Karš bija beidzies, bet tas nenozīmē, ka konflikts mūsu 900 - 1000 galviņu lielajā barā nebūtu atstājis savas pēdas. Ikvienam ir kas ticis piedzīvojumu un pārdzīvojumu pūrā.

Tā 1945.17.IV deviņus gadus vecais Jānis Purvinskis kļūst par ģimenes galvu. Sabiedroto iznīcinātāju uzlidojumā vācu ciematam nogalina viņa brāli Mamertu un uz nāvi ievaino māti. Tēvs ir mobilizēts un dien Tornas grāvračos – bijušās policijas vienībās, kas nodarbojās ar nocietināšanas darbiem. Māsas Alina un Irena ir mazliet jaunākas par Jāni. Tai pašā uzlidojumā ievaino arī mana klases biedra Nadziņu Andreja māsu, kas drīz pēc tam nomirst. Tad notiek brīnums. Dienu pēc mātes nāves ciematā ierodas tēvs. Viņš par savas ģimenes atrašanās vietu nav nekā zinājis, bet Andra māsa ir sarakstījusies ar kādu viņa dienesta biedru un minējusi, ka atrodas vācu ciematā kopā ar kādu Purvinska ģimeni. Tēvs un deviņgadīgais Jānis slepus naktī izrok masu kapā apbedīto Mamertu un apglabā kopā ar māti. Pēc četriem gadiem Matīss Purvinskis Dēdelsdorfas nometnē apprec atraitni Olgu Lindermani. Pūrā līdzi nāk 3 meitas. (Viņi savas mājas atrod Austrālijā. Savas bēgļu un tālākās dzīves gaitas Jānis Purvinskis ir aprakstījis grāmatā Life of a DP.) Ojāram Klānam ir aizvesti abi vecāki. Viņš, pamatskolnieks, dzīvo pie savas mātes māsas Mildas Kampes.

Vīriem ir pazudušas sievas ar bērniem, sievām vīri, bērni palikuši bez vecākiem. Sabiedroto lidotāji, t.s. tiefflīgeri, nav taupījuši civilistus, ne slimnīcas, ne Sarkanā krusta vilcienus, neskatoties uz sarkanajiem krustiem uz jumtiem. Krievu zemūdenes ir gremdējušas kuģus ar bēgļiem, bet ar tiem brauc arī armijas vienības. To var saprast, bet kāds iegansts var būt, lai šautu uz ievainoto vilcieniem? Vai nobombardēt Drezdeni, kurā nebija neviena militāra objekta? Tur aizgāja bojā tūkstošiem latviešu bēgļu. Par to jāsaka paldies angļu aviācijas maršalam (Air marshal) Herisam jeb „Bomber“ Harris.

 

***

Lai uzlabotu kaloriju skaitu, mums ar UNRRAs gādību deva kukurūzas putru un maizi. Tā bija skaisti dzeltenā krāsā. Bet visas veselīgās lietas ir bezgaršīgas. Ne par velti kukurūzas maizi un putru sauca par Dzeltenajām briesmām. Zaļās briesmas savukārt bija zirņu savārījums. Zilā Donava – vājpiena zupa. Un, protams, bija jādzer Ersatz kafija. Nedēļas Apskatā (1946.14.XII) var lasīt, ka ar 20. novembri noteiktas jaunas devas, pēc kurām nestrādājošie saņem 320 gramu, bet meža strādnieki 580 gramu maizes un 100 gramu miltu dienā.

Laiku pa laikam mēs saņēmām ar UNNRAs gādību Sarkanā krusta paciņas. Cigaretes nometnes vadība gan izņēma ārā nometnes vajadzībām. Paciņas nāca no ASV, Kanādas un Argentīnas, pie kam amerikāņu paciņas satura ziņā bija krietni pārākas, vismaz par argentīniešu paciņām. Gadus vēlāk es Sidnejas Kaleidoskopam rakstīju DP laiku piemiņai skeču-dziesmu „Kalorizētais jaukumiņš“:

Klāt mazais gara taukumiņš,

Tas konservētais jaukumiņš!

Pland karogi! Ir svētku diena klāt!

Pilns ļaudīm ceļš un taciņas,

Jo jāskrien saņemt paciņas,                                               

Jo Sark’nā Krusta pakas dalīt sāk!
 

Kur vien tik skaties, kur acis met,

Nāk letiņš priecīgs ar pakām pret’.

Tur viss, ko kārot spēj ikviens,

Tur pūderolas, pūderpiens,

Un šokolāde, dūmots bīfs,

Un zivtiņš bundžā ietaisīts,

Un dīpītim kā kaķim acis spīd:

Trīs pakas Česterfīlds!

Trīs pakas Česterfīlds!

No kreņķiem letiņš brīvs.
 

Viens maziņš gara taukumiņš,

Viens kalorizēts jaukumiņš

Ir papes kaste, kuru rotā krusts!

Tā DP dzīves saules stars,

Tās šabas, lustes, svētvakars,

Tā Ēdene, kur var uz brīdi zust.
          

Kā visiem garšo, kā visiem lien,

Tik paiko iekšā un atkal skrien.

Jo vai tas grēcīgs ir vai svēts,

No caurejas tiek piemeklēts,

Bet kas par to? Vai tādēļ skumt,

Ja vēl tik daudz, ko iekšā stumt!

Šī Leiputrija tiešām ir paties’!

Bet ko līdz vesels gars,

Ja slimīga ir mies’?
             

Klāt mazais gara taukumiņš,

Tas konservētais jaukumiņš,

Pland karogi! Ir svētku diena klāt!

Pilns ļaudīm ceļš un taciņas,

Jo jāskrien saņemt paciņas,

Jo Sark’nā Krusta pakas dalīt sāk!

UNNRA un vēlāk IRO baroja ne tikai mūs, bet, Apvienotajām nācijām nezinot, arī cūkas. Cūkkopība bija privātiniciatīva, kas mira no naža, kad vien nometnei draudēja kontrole.

Alt-Garges principālais spekulants bija Sudrabs, kam bija divzirgu pajūgs, ar ko viņš vienmēr piegādāja nometnei visu, ko vajag. Protams, ka viņš nebija bez konkurences. Arī Babānam bija savs zirgs (laikam līdzi no Latvijas), kas piedalījās nometnes darbos.

Mūsu bēgulības un tekulības posmā tika darināti neskaitāmi koka šķīvji, ādas meistari taisīja tautiskus albumu vākus, audēji auda prievītes un jostas. Tās bija parastās dāvanas. Ar tām apbēra angļu administrāciju un goda dienās viens otru.

Padod man to špric’,

Padod man to špric,

Mēs špricēsim, cik varēsim

Un tad lai nāk kāds cits

Skola vēl nebija sākusies, ko darīt nav. Es pievienojos nometnes brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem. Par savām ugunsdzēsēju gaitām vēlāk rakstīju laikrakstam Latvija. Trīs reizes nedēļā izbraucām manevros. Izstūmām savus kaujas ratus no garāžas un drāzām pa nometnes ielām uz iedomāto ugunsgrēka vietu. Mūsu stumjamie ratiņi bija uz diviem riteņiem, uz kuriem atradās motorpumpis un šļūtenes. Galvā – plastmasas ķiveres. Vienīgais profesionālis bija motorpumpja mašīnists. Mūs, ugunsdzēsējus, vienoja un uzturēja možus vienīgi antipatijas pret brandmajoru. Iedomātā ugunsgrēka vietā pieslēdzāmies ūdens hidrantam, izvilkām šļūtenes, tika iedarbināts motors un sākām špricēt. Pēc tam šļūtenes bija jāizžāvē, jāsaritina un… nu jūs jau varat iedomāties paši. Pa visu nometnes laiku nekas nenodega un, ja būtu kas nodedzis, tad tas drošvien būtu bijis ugunsdzēsēju depo. Mūsu pienākums bija mazgāt ar šļūteni mazās mājiņas un likvidēt kanalizācijas sastrēgumus. Vienīgo izklaidēšanos sagādāja brandmajors, kad viņš gāja pārbaudīt izmazgātās tualetes. Kā šis pagājās līdz koridora vidum, hidranta krānu līdz galam vaļā un voila! Viņa bļāvieni krita uz kurlām ausīm. Brandmajors no akcijas iznāca tīrāks nekā mazmājiņas. Bet tas notika tikai vienreiz. Viņš pēc tam kļuva ļoti uzmanīgs. Dievs lai mielo viņa pelēko dvēseli! Kāpēc viņš mums nepatika? Kas to vairs var atcerēties. Kas grib dzīvot vienos priekos, / Tas lai stājas pažarniekos… ?

Jā? Tīrīt kanalizāciju? Sirsnīgs paldies! Brīvprātīgi iestājies, es tikpat brīvprātīgi atkal izstājos un pievienojos nometnes zvejas artelim. Darbs bija smagāks, slapjāks, bet toties mēs visu laiku bijām kustībā. Zivis nonāca kopkatlā. Nekādus karaliskus lomus jau nevilkām. Paldies Dievam, drīz sākās skola. Nevienu minūti par ātru! Man artelis bija apnicis ar visām zivīm.

Pirmo Jāņu svinēšana notika Elbas malā. Dzied koris, dejo tautas dejas Arnolda Bāliņa vadībā. Garlaicīgi. Vēl visi nometnes iedzīvotāji nav sabraukuši, daļa vēl dzīvo pa Lineburgu un gaida savu kārtu, bet uz Jāņiem kazarmes ļaudīm tiek parādīta neredzēta pretīmnākšana. Līgotājus atved no Lineburgas divās kravas mašīnās. Aizeju uz Stepiņa istabu. Tur uz galda šāle ar autokonjaku, kas pazīstams arī kā Jū-jū un Štukass. Ticiet man, šis dzēriens izsauc aptumsuma brīžus, tieksmi lidot un nespēju pacelties gaisā. Dzer tā – uzlej aviācijas benzīnu uz lielas paplātes un aizdedzina, lai nosvilinātu to, kas nav dzerams. Nesadedzinātos pārpalikumus nopūš malā un tīro mantu iesmeļ ar karoti traukā. Prozīt! Kad dabū ko iedzert, nav tik traki. Dzīve, kā saka, sviež vēderu uz augšu. Nelaba dūša nāk vēlāk

Līgo vakars, Iīgo rīti!

Dzer un dziedi, dzied un dzer!

Izdzer kannu, kamēr krīti

Visiem labi kopā der.

Tā jau gandrīz iznāca ar. Es pēc tam iegāju vienā barakā uz brīdi parunāties, un, ja ļaužu valodām var ticēt, es tur esot sēdējis vairākas stundas. Arī angļu armijas kontingentam ir kritušie. Otra rītā pie nometnes biroja sēž angļu seržants un, galvu saķēris, sten: Latvian schnapps no good! Pēc notikuma jau visi ir gudri.

 

 * * *

Latvieši ir dziedātāju tauta, un mēs, altgargieši, neesam nekāds izņēmums. Arī mums ir savs jauktais koris, Ernesta Brusubārdas vadībā. Viņš tai laikā jau bija 66 gadus vecs un bija labi pazīstams mūziķu un mūzikas cienītāju aprindās. Pārējie viņu zināja galvenokārt tāpēc, ka dziedonis Mariss Vētra viņu bija par sliktu recenziju Jaunākās Ziņās publiski iepļaukājis. Brusubārdam bija maza spridzīga kundze, vārdā Erna, kas stāvēja pirmajā rindā un bija Alt-Garges kora soliste, un Brusubārdu troņmantnieks bija Ernests I. Es kundzi satiku pēc gadiem Amerikā. Viņa tad jau slimoja ar acīmredzamu atmiņas trūkumu. Mans vārds ir Uldis Siliņš, – teicu pie sasveicināšanās. – Jūs toreiz bijāt tik maziņš, tik maziņš... – Man toreiz bija jau metrs astoņdesmit. – Maziņš, maziņš... Nu kad maziņš, tad maziņš. Brusubārdas ģinti jāsauc par unikālu mūzikālu vienību. Ernestam I ir dēls Ernests II, kuram savukārt ir dēls – jūs uzminējāt – Ernests III, kuram dēls saucas Enests IV (nē, es nejokojos!) un spēlē otro vijoli Milvoku [Milwaukee, Wisconsin] jauniešu simfoniskā orķestrī. Viņa māsas Sonora, Arlanna, Daniela arī ir vijolnieces, tāpat arī brālis Kristiāns. Jaunākais brālis Viktors ir čellists.

Biruta Bokuma-Kellija par Ernestu I stāsta: Man toreiz bija astoņi vai deviņi gadi. Kad es ar draudzenēm ieraudzījām mazo Brusubārdas puisīti ārā spēlējamies, gājām viņam prasīt: „Puisīt, kā tevi sauc?“ Viņš vienmēr atbildēja:„Elnests Blusubālda“. Mēs vienmēr nopriecājāmies par tādu atbildi, jo nometnē blusas un blaktis bija pa pilnam.

Viens no pirmajiem kora koncertiem ir angļu karavīriem 1945.3.VII. Ne jau nu tikai „Karaļmeitu” un „Beverīnas dziedoni” ceļ angļiem priekšā. Altgargiešu repertuārā ir arī „There is a Tavern in the Town” u.c. ziņģes, kas noteikti angļiem gāja daudz labāk pie sirds nekā stāsts par bārdainu koklētāju pils logā. Koris tika dziedājis arī Lineburgas baznīcā un slimnīcā un vismaz vienreiz Putlosas gūstekņu nometnē.

Pavisam drīz par sevi varam lasīt arī avīzē – „Altgargieši dzied un dejo britu karavīriem”: Ilcenā „Hamburger Hotel” telpās notika pirmais latviešu koncerts, pirmais šāda veida sarīkojums pēc kara. Koncertā, kas tika rīkots angļu karavīriem, bez Alt-Garges nometnes latviešu un igauņu deju ansambļiem un solistes I. Baltzar-Liepiņas piedalījās arī E. Brusubārdas koris ar apm. 70 dziedātājiem. Šis koris samērā īsā laikā izvērties par visai respektējamu latviešu mūzikas reprezentantu. Koristi vēl nesen „uzlasīti” Elbes krastā, Šarnhorsta kazarmās, bet tagad jau dziesmotā vienība spēj celt klausītājiem priekšā tādas dziesmu pērles kā J. Vītola „Gaismas pili”, „Beverīnas dziedoni”, „Karaļmeitu”, J. Zālīša „Ceļš uz dzimteni” , J. Norviļa „Balsis”, Jurjānu Andreja „Tēvijai” u.c. (Trimda 1945.29.VIII).

 

 * * *

Par mūsu karavīru izbēgšanu no Putlosas gūstekņu nometnes un ierašanos Alt-Gargē lido apkārt stāsti kā kāposttauriņi. Ziemeļjūras krastā bija nometināts liels skaits vācu karagūstekņu, starp tiem ap 10 000 latviešu 15. divīzijas vīru un viens vai divi igauņu pulki. Vienības nebija izformētas, un to ieroči atradās nepilnas dienas gājiena attālumā. Runa ir par apmēram 200 000 vīriem. Tas ir bijis rezerves karaspēks katram gadījumam, ja nonāktu konfliktā ar krieviem. Ģen. Rūdolfs Bangerskis min savās atmiņās, ka tajā laikā notikušas sarunas par latviešu vienību iesaistīšanu angļu sardžu dienestā. 1945. gada jūlijā angļu armijas vadības delegācija ieradusies Putlosā, lai iepazītos ar latviešu karavīriem. Ap nometni nekādas sētas nebija. Apsardzi veica angļu patruļas, bet kārtību nometnē nodrošināja neizformēto vienību virsnieki. Varēja iet uz tuvāko pilsētiņu šo to iemainīt. Dezertieru bija daudz, jo bija slikti nokārtota apgāde. Angļi uz dezertieriem skatījās caur pirkstiem. Amerikāņu un krievu spiediena ietekmē 1945. gada rudenī šo potenciālo armiju likvidēja. Daudzi karavīri paklausīja augstāko virsnieku aicinājumam palikt kopā, lai turpinātu cīņu par Latvijas brīvību, ja šāda izdevība atkal rastos, un nonāca Cedelhemā. Tā nebija nekas līdzīgs Putlosai. Sargi bija beļģi, kas apgājās ar gūstekņiem ļoti slikti.

Vēl pa Alt-Gargi cirkulēja šāds stāsts: Bariņš latviešu karavīru izkļuvis no Putlosas gūstekņu nometnes ar divu „lustīgu“ frizieru palīdzību. Bēgšanas akcija bijusi jau iepriekš izplānota un bēgļi apgādāti ar koristu ievestām civilistu drēbēm. Pēc Alt-Garges kora koncerta, kamēr abus sardzes vīrus „izklaidējušas“ Ženija ar Frīdu, tikmēr karavīri sakāpuši mašīnā kopā ar koristiem. Atpakaļceļā koristes karavīrus slēpušas zem brunčiem, respektīvi, viņi ir gulējuši, pa vārtiem izbraucot, uz grīdas. Vai nu tā bija vai nē, fakts ir, ka vienu nakti nometnē ieradās ap 20 karavīru.

 

 * * *

1945.8.VII Līviņu Valda saslimst ar šarlaku un attiecīgās barakas istabas iedzīvotāji nonāk karantīnā kādā vācu savrūpmājā turpat pie nometnes. Astoņpadsmit cilvēku astoņās skaistās istabās. Paradīze!