Jaunā Gaita Nr. 260. pavasaris 2010

 

ZUDUŠAIS UN ATRASTAIS LITERATŪRĀ

 

Eva Eglāja-Kristsone, Benedikts Kalnačs – sastādītāji un redaktori. Back to Baltic Memory: Lost and Found in Literature, 1940-1968. Rīgā: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts (LU LFMI), 2008. 296 lpp.

Rakstu krājums, kura virsraksts saskan ar LU LFMI 2007.29.-30.X Rīgā sarīkotās 7. Starptautiskās baltiešu literatūras zinātnieku konferences nosaukumu, sastiķēts no septiņu ieviržu sesijās angļu valodā nolasītiem 20 pētījumiem – pieciem igauņu, sešiem lietuviešu un deviņiem latviešu. Daudzveidīgais latviešu rakstītāju loks ir cieši saistīts ar Benedikta Kalnača vadīto LU LFMI. Kaut arī aplūkotajā laika posmā hronoloģiski ietilpst četri vācu okupācijas gadi, ievietotie raksti koncentrējas tikai uz gadiem, kad baltieši atradās, lietojot Lennarta Meri izteiku, krievu vaļa vēderā.

I. Sociālistiskais reālisms un baltiešu literatūras – kamēr Jāns Undusks (Jaan Undusk), kurš pārstāv Igaunijas Zinātņu akadēmijas Underes un Tuglasa Literatūras centru (IZA UTLC), secina, ka sociālistiskā reālisma padomju variants (turpmāk: s.r.) kalpojis nevis kā „radoša metode”, bet gan vairāk disciplīnas saglabāšanai un rakstnieku manipulēšanai, Raimonda Brieža izpratnē s.r. ietekme latviešu literatūrā padomju varas laikā ir bijusi, visvairāk līdz 50. gadu sākumam. Tekstos, kas publicēti pēc tam, virkne paklausīgu rakstītāju vai arī ticīgu dogmatiķu ievērojuši s.r. normas, kamēr domātspējīgāki autori mēģinājuši atstāt telpu interpretācijai.

II. Tolaik un tagad: jauna pieeja literatūrai – Jūrate Sprindīte (Sprindytė) no Lietuviešu literatūras un folkloras institūta (LLFI) skarbiem vārdiem mudina no aprites izmēzt pārspīlēti labvēlīgo toni atkušņa laika (pēc Hruščova destaļinizācijas runas PSKP 20. kongresā 1956. gada februārī) romānu vērtējumos, raksturojot tos kā nepatīkamu un draudīgu literatūras deformāciju. Aušra Jurgutienė (LLFI) pētījumā par četrsējumu Lietuvių literatūros istorija (Lietuviešu literatūras vēsture, 1957-1968) demonstrē, ka metodoloģiskie principi tur daudz neko neatšķiras no oficiāli noliegtās „buržuāziskās historiogrāfijas”. Loreta Jakonīte (Jakonytė – LLFI) rakstā par „cilvēcīguma” pakāpenisku atgriešanos atkušņa literatūrā min arī maz zināmos lietuviešu pretpadomju partizānu tekstus, piemēram, mežabrāļa Bronius Krivickas (1919-1952), bet LU Filoloģijas fakultātes mācībspēks Māra Grudule salīdzina trimdas (Ernesta Bleses, Jāņa Veseļa) un padomju laika literatūras apcerētāju (Jāņa Niedres, Andreja Upīša u.c.) vērtējumus par latviešu rakstniecību no pašiem sākumiem līdz 19. gs. beigām.

III. Poētiskā atjaunošanās un žanri – IZA UTLC pētniece Anneli Mihkeleva norāda uz tādiem 60. gadu nogales „jauninājumiem” kā absurdismu un eksistenciālismu okupētās Igaunijas un trimdas prozā, un arī Liepājas U. mācībspēka Zandas Gūtmanes pārliecībā par pakāpenisku robežu paplašināšanos literatūrā liecina jaunu valodas iespēju (metaforu, asociāciju, apziņas plūsmas u.c.) ievirzīšanās, kas veicinājusi marcipāna figūrām līdzīgu homo soveticus tēlu pakāpenisku eroziju.

IV. Drāma un teātris – Lūle Epnere (Luule Epner, Tartu U.) demonstrē faktu, ka par spīti oficiālajām prasībām sekot „s.r. metodei”, liela daļa igauņu dramaturgu turpinājuši 30. gadu reālistiskās tradīcijas. Benedikts Kalnačs savukārt uzsver, ka, sākot ar atkušņa gadiem, lugu autori (piemēram, Gunārs Priede un Juhans Smūls) iespēju robežās centušies pietuvoties vēsturiskai patiesībai, arī manevrēšanai, protams, ļoti uzmanīgai, pa tēlu psihes labirintiem un, piedevām, vēl piesardzīgākai viltus vērtību atmaskošanai, tajā pat laikā, tā teikt, caur puķēm parādot indivīda nespēju mainīt valdošo sistēmu. Ar pakāpenisko „modernizāciju”, īpaši Juhana Smūla (Smuul, 1922-1971) eksperimentālajā episkajā teātrī, klausītājus/lasītājus pūlas iepazīstināt Anneli Saro (Tartu U.).

V. Baltiešu literatūra trimdā – JG lasītājiem labi pazīstamais Juris Rozītis (skat. JG257:9) piešķir sevišķu svaru prozas stāstījumiem par Vācijas bēgļu nometņu dzīvi, bet šķirtības gadu metamorfozi no tradicionālā reālisma jeb „miega zāļu romāniem” (Vitauta Kalves raksturojums) uz Ilzes Šķipsnas, Benitas Veisbergas, Gunša Zariņa, Andreja Irbes u.c. „modernismu” aplūko arī JG vairākkārt minētā Inguna Daukste-Silasproģe (skat. JG254:62-66; 246:13-17). LLFI pētniece Laura Laivušaitė, atsaucoties visvairāk uz latviešu romāniem (Dziļuma, Janovska, Raudives, Nesaules), apžilbina lasītāju ar domu, ka tekstos par karu sievietes ķermenis tiek tēlots kā vīriešu upuris, bet vīriešu – kā kara mehanisma upuris. Laimutė Adamovičienė (LLFI) pievēršas bērnu tēlojumiem trimdas prozā.

VI. Ceļojumu apraksti un literāri ceļinieki – Imelda Vadrickaitė (LLFI) dokumentē rakstnieku ierobežoto ceļošanas brīvību padomju varas gados, bet viņas spalvasmāsa, Daugavpils U. mācībspēks Maija Burima, salīdzina autoru ģeogrāfiskas telpas uztveršanu un semantiskās maiņas neatkarības un padomju varas gados. Jautrību uz nebēdu izraisa Anneli Kevamēss (Kõvamees, Tallinas U.) atspoguļotais Itālijas uztvērums – kamēr krievu gados igauņu rakstītāji varītēm cenšas pierādīt, ka Itālija nav nekas vairāk kā Maskavai simpatizējoša – ja ne sarkana, tad vismaz iesarkana – perifērija, trimdas literāti apjūsmo šajā Rietumu pasaules centrā esošās kultūras vērtības.

VII. 1968: beigas, sākums vai arī pagrieziena punkts? – Šķiet, oriģināla ir Kārļa Vērdiņa atklāsme, proti, Mirdzas Ķempes liriskās miniatūras Dzintara spogulis (1968), kur vietām esot manāma viņas atdzejotā amerikāņu dzejnieka Vōlta Vitmana (Walt Whitman, 1819-1892) ietekme, iezīmē „dzejprozas atdzimšanu”. Vēlāk šo žanru turpinājusi virkne citu rakstnieku. Zīmīgi ir JG līdzstrādnieces Evas Eglājas-Kristsones pētījuma ar 1968. gadu saistītie četri apakšvirsraksti: „Elpojiet dziļi” (1967. gadā producētās, bet jau sekojošā gadā aizliegtās filmas nosaukums), „Es ieeju sevī” (Imanta Ziedoņa dzejgrāmatas nosaukums), „Skumjais optimisms” (Imanta Auziņa dzejgrāmata) un „Apvienojieties, visu zemju Šveiki, apvienojieties”, kas ir Ivara Lindberga raksta virsraksts Jaunajā Gaitā (nr.70). Autore vairākkārt atsaucas uz JG74(1969) rakstu „Kultūras situācija Latvijā 1968. gadā”.

Kaut arī vairāki ietvertie materiāli ir pārāk fragmentāri un prasās pēc krietni detalizētāka, aptverošāka redzesloka, ņemot vērā garīgi visai drēgno un pelēcīgo laika posmu baltiešu literatūrā, krājuma redaktori un līdzstrādnieki ir radījuši interesi izraisošu, vajadzīgu un izglītojošu literatūrpētniecisku darbu, kas pievienojas veselai virknei citu LU LFMI nopietnu zinātnisku rakstu krājumu.

Rolfs Ekmanis