.

Nav noēnošanas mēģinājums šajā sakarībā pieminēt angļu naivās mākslas pārstāvi no Kornvāles (Cornwall) grāfistes Santaivs (St. Ives) ostas Alfredu Vali (Alfred Wallis, 1855-1942). Arī viņa naivās mākslas paraugi bija eksponēti Līdsas teātra galerijā aptuveni tai pašā laikā. Vientuļnieks, vismaz galvas tiesu pārāks par amerikāņu naivās glezniecības pārstāvi Grandma Moses, viņš sāka nodarboties ar mākslu sava mūža nogalē aizvadītā gs.20. gadu sākumā. Nabadzības dēļ viņš nevarēja atļauties nopirkt krāsas vai audeklus, bet tas netraucēja viņa jaunradi. Uz apkārtnē atrastiem maziem neregulāra daudzstūru papes gabaliem, no jūras izskalotiem visādiem kociņiem, pudelēm, pat bundžu vākiem un ar ostā pamestu melnu vai baltu krāsu viņš pārliecinoši gleznoja sev intīmi pazīstamo ostu ar laivām un zvejas kuģiem. Tradicionālo perspektīva skatījumu viņš aizstāj ar pārsteidzošu atavistisku dizaina izjūtu. Mākslinieka gals tāds pats kā daudziem citiem viņa amata brāļiem – nāve vietējās pašvaldības nabagu mājā. Atstātā mantojuma neparastais skatījums sevišķi iespaidoja angļu gleznotāja Nikolsona (Ben Nicholson) mākslas koncepciju.

Ir kārdinājums Paraskosa naivo glezniecību salīdzināt arī ar Hīrstu (Damien Hirst), savā laikā arī Līdsas Mākslas un Dizaina Koledžas studentu, bet tas arī ir abiem vienīgais kopsaucējs. Ja nav skandāla, tad nav mākslas, tā savu evaņģēliju formulēja Anglijas lielākās reklāmu aģentūras īpašnieks Sātči (Charles Saatchi). Zīmīgi, ka šīs pašas aģentūras izvērstās kampaņas dēļ pirms vairākām dekādēm pārliecinoši ievēlēja konservatīvo partiju un tās līderi Tečeri (Margaret Thatcher) Anglijas valdības krēslā. Hīrstu no Līdsas laikiem neatceros. Tiesa, nesenais efektīvais Sātči un Hīrsta skaļās reklāmas skandāls ar „teļiem un citām lietām” sasniedza savu mērķi un vienlaikus paplašināja tēlotājas mākslas horizontu, nojaucot robežu starp dažādām disciplīnām. Tomēr visas pazīmes rāda, ka nu abi – Sātči un Hīrsts – nonākuši strupceļā. Kaila izpatikšana klientam komerciālā izpratnē ir sevis pārdošana. Vienīgi pieklājīgā sabiedrībā šādu izdarību dēvē par biznesu...

 

 

Ilze Nāgela

LEONS SAMULIS UN VIŅA MĀKSLA

 

Austrālijas latviešu mākslinieks, gleznotājs Leons Samulis ir jau atradis zīmīgu vietu mākslas pasaulē; viņa darbus austrālieši jau ir skatījuši vairākās individuālās un grupu skatēs. Leons dzimis Melburnā (1970), kur vecāku un radu atbalstīts iepazinis mākslu tās lielajā daudzveidībā. Ģimenē latvietība tiek rūpīgi kopta – ne tikai latviešu sestdienas skolā iešana, bet arī latviešu koru, deju kopu koncerti, latviešu mākslinieku gleznu izstādes un latviešu teātri – ja arī ne pašam visur piedaloties, tad noteikti būt klāt publikā. Tas arī nozīmē, būt ciešā saistībā ar visām mākslas aktivitātēm latviešu sabiedrībā Austrālijā. Sevis pašapliecināšanai Leons izvēlējās glezniecību. Un nemaz neliekas savādi, cik brīvi un nepiespiesti Leonam sarunā skan latviešu valoda, kaut arī pavada savu lielāko dienas daļu starp angļu valodā runājošiem. Leons apmeklējis Jarras ielejas anglikāņu skolu (Yarra Valley Anglican School). Ziemeļmelburnas TAFE institūtā (Northern Melbourne Institute of TAFE) viņš iegūst augstāko apliecību (Advanced Certificate in Visual Arts, 1994) un pēcāk diplomu vizuālā mākslā (Diploma in Visual Arts, 1996). Piedalījies izstādēs Melburnā un Adelaidē, to skaitā Austrālijas latviešu 52. Kultūras dienu Mākslas izstādē Sidnejā (2008). Patreiz Leons dzīvo un strādā Melburnā.

Par savu radošo darbu mākslā grāmatā Austrālijas latviešu mākslinieki (2008) Leons Samulis pats saka: Mana radošā enerģija atplaukst tēmās, kas attēlo melodramatisku vidi. Tumšie krāsu toņi mijas ar gaišajiem un košajiem. Mana rīcība mēdz būt instinktīva. Man gleznojot, motivācijas un enerģijas uzplūdums ir kaut kas līdzīgs transam. Tas mani totāli pārņem, rīkojos spontāni, darbību nepārtraucot, nedz pārdomājot, nedz meklējot jaunus risinājumus. Tad iedvesma pēkšņi izgaist. Es vēlos, lai manas gleznas ir acij tīkamas un intriģējošas. Lai skatītājs nepaiet tām garām nevērīgi, lai ieskatās cieši un izjūt dziļās domas, ko es savās gleznās esmu ielicis. Pēdējos pāris gadus gleznoju daudz abstraktu gleznu. 18 gadu ilgajā praksē gleznoju ainavas, klusās dabas, portretus un aktus. Jaunākā no darbu skatēm bija Melburnas galerijā (2009.VI) ar savdabīgu nosaukumu Famous When Dead (Slavens, kad miris) kopā ar vienu austrāliešu mākslinieku (Ollie Lucas). Šajā skatē, kas saucās Towards and Against (Uz un pret), Samulis demonstrēja glezniecību šī vārda tiešākajā un labākajā nozīmē. Par 18 akrila tehnikā darinātajām neliela formāta gleznām pavisam īsi varētu teikt: ak, kas par neviltotu krāsu prieku mūs sveicina, uzlūkojot šos darbus! Kaut arī Leonam pašam katras gleznas sižets neapšaubāmi ir viņu iedvesmojis un bijis noteicošais tā radīšanai, tad tomēr skatītājam, gleznas uzlūkojot, sižets vai stāsts nav dominējošais un, manuprāt, diezin vai diviem skatītājiem būs vienāds iespaids un vērtējums par vienu un to pašu gleznu. Kā pats mākslinieks saka, darbi kaut tiek radīti, iepriekš izplānojot, tad tomēr darba procesā galvenais ir emocijas, un krāsas pašas piesakās attiecīgai garastāvokļa noskaņai. Un katrai gleznai ir savs stāsts. Piemēram, Flight out of Anger (Lidojums ārā no dusmām) mani uzrunāja kā biezs, piesnidzis egļu mežs, atstājot nomierinošu un līdzsvarotu starojumu. Savukārt, JG reproducētā Untitled Random Green (Nejaušais zaļais bez nosaukuma) gleznota tiešām tik latviskā krāsu gammā, ka varētu domāt, Leons tik tikko caur jūnija ziediem pilno Latvijas pļavu būtu gājis. Šīs gleznas aktīvais pat dramatiskais priekšplāns un fonā gaišais, gandrīz baltais četrstūris – logs? – ir vesels stāsts par sarežģīto un kontrastaino realitāti – priekšplānā un gaismas pielieto logu uz labo nodomu nākotni. Bet, ja arī uzlūkojot gleznu, sižets pie jums neatnāk, tad jūs tik un tā baudīsit patiesi bagātīgas krāsu gammas, izsmalcinātu mākslinieka kolorīta demonstrējumu, pasniegtu veiklā, profesionāli dinamiskā gleznošanas stilā. Leona Samuļa gleznu skatē bija prieks redzēt publikā tik daudz latviešu – apliecinājums, ka latvieši ar aizrautību seko tautieša daiļradei.

 

Māksliniece Ilze Nagela (skat. JG243:40-42) ir arī redaktora Dr. Gunara Nāgela galvenā palīdze tīmekļa nedēļas izdevuma Austrālijā Laikraksts „Latvija” veidošanā .

 

 

Vilnis Auziņš

DIZAINA BALVAS FOTOMEISTARIEM

No kr.: Alise Limba-Ķuzule (interjera centra mc2 sabiedrisko attiecību speciāliste), Anita Grase (Latvijas Dizaineru s-bas pr-ja), Vilnis Auziņš FotoForma pr-js, Harijs D.Liepiņš FotoForma valdes loceklis un ekspozīcijas Attēlu telpa iekārtotājs (2009)

Attēlu, grafisku zīmju vai fotogrāfijas piederība mūsu ikdienas komfortam ir kļuvusi tik pašsaprotama parādība, ka pat paši fotogrāfi reti pievērš īpašu uzmanību kvalitātes kritērijiem. Savukārt kvalitātes noteikšana vizuālās komunikācijas jomā sen vairs neaprobežojas ar subjektīvo patīk vai nepatīk. Pat standarta amatniecības prasību ievērošana nenodrošina dizaina labu novērtējumu.

Tradicionālo Dizaina balvas (2009) pasākumu ietvaros Latvijā pirmoreiz notiek fotogrāfisku darbu konkurss. Tā iniciatore – Dizaineru savienības priekšsēdētāja Anita Grase, bet pasākumu operatora pienākumus uzņemas apvienība „FotoForma”.

Dizaina balvas pieteikumu izstāde Pieskāriens notiek Jūrmalā, Majoru kultūras namā, kur daži jaunie demonstrē atzīstamu ideju un izpildījuma līmeni, piemēram, Ramona Kalniņa, Uldis Austriņš, Jānis Bokanovs. Savdabīgu autorkolekciju Šanhajas gaismas Saldus bibliotēkā izstāda Zane Mellupe, kamēr pirmreizējs notikums gan fotogrāfijas, gan interjera dizaina praksē ir fotodarbu integrācija vairākos interjera iekārtojumos. Izstāde Attēlu telpa īstenota sadarbībā ar interjera un delikatešu centru mc², kura konferenču telpā notiek seminārs „Dizains: Attēla un Cilvēka esības saskarsme” ar mērķi noskaidrot, kā fotogrāfi identificē savu darbu dizaina mērķu kontekstā.

Svarīgākais un gaidītākais notikums, protams, ir pirmreizējā dizaina balvu pasniegšana fotogrāfijā. Galveno balvu iegūst Juris Kmins par Krāsu grafika metropolēs – labākais darbs grupā „Dekoratīvā dizaina autorkolekcijas”. Grupā Interjera un citi vides objekti augstāko atzinību saņem Juris Kmins kopā ar Jeļenu Spasovu par projektu Absolventi. Otro balvu iegūst Jevgeņija Beķere-Ančipolovska (darbs: Pilsētas Alfabēts) kā izcilākā grupā Ilustrāciju projekti un arī kā labākā debitante. Trešā balva un uzslava par profesionalitātes diapazonu krīt Jurim Kalniņam (darbs: Ūdens pērlītes) – pārliecinošam līderim grupā Subjektīvi motivētas komunikācijas autorkolekcijas. Nominācijā Ilustrācijas par labāko atzīst Ulda Balgas sagatavoto Talsu Fotokluba grāmatu Talsi 7x7x7 fotogrāfijās. Konkursa secinājums – joprojām iztrūkst lielāku vai mazāku procesu vadītāju un dažu nomināciju labāko darbu definīcijas ne visai precīzi atbilst sākotnējam uzstādījumam. Balgas autordarbs Formatizācija pievērš skatītāju lielu uzmanību ar asprātīgo gaismas procesu iesaistīšanu attēlu eksponēšanā. „FotoForma” viņam izsaka atzinību par intelektuālo izaicinājumu. Par gaismas saistošu izmantošanu tēla radīšanā organizatori izceļ arī Līgas Sakses Dimensijas un dinamika, bet par precīzu fotopapīra izmantošanu – Raimo Lielbriedi. Pārsteigumu rada nelielais pretendentu skaits tik bieži ar fotogrāfiju saistīto mājas lapu dizaina grupā, kur par labāko atzīst pieredzējušo dizaineri Agri Dzilnu (darbs: laurisgundars.lv).

Dizaina balva fotogrāfijas pašvērtības noteikšanai ir pievienojusi nozīmīgu ekspertu iesaistīšanos un neapšaubāmi veicinājusi Latvijas izcelsmes dizaina produktu kopējo atpazīstamību. Jācer, ka izstāžu, semināru un konkursa norišu laikā izteiktie vēlējumi rosinās nozares speciālistu sadarbību, viedokļu saskaņošanu un daudz līdzsvarotāku nākošā konkursa norisi, kā arī apbrīnojamus radošos pārsteigumus.

 

Par Vilni Auziņu skat. JG258:40.

 

Maija Muižniece. Saruna I, II, III, IV

 

PAR AINU BALGALVI

Kara dienās Bauskas apriņķa Taurkalnes pagastā dzimusī mākslas fotogrāfe un grafiķe vienā personā, Aina Balgalve, savus darbus izstāda jau kopš aizvadītā gs. 70.gadiem. No JG122(1979), kur ievietots drūms, amerikāņu dzīvei tipisks skaudras vientulības fotouzņēmums Tenesijas (Tennesee) štatā, uzzinām par Ainas Balgalves piedalīšanos baltiešu mākslinieku apvienības Baltia noorganizētajā mākslas foto izstādē Ukraiņu Institūta telpās, Ņujorkā (1979). Atmodas laikā, dramatiskajā 1989.gadā tolaik avangardiskajā kultūras mēnešrakstā Avots (nr.2) reproducēti Ainas darinātie foto meistara Ansela Adamsa un tikpat leģendārā popmākslinieka Andija Vōrhōla (Andy Warhol) portreti, arī skati Ņujorkas naktsklubā Studio 54. Māksliniecisko / humanitāro izglītību Aina Balgalve iegūst Ņujorkas Pilsētas U. (City University of New York jeb CUNY).

R.E.

 

 

 

Raimo Lielbriedis (skat.63. lpp.) ir profesionāls fotogrāfs un fotomākslas pedagogs, grāmatas Kā fotografēt autors. Personālizstādes kopš 1990. gada, bet piedalīšanās grupu izstādēs kopš 80. gadu otras puses.

Ramona Kalniņa (skat.37. lpp.) piedalās jauno autoru izstādē Pieskāriens (2009.IX-X) un izstādē FotoForma + 21 Latvijas Fotogrāfijas muzejā (2009.XI).

Abi ņem dalību Dizaina Gada balvas pasākumos (skat. Viļņa Auziņa rakstu 43. lpp.).